Zvaigznes dienu Rietumos svin 6. janvārī. Tās pareizticīgo baznīcas, kas seko Jūlija kalendāram, to dara 19. janvārī. Rietumos galvenais akcents tiek likts uz Austrumu gudrajiem, kuri apciemoja Jēzu, Austrumu kristietībā – uz Jēzus kristībām. Šo dienu sauc arī par Kunga Kristīšanas dienu (pareizticībā), Triju kungu (vai ķēniņu) dienu un Epifānijas dienu. Vārds “epifānija” cēlies no sengrieķu valodas vārda ἐπιφάνεια, epiphanea ‘atklāšanās’, ‘parādīšanās’. Zvaigzne apzīmē debesu spīdekli, kas Austrumu gudros aizveda pie Jēzus bērna, lai gan gadsimtu gaitā ir izteikti atšķirīgi minējumi par to, kas par debesu objektu tas varējis būt (piemēram, komēta).

Zvaigznes diena, iespējams, cēlusies Romas Impērijas Austrumu daļā kā svētki, kuros pieminēja Jēzus kristības. Ap 200. gadu Aleksandrijas Klements (Κλήμης ὁ Ἀλεξανδρεύς) rakstīja, ka basilīdi – gnostiķu novirziens, Aleksandrijas garīgā skolotāja Basilīda (Βασιλείδης) sekotāji – piemin Jēzus kristības, nakti pirms tām pavadot lasot. Tie varētu būt bijuši evaņģēliju teksti. Baznīcas tēva Origena (Ὠριγένης) baznīcas svētku uzskaitījumā (darbā “Pret Celzu”, Contra Celsum, 3. gs.) Zvaigznes diena nav minēta. 4. gs. otrajā pusē Zvaigznes dienu darbā “Sasniegumi” (Res Gestae) minēja karavīrs un vēsturnieks Ammians Marcellins (Ammianus Marcellinus), bilstot, ka 361. gadā dievkalpojumu apmeklējis Juliāns (Julianus), kurš tajā pašā gadā kļuva par Romas imperatoru. Kristīgajā tradīcijā Juliāns nereti tika saukts par atkritēju, jo pievērsās senajai romiešu reliģijai un popularizēja to. Marcellins raksta, ka dievkalpojuma laikā Juliāns piedalījies lūgšanās, kas vai nu liecina par to, ka tolaik viņš bija kristietis, vai arī, ka viņš vēl slēpa savus uzskatus.

Sākotnēji Austrumu baznīcā vienā un tajā pašā dienā svinēja Jēzus dzimšanu un kristīšanu, jo tika uzskatīts, ka Jēzus kristīts trīsdesmit gadu vecumā (pamatojot to ar Lūkas 3:23). Vietām šī tradīcija saglabājās ilgi. Mūks un teologs Kasiāns (Cassianus) sacījis, ka Ēģiptes klosteros Kristus dzimšanu un kristības svinēja vienā datumā (6. janvārī). Armēņu apustuliskā baznīca (Հայ Առաքելական Եկեղեցի) joprojām ir saglabājusi šo tradīciju.

Rietumu baznīcā jau 4. gs. svinēja atsevišķi Ziemassvētkus un Zvaigznes dienu, kurā pieminēja Austrumu gudro vizīti pie Jēzus. Austrumu gudrie simbolizēja nejūdu tautas pasaulē. Jānis Zeltamute (Ἰωάννης ὁ Χρυσόστομος) vienā no sprediķiem par Mateja evaņģēliju Austrumu gudro apciemojumu raksturoja šādi: “Zvaigzne no viņiem bija paslēpta, lai viņiem nebūtu citas izvēles kā vien konsultēties ar jūdiem. Tādā veidā Jēzus dzimšana kļūtu zināma visiem.” Vēl viena Zvaigznes dienas tēma bija kāzas Kaānā (Jāņa evaņģēlija 2. nodaļa), kurā Jēzus pārvērta ūdeni vīnā, – kristīgā tradīcija to uzskata par pirmo publisko Jēzus paveikto brīnumu. 380. gada 25. decembra sprediķī teologs Gregorijs no Nazianzas (Γρηγόριος Ναζιανζηνός) Ziemassvētku dienu nosauca par Teofāniju un teica, ka drīz svinēs Jēzus kristīšanu. Pēc tam 6. un 7. janvāra sprediķos viņš apgalvoja, ka Kristus dzimšana un Austrumu gudro atnākšana ir notikusi un ka tagad svinēs Viņa kristīšanu. 385. gadā svētceļniece Egērija (Egeria) raksturoja Ziemassvētku svinības Jeruzalemē un Betlēmē. Viņa tās nodēvēja par Epifāniju.

Zvaigznes diena iekļauta “Apustuliskajās konstitūcijās” (Constitutiones Apostolorum, 4. gs.; iespējams, Sīrijā sarakstīts tekstu krājums par liturģiju, baznīcas pārvaldi un disciplīnu) atrodamajā svētku sarakstā. Bīskaps Filastrijs (Philastrius) sacerējumā “Dažādu herēžu grāmata” (Diversarum Hereseon Liber, ap 384. gadu) raksta, ka daži herētiķi nesvin Zvaigznes dienu, jo uzskata, ka tā dublē Ziemassvētkus, vai domā, ka epifāniju dienas (dies epiphaniorum) ir vai nu Jēzus kristību, vai Apskaidrošanas diena. Viņaprāt, tas ir nepareizi, jo Zvaigznes dienā svinama tikai Austrumu gudro vizīte. Tas rāda, ka šis uzskats bija kļuvis par dominējošu Rietumos un izslēdza citus. Arī Augustīna (Augustinus) un pāvesta Leona I (Leone I) sprediķi rāda, ka Rietumos bija nostiprinājusies Zvaigznes dienas tēma – Mateja evaņģēlija 2. nodaļā minētais Austrumu gudro apmeklējums.

Daļā Rietumu kristiešu draudžu, īpaši Ziemeļāfrikā, Zvaigznes dienā rīkoja kristības, taču pāvests Leons I tās uzskatīja par “nesaprātīgu jauninājumu” (irrationabilem novitatem). Vitas bīskaps Viktors (Victor Vitensis) 5. gs. atzina, ka tā ir regulāra prakse Romas Impērijas Āfrikas provincē (tagadējā Ziemeļāfrika). Hieronīms (Hieronymus) domāja, ka epifānijas vēl joprojām tika svinētas Jēzus kristību un apskaidrošanas dēļ, kas ir nozīmīgāk par dzimšanas svinībām, jo piedzimstot “Viņš bija paslēpts un neatklājās”.

Tūras koncils 567. gadā noteica, ka Ziemassvētki un Zvaigznes diena svinami attiecīgi 25. decembrī un 6. janvārī un ka dienas starp svētkiem ir Ziemassvētku liturģiskais laiks. Jānis Zeltamute sprediķos par Mateja evaņģēliju stāsta, ka kristieši Antiohijā kristību ūdeni, kas svētīts Zvaigznes dienas priekšvakarā, ņēma mājās. Tas visu gadu esot saglabājies svaigs. Tautas reliģiozitātē uzplauka uzskats, ka šādam ūdenim ir dziedinošas īpašības. Sākumā, kad pirmo gadsimtu kristietībā eksistēja katehūmeni (ticībā apmācāmie), ūdens, kas bija iesvētīts šajā dienā, tika lietots kristībām, bet līdz ar katehumenāta izzušanu ūdens iesvētīšana ieguva citu jēgu – tā ir atcere par Jēzus kristību. Šajās dienās iesvētīto ūdeni Austrumu kristietībā dēvē par Lielo svētumu.

Savukārt Tūras Greguārs (Grégoire de Tours, dzimis Georgijs Florentijs, Georgius Florentius) darbā “Par mocekļu godību” (Liber in gloria martyrum) saglabājis liecību par tradīciju, ka tie, kuri dzīvoja netālu no Jordānas upes, Zvaigznes dienā tajā peldējās.

Reformācijas laikā un vēlāk radušies kristietības novirzieni lielākoties turpināja atbalstīt Zvaigznes dienas svinēšanu. Mārtiņš Luters (Martin Luther) sacerēja gan lūgšanas, gan rakstīja sprediķus saistībā ar šo dienu.

Zvaigznes dienā katoļu zemēs vēl joprojām ir populāra senā tradīcija uz mājokļu durvīm rakstīt īpašu aizsardzības formulu, kurā iekļauj gada skaitli, piemēram, “AD 20+K+M+B+25”. To tulko kā Anno Domini 2025 – Kaspars, Melhiors, Baltazars. Viduslaikos to lasīja citādi. Uzraksts “C+M+B” (Kaspars latīniski tiek rakstīts ar burtu “C”) pauda svētību: “Lai Kristus svētī Tavu namu!” (Christus mansionem benedicat!). Bībelē nav minēti Austrumu gudro vārdi, viņu identifikācija ar ķēniņiem saistīta ar Vecās Derības pravietojumiem, kuros Mesiju godina valdnieki (piemēram, Jesajas 60:3). Aptuveni 6. gs. nostiprinājās tradīcija uzskatīt, ka trīs Austrumu gudrie bija ķēniņi, bet agrākais avots, kurā minēti viņu vārdi, ir no 8. gs.

Pareizticīgo zemēs populāra ir ūdens svētīšana un peldēšanās tajā. 19. gs. 90. gados un 20. gs. sākumā Pēterburgā Ņevas upē pretī Ziemas pilij ledū izkala āliņģi, pie kura noturēja aizlūgumu. Tajā piedalījās arī cara ģimene. Brīdī, kad ūdenī nolaida krustu, no netālā Petropavlovskas cietokšņa šāva ar lielgabaliem. Lai gan pilsētas sanitārā inspekcija piesārņojuma dēļ bija aizliegusi dzert Ņevas ūdeni, cilvēki ticēja, ka ūdens ir svēts, tāpēc gāja to dzert. Pēc ūdens svētīšanas cars pieņēma armijas daļas parādi (Крещенский парад). Tolaik cariskajā Krievijā cilvēku iegremdēšanās āliņģos (sauktos par Jordānu) pēc tam, kad ūdens tika svētīts, nebija izplatīta paraža. Daļa garīdzniecības to uzskatīja par kaitīgu praksi – Sergejs Bulgakovs (Сергей (Сергий) Николаевич Булгаков) rakstīja, ka “peldēties ziemā nozīmē no Dieva prasīt brīnumu vai pilnībā neņemt vērā dzīvību un veselību” (“Rokasgrāmata baznīcas garīdzniekiem”, Настольная книга для священно-церковно-служителей, 1913).

Kā jau minēts, Armēņu apustuliskajā baznīcā 6. janvārī svin gan Kristus dzimšanu, gan atklāšanos (teofāniju). Pirms svētkiem ir septiņu dienu gavēnis. Pirmsvētku vakarā svinēto dievkalpojumu sauc par lampu iedegšanas euharistiju (Ճրագալույց), un tajā godina Jēzus kā Dieva dēla atklāšanos. Ticīgie baznīcā aizdedzina sveci un to nes mājās kā Ziemassvētku gaismu. Tā simbolizē Betlēmes zvaigzni, kas Austrumu gudrajiem rādīja ceļu pie Jēzus. Pēc dievkalpojuma ticīgie sveicina cits citu ar vārdiem: “Kristus ir dzimis un atklājies! Lai svētīta Kristus atklāšanās!” Vakara liturģijai seko ūdens svētīšana, kuras laikā ūdenī iegremdē krustu, kas simbolizē Jēzus nokāpšanu Jordānas upē. Pēc tam ielej ūdenī mirres, atgādinot par Svētā Gara nolaišanos pār Jēzu. Nākamajā rītā pēc dievkalpojuma krustu izņem no trauka ar svēto ūdeni un dievkalpojuma dalībnieki nāk skūpstīt krustu un dzert svēto ūdeni.

Etiopijas pareizticīgie svin Epifāniju, sauktu par Timketu (T’imk’et), ar svinībām, kas sākas iepriekšējā vakarā – 18. janvārī jeb Keterā (Ketera). No katras baznīcas tiek iznests tabots (Vecajā Derībā aprakstītā šķirsta kopija), un priesteri to nes uz tuvāko upi, ezeru vai dīķi, kur nākamajā dienā notiks kristības. Procesijā piedalās dziedošs un dejojošs pūlis baltos tradicionālos tērpos. Taboti pa nakti paliek pie ūdens, un ceremonijas turpinās visu vakaru un nakti. Timketas svinības sākas nākamajā rītā ar rituāliem pirms saullēkta, kas ietver rīta lūgšanu un dievišķo liturģiju. Pēc tam svētīto ūdeni izšļaksta pār sapulcējušos draudzi, pieminot Jēzus kristības. Līdz pēcpusdienai visi taboti tiek aiznesti atpakaļ savas baznīcas procesijā. Priesteri un citi cilvēki tikmēr dejo. Gan Keteras, gan Timketas ceremonijas ir tik krāšņas, ka tās apmeklē daudzi tūristi no visas pasaules. Keteras svinības saistītas arī ar citām tradīcijām, ne tikai ar reliģiju, piemēram, pastāv prakse, ka vīrietis met ar citrusaugli sievietei, kuru viņš uzskata par pievilcīgu. Daudzi jaunieši svētku laikā cer atrast romantisko partneri.

Zvaigznes dienu Spānijā katoļi bieži piemin ar izrotātu braucamrīku parādēm. Cilvēki tajos ir iejutušies Austrumu gudro tēlos. Latīņamerikā cilvēki cep ķēniņu maizi (spāņu rosca de reyes) – maizi, kas izskatās kā kronim līdzīgs apļveida izvijums. Lai gan tradīcijas dažādos reģionos nedaudz atšķiras, daži bērni naktī pirms Zvaigznes dienas ārā izliek zāles stiebrus un dzirdina dzīvniekus, kas pēc leģendas pavadīja trīs ķēniņus. Nākamajā rītā bērni – it kā no ķēniņiem – saņem dāvanas par labu uzvedību. Itālijā Zvaigznes diena ir pazīstama arī kā Befana. Tie ir tautas svētki, kas godina leģendu par vecu sievieti vai raganu, kurai bija šāds vārds. Kā vēsta nostāsts, Befana paslēpa Austrumu gudros ceļā uz Betlēmi. Pēc tam, kad gudrie bija aizgājuši, viņa nolēma sekot viņiem, meklējot Jēzus bērnu. Meklēšanas procesa laikā laipnā sieviete nesa dāvanas labi audzinātiem bērniem visā Itālijā – tradīcija, kas ir līdzīga Ziemassvētku vecīša tradīcijai.

6. janvāris ir valsts brīvdiena Austrijā, vairākās Vācijas federālajās zemēs un dažos Šveices kantonos. Tā ir brīvdiena arī Zviedrijā, kur to sauc par Trīspadsmito Ziemassvētku dienu (Trettondedag Jul), jo 6. janvāris ir trīspadsmitā diena pēc Ziemassvētku svētvakara. Līdz 20. gs. 80. gadiem 6. janvāris bija brīvdiena arī Maltā.

Daži komponisti sarakstījuši kantātes, kas veltītas Zvaigznes dienai, – Georgs Filips Telemans (Georg Philipp Telemann), Kristofs Graupners (Christoph Graupner), Johans Sebastiāns Bahs (Johann Sebastian Bach) u. c. J. S. Bahs sacerējis trīs kantātes par šo svētku tēmu: “Viņi visi nāks no Šebas” (Sie werden aus Saba alle kommen, BWV 65, pirmatskaņojums 1724. gadā), “Dārgais Imanuels, dievbijīgais hercogs” (Liebster Immanuel, Herzog der Frommen, BWV 123, pirmatskaņojums 1725. gadā), “Kungs, kad lepnie ienaidnieki šņāc” (Herr, wenn die stolzen Feinde schnauben, BWV 248, pirmatskaņojums 1735. gadā, daļa no “Ziemassvētku oratorijas” (Weihnachtsoratorium), VI daļa).

Zvaigznes dienas un Kunga Kristīšanas dienas tematika plaši atspoguļota arī glezniecībā – brāļa Andželiko (Fra Angelico) “Austrumu gudro pielūgsme” (Adorazione dei Magi, 1423–1424); tāda paša nosaukuma Sandro Botičelli (Sandro Botticelli) glezna, aptuveni 1475. gadā; tāda paša nosaukuma Džovanni Pizano (Giovanni Pisano) veidojums marmorā 14. gs. sākumā; Tintoreto (Tintoretto) tāda paša nosaukuma glezna 1582. gadā. Armēņu izcelsmes poļu mākslinieks Teodors Aksentovičs (Teodor Axentowicz) 1893. gadā gleznojis “Svēto Jordānu (Ūdens svētīšanu)” (Święto Jordanu (Święcenie wody)).