Latvijas Tēvzemes sargu (partizānu) apvienība (LTS(p)A) bija viena no teritoriāli plašākajām un skaitliski lielākajām Latvijas nacionālo partizānu organizācijām. Tās partizānu vienības darbojās un pretojās padomju okupācijas režīmam Latvijas dienvidaustrumu daļā – Daugavpils, Rēzeknes, Madonas, Ilūkstes un Jēkabpils apriņķos.

LTS(p)A izveidošanās pirmsākumi rodami 1945. gada maija beigās Daugavpils apriņķa Līvānu pagastā, kur Juris Rudzāts (segvārds Rūsiņš) sapulcināja nelegālistu un partizānu grupu pārstāvjus no Līvānu, Vārkavas, Rudzātu, Aizkalnes, Nīcgales un Kalupes pagastiem uz sapulci. Tās laikā klātesošie vienojās izveidot partizānu vienības pēc Latvijas armijas un Latvijas Aizsargu organizācijas parauga, ievērojot teritoriālo principu. Partizāni ticēja, ka drīzumā gaidāms karš un Rietumu sabiedroto ienākšana Latvijā.

Partizānu skaitam pieaugot un partizānu vienībām teritoriāli aptverot ne tikai Daugavpils apriņķa dienvidu daļas pagastus, bet arī apkārtējos (Ilūkstes un Rēzeknes) apriņķus, 1945. gada jūnijā partizānu organizatori J. Rudzāts, Jānis Zelčāns (Zeltiņš, Imants) un Jānis Klimkāns (Kāls) izstrādāja sākotnējo statūtu projektu pretestības organizācijai ar nosaukumu “Latvijas Tēvzemes sargu (partizānu) apvienība”, kuras mērķis bija demokrātiskas Latvijas valsts neatkarības atgūšana.

24.08.1945. Daugavpils apriņķa Vārkavas pagastā tika dibināta LTS(p) A un izveidota šīs organizācijas vadošā institūcija – prezidijs. Sapulcē tika ievēlēts un apstiprināts tā sastāvs: priekšsēdētājs Antons Juhņēvičs (Vientulis), vicepriekšsēdētājs Kārlis Ludvigs Blīmhens-Blūms (Burtnieks, Misters), ģenerālsekretārs J. Zelčāns, kasieris Antons Gavars (Zvaigzne) un biedruzinis J. Rudzāts. Prezidija sastāvs tā pastāvēšanas laikā mainījās. LTS(p)A kā vienota partizānu organizācija beidza pastāvēt 27.02.1946., kad tika iznīcināts tās vadošais sastāvs.

LTS(p)A tika veidota kā eventuāls nacionālās armijas kodols iespējamā kara gadījumā, bet, spriežot pēc apvienības statūtiem, tai bija plānots darboties arī pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Apvienības struktūra bija hierarhiska, tās vadošā institūcija bija prezidijs, kas vadīja partizānu vienības. Partizānu vienības tika veidotas atbilstoši teritoriālajam principam. Lielākā partizānu vienību organizatoriskā struktūra bija paredzēta divīzija, kas sastāvētu no vairākiem pulkiem, bet pulki – no bataljoniem, rotām un vadiem. Bija iecerēts izveidot četras divīzijas, taču faktiski izdevās sākt veidot tikai divas. LTS(p)A visas tās pastāvēšanas laikā atradās nepārtrauktā veidošanās procesā.

Pirmā vienība, kurā apvienojās partizāni, bija 5. Latgales Tēvzemes sargu (partizānu) pulks (komandieris J. Rudzāts), kas teritoriāli aptvēra Daugavpils apriņķa dienvidrietumu daļu. Pirmā pulka pavēle tika izdota 05.06.1945., un to var uzskatīt par pulka dibināšanas dienu. 15.08.1945. pulks tika pārdēvēts par 5. Daugavpils Tēvzemes sargu (partizānu) pulku (komandieris A. Gavars, vēlāk Andrejs Upenieks (Strauts)). Pulks pastāvēja līdz 1945. gada rudens beigām, kad tā dalībnieki izklīda. Ilūkstes apriņķī 21.06.1945. tika nodibināts 4. Ilūkstes Tēvzemes sargu (partizānu) pulks (komandieris Staņislavs Urbāns (Melnā bārda, Kalpaks)). Pulks pastāvēja līdz 1945. gada beigām, kad izformējās pēc vienošanās ar okupācijas drošības iestādēm, noticot to sniegtajām garantijām. Rēzeknes apriņķī 1945. gada jūlijā uzsāka veidot 6. Rēzeknes Tēvzemes sargu (partizānu) pulku (komandieris Staņislavs Strods (Tālivaldis)). Ziemas sākumā pulks izjuka. 1946. gada pavasarī S. Strods no jauna sāka organizēt Rēzeknes Tēvzemes sargu (partizānu) pulku, kas kā vienota partizānu vienība beidza pastāvēt 1946. gada augustā, kad tika neitralizēta pulka vadība. 1945. gada vasaras beigās sāka formēt 3. Jēkabpils Tēvzemes sargu (partizānu) pulku, tā kodolu veidoja Paula Pormaļa (Pēteris Selga) vadītā partizānu grupa “Vilkači”. Jēkabpils pulkā ietilpa 1. bataljons (komandieris Mārtiņš Pokļavinskis (Kļaviņš)) un 2. atsevišķais bataljons (komandieris Rihards Pārups). Pulks kā vienota formācija beidza pastāvēt 1945. gada rudenī, kad P. Pormaļa grupa daļēji tika sagrauta un pārtrūka sakari ar LTS(p)A vadību. Daugavpils, Ilūkstes, Rēzeknes un Jēkabpils pulki bija iekļauti 2. Tēvzemes sargu (partizānu) divīzijā (komandieris K. L. Blīmhens-Blūms), to sāka veidot 1945. gada jūlija vidū.

1945. gada septembra sākumā Madonas apriņķī Roberts Dāvīds Timermanis (Mežsargs)) uzsāka 3. Latvijas Tēvzemes sargu (partizānu) divīzijas formēšanu. Tika mēģināts tās sastāvā iekļaut Pētera Supes (Cinītis) vadīto Latvijas nacionālo partizānu apvienību. P. Supe kļuva par 7. Abrenes Tēvzemes sargu (partizānu) pulka komandieri. Divīzijā ietilpa arī atsevišķais Madonas bataljons (komandieris Jānis Kamols (Alnis)), kā arī no novembra sākuma Madonas vispārējais 9. pulks (komandieris Andrejs Strazdiņš (Mauriņš)). 23.12.1945. Iekšlietu Tautas komisariāta (Народный комиссариат внутренних дел, НКВД; NKVD) Madonas nodaļa sagūstīja R. Timermani, un divīzijas štābam pārtrūka sakari ar tam pakļautajiem tēvzemes sargu pulkiem. 3. divīzijas vadību pārņēma 2. divīzijas komandieris K. L. Blīmhens-Blūms kopā ar 3. divīzijas štāba priekšnieku Kārli Dankeru (Bangerskis), taču pēc abu partizānu vadītāju bojāejas 27.02.1946. abas partizānu divīzijas beidza pastāvēt. 11.11.1945. LTS(p)A prezidijs veica strukturālas izmaiņas. 2. divīzijā iekļāva Daugavpils, Ilūkstes un Jēkabpils pulkus, 3. divīzijā – Madonas vispārējo 9. pulku, Cēsu un Valmieras pulkus. 4. divīzijā – Rēzeknes, Abrenes vispārējo 7. pulku un Ludzas pulku.

Divīziju ar pirmo kārtas numuru bija plānots izveidot Kurzemē. 1945. gada oktobrī uz Kurzemi nosūtīja LTS(p)A pārstāvi Jāni Vilcānu (Mazais, Skolotājs, Vilks) ar pilnvarām formēt tur 1. divīziju. Par komandieri piekrita kļūt Artūrs Ernests Legzdiņš (Kapteinis), bet iecere netika realizēta, jo viņš 27.12.1945. krita. 1945. gada decembrī radās plāns – P. Supes vadīto 9. pulku atdalīt no 3. partizānu divīzijas un uz tā pamata izveidot 4. Latvijas Tēvzemes sargu (partizānu) divīziju. Tās vadību bija paredzēts uzticēt P. Supem, taču pēc R. Timermaņa sagūstīšanas un bojāejas 1945. gada decembra beigās LTS(p)A vadība sakarus ar P. Supi pazaudēja.

Paralēli partizānu militārajām vienībām, LTS(p)A Prezidijs 1945. gada rudens beigās uzsāka jaunatnes organizācijas “Jaunais ērglis”, kā arī “Tautas pašpalīdzības” sekciju un “Dāmu palīdzības komiteju” izveidi, kas dažādos veidos atbalstītu partizānus, taču arī šīs ieceres netika īstenotas. LTS(p)A partizānu apakšvienību skaitliskais sastāvs bija dažāds un nepilnīgs. Partizānu vienības bija paredzēts papildināt ar cīnītājiem, sākoties karam. Kopumā organizācijā visā tās pastāvēšanas laikā pēc provizoriskiem aprēķiniem darbojās aptuveni 1000 partizāni.

LTS(p)A paredzēja uzsākt aktīvu militāru darbību pret okupācijas režīmu brīdī, kad būs sācies jauns starptautisks militārs konflikts. Līdz tam partizāni īstenoja nogaidīšanas taktiku un veica ierobežotu militāru darbību – traucēja nostiprināties okupācijas režīmam, uzbrūkot aktīvākajiem kolaboracionistiem, okupācijas režīma drošības iestāžu un civilpārvaldes darbiniekiem. Partizānu uzbrukuma mērķi bija arī okupācijas režīma civilpārvaldes institūcijas, saimniecības un ceļu infrastruktūras objekti. Aptuvenu ieskatu par LTS(p)A darbību sniedz okupācijas režīma dati – Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Iekšlietu ministrijas sniegtā informācija par partizānu uzbrukumiem LTS(p)A pastāvēšanas laikā un darbības zonā Daugavpils, Ilūkstes, Madonas, Rēzeknes un Jēkabpils apriņķos no 1945. gada jūnija līdz decembrim. Kopumā šajā periodā uzskaitīta 341 partizānu veiktā akcija. Var apgalvot, ka lielāko daļu šo uzbrukumu bija īstenojuši LTS(p)A dalībnieki.

Zināmākās LTS(p)A dalībnieku kaujas un operācijas, kas ir apskatītas Latvijas historiogrāfijā, bija Dunavas kauja Ilūkstes apriņķī 02.07.1945. Tajā Ilūkstes pulka 16 partizāni no slēpņa uzbruka NKVD rotas lieluma kaujas grupas transporta kolonnai. Nevienlīdzīgā cīņā krita astoņi partizāni. Ludvigovas kaujā Ilūkstes apriņķī 30.07.1945. apvienotā Ilūkstes pulka un lietuviešu partizānu grupa, kopā aptuveni 40 cilvēku, veica ātro uzbrukumu NKVD postenim. Krita četri partizāni. Dvietes pagasta centra ieņemšanu plānota uzbrukuma laikā 26.–27.09.1945. īstenoja Ilūkstes pulka partizāni. LTS(p)A 3. partizānu divīzijas dalībnieku uzbruka no slēpņa NKVD karavīru grupai Madonas apriņķa Lubānas mežā 28.09.1945. Kaujā ievainoja vienu partizānu, bet pretinieka pusē bija pieci krituši un trīs ievainoti NKVD karavīri. Bebrenes meža kaujās 23.–24.10.1945. norisinājās Ilūkstes pulka štāba rotas un 1. bataljona aizsardzības kaujas pret NKVD karaspēku. Gostiņu (Daugavpils apriņķis) ieņemšanu 07.01.1946. veica Jēkabpils pulka 2. atsevišķā bataljona komandiera R. Pārupa vadībā apvienotā Krustpils–Kalsnavas partizānu grupa. Divu stundu laikā partizāni iznīcināja pasta nodaļas telefonu komutatoru, izdemolēja izpildkomiteju un apšaudīja sešu padomju aktīvistu un iznīcinātāju mājas. Tā bija vienīgā pilsēta Latvijā, kuru partizāniem uz brīdi bija izdevies ieņemt.

Paralēli militārajai darbībai LTS(p)A veica arī propagandas darbu iedzīvotāju vidū, izdodot dažāda veida uzsaukumus un nelegālos izdevumus. LTS(p)A darbības areālā organizācijas dalībnieki izdeva divus laikrakstus “Tēvzemes Sargs” un “Vilkaču Sauciens”. Aktīvāko partizānu motivācijai LTS(p)A bija nodibināts ordenis “Kalpaka krusts”, ar kuru paspēja apbalvot 46 personas.

LTS(p)A organizatoriem nebija pieredzes un trūka nepieciešamo zināšanu, kā darboties nelegālos apstākļos un organizēt partizānus. LTS(p)A augstākā vadība bija pārliecināta, ka karš starp Rietumu lielvalstīm un PSRS sāksies ne vēlāk kā 1945. gada rudenī. Šīs ilūzijas tika uzturētas arī ierindas partizānu vidū. Pienākot rudenim un nepiepildoties cerībām par drīzu kara sākšanos, daudzi partizāni, nebūdami gatavi ilgstoši cīnīties, atsaucās padomju okupācijas varas aicinājumam un legalizējās. 08.01.1946. legalizējās LTS(p)A prezidija priekšsēdētājs A. Juhņēvičs. Vienlaicīgi okupācijas drošības iestādes nepārtraukti vērsās pret partizānu līderiem un vadošajām grupām. 13.11.1945. krita pirmais partizānu organizators, prezidija loceklis un 2. divīzijas komandiera vietnieks J. Rudzāts. 12.12.1945. tika arestēta prezidija vicepriekšsēdētāja, nelegālā izdevuma “Tēvzemes Sargs” redaktore Valērija Mundura (Marta Skuja). LTS(p)A izveidotā centralizētā komandvadības ķēde visu tās pastāvēšanas laiku bija primārais padomju okupācijas drošības iestāžu mērķis. Centralizētas struktūras gadījumā, iekrītot vienai grupai, tas izsauca ķēdes reakciju, un cieta arī citas apakšvienības.

Lielāko kaitējumu LTS(p)A piedzīvoja, kad okupācijas drošības iestādes par savu aģentu savervēja vienu no apvienības organizatoriem un līderiem J. Klimkānu (čekas segvārds Dubins). Pēc viņa norādījumiem 09.02.1946. sagūstīja J. Zelčānu, bet 27.02.1946. iznīcināja pēdējo aktīvo LTS(p)A vadītāju – K. L. Blīmhenu-Blūmu, līdz ar to vairs nebija līderu, kas uzņemtos turpināt iesākto darbu un vadītu partizānus šādā mērogā. LTS(p)A kā centralizēta organizācija beidza pastāvēt. Pēc inerces turpināja darboties tikai atsevišķas tās vienības, piemēram, Rēzeknes pulks, līdz arī tā komandieris S. Strods tika sagūstīts 04.08.1946.

Daļa no apvienības dalībniekiem turpināja cīņu, partizāni pielāgojās apstākļiem un vairs neveidoja šāda veida centralizētas organizācijas. Tā bija vieglāk ievērot konspirāciju un izdzīvot okupācijas režīma apstākļos. Pēdējais partizāns, kurš bija darbojies LTS(p)A un pēc tās izjukšanas turpināja partizāna un nelegālista gaitas, bija Aleksandrs Mičulis (Krusts), kurš kopā ar ģimenes locekļiem padevās okupācijas drošības iestādēm 13.02.1957.

LTS(p)A vadības ambiciozais plāns apvienot un vadīt bruņoto pretošanos visā Latvijas teritorijā nesekmējās. To traucēja gan pieredzes trūkums, kā darboties nelegālos apstākļos, gan padomju okupācijas vara, kam bija ilgstoša pieredze un lieli resursi cīņā pret pretošanās kustību. Kā nozīmīgs vērtējams fakts, ka LTS(p)A apvienoja iedzīvotājus vienotam mērķim. Centralizētas organizācijas izveide veicināja pretošanos padomju okupācijas režīmam. Apvienības dalībnieki ar aktīvu rīcību pauda attieksmi pret okupācijas varu, parādot, ka Latvijas iedzīvotāji nav samierinājušies ar esošo situāciju un ir gatavi savas valsts neatkarības atgūšanai izmantot visdažādākos līdzekļus, tai skaitā iesaistīties arī bruņotā pretošanās kustībā.

PSRS okupācijas gados LTS(p)A tika apskatīta dažādos literāros darbos un spēlfilmās, partizāni atbilstoši padomju ideoloģijas propagandas prasībām attēloti un dēvēti par bandītiem, bet čekas savervētie bijušie partizāni – čekas aģenti – par varoņiem. LTS(p)A dalībnieki atspoguļoti 20. gs. 80. gados uzņemtajās režisoru Edvīna Freidenfelda un Laimas Ulmanes dokumentālajās filmās “Pa vilkaču pēdām” (1985) un “Vilkaču gals” (1986), kā arī atainoti darbā “Ugunsgrāmata: stāsti par čekistiem” (autori Jānis Lapsa, Nikolajs Kokarevičs, Laimonis Vāczemnieks, 1987). Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas LTS(p)A un tās prezidija priekšsēdētājs A. Juhņēvičs atainots spēlfilmā “Segvārds Vientulis” (režisors Normunds Pucis, 2014).

Literatūrā kopš 20. gs. 90. gadiem LTS(p)A dalībnieku darbība skatīta partizānu un to atbalstītāju atmiņu literatūrā, piemēram, “Uz ežiņas galvu liku” (sastādītājs Aleksandrs Kalvāns, 1993–1995) un “Meža meitas” (sastādītāja Sanita Bērziņa-Reinsone, 2015). LTS(p)A darbības tematika skatīta arī novadpētnieku darbos, piemēram, Artūra Pormaļa grāmatā “Pūķu laiks: Sēlijas ļaudis laiku lokos” (2010), Jāņa Būmaņa darbā “Pretošanās kustība dienvidaustrumu Latvijā: 1944. gada jūnijs–1956. gads” (2015), Jāņa Vaivoda grāmatā “Vanagu vēstures lappuses” (2017) un Spodra Bērziņa darbā “Krustpils hronikas: turpinājums” (2021).