Pēteris Kaņeps no 1921. gada dienēja Kara ministrijas sekretariātā. 1924.–1940. gadā bija kara ministra sekretārs, kuru tieši iesaistīja svarīgāko valsts militārā resora attīstības jautājumu risināšanā visu valdību un tajās strādājošo kara ministru darbības laikā.

Dzimis zemnieka Kārļa (Kirila) un Marijas (dzimušas Podziņas) Kaņepu ģimenē, kristīts Jaunpils Nikolaja pareizticīgo draudzē. Vēlāk tēvs bija Slīpes muižas arendators (nomnieks). 09.1899.–06.1903. mācījās un beidza Rīgas garīgo skolu, 09.1903.–06.1906. mācījās Rīgas garīgajā seminārā, pārcelts uz ceturto klasi. 1913. gadā beidza skolotāju kursus Cēsu pilsētas skolā. 14.05.1915. iestājās Viļņas karaskolā (Виленское военное училище), beidzis ar I šķiru 14.09.1915. (no 07.1915. evakuācijā Poltavā). 03.12.1920.–29.10.1921. kā brīvklausītājs ar II šķiru beidza Latvijas armijas Kara juridiskos kursus.

06.1922. precējies ar Alvīni Emīliju Mazistabi, meita Velta Elizabete (precējusies Roge, vēlāk Janelsiņa) – pedagoģe, Zviedrijas latviešu Centrālās padomes izglītības nozares vadītāja.

Vecākais brālis Kārlis (Kirils) Kaņeps – pareizticīgo baznīcas mācītājs. 

Mācību laikā seminārā piedalījās 1905. gada revolūcijas norisēs Jaunpils (Zaubes) pagastā, 22.06.1906. kā ceturtās klases audzēknis apcietināts vecāku mājās, ievietots Rīgas Centrālcietumā (apsūdzēts par iestāšanos sociāldemokrātu partijā, mītiņu organizēšanu, uzstāšanos tajos, piedalīšanos bruņotā darbībā (11.1905.) u. c.). 1907. gada vasarā atbrīvots, bet viņu uzraudzīja policija. 09.1909. kara tiesa Rīgā izskatīja nemieru organizēšanā Jaunpilī iesaistīto apsūdzības lietu, pierādījumu trūkuma dēļ attaisnots. No 10.1909. psalmotājs Skulberģu (Skaņkalnes) draudzē Valmieras apriņķī, no 07.1913. – Smiltenes Nikolaja draudzē, 10.1913.–11.1914. Nītaures draudzē. Pirmā pasaules kara laikā 14.05.1915. brīvprātīgi iestājās Krievijas armijas dienestā. Pēc karaskolas beigšanas Poltavā no 14.09.1915. virsnieks (praporščiks) 186. kājnieku rezerves bataljonā Jaroslavļā, jaunākais virsnieks. 24.01.1916. pārvietots uz Rezerves latviešu strēlnieku bataljonu (no 12.1916. pulks) Vidzemē, Valmieras apkārtnē, jaunākais virsnieks. Podporučiks (09.1916.). No 14.01.1917. rotas komandieris. 22.04.1917. pēc paša vēlēšanās pārcelts uz 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulku frontē, jaunākais virsnieks. 01.–03.09.1917. piedalījās kaujās pie Mazās Juglas. Pēc lielinieku apvērsuma politisku pretrunu dēļ ar pulka komiteju 08.11.1917. pārvietots uz Daugavpils kara apriņķa virsnieku rezervi Vitebskā. 16.02.1918. atvaļināts no karadienesta kā skolotājs. 13.03.1918. vācu okupācijas iestādes viņu aizturēja, kā karagūsteknis ievietots Lihtenhorstas (Hannoveres apgabalā), no 1918. gada rudens – Frīdbergas (pie Frankfurtes pie Mainas) virsnieku gūstekņu nometnē. No gūsta atbrīvots 11.1918., atgriezās Latvijā. No 03.12. nodarbojās ar zemkopību vecāku mājās Jaunpils (Zaubes) pagastā, Slīpes muižā. 01.04.1919. mobilizēts Padomju Latvijas armijā, 3. latviešu padomju strēlnieku pulka posma komandiera palīgs. 12.04.1919. slimības dēļ ievietots Rīgas pilsētas 2. slimnīcā, 23.04. piešķirts mēnesi ilgs atvaļinājums veselības uzlabošanai. Dzīvoja pie vecākiem Slīpes muižā, darbojās pretlieliniecisko “zaļo” partizānu grupā.

Pēc Padomju Latvijas atkāpšanās no Rīgas un Vidzemes 06.1919. no Jaunpils pagasta devās uz Rīgu, 16.06.1919. Rīgā brīvprātīgi iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos (virsleitnants), dienējis Rīgas Jaunformējamajos spēkos, no 02.07. – 5. atsevišķā bataljona 1. rotā. No 04.08.1919. Jaunjelgavas apriņķa komandants Jēkabmiestā (tagad Jēkabpils). 17.09. devās slimības atvaļinājumā uz Rīgu, 26.09.–25.10. slimoja, atradās Rīgas pilsētas 1. slimnīcā, pēc tam atgriezās Jēkabmiestā, 25.10.–20.11.1919. piedalījās kaujās pret Pāvela Bermonta (Павел Рафаилович Бермондт-Авалов) armiju. No 23.01.1920. Ilūkstes apriņķa komandants. Kapteinis (20.03.1920.; par nopelniem Latvijas neatkarības labā – sekmīgu cīņu pret komunistu bandām, noziedznieku un spekulācijas apkarošanu 09.1919.). 15.07.1920. Augškurzemes rajona komandantūra, kura pakļāvās Ilūkstes apriņķa komandantūrai, pārdēvēta par Vidzemes-Zemgales rajona komandantūru, bet Ilūkstes apriņķa komandantūra pievienota Latgales rajona komandantūrai. 07.–10.1920. apriņķī pastāvīgi risināja robežas domstarpības ar Lietuvas armijas vienībām un iestādēm. Līdz ar mācību uzsākšanos Kara juridiskajos kursos Rīgā 03.12.1920. pārskaitīts Armijas etapu un rajonu komandantu priekšnieka pārvaldes rīcībā un piekomandēts Kara tiesu pārvaldei. Mācību laikā 21.01.1921. iecelts par Kara juridisko kursu klausītāju pārzini. 21.05.1921. saistībā ar Etapu un kara komandantu pārvaldes izformēšanu pārvietots uz 2. Robežsargu pulku, 7. rotas vada komandieris, ar piekomandēšanu Kara tiesu pārvaldei. Pēc Juridisko kursu beigšanas no 05.11.1921. Apsardzības ministrijas (no 20.07. – Kara ministrija) Kancelejas (no 01.04.1924. – Sekretariāts) Likumu nodaļas priekšnieks. 01.07.1922. saskaņā ar jauno štatu sarakstu pārdēvēts par Kancelejas likumu pārzini. No 20.11.1922. – arī Rekvizēto mēbeļu komisijas priekšsēdētājs. No 31.03.1924. – kara ministra sekretārs. Pulkvedis-leitnants (20.06.1925.). Pēc autoritārā režīma izveidošanās 07.–09.1934. iecelts par organizāciju “Darba jaunatne”, Žīdu darba jaunatnes biedrības B. Borohova piemiņai, Latvijas Sociāldemokrātiskās jaunatnes savienības Likvidācijas komisijas locekli.

Pēc valsts okupācijas 30.07.1940. paaugstināts par pulkvedi, 09.1940. atvaļināts saistībā ar “atbilstoša amata trūkumu Sarkanajā armijā”. Dzīvoja Rīgā. Nacistiskās Vācijas okupācijas perioda beigās 09.1944. ar dzīvesbiedri devās bēgļu gaitās uz Vāciju. 1947. gadā pārcēlās pie meitas Zviedrijā, dzīvoja meitas ģimenē Jušholmā (Stokholmā), strādāja Latviešu palīdzības komitejas arhīvā. No 02.1955. atraitnis, miris Serafima slimnīcā (Serafimerlasarettet) Zviedrijā.

P. Kaņeps – virsnieks ar zināmu Pirmā pasaules kara latviešu strēlnieku vienību un Latvijas Neatkarības kara pieredzi (1920. gadā kā Ilūkstes apriņķa komandants bija tieši iesaistīts robežkonflikta risināšanā ar Lietuvu), kurš starpkaru periodā no 1921. gada dienēja Kara ministrijas sekretariātā, bet 1924.–1940. gadā bija kara ministra sekretārs. Īpaši darba nozīme pieauga autoritārās varas perioda laikā, ko noteica valdības darbības raksturs, arī P. Kaņepam jau kopš gūstekņu nometnes laika Vācijā 1918. gadā personiski pazīstamā ministra un Ministru prezidenta biedra Jāņa Baloža nozīmīgais stāvoklis valdībā un labās attiecības ar viņu.

Par dienesta nopelniem Latvijas armijā P. Kaņeps apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (IV šķira), Viestura ordeni (IV šķira, ar šķēpiem), Aizsargu Nopelnu krustu.