Kārlis Dušults Latvijas armijā ieņēma vadošus amatus par armijas apbruņojumu un ekipējumu atbildīgajās struktūrās, specializējoties pretgāzu aizsardzībā, bija pēdējais armijas Artilērijas laboratorijas priekšnieks, viens no valsts vadošajiem ekspertiem sprāgstvielu un karā pielietojamo ķīmisko ieroču, to skaitā indīgo un smacējošo gāzu, jautājumos.

Dzimis jumiķa, laukstrādnieka Jāņa un Kristīnes (dzimušas Dubultas) Dušultu ģimenē, kristīts Cēsu lauku evaņģēliski luteriskajā draudzē. Mācījies Liepas pagasta skolā, mācījies un 06.1913. beidzis Valmieras skolu biedrības tirdzniecības skolu, kara dienesta laikā 15.02.1916. kā eksternis nokārtojis ģimnāzijas pārbaudījumu Petrogradā, mācību apgabala komisijā. 20.06.–14.12.1916. mācījās un beidza Vladimira karaskolas (Владимирское военное училище) saīsināto kara laika kursu Petrogradā, no 09.1920. studēja un 10.01.1925. beidza Latvijas Universitātes (LU) Ķīmijas fakultāti ar inženiera ķīmiķa grādu.

02.1922. precējies ar Vilmu Rīmani (pēc Otrā pasaules kara Vācijā – laikraksta “Latvija” ekspedīcijas vadītāja), bērni Oļģerts (Otrā pasaules kara laikā dienēja Latviešu leģionā, 07.1944. kritis), Ilze, Ieva un Maija. 

22.09.1915. mobilizēts Krievijas armijā, iedalīts 171. kājnieku rezerves bataljonā Krasnoje Selo. Pēc karaskolas beigšanas no 14.12.1916. virsnieks (praporščiks) Rezerves latviešu strēlnieku pulkā, no 03.01.1917. jaunākais virsnieks 9. rotā. 19.02.1917. komandēts uz fronti, no 24.02. jaunākais virsnieks 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulka ložmetēju komandā. 25.06.1917. izvirzīts paaugstināšanai par podporučiku, 10.1917. paaugstināts, taču pavēle par to pulkā pienāca pēc 07.11.1917. lielinieku apvērsuma un tāpēc netika izsludināta, vēl 13.11.1917. izvirzīts paaugstināšanai par poručiku. 24.–25.01.1918. pulka sastāvā no Cēsīm izvests no Vidzemes uz Krieviju, 30.04.1918. atvaļināts no armijas, Sarkanajā armijā nav iestājies. Atgriezās Latvijā. Dzīvoja Liepas pagastā. 02.1919. reģistrēts Padomju Latvijas Cēsu Kara nodaļā.

15.06.1919. Valmierā mobilizēts Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos (leitnants), no 18.06. Ziemeļlatvijas brigādes 2. (no 09.08.1919. – Latvijas armijas 5.) Cēsu kājnieku pulkā, 5. rotas jaunākais virsnieks, no 31.08. – vada komandieris. 06.–07. piedalījās Cēsu kaujās. Veselības stāvokļa dēļ 01.09. piekomandēts virsštatā pie saimniecības rotas, 02.09. ārstu komisijā atzīts par derīgu tikai aizmugures dienestam. 22.09.1919. pārvietots uz Vidzemes divīzijas papildu bataljonu, 1. rotas ieroču pārzinis, no 20.10. – vada komandieris. 22.04.1920. pārvietots uz Rīgas pilsētas komandantūras pakļautībā esošo apsardzības bataljonu, iedalīts virsštatā 1. rotā, 01.06. – uz 2. Ventspils kājnieku pulka saimniecības rotu Latgales frontē (ieradies 31.07.1920.), 09.08.1920. – uz armijas Satiksmes pārvaldi, militārais kontrolieris. No 13.02.1921. virsnieks armijas Tehniskajā pārvaldē, no 01.04. piekomandēts Kara tehniskajai noliktavai, mantu uzraugs. 01.05.1922. pārvietots uz Galveno artilērijas noliktavu, pretgāzu masku krājuma pārzinis. Virsleitnants (1923.; pēc pierādījumu iesniegšanas apstiprināts, skaitot no 1917. gada). No 01.12.1924. Galvenās artilērijas noliktavas Daugavgrīvas nodaļas priekšnieks. Kapteinis (20.06.1925.), no 30.07.1925. Munīcijas nodaļas pretgāzu masku pārzinis, kuru neatbrīvoja no Daugavgrīvas nodaļas priekšnieka amata (atbrīvots no tā 23.09.). 07.12.1925. pārcelts uz Bruņošanās pārvaldi, no 16.12. tās Tehniskās daļas gāzu inženieris, no 01.09.1928. – Tehniskās daļas vecākais inženieris. Pulkvedis-leitnants (11.11.1929.). No 19.04.1933., pēc iestāžu reorganizācijas, Apgādes pārvaldes Bruņošanās daļas Tehniskās nodaļas vecākais inženieris, no 11.1934. – priekšnieks. 10.02.1937. paaugstināts par pulkvedi un iecelts par Artilērijas laboratorijas priekšnieku Liepājā, Kara ostā. 1926., 1929., 1930., 1935., 1936. gadā bija komandējumos uz ārzemēm sevišķā uzdevumā (to skaitā Čehoslovākijā, Zviedrijā, Šveicē u. c.). Pēc Otrā pasaules kara sākuma izraisītajām pārmaiņām Latvijas armijā (arī pēc militāro iestāžu nosaukumu “slepenošanas”) 10.1939. laboratorija pārdēvēta par Armijas 22. darbnīcu. No 11.1931. bija arī Pretgāzu aizsardzības biedrības valdes loceklis, no 10.1936. Iekšlietu ministrijas Pasīvās gaisa aizsardzības skolas lektors Rīgā. Pētījis aizsardzības līdzekļus pret ķīmiskajiem ieročiem un to ražošanas iespējas Latvijā, rakstīja periodikā, kā eksperts spridzināšanas vielu jautājumos piedalījās policijas iestāžu un tiesu darbā. Abiem ar dzīvesbiedri piederēja saimniecība Liepas pagasta Lejaslodēs un vasarnīca Bulduros. Bija studentu korporācijas “Vendia” filistrs.

Pēc padomju okupācijas 09.08.1940. apstiprināts arī par Ķīmiskās laboratorijas priekšnieku. 18.10.1940. atvaļināts “piemērota amata trūkuma dēļ Sarkanajā armijā”. Dzīvoja Rīgā. Nacistiskās Vācijas okupācijas laikā 07.–08.1941. bija uzņēmumu likvidators Rīgā. No 08.1941. Latviešu pašpārvaldes Rūpniecības direkcijas Ķīmiskās rūpniecības daļas vadītājs, vēlāk nozares sekvestrētā īpašuma (fiduciārais) pārvaldītājs un šīs nozares padomdevējs likvidācijas jautājumos. No 10.1944. ar ģimeni (sievu un trijām meitām) bēgļu gaitās Vācijā, pēc kara bija latviešu bēgļu nometnē Lauingenē, Bavārijā. Smagas tuberkulozes dēļ ievietots Gautingas, vēlāk Starptautiskās bēgļu organizācijas (International Refugee Organization) Ambergas sanatorijā. Pēc K. Dušulta nāves ģimene 02.1949. izceļoja uz ASV.

Par nopelniem latviešu strēlnieku kaujās Pirmā pasaules kara laikā K. Dušults apbalvots ar Krievijas Svētā Staņislava ordeni (III šķira); par nopelniem Latvijas armijas dienestā – ar Triju Zvaigžņu ordeni (V šķira), Viestura ordeni (III šķira, ar šķēpiem), Aizsargu Nopelnu krustu.