Rīkles anatomiskā struktūra sastāv no trim atsevišķām daļām (deguna daļas, mutes daļas un balsenes daļas), un tās fizioloģiskās funkcijas ir sarežģītas un neaizstājamas izdzīvošanai, sākot no rīšanas mehāniskās darbības līdz sarežģītajam skaņu veidošanu ietekmējošam procesam. Rīkle ir nozīmīga ķermeņa pamatdarbībās, dinamisks krustojums, kur satiekas gaiss, uzturs un skaņa. Šis posms izceļ rīkles nozīmi ikdienas dzīvē, apliecina to kā nepieciešamību cilvēka eksistencei.

Rīkle, kas sākas no galvaskausa pamatnes un turpinās kaklā, kalpo par kopīgu ceļu gan elpošanas, gan gremošanas sistēmām. Tā atrodas aiz deguna dobuma, mutes dobuma un balsenes un sastāv no trim daļām. Katrai no tām ir specifiska funkcija. Aiz deguna dobuma atrodas rīkles augšējā daļa jeb deguna daļa (pars nasalis pharyngis; nasopharynx). Tās galvenā funkcija ir gaisa plūsmas pārvadīšana. Šajā daļā atrodas rīkles mandele (tonsilla pharyngealis) un divas dzirdes jeb Eistahija caurules (tuba auditiva; tuba Eustachii) atveres, zem kurām ir mandele (tonsilla tubaria) labajā un kreisajā pusē. Šajā rīkles daļā atrodas arī rīkles kabata (recessus pharyngeus) – anatomisks veidojums, ko bieži vien aplūko kopā ar rīkles mandelēm. Turklāt rīkles augšējā daļā ir atrodamas divas aizmugurējās deguna atveres (choanae), kas veido savienojumu ar deguna dobumu.

Aiz mutes dobuma atrodas rīkles vidējā jeb mutes daļa (pars oralis pharyngis; oropharynx), kas ir kopīga vieta gan uzturam un šķidrumam, gan gaisam. Tajā atrodas arī divas aukslēju mandeles (tonsilla palatina). Mutes daļas sānos atrodas aukslēju-mēles loks (arcus palatoglossus) un aukslēju-rīkles loks (arcus palatopharyngeus).

Aiz balsenes atrodas rīkles apakšējā daļa jeb balsenes daļa (pars laryngea pharyngis; laryngopharynx), kur gaisa un gremošanas ceļi sadalās. Šī ir visšaurākā daļa, kas sākas no uzbalseņa (epiglottis) augšējās malas un beidzas pie barības vada augšējās malas. Šeit atrodas gan perifaringeālās telpas (spatia peripharyngea), kas ir svarīgas saistaudu telpas ap rīkli, gan arī ieejas atvere (aditus laryngis) balsenē.

Rīkles fizioloģiskās funkcijas ir daudzveidīgas un neaizstājamas. To vidū svarīga nozīme ir norīšanai. Koordinētas muskuļu kontrakcijas rīkles sienās virza pārtikas kumosu no mutes uz barības vadu. Šajā procesā muskuļu darbs nodrošina vienmērīgu un ātru pārtikas pārvietošanu uz kuņģi. Tajā pašā laikā rīkle kalpo arī kā galvenais ceļš elpošanai, virzot gaisu no deguna un mutes dobuma līdz pārējiem elpošanas sistēmas orgāniem. Bez rīkles ceļa elpošana būtu neiespējama. Tā ir arī neatņemama fonācijas daļa. Gaisam, kas no plaušām plūst caur balseni, rīkle darbojas kā būtisks rezonanses dobums, kas modificē un pastiprina balss saišu radītās skaņas. Tāpēc rīkles izmērs un forma ir galvenie faktori, kas ietekmē cilvēka unikālo balss kvalitāti, pārvēršot neapstrādātu skaņu skaidrā runā. 

Rīkle ir ļoti aktīvs anatomisks apvidus, kas veicina tās klīnisko nozīmi daudzās īpaši nozīmīgās medicīnas jomās. Rīkle, kas atrodas krustpunktā starp elpošanas un gremošanas sistēmām, nav tikai pasīvs kanāls, bet gan dinamiska struktūra, kas ir iesaistīta fizioloģiskos procesos. Tā ir bieža dažādu medicīnisku stāvokļu vieta ar būtisku lomu un nozīmi gan diagnostikā, gan terapeitiskās iejaukšanās mērķos. Diemžēl rīkle ir arī bieža galvas un kakla vēža vieta. Tajā rodas galvenokārt plakanšūnu karcinomas, kas bieži ir saistītas ar smēķēšanu, alkohola lietošanu un cilvēka papilomas vīrusa (CPV) infekciju. Klīniskā loma šeit ir ārkārtīgi svarīga tā agrīnā atklāšanā, biopsijā, stadijas noteikšanā un ārstēšanas stratēģiju vadībā, kas var ietvert ķirurģiju, staru terapiju un ķīmijterapiju. Līdztekus pamata vizuālai pārbaudei uzlabotas endoskopiskās metodes, piemēram, faringoskopija un laringoskopija, ļauj tieši vizualizēt rīkles gļotādu un zemākās struktūras. Šīs procedūras ir nenovērtējamas, lai atklātu smalkus bojājumus, novērtētu balss saišu kustīgumu un identificētu agrīnas ļaundabīgu audzēju pazīmes. Noturīgi simptomi, piemēram, hroniskas kakla sāpes, apgrūtināta rīšana jeb disfāgija (dysphagia), sāpīga rīšana jeb odinofāgija (odynophagia), kā arī balss kvalitātes izmaiņas prasa rūpīgu rīkles klīnisko izmeklēšanu.

Rīkles klīniskā loma ir plaša un daudzpusīga. Jāmin infekcijas slimības, rīšanas traucējumi, intensīvā terapija un onkoloģija. Rīkles anatomiskais novietojums (kopīgs ceļš gaisam un ēdienam) padara to par biežu patoloģiju vietu un vitālu iejaukšanās zonu. Sākot gan no vienkāršu kakla sāpju diagnosticēšanas līdz sarežģītu elpceļu aizsprostojumu pārvaldībai, gan dzīvībai bīstamu vēža veidu atklāšanai, rīkle joprojām ir medicīnas prakses centrā un nodrošina cilvēka pamatfunkciju uzturēšanu un vispārējās veselības saglabāšanu. Viens no svarīgajiem rīkles klīniskajiem aspektiem ir tās uzņēmība pret plašu elpošanas un gremošanas traucējumu klāstu. Tā kā tā pastāvīgi ir pakļauta ietekmes faktoriem (ieelpotajam gaisam un norītajam ēdienam), rīkle ir bieža infekciju vieta. Tāds stāvoklis kā faringīts jeb rīkles iekaisums (pharyngitis) ar kakla sāpēm ir viena no visbiežākajām veselības problēmām, ko izraisa vīrusu vai baktēriju patogēni, piemēram, strutas veidojošais streptokoks (Streptococcus pyogenes), tāpēc pacienti meklē medicīnisko palīdzību. Līdzīgi bieži sastopams ir tonsilīts (tonsillitis) jeb mandeļu iekaisums, kas īpaši sastopams bērnu vidū. Klīnicisti regulāri pārbauda rīkli ikdienas apskatēs, meklējot tādas raksturīgas pazīmes kā apsārtumu, pietūkumu, izdalījumus vai palielinātus limfmezglus, un bieži mikrobioloģiskai diagnostikai izmanto uztriepes no rīkles. Līdztekus infekciju jautājumam rīklei ir būtiska loma rīšanā. Aspirācija (aspiratio), kas ir bīstama pārtikas vai šķidruma nonākšana elpceļos barības vada vietā, ir nopietna rīšanas komplikācija, un tā bieži veicina aspirācijas pneimoniju (pneumonia per aspirationem). Klīniskais novērtējums ietver detalizētu anamnēzi, analīzes un dažkārt specializētus attēldiagnostikas izmeklējumus, piemēram, videofluoroskopiskās rīšanas izpētes, lai novērtētu rīkles muskuļu koordināciju un bolusa tranzītu.

Rīkle ir ļoti svarīga un nozīmīga elpošanas ceļu pārvaldīšanā, kas ir neatņemama neatliekamās medicīnas un anestezioloģijas sastāvdaļa. Atvērtu elpceļu uzturēšana ir galvenā prioritāte jebkuram pacientam ar elpošanas traucējumiem vai cilvēkam, kam nepieciešama vispārējā anestēzija. Procedūras, piemēram, endotraheālā intubācija, kuras laikā elpošanas caurule tiek ievadīta caur rīkli un balseni elpvadā (trahejā), balstās uz skaidru un pieejamu rīkles eju. Un otrādi – jebkāds aizsprostojums rīklē (svešķermeņi, smagu alerģisku reakciju izraisīta tūska jeb angioedēma (angioedema) vai veidojumi, piemēram, audzēji) var ātri izraisīt dzīvībai bīstamu situāciju. Hroniski stāvokļi, piemēram, obstruktīva miega apnoja (OMA), arī akcentē rīkles lomu elpceļu caurlaidības uzturēšanā. OMA gadījumā rīkles muskuļi miegā pārmērīgi atslābst, izraisot elpceļu sašaurināšanos, kas veicina īslaicīgu elpošanas apstāšanos. OMA diagnostika un ārstēšana, sākot no nepārtrauktas pozitīva spiediena elpceļos terapijas līdz dažādām ķirurģiskām manipulācijām, ir tieši vērstas uz rīkli un elpceļiem. 

Rīkle ir nozīmīga vieta dažādām klīniskajām procedūrām un diagnostikas novērtējumiem. Agrīna rīkles patoloģiju atklāšana ir izšķiroša, jo progresējošu slimību ārstēšana bieži ir sarežģīta un mazāk veiksmīga. Tā sākas ar precīzu diagnostiku, kas balstās uz pacienta simptomiem, klīnisko izmeklēšanu un, ja nepieciešams, papildu diagnostikas metodēm. Rīkles slimību ārstēšana ir plaša un daudzpusīga medicīnas joma, kas ietver gan vienkāršu infekciju ārstēšanu, gan sarežģītu onkoloģisko slimību terapiju. Dažādas iekaisuma slimības, t. sk. faringīts, parasti ir vīrusu vai bakteriālas izcelsmes un tiek ārstētas ar simptomātisku terapiju (kas iekļauj pretsāpju līdzekļus), ar pretiekaisuma medikamentiem un ar kakla skalošanu, kas palīdz mazināt diskomfortu. Nepieciešamības gadījumā jālieto antibiotikas. Bakteriālas infekcijas, piemēram, streptokoka faringīts, prasa antibakteriālu terapiju, lai novērstu nopietnākas komplikācijas. Atkārtota vai hroniska tonsilīta gadījumā, kas ietekmē pacienta dzīves kvalitāti, var apsvērt tonsilektomiju jeb mandeļu ķirurģisku izņemšanu. Atsevišķos gadījumos rīkles infekcijas var progresēt, veidojot peritonsilāru vai paratonsilāru abscesu, kam nepieciešama akūta drenāža.

Rīkles ārstēšana ir cieši saistīta arī ar rīšanas traucējumu jeb disfāgijas pārvaldību. Tā var rasties gan rīkles muskuļu disfunkcijas, gan anatomisku šķēršļu dēļ. Šādos gadījumos ārstēšana ietver logopēdiskās terapijas kursus, lai stiprinātu rīšanas muskuļus un uzlabotu rīšanas koordināciju. Smagākos gadījumos var būt nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās, lai novērstu mehāniskus šķēršļus. Piemēram, intensīvajā terapijā rīkles stāvoklis ir centrālais punkts endotraheālās intubācijas procesā, kas nodrošina pacienta elpināšanu. Tomēr ilgstoša intubācija var izraisīt rīkles un balsenes gļotādas bojājumus. Tie prasa īpašu novērošanu un aprūpi.

Onkoloģiskais aspekts rīkles ārstēšanā ir īpaši sarežģīts un prasa multidisciplināru pieeju. Galvas un kakla vēža ārstēšana bieži ietver ķirurģiju, staru terapiju un ķīmijterapiju, kas tiek kombinētas atkarībā no audzēja veida, stadijas un pacienta vispārējā veselības stāvokļa. Agrīnas stadijas audzēji bieži tiek ārstēti ar ķirurģisku rezekciju vai staru terapiju, saglabājot rīkles funkcijas. Tomēr progresējoši audzēji var prasīt plašākas ķirurģiskas operācijas, kas var būtiski ietekmēt rīšanu un runas spēju. Rīkles vēža ārstēšanas stratēģijas ir ievērojami attīstījušās, un tagad ir pieejamas mērķterapijas un imūnterapijas, kas var uzlabot ārstēšanas rezultātus un samazināt blakusparādības salīdzinājumā ar tradicionālajām metodēm. Pacientu rehabilitācija pēc ārstēšanas, kas ietver logopēdiskās terapijas un uztura konsultācijas, ir neatņemama ārstēšanas procesa sastāvdaļa, lai atjaunotu funkcionālās spējas un uzlabotu dzīves kvalitāti. Tāpat rīkles ārstēšana ietver arī citu labdabīgu stāvokļu pārvaldību, piemēram, balss saišu polipu vai mezgliņu ārstēšanu, kas bieži tiek risināta ar balss terapiju un, ja nepieciešams, ar minimāli invazīvu ķirurģiju. Kopumā: veiksmīga rīkles ārstēšana ir atkarīga no precīzas diagnozes, individualizētas ārstēšanas stratēģijas izvēles un pacienta aktīvas iesaistīšanās atveseļošanās procesā.

Multidisciplināras komandas, kas sastāv no otolaringologiem, onkologiem, radiologiem un logopēdiem, sadarbojas, lai nodrošinātu visaptverošu aprūpi galvas un kakla vēža pacientiem, jo rīkles funkciju saglabāšana ir izšķiroša pacienta dzīves kvalitātei.

Rīkles pētniecība ir daudzpusīga un dinamiska medicīnas joma, kas ietver anatomijas, fizioloģijas, patoloģijas un klīnisko iejaukšanos izpēti. Tā ir vērsta uz jaunu diagnostikas metožu izstrādi, efektīvāku ārstēšanas stratēģiju meklēšanu un slimību profilakses izpratnes veicināšanu, kā arī ir ievērojami attīstījusi diagnostikas instrumentus, lai iegūtu precīzāku informāciju par orgāna stāvokli. Mūsdienu pētījumi koncentrējas uz augstas izšķirtspējas endoskopijas un attēlu analīzes tehnoloģiju (piemēram, luminiscences endoskopijas) pilnveidošanu. Šīs metodes ļauj vizualizēt gļotādas izmaiņas agrīnā stadijā, kas ar parastajiem instrumentiem būtu grūti pamanāmas. Tiek pētīta arī biomarķieru nozīme siekalās vai audos, lai ar minimāli invazīvām metodēm atklātu rīkles vēža agrīnās pazīmes. Onkoloģijas jomā inovācijas ir vērstas uz jaunu, mazāk invazīvu ārstēšanas metožu izstrādi. Pētījumi parādījuši, ka, saskaroties ar CPV saistītiem rīkles vēžiem, cilvēkiem ir labākas prognozes, kas dod iespēju izmantot saudzīgākas ārstēšanas stratēģijas, piemēram, samazinātas devas staru terapiju vai ķīmijterapiju. Pētnieki strādā arī pie imūnterapijas un mērķterapijas pielietošanas, kas aktivizē paša organisma imūnsistēmu cīņai pret audzēju. Tiek pētītas arī robotizētas ķirurģijas tehnikas, kas ļauj veikt sarežģītas operācijas ar lielāku precizitāti un samazināt blakusparādību risku. Rīkles slimību profilakses izpēte ir vērsta uz riska faktoru (piemēram, smēķēšanas, alkohola un CPV infekcijas) ietekmes samazināšanu. Zinātniskas publikācijas par CPV vakcīnu efektivitāti rīkles vēža profilaksē ir ļoti nozīmīgas, jo arvien vairāk pētījumu liecina, ka šī infekcija ir galvenais rīkles vēža cēlonis jaunākiem cilvēkiem. Tiek pētīta arī uztura un dzīvesveida paradumu saistība ar rīkles veselību, lai izstrādātu labākas sabiedrības veselības programmas. Pētniecība ietver arī rīšanas un balss funkciju atjaunošanu pēc slimībām vai ārstēšanas. Pētnieki strādā pie logopēdisko terapiju un rehabilitācijas programmu efektivitātes uzlabošanas. Inovatīvas tehnoloģijas, piemēram, 3D druka, tiek pētītas, lai izstrādātu personalizētas protēzes rīkles defektu korekcijai. Kopumā: rīkles pētniecība ir neatņemama medicīnas sastāvdaļa, kas nepārtraukti attīstās, lai būtu iespējams uzlabot diagnostiku, ārstēšanu un pacientu dzīves kvalitāti.

Pasaulē rīkles un tai piegulošo reģionu klīniskā izpēte ir dinamisks lauks, kas strauji attīstās. Galvas un kakla onkoloģijas jomas jaunākās inovācijas diagnostikā un terapijā ietver tādas progresīvas metodes kā šķidrā biopsija un nākamās paaudzes sekvencēšana (Next-Generation Sequencing), kas ievērojami uzlabo diagnostikas precizitāti un personalizāciju. Šīs tehnoloģijas ļauj agrāk un mazāk invazīvi noteikt audzēju marķierus un pielāgot ārstēšanu katra pacienta individuālajām vajadzībām. Mākslīgā intelekta (MI) un mašīnmācīšanās integrācija diagnostikā un ārstēšanas plānošanā demonstrē daudzsološus rezultātus, optimizējot klīniskos lēmumus un prognozējot ārstēšanas rezultātus, piemēram, vēža agrīnā atklāšanā. Attīstās arī jaunas terapijas, piemēram, neoadjuvanta imūnās kontrolpunkta blokādes kombinētā terapija un fototermiskā terapija, kas piedāvā mērķtiecīgākas un efektīvākas pieejas.

Latvijā rīkles slimību diagnostikā un ārstēšanā aktīvi iesaistītas vairākas medicīnas iestādes un akadēmiskās institūcijas. Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) klīnika Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā ir vadošais centrs pētniecībā un izglītībā šajā jomā. Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas un antropoloģijas institūts, izmantojot morfoloģiskos, histoloģiskos un antropoloģiskos pētījumus, izzina rīkles anatomiju un patoloģijas, piemēram, vēzi, lai uzlabotu diagnostiku un ārstēšanu. Klīnicisti un pētnieki no RSU un Latvijas Universitātes (LU), kā arī Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) aktīvi strādā ar pacientiem un veic pētījumus par rīkles slimībām. Tādas medicīnas iestādes kā LOR klīnika, Medicīnas centrs ARS un Veselības centrs 4 nodrošina modernu diagnostiku, tostarp rīkles endoskopiju, kas ietver vizuālu izmeklēšanu ar video palīdzību, kā arī ārstēšanu. Pētījumi Latvijā ir balstīti uz onkoloģisko slimību, tostarp galvas un kakla vēža, agrīnu diagnostiku un uzsver savlaicīgas atpazīšanas nozīmi labākiem ārstēšanas rezultātiem. Lai gan pasaulē tiek pētītas tādas progresīvas metodes kā šķidrā biopsija un MI integrācija, Latvijā liels uzsvars tiek likts uz diagnostikas pieejamības un precizitātes uzlabošanu, izmantojot ultrasonogrāfiju, datortomogrāfiju (computed tomography, CT) un magnētisko rezonansi (magnetic resonance imaging, MRI), īpaši kakla limfmezglu izvērtēšanā vēža diagnostikā. 

Eiropā un Skandināvijā ir vairākas nozīmīgas institūcijas, kas specializējas rīkles un ar to saistīto slimību izpētē un ārstēšanā. Tās bieži vien apvieno klīnisko darbu ar aktīvu pētniecību. Karolinskas Universitātes slimnīca (Karolinska Universitetssjukhuset) ir viens no lielākajiem otorinolaringoloģijas (LOR) pakalpojumu sniedzējiem Zviedrijā. Tā ir pazīstama ar pētniecību rīkles slimību jomā, klīniskajiem pētījumiem un ļoti specializētu aprūpi. Vācijā nozīmīgs centrs galvas un kakla vēža, tostarp rīkles vēža, pētniecībā un ārstēšanā ir Heidelbergas Nacionālais Vēža centrs (Nationales Centrum für Tumorerkrankungen Heidelberg). Tas cieši sadarbojas ar Mutes un žokļu ķirurģijas nodaļu, Otorinolaringoloģijas nodaļu un Medicīniskās onkoloģijas un staru terapijas nodaļu. Katru gadu tiek veikta vairāk nekā 300 jaunu galvas un kakla audzēju pacientu ārstēšana, īpaši koncentrējoties uz inovatīvām un (mikro)ķirurģiskām procedūrām, kā arī audzēju rekonstruktīvo ķirurģiju. Viens no lielākajiem vēža ārstēšanas, pētniecības un mācību centriem Eiropā, kas specializējas galvas un kakla vēža, tostarp rīkles vēža, kompleksā ārstēšanā, ir Gustava Rusī institūts (Institut Gustave Roussy) Francijā. Tas ir pazīstams ar inovatīvām ķirurģiskām, staru terapijas un ķīmijterapijas pieejām, kā arī ar atbalsta pakalpojumiem, piemēram, runas terapiju. Lēvenas Katoļu universitāte (Katholieke Universiteit Leuven) Beļģijā ir izveidojusi specializētu maģistra programmu deglutoloģijā, kas ir vērsta uz profesionāļu sagatavošanu, lai aprūpētu pacientus ar rīšanas traucējumiem. Pētnieku grupa specializējas rīšanas neirofizioloģijā un disfāgijas rehabilitācijā, izmantojot neinvazīvu smadzeņu stimulāciju un perifēro neirostimulāciju. Multidisciplinārais centrs sadarbojas ar Neirozinātņu nodaļu un Gremošanas trakta traucējumu translācijas pētniecības centru (Translational Research Center for Gastrointestinal Disorders). Briselē Eiropas Vēža izpētes un ārstēšanas organizācijas (European Organisation for Research and Treatment of Cancer) Galvas un kakla izpētes grupa veicina klīniskos pētījumus par galvas un kakla vēzi, uzlabojot izpratni un apstiprinot jaunas ārstēšanas metodes, kas divām trešdaļām pacientu ar rīkles vēzi ļauj saglabāt balseni. Nīderlandes Vēža institūtā (Nederlands Kanker Instituut) dažādas sadarbības grupas koncentrējas uz pētījumiem, kas vērsti uz galvas un kakla vēža ārstēšanas uzlabošanu, mazinot radioterapijas toksicitāti. Oslo Universitātes slimnīcā (Oslo universitetssykehus) zinātnieki veic pētījumus par ādas, galvas un kakla vēzi, un tā ir unikāla pētniecības platforma. Savukārt Glāzgovas Universitātē (University of Glasgow) pētniecība ietver galvas un kakla vēža epidemioloģiju, pievēršoties sociālekonomiskajai nevienlīdzībai, slimības izpausmēm, riska faktoriem un skrīninga intervencēm.

Ārpus Eiropas ir daudzas starptautiski atzītas institūcijas, kas veic nozīmīgu darbu rīkles slimību izpētē un ārstēšanā. Pērdjū Universitātes I-EaT pētniecības laboratorija (Purdue University I-EaT Research Lab), kas atrodas Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), specializējas rīšanas traucējumu attēlveidošanas, novērtēšanas un ārstēšanas pētījumos. Zinātnieku darbs koncentrējas uz veselīgas rīšanas atsauces vērtību noteikšanu, ārstēšanas rezultātu pētījumiem, kā arī viskozitātes un tekstūras modifikācijām pārtikā. Arī ASV MD Andersona Vēža centrs (MD Anderson Cancer Center) ir viens no vadošajiem centriem pasaulē, kas veic plašus pētījumus galvas un kakla vēža jomā, ietverot jaunas diagnostikas metodes, personalizētu medicīnu un inovatīvas terapijas. Atsevišķās slimnīcās ir arī speciālisti, kas veic gan sarežģītas ķirurģiskas operācijas, gan pēta jaunas pieejas vēža terapijā, tostarp robotizētas ķirurģijas un transorālo robotu ķirurģiju, kas ir īpaši nozīmīga rīkles vēža ārstēšanā. Karaliskais Mārsdena Nacionālās veselības dienesta fonds (The Royal Marsden NHS Foundation Trust) ir atzīts par nozīmīgu vēža centru, kurā izveidots Starptautiskais Atkārtotā galvas un kakla vēža centrs (International Centre for Recurrent Head & Neck Cancer). Tā mērķis ir veicināt pētījumus par atkārtotu galvas un kakla vēzi, izveidot nacionālu reģistru un starptautisku tīklu klīnisko pētījumu ātrai ieviešanai. Japānas Disfāgijas rehabilitācijas biedrība (日本摂食嚥下リハビリテーション学会) ir vadošā institūcija disfāgijas pētniecībā Āzijā, tā izstrādā vadlīnijas rīšanas traucējumu pārvaldībai un veicina zinātnisko apmaiņu starp speciālistiem.