Anestezioloģijas kā medicīnas zinātņu nozares galvenais uzdevums ir izzināt patofizioloģiskos un bioķīmiskos procesus, kas noris organismā traumas, pirmām kārtām, ķirurģiskās traumas, iespaidā, kā arī izstrādāt efektīvus pasākumus šo noviržu profilaksei un terapijai. Anestēziju veic ārsti anesteziologi, kuru uzdevums ir ne tikai nodrošināt anestēziju, kontrolējot visas dzīvībai svarīgās organisma funkcijas operācijas laikā, bet pēc indikācijām veikt arī intensīvo terapiju. Ārstam jāpiedalās pacienta izmeklēšanā, vērtēšanā un ārstēšanā pirmsoperācijas posmā un arī pēcoperācijas periodā. Pašreiz anestezioloģiju definē ka perioperatīvo medicīnu, kas aptver ķirurģiskā slimnieka ārstēšanos visā tā atrašanās laikā stacionārā. Anesteziologam kā specialistam jāpārzina daudzas medicīnas nozares: ķirurģija, internā medicīna, dzemdniecība, pediatrija, neiroloģija u. c., kā arī farmakoloģija, fizioloģija, fizika, biomedicīnas tehnoloģijas. Mūsdienās anestezioloģija ir apvienota ar reanimatoloģiju, intensīvo terapiju un sāpju sindroma terapiju jeb algoloģiju.
Reanimatoloģija ietver tādus neatliekamās palīdzības paņēmienus dzīvībai svarīgu orgānu un orgānu sistēmu (CNS, sirds, plaušu, aknu, nieru) darbības atjaunošanai, ko lieto klīniskās nāves periodā un dzīvībai kritiskās situācijās (šoks, preagonija, agonija). Reanimatoloģija pētī patofizioloģiskās, bioķīmiskās u. c. likumsakarības, kas rodas organisma terminālos stāvokļos. Tā izstrādā attiecīgus intensīvās terapijas un reanimācijas pasākumus. Reanimatoloģija pētī arī profilakses metožu efektivitāti un pēcreanimācijas patoloģiju. Tā cieši saistīta ar anestezioloģiju.
Intensīvās terapijas uzdevums ir nodrošināt kritiski slimiem pacientiem vitālo funkciju balstu un monitoringu, izmantojot piemērotākos diagnostiskos un ārstnieciskos pasākumus, tā panākot pacientam iespējami labāku klīnisko iznākumu. Intensīvo terapiju veic, izmantojot uz klīniskiem pierādījumiem balstītas vadlīnijas un protokolus, kā arī kompetences ietvaros nodrošinot profesionālas konsultācijas pacientiem citās klīniskās struktūrvienībās. Intensīvajā terapijā plaši izmanto tehniskas ierīces orgānu, īpaši plaušu un sirds, aizstājterapijai, daudzas ekstrakorporālās asins attīrīšanas metodes (plazmas apmaiņai, hemoperfūzijai, aknu aizstājterapijai, CO2 izvadei un citas). Pēc indikācijām hipoksēmijas (skābekļa satura trūkums arteriālajās asinīs) gadījumos izmanto arī ekstrakorporālo membrānu oksigenācijas sistēmu (ierīci).
