Biedrības un evaņģēliskās kustības aizsākumi saistāmi ar 19. gs. Šveici. Biedrība ir starpkonfesionāla, ar kristīgi evaņģēlisku ievirzi un savā darbībā neakcentē tādus protestantisma sakramentus kā svētais vakarēdiens un kristība/pagremde. Tā sniedz dažādu veidu sociālo palīdzību.

Kustība pamatota Bībeles mācībā – atjaunot cilvēka dzīvi un piedāvāt līdzgaitniecību un atbalstu pēcatkarību periodā. Mērķis ir novērst alkohola un citu vielu lietošanu, pārmērīgu patērēšanu un atkarību veidošanos no tām, kā arī mazināt šo vielu kaitīgo ietekmi, īpaši neaizsargātāko cilvēku vidū.

Kustība ir vērsta uz atkarību izraisošo vielu lietošanas radītā kaitējuma strukturālu novēršanu un sekmē uz pierādījumiem balstītu alkohola un citu vielu politiku. “Zilais Krusts” rīkojas, lai veicinātu šādu politiku, uzrauga progresu vietējā līmenī (lokāli) un aizstāv nepieciešamību izskaust alkohola plašo patēriņu un ekonomisko ieinteresētību saistībā ar alkohola izplatīšanu un pārdošanu.

Profilaktiskā pieejā apvienota individuālā (uzvedības) un kopienas rīcībā balstīta strukturālā profilakse. Dzīves prasmju programmu piedāvāšana sekmē labvēlīgas izmaiņas uzvedībā, kas ir pārbaudīts risinājums alkohola un citu atkarību izraisošo vielu kaitējuma novēršanā un cilvēku garīgās veselības un labsajūtas veicināšanā.

“Zilā Krusta” nodaļas piedāvā intervences, ārstēšanas un konsultāciju pakalpojumus cilvēkiem un viņu tuviniekiem, kurus negatīvi ietekmējis alkohols, narkotikas un azartspēles. “Zilajam Krustam” ir holistiska (medicīniska, psiholoģiska, sociāla un garīga) pieeja; tiek izmantoti dažādi ārstēšanas modeļi, lai pielāgotos individuālā cilvēka vajadzībām.

“Zilā Krusta” nodaļas visā pasaulē veicina savstarpējo un pašpalīdzības grupu darbību, radot veselīgas dzīves kopienas, kurās cilvēki ar vienādu slimību vai līdzīgām dzīves situācijām regulāri tiekas atbalsta grupās. Grupas ir nozīmīga atveseļošanās procesa sastāvdaļa pēc ārstēšanas vai turpmākā atkarību recidīva novēršanā. Tās vada “Zilā Krusta” profesionāļi vai brīvprātīgie. Pamatojoties uz savstarpēju atbalstu, pēcaprūpes grupas sniedz kopienas pieredzi, personisko izaugsmi, lielāku pārliecību un dzīves jēgas sajūtu.

“Zilā Krusta” nodaļas piedāvā vairākus reintegrācijas atbalsta pakalpojumus, kas pielāgoti dažādiem reģioniem, kurus tās apkalpo. 

19. gs. vidū un otrajā pusē Eiropa piedzīvoja strauju degvīna patēriņa kāpumu, kas daudziem lietotājiem izraisīja atkarības problēmas. Eiropā un arī Krievijā cīņa pret atkarību no alkohola bija noteicošais biedrības “Zilais Krusts” dibināšanas iemesls. 1877. gada 21. septembrī “Zilo Krustu” izveidoja šveiciešu mācītājs Luijs Lisjēns Rošā (Louis-Lucien Rochat).

Atkarību problēmas skāra arī Latvijas teritoriju, kas tolaik atradās Krievijas Impērijā. Biedrības darbība Šveicē un Vācijā jau 19. gs. piesaistīja atsevišķu latviešu sabiedrisko darbinieku uzmanību. Rakstnieks Doku Atis sarakstījās ar biedrības vadītāju Arnoldu Bovē (Arnold Bovet) par biedrības statūtu parauga un brošūru iegūšanu. Skolotājs Georgs Freibergs (Brīvkalnieks) publicēja rakstus laikrakstā “Baltijas Vēstnesis” par biedrības panākumiem Šveicē. Taču viņi paši nebija starp dibinātājiem, kad 1893. gadā 24. februārī Rīgā tika dibināta biedrība “Zilais Krusts”. 

Līdz ar to atturības sludināšana un cīņa pret atkarībām ir nozīmīgākais biedrības izveides mērķis arī biedrības izveidošanā Rīgā. Tās darbības principi aizgūti no Šveices nodaļām, – aktīvs, lokāls misijas darbs ārpus esošajām kristīgajām konfesijām sadarbībā ar ārzemju misionāriem. Rīgā vairums biedru bija aktīvā ārzemju Bībeles biedrību dienestā, biedrības pirmie vadītāji bija ārvalstu pilsoņi.

Sākotnēji biedrība koncentrējās uz Latvijas teritorijā dzīvojošajiem vācu un angļu tautības ierēdņiem un atašejiem ar atkarību problēmām. Līdz 1908. gadam Latvijā “Zilais Krusts” bija vācbaltiešu biedrības filiāle, tās nozīmīgākā finansiālā atbalstītāja bija vācu armijas gaisa kuģa pilota Vernera Fosa (Werner Voß) sieva Katarīna Fosa (Katharina Voß). Ar Fosu ģimenes atbalstu sāka biedrības nama celtniecību Rīgā, Akas ielā 13. Ēka nodota ekspluatācijā 1908. gadā un darbojās tās pārraudzībā līdz 1921. gadam, kad tika pārdota Latvijas Apvienotajai metodistu baznīcai.

1918. gadā biedrība “Zilais Krusts” zaudēja savu mecenātu (Fosu ģimeni), jo 1917. gada 23. septembrī V. Foss gāja bojā gaisa kaujā Beļģijā.

1908. gada februārī latviešu grupa atdalījās no biedrības “Starptautiskais Zilais Krusts” (International Blue Cross, IBC) un izveidoja Rīgas evaņģēlisko “Zilā Krusta” draudzi, saglabājot biedrības mērķus un darbības virzienu. Līdz 1945. gadam Rīgā tā darbojās īrētā dzīvoklī Bruņinieku ielā 75b–35. Padomju otrreizējās okupācijas laikā biedrība tika pārdēvēta par “Krusta draudzi”. No 1946. gada līdz 1949. gada 25. septembrim tā darbojās Golgātas baptistu dievnama Mazajā zālē Rīgā, Hospitāļu ielā 32.

No 1909. gada līdz 1938. gadam ārpus Rīgas izveidojās atbalsta grupas Jelgavā, Ventspilī, Limbažos, Jēkabpilī, Mangaļu un Burtnieku pagastos, kur tās darbojas kā nelielas draudzes. 1911. un 1912. gadā politisko ierobežojumu dēļ “Zilā Krusta” paspārnē slepus darbojas pirmie metodistu misionāri vācu mācītāja Georga Durdisa (Georg Durdis) vadībā. Tādējādi aizsākās metodistu reliģiskās atjaunotnes kustības darbība Latvijas teritorijā, kas starpkaru periodā izveidojās par patstāvīgu baznīcu.

1949. gada 25. septembrī “Zilais Krusts” padomju antireliģiskās politikas dēļ izbeidza darbību. Tās locekļi pievienojās Rīgas Āgenskalna baptistu draudzei.

20. gs. 90. gadu otrajā pusē notika “Zilā Krusta” atjaunošana, to vadīja Rīgas Mateja baptistu draudzes aktīvists Kārlis Dreimanis. “Zilais Krusts” Latvijā tapa par evaņģēlisko kristiešu draudzi, kas adaptēja biedrības darbības principus, tomēr juridiski nav uzskatāma par biedrību. 2008. gada 14. decembrī atjaunotajā Latgales ielas (toreiz Maskavas iela) 336. ēkā notika K. Dreimaņa ordinācija par evaņģēlisko kristiešu draudzes “Zilais Krusts” mācītāju. Draudze atjaunoja no Latvijas Vasarsvētku draudžu centra ziedojumā saņemto ēku Latgales ielā, pielāgojot to bezpajumtnieku patversmes un darba terapijas vajadzībām. Šeit tiek sniegta rehabilitācija un reabilitācija atkarīgajiem un bijušajiem ieslodzītajiem Rīgā un Lēdmanē, kā arī veikta reliģiskā darbība. Pašlaik Latvijas “Zilais Krusts” nav daļa no starptautiskās “Zilā Krusta” organizācijas, tomēr aktīvi sadarbojas ar “Zilā Krusta” Igaunijas (Eesti Sinise Risti Liit) un Somijas (Sininauhaliitto) biedrībām.

1908. gadā izveidojās autonoma latviešu “Zilā Krusta” draudze, kurā līdz 1922. gadam kalpoja dažādi draudzē iesaistītie laji. Kopš 1922. gada, kad tika pabeigtas studijas teoloģijas seminārā Hausdorfā (Silēzijā, Vācu Impērija, mūsdienās Polijā), par mācītāju tika ievēlēts Vladimirs Molčanovs, kurš draudzē kalpoja līdz 1949. gadam, kad padomju okupācijas režīma dēļ draudze tika likvidēta un tās locekļi pievienojās Āgenskalna baptistu draudzei.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā izskanēja domas par evaņģēliskās kopienas un biedrības “Zilais Krusts” atjaunošanu. 20. gs. 90. gadu otrajā pusē šo ideju sāka realizēt Mateja baptistu draudzes aktīvists K. Dreimanis. K. Dreimanis kalpoja kā mācītājs līdz savai pēkšņajai aiziešanai mūžībā 2018. gadā. 

No 2018. gada par mācītāju kalpo Zigmārs Tomsons.