Tautas mūzikas orķestrī parasti ir 20 vai vairāk dalībnieku, kas darbojas diriģenta vadībā. Orķestra instrumenti veido balsu grupas. Apzīmējuma “tautas mūzikas orķestris” lietojums nav konsekvents – tas var apzīmēt arī atšķirīgas muzicēšanas formas.

Tautas mūzikas instrumentu orķestris sākotnējā nozīmē ir no kādas zemes tradicionālajiem mūzikas instrumentiem pēc akadēmiskā stīgu vai simfoniskā orķestra principiem veidots orķestra sastāvs. Orķestrim raksturīgā skanējuma un nepieciešamo balsu grupu nodrošināšanai tiek izmantoti modernizēti un standartizēti tautas mūzikas instrumenti. Orķestra repertuārā var būt populāru klasiskās mūzikas skaņdarbu pārlikumi, populārā un deju mūzika, tautas mūzikas apdares vai orķestra sastāvam īpaši veidota, parasti tautiski stilizēta mūzika. Tautas mūzikas orķestris savukārt ir profesionālo mūzikas instrumentu sastāvs, kura repertuāru veido galvenokārt tautas mūzikas apdares. Instrumentu sastāvi tautas mūzikas un tautas mūzikas instrumentu orķestriem nav stingri noteikti, praksē biežāk ir sastopamas dažādas starpformas, kas var būt unikāli sastāvi vai arī tipiski kādā noteiktā reģionā noteiktā laika posmā. Tautas mūzikas instrumentu orķestri var būt ar jauktu instrumentu sastāvu vai viendabīgi (piemēram, balalaiku, kokļu vai akordeonu orķestris). Tautas mūzikas (instrumentu) orķestri ir daudzās zemēs iecienīta amatiermuzicēšanas forma. Tie bieži tiek izmantoti nacionālās kultūras reprezentācijai, arī kopā ar solistiem, kori, deju ansambli.

Par tautas mūzikas orķestriem mēdz dēvēt dažādu zemju tradicionālos mūzikas sastāvus ar lielu spēlētāju skaitu, kuriem nav tiešas saistības ar Eiropas tautas mūzikas (instrumentu) orķestra tradīcijām, piemēram, Indonēzijas gamelāns vai Osmaņu militārās mūzikas tradīcijās balstītais Mehteru jeb janičāru orķestris mūsdienu Turcijā. Dažkārt tautas mūzikas orķestra nosaukumu izmanto, lai apzīmēt arī citu žanru sastāvus, kas priekšnesumā izmanto etniskus elementus – tautas mūzikas ansambļus, to skaitā pasaules mūzikas vai populārās mūzikas grupas.

Tautas mūzikas orķestra kā īpaša mūzikas kultūras fenomena izcelsme tiek saistīta ar krievu mūziķa Vasilija Andrejeva (Василий Васильевич Андреев) darbību. 1887. gadā Pēterburgā viņš izveidoja Balalaiku spēles mīļotāju pulciņu (Кружок любителей игры на балалайках), kura vajadzībām tika izgatavoti modernizēti četru izmēru instrumenti (pikolo, prīma, alts un bass). Pulciņa spēlētais repertuārs bija vienkāršas tautas dziesmu apdares un sava laika populārā mūzika, tomēr jau pirmie koncerti izraisīja ievērojamu publikas interesi. Rūpes par ansambļa tālāko darbību 1889. gadā uzņēmās mūziķis, komponists Nikolajs Fomins (Николай Петрович Фомин), kurš, kļūstot par otro diriģentu, noteica repertuāra izvēli un augstākus profesionālos kritērijus mūziķiem. Laika posmā līdz 1898. gadam, kad kolektīvs ieguva nosaukumu “Lielkrievu orķestris” (Великорусский оркестр), tā instrumentu sastāvs tika papildināts ar tautas instrumentu gusļi (гусли) un domras (домрa) modernizētiem variantiem, vēlāk tika pievienotas stabules (свирель), radziņi (брёлка) un vairāki sitamie instrumenti. Orķestra repertuārā bija krievu tautas dziesmu apdares, V. Andrejeva sacerētā deju mūzika (valši, mazurkas, polonēzes), populāru krievu un pasaules klasiskās mūzikas skaņdarbu pārlikumi. 1908.–1911. gadā orķestris koncertēja Vācu Impērijā, Anglijā, Francijā, Amerikas Savienotajās Valstīs.

Pēc V. Andrejeva orķestra parauga gan Pēterburgā, gan citviet Krievijā radās līdzīgi orķestri un ansambļi. Nedaudz vēlāk, 20. gs. sākumā, sāka veidoties arī citu tautu nacionālo instrumentu ansambļu sastāvi, gan Krievijas Impērijā, gan ārpus tās. Piemēram, kobzas (кобза) spēlmaņu orķestris Ukrainā (1902), lietuviešu kankļu (kanklės) ansamblis (1906), Serbijas radio un televīzijas tautas mūzikas orķestris (Народни оркестар Радио-телевизије Србије, 1934). Darbības principi visur bija līdzīgi krievu orķestrim – uzlaboti, standartizēti etniskie instrumenti un profesionāli aranžētas mūzikas repertuārs. Īpašu nozīmi tautas instrumentu orķestri ieguva Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS). Tie lieliski atbilda ideoloģijas prasībai pēc kolektīvās mākslas un nepieciešamības radīt jaunu, “attīstītu nacionālo mūzikas kultūru”. Šādi orķestri tika veidoti pat nacionālajās republikās, kuru tautas kultūrā nav orķestra spēles un harmoniskās mūzikas tradīciju (azerbaidžāņu, kazahu, uzbeku).

Sākot ar 20. gs. 40. gadiem tautas instrumentu orķestros sāka iekļaut arī profesionālos (akadēmiskos) mūzikas instrumentus – bajānu vai akordeonu, oboju, klarneti, vijoles. Tas orķestriem nodrošināja plašākas tembrālās iespējas, skaņas tīrību, kā arī deva iespēju piesaistīt profesionālus mūziķus.

20. gs. vidū līdzīgi orķestri veidojās daudzās zemēs, sevišķi jaunajās nacionālajās valstīs vai reģionos ar atšķirīgām kultūras tradīcijām, tomēr īpaši raksturīgi tie bija padomju republiku un sociālistiskā bloka valstu mūzikas kultūrai. Tie biežāk atbilda apzīmējumam “tautas mūzikas orķestris”, jo izmantoja galvenokārt profesionālos mūzikas instrumentus, skanējumu papildinot ar atsevišķu raksturīgu etnisko instrumentu modernizētiem variantiem. Repertuāru veidoja tautas dziesmu un deju melodiju apdares, oriģinālmūzika un nacionālo komponistu darbu pārlikumi. Nereti tautas mūzikas orķestri darbojās kā nacionālo dziesmu un deju ansambļu daļa.

Līdzīgi citiem neakadēmiskās mūzikas orķestriem, tautas mūzikas orķestru popularitāte strauji kritās 20. gs. 60.-70. gados, līdz ar ansambļu muzicēšanas uzplaukumu populārajā mūzikā un folkloras atdzimšanas (angļu - folklore revival) kustību, kas aicināja pievērsties autentiskajām spēles tradīcijām. Pēc padomju bloka sabrukuma tautas mūzikas orķestru darbība apsīka valstīs, kurās tiem vairs netika nodrošināts valsts kultūrpolitikas un mūzikas izglītības sistēmas atbalsts.

Neraugoties uz to, ka tautas mūzikas orķestru repertuārs un spēles maniere bija visai tāli no autentiskajām instrumentu spēles tradīcijām, tie palīdzēja sabiedrībā saglabāt un uzturēt interesi par nacionālo kultūru, tautas mūziku un folkloru. Īpaši PSRS nacionālajās republikās tie veicināja nacionālās identitātes apziņas uzturēšanu. Orķestru popularitāti veicināja sadarbība ar pazīstamiem akadēmiskās un populārās mūzikas māksliniekiem. Piemēram, ar Andrejeva orķestri 20. gs. sākumā ir uzstājies krievu dziedonis Fjodors Šaļapins (Фёдор Иванович Шаляпин). Vācijas Federatīvajā Republikā 20. gs. 70. gados bija iecienīti dziedātāja, komponista un diriģenta Maksa Grēgera (Max Greger) veidotie orķestra šovi ar mūziku, dziesmām un deju priekšnesumiem. Populārais vācu tautiskā stila dziedātājs Heino uzstājies programmās ar Ēriha Behta (Erich Becht) orķestri.

Tomēr, ņemot vērā tautas mūzikas/instrumentu orķestru izteikti nacionālo specifiku, parasti tie nebauda plašāku starptautisku atzinību.

Krievijā, kā arī vairākās bijušajās PSRS republikās tautas instrumentu orķestru mūzika ir akadēmisks orķestra žanrs, kurā darbojas daudzi desmiti gan profesionālu, gan amatieru kolektīvu ar noteiktu instrumentu sastāvu un mūzikas izpildījuma kritērijiem. Šo orķestru mūziķu un diriģentu sagatavošanu nodrošina valsts profesionālā mūzikas izglītības sistēma. Mūziķi uzstājas akadēmiskajai mūzikai atbilstošos koncerttērpos. Mūsdienu krievu tautas orķestra instrumentu sastāva pamatu veido stīgu strinkšķināmo instrumentu grupas. Mazās, alta un basa domras, prīmas, sekundas, alta un basa balalaikas, kā arī īpaši orķestru vajadzībām konstruēts gusļu modelis (гусли звончатые), spēlējams ar mediatoru vai taustiņu mehānismu. Tiem var pievienoties plēšu instruments bajāns, flauta, sitamie instrumenti. Krievijā ievērojamākie ir Andrejeva Valsts akadēmiskais krievu orķestris (Государственный академический русский оркестр имени B. B. Андреева, 1888), Osipova Nacionālais akadēmiskais krievu tautas orķestris (Национальный академический русский народный оркестр имени Н. П. Осипова), dibināts 1919. gadā kā Pirmais Maskavas lielkrievu orķestris (Первый московский великорусский оркестр), Ņekrasova Krievijas Valsts televīzijas un radio akadēmiskais krievu tautas instrumentu orķestris (Академический оркестр русских народных инструментов имени Н. Н. Некрасова Всероссийской государственной телерадиокомпании, 1945).

Lielie mūzikas kolektīvi tradicionāli tiek izmantoti reprezentatīviem mērķiem. Šie orķestri parasti darbojas pie valsts un pašvaldību kultūras iestādēm, koncertorganizācijām, raidorganizācijām, augstskolām. Atšķirībā no akadēmiskajiem tautas instrumentu orķestriem, mūziķu skaits un instrumentu sastāvs tajos nav stingri noteikts, katrs kolektīvs veido savu unikālu repertuāru. Koncertos mūziķi uzstājas nacionālajos tērpos.

Bijušajās PSRS bloka zemēs daudzi no tautas mūzikas orķestriem turpina uzturēt padomju okupācijas laikā veidotās orķestra spēles tradīcijas. Starp šiem kolektīviem var minēt Valsts dziesmu un deju ansambļa “Lietuva” (Lietuva, 1940) orķestri, Moldovas Valsts filharmonijas tautas mūzikas orķestri “Lautari” (Lautarii, 1970), Polijas centrālā reģiona kultūru reprezentējošā dziesmu un deju ansambļa “Mazovija” (Mazowsze, 1948).

Savas zemes kultūras tradīciju popularizēšanai tautas mūzikas instrumentu orķestrus izmanto vairākas Āzijas valstis – Ķīnas Tautas Republika, Korejas Republika, Japāna. Centrālās Ķīnas tautas orķestra (国中央民族乐团, Guó Zhōngyāng Mínzú Yuètuán, 1960) instrumentu sastāvā ir tikai etniskie instrumenti, bet priekšnesumi tiek veidoti kā skatuves šovi ar gaismu, skaņas un multimediāliem efektiem. Īrijas Mūzikas biedrības nacionālais tautas orķestris (The Comhaltas National Folk Orchestra of Ireland) apvieno ap 30 labāko jaunās paaudzes īru tradicionālo instrumentu spēlmaņu un dziedātāju. Orķestra projektu 20. gs. 80. gadu beigās sāka Īrijas Mūziķu apvienība (Comhaltas Ceoltóirí Éireann), lai īstenotu vērienīgus koncertuzvedumus ar īpaši šim sastāvam veidotu mūziku.

Orķestra muzicēšanas formu bieži izmanto mūzikas izglītības iestādes ar tautas (tradicionālās) mūzikas specializāciju. Tad orķestra instrumentu sastāvu un muzicēšanas stilu nosaka mācībām izmantotie instrumenti, kā arī pedagoģiskā darba uzdevumi. Daudzi mācību orķestri darbojas pastāvīgi, regulāri koncertē un piedalās mūzikas festivālos. Piemēram, Ostrobotnijas folka orķestris (Pohjanmaan kansanmusiikkiorkesteri) Kokolā, Somijā. Tas dibināts 2011. gadā un to veido lietišķo zinātņu augstskolas Centria (Centria-ammattikorkeakoulu) un Vidusostrobotnijas konservatorijas (Keski-Pohjanmaan konservatorio) studenti. Instrumentu sastāvā ir vijoles, akordeoni, harmonijs, ģitāras, mandolīnas, pūšamie instrumenti, kā arī etniskie instrumenti – rata lira (kampiliira), daudzstīgu kantele un tradicionālie sitaminstrumenti. Skolēnu orķestri darbojas daudzās Lietuvas mūzikas skolās, kurās apgūstama tautas instrumentu spēle. Viļņas Baļa Dvarona mūzikas skolas Tautas instrumentu orķestris (Vilniaus Balio Dvariono dešimtmetė muzikos mokyklos Liaudies instrumentų orkestras) izveidots 1977. gadā. Instrumentu sastāvā ir modernizētie lietuviešu tautas instrumenti – kankles, birbīnes un koka zvani (skrabalai). Citviet mācību orķestri var tikt veidoti kā projekti atsevišķu pasākumu īstenošanai, piemēram, mācību iestādes atskaites koncertiem vai dalībai kādā festivālā, bet regulāru darbību neuztur. Skotijas Nacionālais tradicionālās mūzikas izcilības centrs (The National Centre of Excellence in Traditional Music) ir vidējā profesionālā mācību iestāde, kas izveidota 2000. gadā Ploktonā, Skotijā. Audzēkņi, kas mācību laikā muzicē individuāli vai nelielos ansambļu sastāvos, orķestrī apvienojas uz gadskārtējiem skolas atskaites koncertiem.

Apvienotais dalībnieku orķestris ir tradicionāla kopmuzicēšanas forma daudzu tautas mūzikas pasākumu, festivālu koncertos. Kopīgas muzicēšanas faktam nereti ir lielāka nozīme nekā priekšnesuma mākslinieciskajām kvalitātēm. Unikālais orķestris tiek veidots vienai uzstāšanās reizei, izmantojot dažādos dalībnieku rīcībā esošos instrumentus. Programmu veido nedaudzi īsā laikā sagatavoti skaņdarbi – festivāla himna, kāds norises vietai, reģionam, zemei raksturīgs skaņdarbs vai dalībnieku pārstāvēto zemju melodiju popūrijs. Ziemeļeiropas lielākais tautas mūzikas pasākums, Kaustinenas tautas mūzikas festivāls (Kaustisen kansanmusiikkijuhlat, 1968) izveidots, lai popularizētu īpašās, reģionā vairāk nekā 250 gadus turpinātās vijoļspēles tradīcijas. Apvienoto vijoles spēlmaņu orķestra uzstāšanās ir pasākuma programmas daļa un festivāla emocionālais kodols. Pasākumam īpaši veidotu tautas mūzikas orķestru priekšnesumi ir saglabājušies Lietuvas un Igaunijas Dziesmu svētku norišu programmās.

Sociālajai iekļaušanai, vietējo mūzikas interesentu iesaistīšanai kopīgās aktivitātēs daudzās zemēs tiek veidoti kopienu orķestri. Šo orķestru muzikālās iespējas pakļaujas iesaistīto spēlētāju prasmju līmenim un pieejamajiem instrumentiem, veidojot atbilstošu repertuāru un mūzikas aranžējumus. Muzicēšanai var izmantot kā savas zemes, tā citu tautu nacionālos instrumentus, tāpat arī akadēmiskās un populārās mūzikas instrumentus. Nereti kopienas orķestris interesentiem nodrošina neformālo izglītību – instrumentu spēles apmācību un teorijas zināšanas. Šāda muzicēšanas forma ir īpaši attīstīta Apvienotajā Karalistē. To dara, piemēram, Devonas tautas orķestris (Devon Folk Orchestra, līdz 2025. gadam Austrumdevonas tautas orķestris, Folk Orchestra of East Devon).

Kopienu orķestri parasti spēlē zemei vai reģionam raksturīgo tautas mūziku, tomēr spēlējamā repertuāra izvēle var būt visai brīva. Piemēram, Santabarbaras Tautas mūzikas orķestra (Santa Barbara Folk Orchestra) Amerikas Savienotajās Valstīs, Kalifornijā, repertuāru veido īru, skotu, Vidusjūras zemju un ziemeļvalstu tautu melodijas.