Mākslas vēsturē vienība pieminēta kā mākslinieku grupa, kuras biedriem netika izvirzītas nekādas profesionālās un ideoloģiskās prasības, un tāpēc mākslinieciskā ievirzē Neatkarīgo mākslinieku vienība (NMV) bija visvairāk izplūdusī mākslinieku biedrība. Grupas mākslinieciskais līmenis bija profesionāli pretrunīgi dažāds. NMV biedru dažādu stilu darbos ir grūti atrast kaut ko tādu, kas būtiski atšķirtos no kopējās masas un mainītu kopējo stilistisko virzību uz dažādu reālistisku ieviržu populāras gaumes variācijām.

NMV par galveno izvirzīja mērķi atbalstīt “patiesas mākslas vērtības” neatkarīgi no mākslinieku izraudzītajiem virzieniem un profesionālās izteiksmes līdzekļiem. NMV darbības galvenais mērķis bija regulāra biedru darbu ikgadējo pavasara un rudens izstāžu rīkošana, mākslas grāmatu izdošana un saimnieciskā darbība.

NMV vadīja ik gadu vēlēta valde. To veidoja priekšsēdētājs, biedrs, sekretārs, vietnieks, kasieris, divi valdes locekļi un revīzijas komisija. Darbojās arī žūrija četru vai piecu patstāvīgo biedru sastāvā.

Biedriem bija dažāds statuss: aktīvie biedri, pasīvie biedri, biedri kandidāti (biedri veicinātāji), goda biedri. Aktīvie biedri bija tie, kas regulāri piedalījās izstādēs un citos pasākumos. Biedriem kandidātiem bija jāpiedalās regulārajās izstādēs, un viņiem nebija balss tiesību, tomēr ir zināmi vairāki gadījumi, kad par aktīvo biedru varēja kļūt uzreiz (NMV nebija juridiski ļoti rūpīgi izstrādāts biedru tiesību kodekss). Biedri veicinātāji parasti bija cilvēki, kas atbalstīja vienību finansiāli. Bieži vien tie vispār nebija mākslinieki. Šāds statuss bija arī vairāku vienības vadošo mākslinieku sievām. Goda biedri tika izsludināti visai patvarīgi, neuzklausot iebildumus.  

Pēc mākslinieka Riharda Maura ierosmes 1919. gada septembra vidū gleznotāja Hermaņa Grīnberga darbnīcā Āgenskalnā notika mākslinieku vienības dibināšanas sapulce. Šajā reizē nolēma apvienot pēc iespējas vairāk ārpus grupām esošus māksliniekus, pasludināja visu biedru pilnīgu neatkarību ideoloģiskā ziņā un nosauca jaundibināto grupu “Atvasa”. 1919. gada oktobrī tā tika pārdēvēta par NMV. Vienības statūtus 1919. gada 19. decembrī reģistrēja Rīgas apgabaltiesā, un tie noteica, ka vienības mērķis ir kopējiem spēkiem sekmēt mākslu un mākslas amatniecību un materiāli un morāli atbalstīt biedrus māksliniekus. Pirmie biedri – R. Maurs, H. Grīnbergs, Vilhelms Krūmiņš, Jānis Ansons, Aleksandrs Jēgers, Roberts Štems, Kārlis Jurjāns un Alberts Prande. Drīz pievienojās citi mākslinieki un biedru skaits strauji auga. 20. gs. 20. gados NMV pievienojās Augusts Annuss, Emma Baltmane, Ernests Brastiņš, Arvīds Brastiņš, Eduards Brencēns, Jānis Jaunsudrabiņš, Jānis Spriņģis, Roberts Šterns, Pēteris Kundziņš, Kārlis Miesnieks, Oto Pladers, Aleksandrs Petrovs, Jānis Saukums, Jānis Spriņģis, Hilda Vīka un citi mākslinieki. 1920. gadā vienība sarīkoja pirmo biedru mākslas izstādi Rīgas pilsētas mākslas muzejā – Teodora Ūdera darbu un Rudens izstādi. Februārī tika svinēts Vilhelma Purvīša jubilejas vakars ar E. Brencēna un J. Jaunsudrabiņa priekšlasījumiem. Visu NMV pastāvēšanas laiku tās biedru skaits svārstījās ap 60 un vienība rīkoja divas izstādes gadā. Vienlaikus NMV bija skaitliski plašākā, aktīvākā un saimnieciski spēcīgākā biedrība, jo guva ienākumus arī no īpašuma izīrēšanas. NMV biedru mākslinieciskais līmenis bija nevienmērīgs, un izstāžu recenzijās regulāri tika atzīmēta sasteigtība, paviršība un vienojošu kritēriju trūkums biedru darbos. 1924. gada 25. janvārī vienības statūti tika nedaudz pārstrādāti, un ar šo brīdi NMV kļuva par biedrību ar oficiālo nosaukumu “Biedrība “Neatkarīgo mākslinieku vienība””. Pirmajos desmit gados vienībā darbojās 84 mākslinieki (daži pavisam īsu laiku). NMV izveidoja apjomīgu bibliotēku. 1930. gadā tajā bija 902 sējumi, bet 1940. gadā ap 1500, kā arī izdeva mākslas grāmatas. No 1924. līdz 1928. gadam NMV izdeva monogrāfiju virkni “Latvju māksla”. Tajā ietilpa Visvalža Peņģerota monogrāfija “Alfrēds Plīte-Pleite” (1925), Jāņa Siliņa monogrāfija “Rūdolfs Pērle” (1928), Rūdolfa Šterna monogrāfija “Janis Rozentāls” (1925). Tika izdotas arī citas grāmatas: E. Brastiņa “Latvju raksta kompozīcija” (1925), Filipa Šveinfurta (Philipp Schweinfurth) “Renesanses māksla” (1925) .

1920. gada martā biedru kopskaits bija 37. No tiem 24 dzīvoja Rīgā, bet 13 – citur Latvijā. 1920. gada 11. martā NMV pievienojās desmit IV. mākslinieku grupas mākslinieki un astoņi bijušās “Baltās vārnas” biedri. Visā NMV pastāvēšanas apmērām trešā daļa biedru bija ārpus Rīgas. Biedri bija tādi mākslinieki, kā, piemēram, Hermanis Aplociņš, Artūrs Baumanis, Nora Drapče, Jānis Sudmalis (visi Liepāja), Emma Baltmane (Krustpils), Arnolds Filka, Francis Varslavāns (abi Rēzekne), Helmuts Markvarts (Drusti), Arnolds Tigins (Vecpiebalga), Jūlijs Krastiņš (Kalncempju pagasts), A. Petrovs (Valmiera), Jānis Strauts (Mazsalaca), Aleksandrs Štrāls (Pļaviņas) un vēl citi. 1920. gada I pavasara izstādē tika eksponēti 28 mākslinieku 240 darbi.

Kopā ar pasīvajiem biedriem 1930. gadā NMV bija 192 biedri.  Lielais biedru skaits vienībai traucēja attīstīt stilu un vienotu radīšanas ceļu, tāpēc biedru skaits nedaudz samazinājās. 1930. gadā biedrībā skaitījās 84 biedri un biedru kandidāti (biedri veicinātāji), bet 1938. gadā, kad Latvijas Rakstu un mākslas kameras paspārnē tika nodibināta viena kopēja Latvijas tēlotājas mākslas biedrība, NMV biedrībā tika iekļauta kā atsevišķa sekcija ar 50 biedriem un 18 biedru kandidātiem. Lai gan NMV biedrībā iekļauta jau 1938. gadā, faktiski vēl divus gadus notika patstāvīga NMV darbība, jo daudzi biedri bija neapmierināti ar reorganizāciju. NMV par goda biedriem uzņemti: Augusts Dombrovskis, V. Purvīts, Jānis Roberts Tillbergs, Rihards Zariņš. 

Padomju okupācijas laikā NMV slēgta 31.08.1940. ar iekšlietu tautas komisāra rīkojumu. Padomju varas iestādes atsavināja NMV īpašumus, bet daudzi biedri bija pakļauti okupācijas varas iestāžu represijām.

NMV īpašā nozīme bija saistīta ar to, ka tā bija vienīgā mākslinieku biedrība, kas apvienoja māksliniekus no visas Latvijas. Tas savukārt deva impulsu mākslinieku darbības veicināšanai gan ārpus Rīgas, gan ārpus pilsētām vispār.

J. Jaunsudrabiņš (1920–1923; 1925–1927; 1929–1930; 1932–1939), E. Brastiņš (1924; 1939–1940), Ernests Veilands (1928, 1930–1931).