Eduarda Bernšteina idejas par iespēju demokrātiskā ceļā regulēt un reformēt kapitālismu, padarīt par valsts politikas prioritāti nevienlīdzības mazināšanu un sociālā taisnīguma nodrošināšanu mūsdienās dominē sociāldemokrātisko un kreisi centrisko nesociālistisko partiju politikā visā pasaulē.

Dzimis ebreju ģimenē, kas Prūsijas galvaspilsētā bija ieradusies no Dancigas (mūsdienās Gdaņska). E. Bernšteina tēvs bija dzelzceļa inženieris, bet tēvocis Ārons Bernšteins (Aaron Bernstein) – progresīvās, strādnieku aprindās plaši lasītās avīzes Berliner Volks-Zeitung redaktors. Līdz ar to jau jaunībā viņam bija tuvi daudzu izglītotu vāciešu centieni pēc nacionālās vienotības un demokrātijas.

E. Bernšteina formālā izglītība bija ierobežota un nepabeigta viņa ģimenes pieticīgās finansiālās situācijas dēļ. Mācījies ģimnāzijā Berlīnē, bet 16 gadu vecumā bija spiests to pamest līdzekļu trūkuma dēļ. No 1866. līdz 1878. gadam strādāja par bankas ierēdni, un viņa turpmāko intelektuālo attīstību noteica pašmācība un iesaiste politiskās diskusijās.

1872. gadā E. Bernšteins pievienojās 1869. gadā Eizenahā uz marksistisko ideju pamata nodibinātai Vācijas Sociāldemokrātiskajai strādnieku partijai (Die Sozialdemokratische Arbeiterpartei, SDAP), kas konkurēja ar otru sociālistiskās ievirzes partiju – Ferdinanda Lasala (Ferdinand Lassalle) ideju ietekmēto Vispārējo vācu strādnieku apvienību (Der Allgemeine Deutsche Arbeiterverein, ADAV). Lai pārvarētu sociālistiskās kustības šķelšanos, partijas apvienojās 1875. gadā Gotas kongresā, izveidojot Vācijas Sociāldemokrātisko partiju (VSDP; Die Sozialdemokratische Partei Deutschlands, SPD). Augusta Bēbeļa (August Bebel) un Vilhelma Lībknehta (Wilhelm Liebknecht) sagatavoto partijas programmu par piekāpšanos lasāliešiem asi kritizēja Kārlis Markss (Karl Marx) darbā “Gotas programmas kritika” (Kritik des Gothaer Programms, 1875). E. Bernšteins toreiz atbalstīja partiju apvienošanos, bet pārstāvēja uz K. Marksu orientēto eizenahiešu spārnu. Līdz ar represiju pastiprināšanos pret sociāldemokrātiem E. Bernšteins bija spiests pamest Vāciju un doties emigrācijā uz vairāk nekā 20 gadiem. No 1880. līdz 1890. gadam viņš bija VSDP laikraksta Der Sozialdemokrat redaktors, un šajā laikā nostiprinājās viņa kā ievērojama partijas teorētiķa un konsekventa ortodoksālā marksisma piekritēja reputācija. Šajā laikā viņam izveidojās ciešas personiskas un profesionālas attiecības ar Frīdrihu Engelsu (Friedrich Engels), kas pārauga draudzībā, neraugoties uz 30 gadu vecuma starpību. Vēl vairāk – F. Engelss iecēla E. Bernšteinu (kopā ar Karlu Kautski, Karl Kautsky, un A. Bēbeli) par vienu no viņa un K. Marksa literārā mantojuma pārvaldītājiem. Ņemot vērā E. Bernšteina vēlāko intelektuālo un politisko evolūciju, viņa loma K. Marksa un F. Engelsa literārā mantojuma publicēšanā it īpaši 20. gs. 20. gados tiek vērtēta pretrunīgi.

1891. gadā E. Bernšteins piedalījās kopumā ortodoksālā marksisma garā ieturētās VSDP Erfurtes programmas (Erfurter Programm) sagatavošanā. Viņa uzskati būtiski mainījās pašā 19. gs. nogalē. No 1896. līdz 1898. gadam E. Bernšteins publicēja rakstu sēriju ar nosaukumu “Sociālisma problēmas” (Probleme des Sozialismus), bet 1899. gadā – grāmatu “Sociālisma priekšnoteikumi un sociāldemokrātijas uzdevumi” (Die Voraussetzungen des Sozialismus und die Aufgaben der Sozialdemokratie). Šajās publikācijās E. Bernšteins pretendēja uz K. Marksa mācības pamatnostādņu pārskatīšanu, kas krasi kontrastēja ar tālaika Eiropas sociāldemokrātijā valdošajiem uzskatiem.

1901. gadā E. Bernšteins atgriezās Vācijā un kļuva par laikraksta Vorwärts redaktoru un no 1902. līdz 1918. gadam – par Reihstāga deputātu no VSDP. Kaut arī 1914. gada augustā E. Bernšteins balsoja par kara kredītiem, 1915. gada jūlijā viņš pārgāja uz pretkara pozīciju un 1917. gadā kļuva par vienu no Vācijas Neatkarīgās sociāldemokrātiskās partijas (NSDP; Die Unabhängige Sozialdemokratische Partei Deutschlands, USPD) dibinātājiem. 1919. gadā E. Bernšteins atgriezās VSDP un no 1920. gada bija Reihstāga deputāts no sociāldemokrātiem, līdz 1928. gadā aizgāja no aktīvās politikas.

E. Bernšteins uzskatīja par kļūdainām klasiskā marksisma prognozes par kapitālisma attīstības tendencēm – par neizbēgamo kapitāla koncentrāciju un šķiru polarizācijas pieaugumu, kā arī ticību revolucionāram lēcienam, kam līdz pamatiem jāsagrauj kapitālistiskā kārtība. Viņaprāt, pretēji K. Marksa prognozēm, strādnieki nekļuva nabadzīgāki, zemnieku skaits nesamazinājās, vidusšķiras īpatsvars palielinājās, akciju kapitāla attīstība bremzēja kapitāla koncentrāciju, un, visbeidzot, kapitālisms izstrādāja mehānismus konkurences mazināšanai un atkārtotu ekonomisko krīžu novēršanai.

E. Bernšteina izpratnē klasiskais marksisms bija par daudz balstīts determinisma un materiālisma idejās. Viņa paša filozofijas izpratne bija diezgan ierobežota: materiālismu viņš saprata 18. gs. mehānistiskā materiālisma garā, K. Marksa filozofisko ideju specifika viņam palika sveša. Kaut arī viņa priekšstats par Georga Vilhelma Frīdriha Hēgeļa (Georg Wilhelm Friedrich Hegel) dialektisko filozofiju nesniedzās tālāk par F. Engelsa darbos atrodamiem primitīviem dialektikas attiecinājumiem uz dabaszinātņu jomu, viņš pārmeta K. Marksam nespēju atbrīvoties no G. V. F. Hēgeļa tieksmes balstīt secinājumus par sociālajiem procesiem abstraktās, apriorās dialektikas shēmās, bieži vien ignorējot faktisko lietu stāvokli. Tas esot novedis K. Marksu pie ticības ekonomiskajam determinismam, postulātam par viena vēstures gaitu noteicošā faktora pastāvēšanu. Līdz ar to F. Engelsa 1890. gada 21. septembrī vēstulē Jozefam Bloham (Joseph Bloch) formulēto atziņu, ka “saskaņā ar vēstures materiālistisko izpratni vēsturiskā procesa noteicošais elements galu galā ir īstenās dzīves ražošana un atražošana”, E. Bernšteins nepamatoti interpretēja kā vispārēju atteikšanos no materiālistiskās doktrīnas.

E. Bernšteins būtiski mainīja sociālisma izpratni salīdzinājumā ar K. Marksu. K. Markss “Gotas programmas kritikā” traktēja sociālismu kā vēsturisku likumsakarību, kapitālisma neizbēgamā sabrukuma rezultātu, komunistiskās sabiedrības pirmo posmu, kas sasniedzams ar revolūciju un proletariāta diktatūru. Citiem vārdiem sakot, viņš saprata sociālismu kā īpašu, no kapitālisma radikāli atšķirīgu sabiedrību. E. Bernšteins turpretim saprata sociālismu kā morālu projektu, demokrātisku izvēli, kapitālistiskās sabiedrības pakāpeniskas pārveidošanas determinanti. Līdz ar to E. Bernšteins uzskatīja, ka frāzes par “proletariāta diktatūru” zaudē jēgu. Tieši pretēji – nevarot būt ne runas par to, ka strādnieku šķira veidotu sociālismu, izmantojot spēku pret pārējo sabiedrību, sociālistiem jāspēj ieinteresēt citus sociālos slāņus savā programmā un panākt pakāpeniskas pārmaiņas pašvaldību un valsts līmenī.

Kaut arī E. Bernšteins tiek uzskatīts par “revizionisma tēvu”, viņa centieni pārskatīt dažas K. Marksa un F. Engelsa fundamentālās atziņas par kapitālismu nav radušās tukšā vietā, – tās balstījās tālaika sociāldemokrātijai raksturīgās tendencēs. Masu sociālistisko partiju izaugsme 19. gs. beigās, to parlamentārie panākumi un sociālās reformas pamudināja lielu daļu strādnieku partiju līderu un ierindas biedru savas darbības priekšplānā izvirzīt strādniecības tūlītējos ieguvumus, klasiskā marksisma prognozēto izšķirošo pēdējo cīņu atvirzot nenoteiktā nākotnē. E. Bernšteina uzskatos bija daudz kopīga ar britu strādnieku kustībā tolaik populārajām fabiāņu biedrības (Fabian Society) idejām, ko veicināja E. Bernšteina ciešie kontakti ar tās pārstāvjiem dzīves laikā Londonā. Tomēr skandalozākais šajā situācijā bija tas, ka reformisma teorētisko pamatojumu sniedza viens no redzamiem marksisma sludinātājiem, cilvēks, kuram F. Engelss bija uzticējis K. Marksa rokrakstus un kurš bija svarīga persona Vācijas sociāldemokrātijā. E. Bernšteina raksti izraisīja asu atbildes reakciju no dažādas ievirzes marksistiskiem intelektuāļiem – gan mēreniem, gan radikāli kreisiem, tostarp no K. Kautska, Rozas Luksemburgas (Rosa Luxemburg), Georgija Pļehanova (Георгий Валентинович Плеханов), Žana Žoresa (Jean Jaurès), A. Bēbeļa, Antonio Labriolas (Antonio Labriola) u. c. Neraugoties uz to, revizionisma idejas kļuva arvien populārākas. Tas pierāda, ka E. Bernšteina uzskati nebija nejauša novirze no pamatlicēju idejām, bet gan tālaika praktiskajā sociālistiskajā kustībā dziļi sakņotas tendences izpausme.

Pēc Pirmā pasaules kara un lielinieku īstenotā Oktobra apvērsuma Krievijā pirmskara sociāldemokrātijas relatīvā vienotība bija pilnībā sabrukusi, un izveidojās divas naidīgas nometnes: viena balstījās vardarbīgās pasaules revolūcijas idejā, otra uzsvēra kapitālisma pakāpeniskās demokrātiskās reformēšanas iespēju. Rietumu sociāldemokrātija nostājās uz reformisma ceļa, kas reizē nozīmēja arī pakāpenisku norobežošanos no K. Marksa idejām. Vācijā VSDP ieguva lielāku ietekmi visos varas līmeņos salīdzinājumā ar pirmskara laiku. Pašvaldību vēlēšanu tiesību reformas rezultātā sociālisti ieguva kontroli pār daudzām valsts lielākajām pilsētām. Šajā situācijā E. Bernšteins kļuva par VSDP cienījamu padomnieku un programatisko nostādņu iedvesmotāju. Viņam kopā ar citiem mēreni kreisajiem politiķiem izdevās atturēt Vācijas vēlētājus no sekošanas Krievijas lielinieku piemēram, reizē viņš nebija tik veiksmīgs pretstāvē nacionālsociālisma labējā ekstrēmisma tendencēm Vācijā. Tāpat kā liela daļa VSPD vadības viņš nenovērtēja, cik enerģiskas un postošas šādas kustības varētu kļūt. VSPD stratēģija 20. gs. 30. gadu sākumā koncentrējās uz likumību un Veimāras republikas saglabāšanu konstitucionālo normu ietvaros – pieeja, kas izrādījās nepietiekama demokrātiskās iekārtas saglabāšanai. Trīsarpus mēnešus pēc viņa nāves par Vācijas kancleru kļuva Ādolfs Hitlers (Adolf Hitler).

Pēc Otrā pasaules kara E. Bernšteina idejas kļuva par dominējošām vairāku Eiropas valstu sociāldemokrātiskajās kustībās, it īpaši Vācijā un Ziemeļvalstīs, kā arī “trešā ceļa” (third way) ideoloģijā Lielbritānijā un Francijā. Līdzīgi E. Bernšteinam šo politisko spēku pārstāvji uzsver, ka kapitālistisko tirgus ekonomiku ir iespējams regulēt, un tās ietvaros mazināt nevienlīdzību sabiedrībā un panākt lielāku sociālo taisnīgumu demokrātiskas labklājības valsts ietvaros, kas šķiru kara vietā liek šķiru kompromisu. Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) Bērnijs Sānderss (Bernie Sanders) izmanto un radikalizē E. Bernšteina idejas, aktualizējot problēmas, kuras “revizionisma tēvs” saprotamu iemeslu dēļ nevarēja paredzēt, proti, 20. gs. nogales un 21. gs. sākuma neoliberālo lejupslīdi un nevienlīdzības pieaugumu, globālo kapitāla mobilitāti, klimata krīzi un dziļu šķelšanos ASV sabiedrībā. Mūsdienu kapitālisma kritikā B. Sānderss līdzīgi daudziem citiem mūsdienu kreisajiem iedvesmojas no K. Marksa kapitālisma analīzes, taču nepieņem marksismu kā visaptverošu teoriju un politisko programmu, savu ideju īstenošanu saskatot E. Bernšteina tipa reformismā.