Dialektiskais materiālisms 19. gs. otrajā pusē bija marksistu ieviests apzīmējums, kas raksturoja jaunā materiālisma atšķirību no iepriekšējām materiālisma teorijām. 20. gs. dialektiskais materiālisms bija Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) ideoloģijas pamats.
Apzīmējumu “dialektiskais materiālisms” marksismā ieviesa filozofs Jozefs Dīcgens (Josef Dietzgen), Frīdrihs Engelss (Friedrich Engels) un Georgijs Pļehanovs (Георгий Валентинович Плеханов).
F. Engelss 1886. gadā publicētajā darbā “Ludvigs Feierbahs un klasiskās vācu filozofijas gals” (Ludwig Feuerbach und der Ausgang der klassischen deutschen Philosophie), atsaucoties uz J. Dīcgena atziņām, rakstīja par dialektisko materiālismu kā jaunā materiālisma metodi. J. Dīcgens pretstatīja mehānisko materiālismu un marksismu. Viņš akcentēja nepieciešamību sniegt jaunu “matērijas” jēdziena definīciju, kas ietvertu ne tikai fiziski uztveramos objektus, bet arī tādus fenomenus kā, piemēram, elektrība un skaņa. J. Dīcgens aicināja sintezēt materiālismu ar vācu dialektisko ideālisma filozofiju, lai radītu monisma sistēmu. Apzīmējumu “dialektiskais materiālisms” J. Dīcgens pirmo reizi minēja 1887. gadā izdotajā sacerējumā “Sociālista pārdomas par izziņas teoriju” (Streifzüge eines Sozialisten in das Gebiet der Erkenntnistheorie). G. Pļehanovs 1891. gada publikācijā “Hēgeļa nāves sešdesmitajā gadadienā” (К шестидесятой годовщине смерти Гегеля) dialektisko materiālismu raksturoja kā mācību, kas ir virzīta uz vēsturiskās attīstības likumsakarību atklāšanu, lai nodrošinātu cilvēces brīvību.
Vācu filozofs Kārlis Markss (Karl Marx) neizmantoja apzīmējumu “dialektiskais materiālisms”. Viņš kritizēja Georga Vilhelma Frīdriha Hēgeļa (Georg Wilhelm Friedrich Hegel) pieeju kā ideālistisko dialektiku. Darbā “Kapitāls” (Das Kapital) K. Markss skaidroja, ka “Hēgeļa mācībā dialektika stāv uz galvas. To vajag nostādīt uz kājām, lai zem mistiskās čaulas atsegtu racionālo kodolu”. Atšķirībā no G. V. F. Hēgeļa, K. Markss izprata vēsturi nevis kā ideju pašrealizēšanos, bet gan kā materiālu un sociālpolitisku faktoru virzītu procesu. Tāpēc apziņu, pēc K. Marksa domām, nosaka sociālekonomiskie apstākļi. Viņš raksturoja dialektiku kā zinātni, kas aplūko sociālo formu izcelsmi un attīstības stadijas.
Darbā “Anti-Dīrings” (Herrn Eugen Dühring’s Umwälzung der Wissenschaft, 1878) F. Engelss nošķīra metafizisko un dialektisko domāšanas stilu. Metafizisko domāšanas stilu F. Engelss saistīja ar Džona Loka (John Locke) un Frānsisa Bēkona (Francis Bacon) pieeju, kas paredzēja sadalīt parādības klasēs un grupās. Metafiziskais domāšanas stils, pēc F. Engelsa domām, radīja priekšstatu par dabas procesiem kā nemainīgiem elementiem. Darbā “Ludvigs Feierbahs un klasiskās vācu filozofijas gals” F. Engelss akcentēja, ka vecā metafizika bija nepieciešama zinātniskās domāšanas attīstības pakāpe, kas pievērsās esamības daļu izpētei. Savukārt dialektika ir nākamais attīstības posms, kurā esamības daļas tiek pētītas to savstarpējās attiecībās un mainīgumā. Dialektika noraida priekšstatu par absolūtām patiesībām, jo pasaule atklājas kā procesu kopums, kurā viss ir nemitīgi plūstošs.
Darbā “Dabas dialektika” (Dialektik der Natur, 1873–1886) F. Engelss formulēja trīs dialektikas likumus:
Vladimirs Ļeņins (Владuмир Ильuч Лeнин) 1909. gadā publicētajā darbā “Materiālisms un empiriokriticisms. Kritiskas piezīmes par kādu reakcionāru filozofiju” (Материализм и эмпириокритицизм. Критические заметки об одной реакционной философии) raksturoja matēriju kā filozofisku kategoriju, kas apzīmē objektīvo realitāti. Objektīvā realitāte cilvēkiem atklājas ar sajūtu palīdzību, kuras atspoguļo matēriju. V. Ļeņins secināja, ka izpratne par matērijas īpašībām, tāpat kā par laika un telpas iedabu, kurā matērija kustas, mainās atbilstoši zinātņu atklājumiem. Metafiziskā materiālisma domātāji meklēja nemainīgas būtības. Savukārt dialektiskais materiālisms paredz, ka zinātnes izpētes objekti ir neizsmeļami, tāpēc katrs atzinums par matērijas uzbūvi un īpašībām ir relatīvs.
20. gs. 20. un 30. gados padomju Krievijā norisinājās mehānisma piekritēju (t. s. mehānistu, mehānicistu) un dialektiķu diskusija par marksisma-ļeņinisma principiem. Dialektiķi atzina filozofijas un G. V. F. Hēgeļa metodes būtisko lomu marksisma-ļeņinisma mācībā, savukārt mehānisti akcentēja dabaszinātņu nozīmi.
Marksisma-ļeņinisma institūta Maskavā (Институт марксизма-ленинизма) direktors Ivans Skvorcovs-Stepanovs (Иван Иванович Скворцов-Степанов) bija viens no redzamākajiem mehānistu virziena pārstāvjiem. Viņš uzskatīja, ka marksismā-ļeņinismā filozofija nav patstāvīga disciplīna, jo tās saturu veido jaunākie dabaszinātņu atklājumi. I. Skvorcovam-Stepanovam iebilda latviešu izcelsmes padomju darbinieks un filozofs Jānis Stens. 1924. gada rakstā “Par to, kā Stepanovs apmaldījās dažos Marksa un Engelsa citātos” (О том, как т. Степанов заблудился среди нескольких цитат из Маркса и Энгельса) J. Stens raksturoja marksisma-ļeņinisma filozofiju nevis kā metafizisku sistēmu, bet gan kā zinātni par metodoloģiju, kas risina loģikas un dialektikas jautājumus. J. Stena redzējumā dialektiskais materiālisms vēršas pret mehāniskā materiālisma tendenci atklājumus vienā zinātnes disciplīnā attiecināt uz dabas procesiem kopumā. Dialektiskais materiālisms aplūko dabu un cilvēces vēsturi kā vienotu attīstības procesu.
1925. gadā, kad izdeva F. Engelsa darba “Dabas dialektika” tulkojumu krievu valodā, filozofs Ābrams Deborins (Абрам Моисеевич Деборин) publikācijās akcentēja, ka F. Engelss kritizēja mehānisko materiālismu, pamatojot dialektiskā materiālisma pārākumu. 1929. gada Vissavienības marksistiski-ļeņinisko zinātniski pētniecisko iestāžu otrajā konferencē Ā. Deborins uzstājās ar runu, kurā filozofs raksturoja I. Skvorcova-Stepanova un viņa domubiedru idejas kā novēršanos no marksisma. Ā. Deborins secināja, ka mehānisma atbalstītāji pievēršas tikai empīriskiem faktiem, savukārt dialektiskie materiālisti faktus savieno ar teoriju. Saskaņā ar Ā. Deborinu, atklājumi fizikā, ķīmijā un bioloģijā apliecināja dialektiskā materiālisma pareizumu. Konferences dalībnieki pieņēma rezolūciju, kurā I. Skvorcova-Stepanova un viņa piekritēju darbi tika nosodīti kā mēģinājums revidēt marksismu-ļeņinismu, aizstājot materiālismu ar pozitīvismu.
1930. gadā Josifs Staļins (Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин) organizēja pārrunas ar Sarkanās profesūras institūta (Институт красной профессуры) Filozofijas un dabaszinātņu biroja vadību, kurā piedalījās Marks Mitins (Марк Борисович Митин), Vasilijs Raļčevičs (Василий Никифорович Ральцевич), Pāvels Judins (Павел Фёдорович Юдин) un citi padomju filozofi. J. Staļins aicināja vērsties pret dialektiskā materiālisma un mehānistiskā skatījuma pārstāvjiem, kuriem bija ietekme ne tikai zinātniskajā, bet arī politiskajā laukā. 1931. gadā laikrakstā “Pravda” (Правда) publicēja Vissavienības Komunistiskās (boļševiku) partijas Centrālās Komitejas lēmumu, kurā Ā. Deborins un viņa domubiedri bija raksturoti kā menševistiskā ideālisma (меньшевиствующий идеализм) pārstāvji. Viņiem pārmeta teorijas nošķiršanu no prakses, kas nozīmēja marksisma-ļeņinisma centrālo principu neievērošanu. Ā. Deborins zaudēja Filozofijas institūta (Институт философии Коммунистической академии) vadītāja amatu.
1938. gadā publicētajā “Vissavienības Komunistiskās (boļševiku) partijas vēstures īsajā kursā” (История ВКП(б). Краткий курс) bija iekļauta nodaļa “Par dialektisko un vēsturisko materiālismu” (О диалектическом и историческом материализме). Kā nodaļas autors bija norādīts J. Staļins. 1938. gadā publicētajā VKP(b) Centrālās komitejas lēmumā “Par partijas propagandas organizēšanu saistībā ar “VKP(b) vēstures īsā kursa” iznākšanu” (О постановке партийной пропаганды в связи с выпуском “Краткого курса истории ВКП(б)”) skaidrots, ka īsais kurss ietver marksisma-ļeņinisma būtiskāko jautājumu izklāstu, kas nepieļauj patvaļīgas interpretācijas. Viens no darba mērķiem bija pārtraukt šķelšanos un neskaidrības jautājumos par vēsturiskā materiālisma un dialektiskā materiālisma attiecībām, kā arī izklāstīt marksismu-ļeņinismu kā vienotu mācību, kas apvieno teoriju ar praksi.
Nodaļas “Par dialektisko un vēsturisko materiālismu” ievadā dialektiskais materiālisms ir raksturots kā komunistiskās partijas pasaules uzskats. Dialektika ir dabas parādību izpētes pieeja, savukārt dabas parādību skaidrojums balstās materiālisma teorijā. Vēsturiskais materiālisms paredz ar dialektiskā materiālisma palīdzību skaidrot procesus sabiedrībā. VKP(b) uzdevums ir ņemt vērā dialektiskajā materiālismā raksturotos sabiedrības attīstības likumus, lai sociālisma ideāls par nākotnes sabiedrību būtu zinātniski sasniedzams.
“Vissavienības Komunistiskās (boļševiku) partijas vēstures īsajā kursā” bija izskaidrots arī dialektiskā materiālisma epistemoloģijas modelis, kas atbilda V. Ļeņina redzējumam. Ņemot vērā, ka apziņa ir atvasināta no materiālās pasaules, sabiedrības garīgā dzīve atklājas kā sabiedrības materiālās jeb objektīvās realitātes atspulgs. Darbā secināts, ka marksisma-ļeņinisma mācības pamats ir sabiedrības materiālās dzīves vajadzības.
Mūsdienās dialektiskā materiālisma jautājumiem ir pievērsies slovēņu filozofs Slavojs Žižeks (Slavoj Žižek). Savos darbos “Mazāk nekā nekas: Hēgelis un dialektiskā materiālisma ēna” (Less Than Nothing: Hegel and the Shadow of Dialectical Materialism, 2012) un “Absolūtais atsitiens: ceļā uz jaunu dialektiskā materiālisma pamatojumu” (Absolute Recoil: Towards a New Foundation of Dialectical Materialism, 2014) S. Žižeks kritiski analizē marksisma-ļeņinisma izpratni par dialektisko materiālismu. S. Žižeks, balstoties G. V. F. Hēgeļa un psihoanalītiķa Žaka Lakāna (Jacques Lacan) atziņās, dialektiskā materiālisma ietvaros gan materiālo realitāti, gan subjektu raksturo kā iekšēji sašķeltu.
Andris Hiršs "Dialektiskais materiālisms". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/-dialektiskais-materi%C4%81lisms (skatīts 03.04.2026)