“Limuzīns Jāņu nakts krāsā” (1981) ir krāsaina pilnmetrāžas spēlfilma, ko pēc Māras Svīres tāda paša nosaukuma stāsta motīviem uzņēmis režisors Jānis Streičs. Tā ir režisora desmitā pilnmetrāžas filma. Filmu gan tās iznākšanas laikā, gan mūsdienās augsti novērtējuši gan skatītāji, gan kritiķi, īpaši izceļot aktieru ansambli un režisora spēju pacelties virs sadzīviskā un ar labestīgu ironiju atklāt cilvēciskās attiecības, vērtības un nacionālās iezīmes. Filma iekļauta Latvijas kultūras kanonā un vairākkārt dažādās aptaujās atzīta par visu laiku labāko latviešu filmu. “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” joprojām regulāri ap Jāņu laiku tiek rādīts televīzijā. Epizodes un izteicieni no filmas kļuvuši par tautas mūsdienu folkloras daļu. Filma “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” ir pirmā filma, kuru 2008. gadā digitāli restaurēja Nacionālā kino centra programmā “Latvijas kino klasika”.

Režisors J. Streičs, scenārija autore M. Svīre, operators Harijs Kukels, mākslinieks Vasilijs Mass, komponists Raimonds Pauls, kostīmu māksliniece Natālija Šaporina, grima māksliniece Edīte Noriete, skaņu režisors Gļebs Korotejevs, montāžas režisore Margarita Surdeko, filmas direktors Jānis Šulcs.

Filmas darbība norisinās 20. gs. 80. gados Vidzemē, Raiskuma ciema padomes teritorijā, Saknīšu mājās. Sirmgalve Mirta Saknīte dzīvo viena – vīrs ir miris, bet dēli krituši karā. Vienīgie, kas viņai ikdienā palīdz, ir kaimiņi – kolhoza traktorists Jāzeps Gilučs ar sievu, lauku skolotāju Veroniku, un meitām.

Situācija mainās, kad Mirta loterijā laimē padomju okupācijas laikiem lepnu automašīnu – VAZ-2101 jeb žiguli. Saņēmuši ziņu par sen neredzētās radinieces negaidīto laimestu, ciemos ierodas Tūteru ģimene: Mirtas brāļa dēls, sporta skolotājs Ēriks, viņa sieva, vēsturniece Dagnija un dēls Uģis. Kad Tūteriem šķiet, ka testaments jau kabatā, konkurencē par mantojumu iesaistās Sprēsliņu ģimene: Mirtas bijusī vedekla, medmāsa Olita ar savu otro vīru, apsviedīgo Viktoru un koķeto meitu Lāsmu.

Katrs cenšas Mirtu pārvilkt savā pusē, piepildot lauku mājas ar lielu rosību. Savstarpējā sāncensība par Mirtas tantes labvēlību un mantojumu izraisa virkni komisku situāciju, kas izgaismo personāžu savtīgumu, aprēķinu un reizē arī ievainojamību un ilgas. Savukārt Mirta pirms nāves sāk kavēties atmiņās par savu jaunības pielūdzēju Pigalu Prīdi.

Filmas literārais pamats ir M. Svīres garstāsts “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, kas 1977. gadā publicēts žurnālā “Karogs” un 1979. gadā izdots stāstu krājumā ar tādu pašu nosaukumu. Rīgas kinostudijas plānos stāsts nokļuva jau 1977. gadā, kad Rīgas kinostudijas direktors Heinrihs Lepeško ieteicis J. Streičam to izlasīt. Režisoru stāsts ļoti uzrunāja, viņš pats vēlējās pārvērst to scenārijā, bet rakstniece tam nav piekritusi. M. Svīre scenāriju filmai sarakstīja 1978. gadā, sadarbojoties gan ar režisoru Pēteri Krilovu, gan Rīgas kinostudijas redaktoru Egonu Līvu. Lai arī P. Krilovs jau bija sācis darbu pie filmas scenārija, J. Streičs, viens no tā laika ražīgākajiem un veiksmīgākajiem Rīgas kinostudijas režisoriem, panāca, ka filmas veidošanu uztic viņam. Šī rīcība saasināja J. Streiča attiecības ar kolēģiem.

Režisora scenārijs tapa Lietuvā, J. Streiča sievas dzimtajā pusē Druskininkos, turklāt īsā laikā – 13 dienās. Vislielākās korekcijas režisors ieviesa galvenās varones tēlā, kura no dzīves rūgtuma pilnās Mirtas Lejasblusas pārtapa par samērā naivu un mīļu vecu sieviņu, kuru radinieku izdarības drīzāk izbrīna, nevis sadusmo. Vēl tika nomainīti dažu tēlu vārdi, piemēram, Jāzeps Gilučs savu vārdu ieguva par godu režisora brālēnam, tāpat arī no kurzemnieka kļuvis par latgalieti, jo J. Streičs, pats latgalietis būdams, juta, ka var atļauties ar labvēlīgu ironiju pasmieties par savējiem.

M. Svīre labojumiem piekrita, redkolēģija arī, taču Maskavā scenārijs tika noraidīts, jo atainotie notikumi esot amorāli, personāži, izņemot sirmo māmuļu, – nepatīkami. J. Streičs filmu bija iecerējis daudz satīriskāku un skaudrāku, bet vēlāk uzskatīja, ka cenzūra scenārijam pat nākusi par labu. Lai Maskavā apstiprinātu scenāriju, J. Streičs apņēmās veikt labojumus – studente Lāsma nestāsies seksuālās attiecībās ar tēvu un dēlu, bet gan visu vasaru abus tikai ķircinās; lai nerastos vispārinājums, ka viss sliktais nāk no pilsētas, nomainīs Sprēsliņu ģimenes profesijas, tāpat arī filmu taisīs jautru un optimistisku.

J. Streičs, rakstot režisora scenāriju, jau bija izlēmis, kuriem aktieriem piedāvāt lomas. Rīgas kinostudijas Mākslas padomei 1980. gada 13. jūnijā tika iesniegtas kinoproves bez variantiem, un bez iebildumiem tās arī tika pieņemtas.

20. gs. 70. gados J. Streičs bija savās filmās jaunatklājis aktrises L. Bērziņas kino un raksturlomu talantu un vēlējies uzfilmēt filmu ar viņu galvenajā lomā. Lauku māmuļas loma teātra primadonnai L. Bērziņai bija ļoti netipiska un pārsteidza gan skatītājus, gan arī filmēšanas grupu. Aktrises atceras, cik fantastiski bija grimētavā vērot mākslinieces pārtapšanu no pilsētas dāmas bikškostīmā par lauku vecenīti. Viens no filmas pēdējiem kadriem, kur Mirtas tante aiziet dūmakā (metaforiski – aiziet mūžībā), kļuvis par hrestomātisku Latvijas kinematogrāfa epizodi. Šis kadrs tika izmantots Mihaila Savisko televīzijas raidījuma “Kino un mēs” pēdējā raidījumā 1991. gada maijā.

Arī citiem aktieriem filma kļuva par nozīmīgu pagriezienu karjerā – O. Dreģe izkļuva no liktenīgo sieviešu ampluā un nospēlēja komisku raksturlomu, U. Dumpis pierādīja, ka nav tikai otrā plāna aktieris, bet R. Ancāns nospēlēja pirmo spilgto latgalieti Latvijas kino vēsturē. Sprēsliņu ģimenes lomām sākotnēji bija izvēlēta Vija Artmane un Eduards Pāvuls, taču V. Artmane saslima, un E. Pāvuls bija aizņemts seriālā “Ilgais ceļu kāpās”. Otrais režisors Boļeslavs Ružs pats lūdzis sev lomu šajā filmā, jo sākotnēji izglītojies par aktieri un vēlējies sevi piepildīt šajā lomā. Lāsma izvēlēta pēc līdzības B. Indriksonei. Septiņpadsmitgadīgajai Lietišķās mākslas vidusskolas skolniecei, režisora Leonīda Leimaņa un otrās režisores Birutas Zandes meitai D. Zandei šī bija pirmā filmēšanās pieredze. Savukārt, filmas noslēguma epizodē pats režisors J. Streičs atainoja Mirtas vīru Jāni.

Filma tika uzņemta 1980. gada vasaras beigās Cēsu rajona Raiskumā, mājās ar nosaukumu Biekas. Režisoram nav paticis, ka filmās jāsaliek kopā dažādas filmēšanas vietas, dažādas Latvijas dabas ainavas, tāpēc, vēloties saglabāt M. Svīres darba dokumentālo pamatīgumu, visi filmas ārskati uzņemti vienā vietā, kas tajā laikā bija rets gadījums. Daļa interjeru filmēti īstajā mājā, daļa – uzbūvētā dekorācijā. 

Visa filmēšanas grupa ar ģimenēm dzīvoja uz vietas Raiskumā. Giluču daudzbērnu ģimeni veidoja daži uzņemšanas grupas bērni, piemēram, L. Liepiņas meita Anna Putniņa. Arī režisora meitai Viktorijai Streičai tā bija pirmā parādīšanās uz kino ekrāna.

Režisors lielu nozīmi piešķīra aktieru ansambļa saspēlei un improvizācijai, kas veicināja dialogu dabiskumu. Skaņu ieraksts tika veikts studijā. Šai filmai tas bija ilgs un sarežģīts process, turklāt režisors procesā bieži tekstus mainīja, pat veselām epizodēm. Tā kā aktieri pa dienām bijuši aizņemti, ieskaņošanu nācies veikt naktīs. Filmas skaņu operators G. Korotejevs īpaši satraucies par L. Bērziņu, kurai nav bijusi pieredze darbā pie mikrofona, tomēr viņa šo darbu apguva ļoti labi, pārsteidzot visus filmas veidotājus. Filmā Olitas un Lāsmas balsis ierunājusi B. Indriksone, bet abu smieklus ieskaņojusi D. Zande.

J. Streičs uzskatīja, ka ietekmējis filmas mākslinieka V. Masa likteni, dodot viņam iespēju strādāt vispirms pie filmas “Nepabeigtās vakariņas” un pēc tam arī “Limuzīna Jāņu nakts krāsā”, jo pārpratuma vai nesaskaņu dēļ pēc mākslinieka pirmās patstāvīgās filmas vairāki režisori atteikušies no sadarbības ar viņu. Pēc abu filmu panākumiem V. Mass atguva savu reputāciju Rīgas kinostudijā.

Nozīmīga loma filmā ir mūzikai, kas brīžiem darbojas kā ironisks paspilgtinājums uz ekrāna redzamajai darbībai. Filmā izmantotas tajā laikā populāras R. Paula komponētas dziesmas, piemēram, “Dziesma nenosalst”, “Teic, kur zeme tā”, “Sens ir tas stāsts” u. c. Īpaši izceļama ir filmas finālā skanošā latgalieša Pētera Jurciņa dziesma “Vālodzīte”, ko izpilda Gavaru Jāņa ansamblis no Meirāniem – tā filmas režisoram kļuva par filmas vadmotīvu – “sauc mani atkal mājās, pasaules staigātāju”.

Līgums par filmas uzņemšanu tika noslēgts 1980. gada 14. maijā, bet akts par filmas pabeigšanu un pieņemšanu parakstīts 1981. gada 16. janvārī. Filmas kopējais budžets – 360 000 rubļu.

Filmas pirmizrāde notika 1981. gada 13. aprīlī Rīgas Kino namā. Tā guva plašu skatītāju atsaucību un tika atzinīgi novērtēta arī kritikā. Īpaši izcelts aktieru ansamblis, dialogu asprātība un situāciju komisms. Kritiķi atzīmē, ka beidzot tapusi patiešām smieklīga latviešu komēdija. Lai gan režisors darbu nebija iecerējis kā komēdiju, skatītāju uztverē tā nostiprinājusies kā spilgts žanra paraugs ar lirisku un ironisku ievirzi. 

“Limuzīns Jāņu nakts krāsā” saņēmis “Lielo Kristapu” kā 1981. gada labākā filma. “Lielā Kristapa” medaļas kā labākie savā profesijā togad saņēma arī režisors J. Streičs, scenārija autore M. Svīre, komponists R. Pauls un aktrise L. Bērziņa.

1982. gadā filma tika iekļauta 15. Vissavienības kinofestivāla programmā Tallinā, taču balvu komēdijas kategorijā žūrija togad nepiešķīra nevienam. Filmas panākumu trūkums ārpus Latvijas robežām izraisīja rezonansi presē. Kinokritiķe Gaļina Frolova žūrijas lēmumu nosauca par “pārsteidzošu”, savukārt Sarmīte Ēlerte neveiksmi skaidroja ar J. Streiča filmas atšķirīgo mentalitāti, kinostudijas zemo prestižu jeb “stiprās aizmugures” trūkumu, Latvijas pārstāvju nepiedalīšanos festivāla žūrijā, vājo filmas anotāciju presē, kā arī ļoti slikto dublāžu krievu valodā – raizes par to, īpaši L. Bērziņas tēla ieskaņojumu, pauda arī J. Streičs.

Filmā spilgti parādītas gan padomju okupācijas laika dzīvesveida detaļas (cīņa par automašīnu, “blata” sistēmā iegūtie džinsi un šķīstošā kafija), tomēr iekodēti arī latviskās kultūras simboli: balts galdauts, kapu kopšana, pūra vēdināšana, Jāņi. Filma kļuvusi par nacionālu fenomenu. Izteicieni “Aizved mani uz Munameģi!”, “Kultūra, sievasmāt, sākas no mazmājiņas!”, “Salda mēle visos laikos bijis labs kapitāls...” un daudzi citi kļuvuši par daļu no tautas mūsdienu folkloras, savukārt filmas demonstrēšana televīzijā, īpaši Jāņu laikā, nostiprinājusies kā tradīcija.

Biekās ir iespējama filmas uzņemšanas vietas apskate kā tūrisma pakalpojums. Lai ilustrētu valodu šķirkļus Nacionālajā enciklopēdijā, dažādās valodās tiek tulkots Dagnijas un Ērika dialogs. 

2017. gadā režisors J. Streičs, rakstniece un scenārija autore M. Svīre un mākslinieks V. Mass par filmu saņēmuši Autortiesību bezgalības balvu.