Jons Kalvāns bija Lietuvas latvietis. Padomju okupācijas laikā kalpoja vairākās Lietuvas luterāņu draudzēs, no 1976. gada bija Lietuvas evaņģēliski luteriskās baznīcas pirmais bīskaps. Iestājās pret baznīcas sovetizāciju un sekmēja baznīcas pastāvēšanu padomju varas īstenotās reliģijas ierobežošanas apstākļos. Pēc Lietuvas neatkarības atgūšanas bija viens no baznīcas atjaunošanas procesa veicinātājiem, sekmējot tās institucionālo nostiprināšanos, baznīcas autonomiju un pakāpenisku atbrīvošanos no padomju administratīvā un ideoloģiskā mantojuma. Jona Kalvāna jaunākā, Lietuvas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapa (1995–2003), tēvs.

J. Kalvāns dzimis Robežos Lietuvas latvieša, sīkzemnieka Alberta (Albertas) Kalvāna ģimenē.

Absolvēja Biržu Saules ģimnāziju (Biržų Saulės gimnazija), 1933.–1936. gadā studēja teoloģiju Kauņā, Vītauta Dižā Universitātē (Vytauto Didžiojo universitetas), līdz Evaņģēliskās fakultātes slēgšanai. Studiju laikā Kauņā bija Kristīgo studentu biedrības priekšsēdētājs. Turpināja pilna cikla teoloģijas studijas Latvijā izcelsmes un valodas prasmju dēļ, 1939. gadā absolvēja Latvijas Universitātes (LU) Teoloģijas fakultāti, aizstāvot darbu “Reformācija Lietuvā” un iegūstot teoloģijas licenciāta grādu.

Studiju laikā Latvijā aktīvi iesaistījās Rīgas Brāļu draudzes darbībā un atjaunošanā, rīkoja un piedalījās dažādās draudzes aktivitātēs, t. sk. misijas braucienos uz laukiem, vadīja dievkalpojumus dažādās draudzēs Latvijā, piemēram, Rīgā, Rūjienā, Alojā, Trikātā un citur. Bija aktīvs Brāļu draudzes karitatīvajā darbā, publicējies presē un c. Draudzē J. Kalvāns izpildīja sekretāra, nama pārvaldnieka un jauniešu grupas vadītāja pienākumus. 

Lai gan J. Kalvāns bija izteicis vēlmi turpināt darbību Latvijā, 1940. gada 28. jūlijā viņš tika ordinēts Tauraģē, kas ir lielākais luterāņu centrs Lietuvā. Ordinācijas dievkalpojumā J. Kalvānu ordinēja trīs mācītāji, pārstāvot vācu, lietuviešu un latviešu sinodes.

Pirmā draudze, kurā J. Kalvāns kalpoja, bija Būtiņģes luterāņu draudze, kas lielākoties bija latviešu un Lietuvas latviešu draudze. Sākotnēji J. Kalvānu Konsistorija nozīmēja par Mažeiķu apriņķa administratoru, bija plāns viņu nosūtīt kalpot uz Eltišķu evaņģēliski luterisko draudzi, kas bija Lietuvas latviešu draudze. To ilgstoši vadīja Gustavs Rauskiņš (Gustavas Rauskinas), taču saistībā ar mācītāja Augusta Aleksandra Vīmera (August Alexander Wiemer, Augustas Aleksandras Vymeris) slimību J. Kalvāns 26 gadu vecumā uzsāka kalpošanu Tauraģē.

Padomju pirmās okupācijas un nacistiskās Vācijas periodā Lietuvas evaņģēliski luteriskās baznīcas Konsistorijā notika sastāva izmaiņas, ko bija izraisījušas pirmās represijas pret garīdzniecību un inteliģenci, arī kara migrācija. 1941. gada 28. aprīlī mācītājs Ēriks Leijeris (Erikas Leijeris) Konsistorijas vārdā lūdza J. Kalvānu būt tās sastāvā un vienlaikus kļūt par Lietuvas ziemeļrietumu reģiona (Žemaitijas) visu draudžu mācītāju.

Tauraģes draudze bija galvenā J. Kalvāna darbavieta, taču kalpošanas periodā viņš aprūpēja arī Bataķu, Skaudviles, Ķelmes, Raseiņu, Arjogalas, Šilales, Sartininku, Žemaiču Naumiestes, Švēkšnas, Gargždu, Kretingas, Palangas, Kauņas un Viļņas draudzes.

Otrā pasaules kara laikā kopā ar Ē. Leijeri nodrošināja Lietuvas evaņģēliski luteriskās baznīcas darbības nepārtrauktību, vienlaikus saskaroties ar novērošanu, pratināšanu un pastāvīgu spriedzi gan nacistiskās Vācijas, gan vēlāk padomju varas īstenotās kontroles apstākļos. Īsi pēc Otrā pasaules kara beigām padomju drošības dienesti plānoja savervēt J. Kalvānu par aģentu, taču šis plāns neizdevās mācītāja nesadarbošanās dēļ.

1946. gada 9. jūnijā J. Kalvāns apprecējās ar Martu Račkauskaiti (Marta Račkauskaitė). 1949. gada maijā nakts vidū notika kratīšana Kalvānu dzīvesvietā, pēc kuras J. Kalvāns tika aizvests uz nopratināšanu. Līdz pat 20. gs. 50. gadu beigām ģimene ar sešiem bērniem, arī Jonu Kalvānu jaunāko, atradās padomju valsts drošības iestāžu uzraudzībā.

J. Kalvāns vairākkārt tika aizturēts, pratināts, apsūdzēts pretpadomju darbībā, taču nekad netika tiesāts. Viņa tuvāko draugu un kaimiņu lokā Tauraģē bija aģenti, tai skaitā mācītāji un cilvēki, kuriem Kalvāni bija palīdzējuši pēckara grūtībās. Viņi regulāri informēja gan par J. Kalvāna, gan par Lietuvas evaņģēliski luteriskās baznīcas darbību. Reliģijas un kulta lietu padomes ziņojumos regulāri parādījās piezīmes par J. Kalvāna noraidošo attieksmi pret padomju režīmu, potenciālu sadarbību ar Lietuvas nacionālo pretošanās kustību, dokumentu (metrisko datu) nodrošināšanu cilvēkiem bez dokumentiem, pretpadomiskiem sprediķiem, ikdienas sarunu izteikumiem u. c., proti, par padomju režīmam neatbilstošu rīcību. 

Pēc mācītāja Ē. Leijera deportācijas uz Sibīriju un nāves 1951. gadā J. Kalvāns kļuva par baznīcas garīgo patriarhu. J. Kalvāns uzturēja komunikāciju arī ar Latvijas Evaņģēliski luterisko baznīcu (LELB), tai skaitā arhibīskapu Gustavu Tursu, baznīca piedalījās padomju ekumenisma kustībā. 20. gs. 60. gadu vidū J. Kalvāns un Konsistorija uzsāka aktīvu komunikāciju ar Pasaules Luterāņu federāciju (Lutheran World Federation; PLF), pārvarot šķēršļus no padomju režīma un sākotnējo skepsi no Rietumiem. 1968. gadā Lietuvas evaņģēliski luteriskā baznīca tika uzņemta PLF. No Lietuvas evaņģēliski luteriskās baznīcas puses J. Kalvāns tika ievēlēts par pārstāvi PLF uz septiņiem gadiem. Viņš pārstāvēja okupētās Baltijas luterāņus pasaulē.

No 1951. gada J. Kalvāns bija Lietuvas evaņģēliski luteriskās baznīcas Konsistorijas priekšsēdētāja vietnieks, 1970. gadā kļuva par Konsistorijas priekšsēdētāju. 1971. gada 20. jūnijā kļuva par Lietuvas evaņģēliski luteriskās baznīcas virsmācītāju. Ceremoniju vadīja LELB arhibīskaps Jānis Matulis un Igaunijas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Alfreds Tomings (Alfred Tooming). 1976. gada 20. jūnijā pēc Lietuvas evaņģēliski luteriskās baznīcas Sinodes lēmuma atjaunot bīskapa amatu J. Kalvāns kļuva par Lietuvas evaņģēliski luteriskās baznīcas bīskapu, amatu ieņemot līdz mūža beigām. 1995. gadā par bīskapu kļuva viņa dēls Jons Kalvāns jaunākais.

J. Kalvāns vadīja Lietuvas evaņģēliski luteriskās baznīcas izdevējdarbību, tai skaitā izdeva dziesmu lapiņas, kalendārus un apkārtrakstus. Sadarbībā ar citiem mācītājiem kopš 1955. gada sagatavoja un izdeva “Evaņģēliskās baznīcas kalendāru” (Evangelikų bažnyčios kalendorius). Tā skaitu un saturu stingri ierobežoja Reliģijas un kulta lietu padome. Bija viens no Jaunās Derības tulkotājiem padomju okupācijas periodā.

Pēc Lietuvas neatkarības atjaunošanas un baznīcas darbības paplašināšanās luterāņu draudzes piedzīvoja trūkumu un sadzīviskas grūtības; pēc okupācijas gadu ierobežojumiem bija nepieciešama arī jauna reliģiskā literatūra un teorētiskie darbi. Sadarbojoties ar citiem mācītājiem, J. Kalvāns sagatavoja un izdeva Mārtiņa Lutera (Martin Luther) “Mazo katehismu” (Mažasis katekizmas, 1992), “Augsburgas ticības apliecību” (Augsburgo konfesija, 1994). 1990. gadā J. Kalvāns atjaunoja un rediģēja žurnālu “Lietuvas Evaņģēliskais Ceļš” (Lietuvos evangelikų kelias), savukārt 1994. gadā publicēja grāmatu “Dievs un daba” (Dievas ir gamta). J. Kalvāns bija vairāku Lietuvas enciklopēdiju šķirkļu autors.

1992.–1994. gadā J. Kalvāns līdzdarbojās Klaipēdas Universitātes (Klaipėdos universitetas) Evaņģēliskās teoloģijas centra un Teoloģijas katedras (Evangeliškosios Teologijos centras, Teologijos katedra) izveidē. Vienlaikus viņš vadīja lekcijas, sekmēja padomju okupācijas laikā nacionalizētā baznīcas īpašuma atgūšanu un paplašināja Lietuvas evaņģēliski luteriskās baznīcas starptautiskos sakarus ar Vācijas, Skandināvijas un Amerikas Savienoto Valstu (ASV) luterāņu baznīcām. Līdz formālās teoloģiskās izglītības atjaunošanai gandrīz visi Lietuvas luterāņu mācītāji, kuri tika ordinēti pēc 20. gs. 50. gadiem, teoloģiju apguva J. Kalvāna vadībā.

J. Kalvāns Lietuvas neatkarības atjaunošanas periodā bija svarīga saikne starpkaru perioda Lietuvas evaņģēliski luteriskajai baznīcai un garīgajai atmodai Lietuvā 20. gs. 80. gadu otrajā pusē un 90. gadu sākumā. 1993. gadā J. Kalvāns Viļņā tikās ar Romas pāvestu Jāni Pāvilu II (Ioannes Paulus PP. II). Tauraģes pilsētas goda pilsonis. Parks blakus Tauraģes evaņģēliski luteriskajai baznīcai ir nosaukts J. Kalvāna vārdā.