Augusts Vorps jau no Latvijas Neatkarības kara perioda ieņēma Ziemeļlatvijas brigādes, pēc tam Vidzemes divīzijas intendantūras (apgādes) nozares virsnieka amatus, bet pēc kara nepārtraukti atradās divīzijas intendanta amatā.

A. Vorps dzimis mājas un zemes īpašnieka Pētera un Emīlijas Teodoras (dzimusi Brastiņa) Vorpu ģimenē. Kristīts Umurgas evaņģēliski luteriskajā draudzē. Mācījies Pociema pagasta skolā, 06.1900. beidza Umurgas draudzes skolu, 09.1900.–06.1904. mācījās un beidza Baltijas skolotāju semināru Kuldīgā, pēc tam Pēterburgā ieguva mājskolotāja tiesības matemātikā, ģeogrāfijā un dabas zinātnēs. 06.11.1914.–23.01.1915. mācījās un beidza Orānienbaumas kājnieku praporščiku sagatavošanas skolu (Ораниенбаумская школа подготовки прапорщиков пехоты). 05.01.–10.07.1924. – Latvijas armijas vecāko virsnieku kursi.

Neprecējies.

A. Vorps 1904.–1910. gadā bija skolotājs Vilgāles ministrijas skolā Kuldīgas apriņķī, 1905. gada rudenī kā Kuldīgas apriņķa skolotāju pārstāvis piedalījās Latviešu skolotāju kongresā, par ko sniedza ziņojumu tautas sapulcē Vilgālē. 12.1905., tuvojoties soda ekspedīcijai, uz laiku atstāja vecāku mājas, izvairoties no apcietināšanas. Vēlāk pratināts, dzīvoklī veikta kratīšana. No 09.1910. skolotājs Jonatāna biedrības skolā Rīgā, no 1910. gada beigām – Valmieras latviešu skolu biedrības elementārskolas pārzinis. Sākoties Pirmajam pasaules karam, 01.08.1914. mobilizēts Krievijas armijā, iedalīts 3. kājnieku rezerves bataljonā Pēterhofā, 21.08. – 198. kājnieku Aleksandra Ņevska pulkā Pēterburgā (31.08.1914. pārdēvēta par Petrogradu), 02.09. – 1. kājnieku rezerves bataljonā Petrogradā, bet 23.10. – Leibgvardes Preobraženskas pulka rezerves bataljonā. Pēc praporščiku sagatavošanas skolas beigšanas no 23.01.1915. virsnieks (praporščiks) 22. kājnieku rezerves bataljonā Hluhivā, Čerņihivas guberņā, 7. rotas jaunākais virsnieks. 12.04. nosūtīts uz 191. kājnieku Largokagulas pulku Dienvidrietumu frontē Galīcijā, 11. rotas jaunākais virsnieks, 04.1915. kaujās ar Austroungārijas armiju kontuzēts. No 04.08. – 5. rotas komandieris, no 07.10. – ārrindas (darba) rotas komandiera palīgs, no 21.10. – mācību unteroficieru komandas priekšnieka palīgs. 03.11. pēc paša vēlēšanās pārvietots Daugavgrīvas cietokšņa komandanta rīcībā iedalīšanai latviešu strēlnieku bataljonos frontē, no 25.11. bija 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljona 4. rotas jaunākais virsnieks, no 29.11. – mācību komandas priekšnieks. 11.02.1916. pārvietots uz 8. Valmieras latviešu strēlnieku bataljonu, no 16.02. bija 4. rotas komandieris. Podporučiks (29.03.), poručiks (03.09.). No 24.10. pulka mācību komandas priekšnieks. 28.11. bataljons pārformēts par pulku. Štābkapteinis (10.02.1917.). 31.10.1917.–15.02.1918. līdzās tiešajiem pienākumiem arī pulka saimniecības priekšnieka vietas izpildītājs (04.01.1918. ievēlēts šajā amatā). 15.02.1918. atvaļināts kā skolotājs, palika Latvijā. Vācu okupācijas un Padomju Latvijas režīma laikā skolotājs Valmierā (no 01.1919. – Valmieras pilsētas 8. darba skolā).

09.06.1919. Valmierā mobilizēts Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos (kapteinis), Ziemeļlatvijas brigādes (no 07.1919. Latvijas armijas Vidzemes divīzija) Intendantūras valdes vezumnieku komandas priekšnieks, 29.06. iecelts par intendantūras pārstāvi Rūjenē (tagad Rūjiena), 06.07. brigādes intendanta palīgs, no 16.08. Vidzemes divīzijas transporta priekšnieks, no 05.11. – divīzijas saimniecības priekšnieks. Kauju laikā ar Pāvela Bermonta (Павел Рафаилович Бермондт-Авалов) armiju, pēc tam – Sarkano armiju Latgales frontē nodrošināja divīzijas daļu apgādi un aprūpi, piemēram, apavu un apģērba labošanu u. c. Pēc Latvijas Neatkarības kara noslēguma divīzijas daļas izvietotas Rīgas garnizonā. Pulkvedis-leitnants (31.03.1921.; par nopelniem Latvijas neatkarības labā). 22.03.1922. ārstu komisija atzina par derīgu vienīgi aizmugures dienestam. 01.04. amats pārdēvēts kā “sevišķu uzdevumu virsnieks saimniecības lietās”, 01.06. – par divīzijas apgādības daļas priekšnieku. 18.07.1924. apgādības daļa pārdēvēta par divīzijas intendantūru, divīzijas intendants. Pulkvedis (20.06.1925.). 24.08.1935. atvaļināts no armijas un Vidzemes divīzijas pārvaldes saistībā ar dienesta pakāpei pieļaujamā maksimālā vecuma sasniegšanu ar tiesībām valkāt karavīra ietērpu. 28.10. izteikta pateicība par “divīzijas apgādes darba sekmīgu veikšanu kā atbrīvošanās cīņu laikmetā, tā arī turpmākajā miera laikā”. Piešķirta pensija. Dzīvoja savā saimniecībā Pociema pagasta Salās, nodarbojās ar zemkopību. Papildināja zināšanas lauksaimniecībā Lauksaimniecības Tautas augstskolā Rīgā, brīvklausītājs. No 03.1938. bija Lauksaimniecības kameras locekļa kandidāts no Dikļu agronomiskā rajona, 27.04. ar zemkopības ministra rīkojumu iecelts par pilnvarnieku – lauksaimniecības biedrību pārstāvi pie Labības biroja un a/s “Latvijas centrālais sēklu eksports”. Darbojās Latviešu veco strēlnieku biedrībā, bija padomes loceklis, no 01.1934. – 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulka sekcijas un tās Vēstures komisijas loceklis.

Padomju okupācijas laikā turpināja darbību Pociema pagasta lauksaimniecības biedrībā, 03.1941. atzīmēts kā atsaucīgākais lauksaimniecības produkcijas ziedotājs “jauno darba zemnieku” vajadzībām. Miris nacistiskās Vācijas okupācijas laikā.

A. Vorps Pirmā pasaules kara norišu iespaidā pilnībā nomainīja profesiju, kļūstot no profesionāla skolotāja par virsnieku. Būdams ar nozīmīgu latviešu strēlnieku kaujas pieredzi, jau sākot ar Latvijas Neatkarības karu ieņēma Ziemeļlatvijas brigādes, pēc tam Vidzemes divīzijas intendantūras (apgādes) nozares virsnieka amatus. Pēc kara nepārtraukti atradās divīzijas intendanta amatā, nodrošinot šīs Rīgā izvietotās karaspēka daļas apgādi.

Par kaujas nopelniem Krievijas armijā latviešu strēlnieku vienībās A. Vorps apbalvots ar Svētā Staņislava ordeni (III šķira, ar šķēpiem), Svētās Annas ordeni (III šķira, ar šķēpiem; IV šķira, ar uzrakstu “Par drošsirdību”); par dienesta nopelniem Latvijas armijā – ar Triju Zvaigžņu ordeni (III šķira; IV šķira).