Deja veidota ornamentāli simetriskā četrinieka risinājumā vairākos dejas gājienos. To visbiežāk veido astoņi dejotāji, parasti četri dejotāji pāri, kuri novietojušies krustā. Viens no dejas gājieniem raksturo dejas nosaukumu: dejotāji izveido krusta zīmi un dejas solī to griež dejas ceļa virzienā vai pret dejas ceļu, tādējādi radot asociācijas ar dzirnavu spārnu griešanos. Šo dejas zīmējumu latviešu tautas dejā un latviešu skatuviskajā tautas dejā dēvē par sudmaliņām. Sastopami arī dejas varianti diviem un astoņiem pāriem.

Tautas deja “Sudmaliņas” ir viena no populārākām dejām Latvijā. Dejas zīmējuma sazarojums ‒ mazās sudmaliņas, vidējās sudmaliņas un lielās sudmaliņas ‒ bieži izmantots latviešu skatuviskās tautas dejas horeogrāfijās.

Iedvesmojoties no tautas dejas “Sudmaliņas” norisēm un motīviem, ir tapuši spilgti latviešu skatuviskās dejas piemēri ‒ Harija Sūnas “Sudmaliņas” (tautas mūzika Tālivalža Bērziņa apdarē) un Ulda Žagatas “Jautrās dzirnavas” (tautas mūzika Raimonda Paula apdarē).

Kopš 1992. gada Latvijā reizi divos vai trijos gados notiek starptautisks tautas deju festivāls “Sudmaliņas”, kurš savu nosaukumu ieguvis no tautas dejas.

Tautas deja “Sudmaliņas” ir cēlusies no rotaļas, kura izpildāma ar dziedāšanu, laika gaitā tai pievienojot sarežģītākus risinājumus. Tāpat kā visās senāko četrpāru deju konstrukcijās, arī “Sudmaliņās” ir sastopama atkārtošanās. Viena no tūrēm jeb dejas gājieniem raksturo dejas nosaukumu.

Vienu no pirmajiem tautas dejas aprakstiem publicējis Andrejs Jurjāns 1921. gadā latviešu tautas mūzikas materiālu piektajā grāmatā “Dejas”. Tajā publicētas 123 melodijas un 41 dejai pievienots dejas apraksts. Dejas “Sudmaliņas” horeogrāfiskā risinājuma pieraksts ir diezgan īss, tajā vairāk atspoguļojot dejotāju virzību, bet nenorādot, ar kādu soli tie izpildāmi ‒ I Dārziņš, II Cauri dejošana, III Malšana, IV Taisa krustu, V Vija.

Precīzāk dejas struktūrai ir iespējams izsekot Johannas Rinkas un Jāņa Oša 1933. gadā izdotajā “Latviju tautas deju” pirmajā burtnīcā. “Sudmaliņu” apraksts dots četriem un astoņiem dejotāju pāriem, norādot gan soļu izpildījumu, gan dejotāju virzību zīmējumā konkrētu mūzikas takšu ietvarā. Šajā dejas pierakstā pirmo reizi sastopams dejas zīmējuma “sudmaliņas” lietojums, to sīkāk iedalot mazajās, vidējās un lielajās sudmaliņās. “Mazās sudmaliņas” veido četri dejotāji, nostājoties ar skatu dejas ceļa virzienā un savstarpēji sadodot kreisās rokas (vai pretēji dejas ceļa virzienam, sadodot labās rokas). Savukārt “Vidējās sudmaliņas” veido četri pāri, kuri nostājas kādā no vaļējiem aptvērieniem ar seju dejas ceļa virzienā, un puiši centrā sadod kreisās rokas (vai pretēji dejas ceļa virzienam, sadodot labās rokas). Katrā spārnā atrodas viens dejotāju pāris. “Lielās sudmaliņas” veido līdzīgi kā “Vidējās sudmaliņas”, tikai dejotāju pāri ir nostājušiem vaļējā satvērienā. “Sudmaliņu” aprakstošajā daļā J. Rinka un J. Ošs norāda, ka dažos dejas variantos ir iepīts valsis, bet latviešu tautas dejām tas ir svešs, tāpēc tajās neiederas un ir atmetams.

H. Sūna 1965. gadā izdotajā monogrāfijā “Latviešu rotaļas un rotaļdejas” iekļāvis rotaļdeju “Patais’ manim, bāleliņi”, kura izpildāma ar dziedāšanu, uzsverot dejas popularitāti visos Latvijas novados, kur tā sastopama ar dažādiem nosaukumiem ‒ “Sudmaliņas”, “Sprigulītis” un “Riju kult”. Grāmatā ievietoti 15 dejas varianti divos, četros, piecos un divpadsmit gājienos, tajā skaitā neierobežotam dejotāju skaitam, neierobežotam četrinieku skaitam, neierobežotam pāru skaitam, četriem pāriem, astoņiem pāriem. Būtiski, ka katrā no šiem variantiem kādā no gājieniem tiek veidotas mazās, vidējās vai lielās sudmaliņas.

Tautas deja “Sudmaliņas” 1993. gadā publicēta grāmatā “Latviešu tautas dejas”, kur Ingrīda Edīte Saulīte tai norādījusi divus iespējamos izpildījuma variantus ‒ diviem pāriem un astoņiem pāriem. Divpāru horeogrāfiskais risinājums balstīts H. Sūnas publicējumos, savukārt astoņpāru risinājums ‒ J. Rinkas un J. Oša publicētajos materiālos.

Iedvesmojoties no latviešu tautas dejas, horeogrāfs H. Sūna izveidojis horeogrāfiju latviešu skatuviskās tautas dejas žanrā ar tādu pašu nosaukumu ‒“Sudmaliņas”. Deja pirmo reizi iestudēta 1958. gadā Latvijas Valsts universitātes (kopš 1990. gada Latvijas Universitāte) tautas deju ansamblī “Dancis”. Dejas pamatā izmantoti vairāku novadu folkloras materiāli. Saglabājot tautas dejai raksturīgos elementus ‒ dārziņš, cauri dejošana, sudmaliņas un plaukstu sišana ‒, horeogrāfs tos bagātinājis ar dubultdārziņu, groziņu un vārtiņiem. Dejas kulminācijā sudmaliņu spārni tiek apvienoti ar apaļo polku dejojošiem pāriem, kā arī groziņa un dārziņa apvienojumu pretvirzienu kustībā. Tāpat dejas tradicionālais pamatsolis ‒ polka ‒ bagātināts kustību virknējumos ar citiem latviešu dejas pamatsoļiem ‒ galopa soli, palēciena soli, lēcieniem, arī meitu cēlieniem un darba procesa atdarinošas kustībam ‒ spriguļu sišanu. H. Sūnas veidotā deja “Sudmaliņas” tiek uzskatīta par izcilu tautas dejas apdares paraugu un ir iekļauta latviešu skatuviskās tautas dejas “Zelta fondā”.

Horeogrāfs U. Žagata tautas dejas “Sudmaliņas” motīvus izmantojis dejā “Jautrās dzirnavas”, kura pirmo reizi iestudēta 1985. gadā valsts deju ansamblī “Daile”. Deja veidota kā svīta, tajā apvienojot rotaļdeju motīvus “Māte teica Jancītim”, “Kur tu teci, gailīti”, “Tumša, tumša tā eglīte”, “Kur tad tu nu biji, āzīti manu”. Savukārt, sazarojot un kuplinot tautas dejas “Sudmaliņas” raksturīgās norises ‒ dārziņu, cauri dejošanu, sudmaliņas, plaukstu sišanu ‒ un bagātinot soļu virknējumus, U. Žagata tos izmantojis kā dejas ievadu, sasaisti jeb pārejas no vienas rotaļdejas uz citu, kā arī panācis kulmināciju dejas izskaņā. Deja iekļauta latviešu skatuviskās tautas dejas “Zelta fondā”.

1992. gadā Latvijā pirmo reizi notika starptautisks tautas deju festivāls, kurš turpmāk noticis reizi divos vai trijos gados. Festivālam dots tautas dejas “Sudmaliņas” nosaukums. Katrā no līdz šim notikušo deviņu festivālu koncertiem Latvijas un ārvalstu viesu dejotāji izdejo tautas dejas “Sudmaliņas” četru pāru variantu.

Tautas deja “Sudmaliņas”, H. Sūnas horeografētā latviešu skatuviskā tautas deja “Sudmaliņas” un U. Žagatas veidotās “Jautrās dzirnavas” ir bieži redzamas deju kolektīvu koncertos. Par šo deju aktualitāti un popularitāti liecina arī to iekļaušana kopdejošanas pasākumos. Tautas deja “Sudmaliņas” ir dejota I Vispārīgajos aizsargu svētkos (1937), I Deju svētkos (1948), II Deju svētkos (1950), III Deju svētkos (1955), V Deju svētkos (1965), VII Deju svētkos (1975), X Deju svētkos (1990) un XII Deju svētkos (1998).

H. Sūnas “Sudmaliņas” dejotas X Deju svētkos (1990) un XV Deju svētkos (2013).

U. Žagatas “Jautrās dzirnavas” dejotas Tautas deju ansambļu svētkos (1987), X Deju svētkos (1990); XI Deju svētkos (1993); Dziesmu un deju svētkos “Rīgai – 800” (2001); XIV Deju svētkos (2008).