Fraktūra ir latīņu alfabētā balstīts tā dēvēto “lauzto burtu”, arī “gotisko burtu” paveids, kas izveidots 16. gs. vāciskajā kultūrtelpā. Tādēļ fraktūru bieži dēvē par “vācu burtiem”. Dažkārt apzīmējumu “fraktūra” apkopojoši attiecina uz visiem lauzto burtu paveidiem.

Nosaukums cēlies no latīņu valodas: frāctum ‘lauzts’, frāctūra ‘lūzums’.

Fraktūrai ir raksturīgi šauri, stāvi burti ar asiem, smailiem stūriem, kad līnija maina virzienu (atšķirībā no romiešu jeb antīkvas burtiem, kuros dominē apaļi liekumi); tāpat arī ornamentāli papildinājumi – liekti pagarinājumi lielo burtu jeb majuskuļu veidolā, tā sauktie “(ziloņa) snuķi” (Elefantenrüssel), piemēram, A, G, K, un burta kātiņa sazarojums augšpusē, piemēram, b, h, k, kā arī rombveida papildinājums mazo burtu jeb minuskuļu pamatnē, piemēram, l, m, t.

Uzskata, ka “lauzto burtu” aizsākumi meklējami gotikas stila ietekmē, sākot ar 11. gs., un tie estētiski sasaucas ar stila īpatnībām, bet uzplaukuma laikā (13. gs. vidus – 15. gs. beigas) iegūst dažādas formas, piemēram, Itālijā. Atbilstoši burtveidola īpatnībām, ir pazīstami vairāki varianti, kā, gotiskie burti jeb tekstūra, rotunda, arī hibrīdformas – bastarda. Gotiskajā tekstūrā ir iespiesta, piemēram, Gūtenberga bībele (1455).

Fraktūra tika izveidota, balstoties t. s. Švābahas rakstā (Schwabacher), kas apvieno rotundas un tekstūras iezīmes un vācu zemēs bija izplatīts laikā no 1480. līdz 1530. gadam, kā arī, vadoties pēc kancelejas dokumentu un rokraksta grāmatu paraugiem. Par “vācu fraktūras” (fractura germanica) pamatlicēju tiek uzskatīts Augsburgas kaligrāfs un benediktīniešu mūks Leonards Vāgners (Leonhard Wagner), kurš šos burtus atveidojis 1507. gadā Svētās Romas Impērijas ķeizaram Maksimiliānam I (Maximilian I) veltītā darbā “Viena autora atveidoti simts rakstu zīmju paraugi” (Proba centum scripturarum una manu exaratarum), tomēr izplatību drīzāk veicinājuši ķeizara pasūtītie iespieddarbi fraktūrā – lūgšanu grāmata (1513) un bruņinieku romāns dzejā “Teierdanks” (Theuerdank) (1517), kas drukāti Johana Šēnspergera (Johann Schönsperger der Älteste) grāmatspiestuvē Augsburgā; burtu dizainu veidojis ķeizara galma sekretārs Vincencs Rokners (Vinzenz Rockner).

Laika gaitā burtu forma vairākkārt modificēta un pilnveidota. Vispazītamākā ir tā sauktā Breitkopfa fraktūra (Breitkopf-Fraktur), ko 18. gs. vidū izstrādāja Leipcigas grāmatizdevējs Johans Gotlobs Imanuels Breitkopfs (Johann Gottlob Immanuel Breitkopf).

Līdz pat 1941. gadam fraktūra tika ofciāli atbalstīta un bija visizplatītākā druka Vācijā. Tikai antisemītisma kampaņas laikā šos visa veida “žīdu burtus” (Judenlettern) tika ieteikts nomainīt ar antīkvu gan valsts iestāžu, gan skolu vajadzībām drukātos tekstos (Martina Bormana (Martin Bormann) 1941. gada 3. janvāra apkārtraksts).

Jau agrīni līdzās fraktūrai vāciskajos drukas darbos parādījās antīkva, piemēram, latīnisko vārdu un frāžu pierakstā; abi burtu tipi – pat vienā vārdā: latīniskais celms antīkvā, bet vāciskā izskaņa – fraktūrā: allen und jeden Unsern getreuen Unterthanen Vaſallen, [..] an Prælaten, [..] und Communen hiermit zu wissen (izraksts no 1682. gada Saksijas herzoga Albrehta rīkojuma). Tāpat un arī vēlāk, piemēram, 18. gs., kad arvien biežāk tika iespiesti divvalodu teksti, kā valodu mācību grāmatas un vārdnīcas, labākam valodu nošķīrumam vai lasītprasmes attīstībai bieži tika izmantoti abi drukas burtu tipi. Šāds uzskatāms piemērs ir Gotharda Frīdriha Stendera (Gotthard Friedrich Stender) sastādītā vācu–latviešu un latviešu–vācu vārdnīca “Latviešu leksikons” (Lettisches Lexikon, 1789). Vēl biežāk antīkvas lietojums ir vērojams 19. gs. vidū, jo īpaši zinātniskajā literatūrā. Kā būtisks nomaiņas arguments minēta vieglāka lasāmība un iekļaušanās starptautiskajā apritē. Antīkvas priekšrocības bija saistītas arī ar iespiedtehniku, piemēram, izceļot tekstu ar kapitālburtiem, kursīvā vai trekni.

Fraktūras aizstāšanu ar antīkvu jau 19. gs. atbalstīja daudzi vācu zinātnieki, tostarp brāļi Jākobs un Vilhelms Grimmi (Jacob Grimm, Wilhelm Grimm). Vācu vārdnīcas Deutsches Wörterbuch (1854) priekšvārdā fraktūra tiek raksturota kā neglīta un atbaidoša, kas vāciskos iespieddarbus pārējo izglītoto tautu vidū neviļus padarot par vizuāli barbariskiem (die ungestalte und häszliche schrift, die noch immer unsere meisten bücher gegenüber denen aller übrigen gebildeten völker von auszen barbarisch erscheinen läszt). Jau 20. gs. sākumā apmēram 60–70 % zinātniskās literatūras tika iespiesti antīkvā, tomēr preses izdevumos un skolu mācību grāmatās, kā arī daiļliteratūrā un reliģiskajos tekstos joprojām dominēja fraktūra.

Vēl 20. gs. sākumā un pirmajā pusē fraktūra tika lietota arī Skandināvijā, Somijā, Bohēmijā, mūsdienu Baltijas valstu teritorijā, bet agrāk atsevišķos laika periodos arī citviet. Tomēr jau 19. gs., līdzīgi kā Vācijā, arī šajās zemēs aizsākās diskusija par drukas maiņu par labu antīkvai, kaut gan atsevišķos medijos, piemēram, avīzēs un daiļliteratūrā, fraktūra saglabājās ilgāk, tostarp dāņu, islandiešu, somu, latviešu, lietuviešu un igauņu valodā.

Latvijā diskusiju par pāreju uz antīkvu netieši rosinājis Dundagas ārsts, valodnieks Juris Bārs, kurš Latviešu literārās biedrības Magazin 1847. gada izdevuma rakstā “Par latviešu valodā sastopamajām skaņām un to vienkāršu atveidojumu rakstībā” (Ueber die in der lettischen Sprache vorkommenden Laute und deren einfache Bezeichnung durch die Schrift) ieteica pilnveidot latvisko pareizrakstību, ko pats atveidoja antīkvā. Arī Augusta Bīlenšteina (August Bielenstein) Berlīnē iznākusī latviešu valodas gramatika “Latviešu valoda, tās skaņās un formās skaidrojoši un salīdzinoši attēlota” (Die lettische Sprache, nach ihren Lauten und Formen erklärend und vergleichend dargestellt, 1863–1864) iespiesta antīkvā. Burtu maiņu iespieddarbos atbalstīja jaunlatvieši (Juris Alunāns, Kaspars Biezbārdis u. c.), jo īpaši Atis Kronvalds, iesaistoties polemikā ar laikrakstu “Mājas Viesis” (1871). Viņš norāda, ka “Vitebskiešu grāmatas”, tātad grāmatas latgaliešu valodā, drukātas “ar latīniskiem burtiem” un būtu nepieciešama vienādība. Jo īpaši uzsverams Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas 1884. gada rakstu krājumā pubicētais Aleksandra Vēbera polemiskais raksts “Latviešu rakstība”. Arī Kārlis Mīlenbahs atbalstījis pāreju uz latīņu burtiem. Viņa vadībā Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas Ortogrāfijas komisija, kas dibināta 1908. gadā, izstrādāja priekšlikumus modernizētai latviešu rakstībai, aicinot plaši ieviest antīkvu. To ar likumu apstiprināja 1919. gadā un pakāpeniski ieviesa laikā no 1920. līdz 1922. gadam, taču līdz pat 20. gs. 40. gadiem atsevišķos iespieddarbos saglabājās fraktūra. Laikrakstus ar latīņu burtiem Latvijā sāka iespiest 1935. gadā.

Mūsdienās fraktūra, jo īpaši vāciskajā vidē, joprojām ir sastopama sabiedriskajā telpā – veikalu un restorānu izkārtnēs, vēsturisko namu noformējumos, avīžu logotipos, kā Frankfurter Allgemeine Zeitung vai Neue Zürcher Zeitung, un citviet, atgādinot par tradīciju, piešķirot veclaicīguma noskaņu, radot mājības un omulības sajūtu u. tml. Šādiem mērķiem un uzmanības piesaistei visticamāk noder arī fraktūras stilam pietuvinātu burtu lietojums Latvijā, piemēram, “Mārtiņa beķereja”, uzsverot, ka ir senākā Latvijas konditoreja, vai arī Rīgas viduslaiku restorāna “Rozengrāls” izkārtnē un mājas lapā. Tomēr joprojām laiku pa laikam fraktūras lietojums tiek apspriests Vācijas medijos, jo radušās bažas, ka tā varētu kalpot neonacisma vai dažādu marģinālu sociālo grupu destruktīvām izpausmēm.