Frankfurter Allgemeine Zeitung (FAZ, F.A.Z.) jeb Frankfurter Allgemeine ar apakštitulu Zeitung für Deutschland (‘avīze Vācijai’) iznāk Frankfurtē pie Mainas kopš 01.11.1949. Neatkarīgs iekšzemē un ārzemēs ietekmīgākais vācu mēreni (liberāli) konservatīvais laikraksts, sevišķi t. s. Bonnas republikā, Vācijas Federatīvajā Republikā līdz Vācijas atkalapvienošanai.

FAZ turpina starptautiski pazīstamās avīzes Frankfurter Zeitung (27.08.1856.–31.08.1943.), kas ar šādu nosaukumu iznāca no 1866. gada, sākotnēji kā finanšu un biržu avīze Frankfurter Geschäftsbericht, nacionālliberālās tradīcijas, sevišķi ekonomikas sadaļā, un ir viens no nedaudziem sekmīgajiem preses izdevumiem, kas dibināts pēc 09.1949., kad šai izdevējdarbībai atcēla prasību saņemt Rietumu okupācijas varu licences. Iepriekšējie licencētie izdevumi bija apveltīti ar pirmo piedāvātāju priekšrocībām Rietumvācijas preses tirgū pēc Otrā pasaules kara, tostarp galvenā FAZ tiešā konkurente ‒ sociālliberālā Süddeutsche Zeitung Minhenē (no 06.10.1945.) un konservatīvā Die Welt (no 02.04.1946.) Berlīnē.

FAZ Vācijas presē vienmēr izcēlusies ar visplašāko iekšzemes, bet it īpaši ārzemju korespondentu tīklu visā pasaulē un tādu pašu iekšējo politisko spektru, īpaši kultūras jeb feļetona sadaļā. Tā nekad nav bijusi viendabīga konservatīva avīze, bet piedāvājusi alternatīvus politiskos skatījumus vienas un tās pašas avīzes dažādās tematiskajās sadaļās kā Vācijas nacionālā karoga krāsās: melno – konservatīvo (politikas sadaļā), sarkano – vairāk vai mazāk kreiso (kultūras sadaļā), zelta – ordoliberālo (ekonomikas sadaļā). Šo priekšrocību nodrošina unikālā koleģiālā vadības iekārta. Tāpat kā Frankfurter Zeitung, laikrakstam nav galvenā redaktora: četri, iepriekš arī pieci un seši, neatkarīgi un vienlīdzīgi sastādītāji (Herausgeber) pārstāv lielākoties konservatīvu ievirzi, atbild katrs par savām redakcijas nodaļām un reizē par laikrakstu kopumā, nosakot arī “garīgo, politisko un ekonomiski politisko nostāju”, paši izvirza savus pēctečus, kopīgos lēmumus personālvadības un redakcionālās nostājas jautājumos pieņem vienprātīgi un diskrēti, ārkārtīgi retos konfliktu gadījumos ar balsu vairākumu: līdzšinējā vēsturē tas bijis četras reizes, pārtraucot sadarbību ar kādu no saviem tiešajiem kolēģiem sastādītāju kolēģijā.

Laikraksta neatkarību, kura veido tā izšķirošo simbolisko uzticamības kapitālu, garantē bezpeļņas fonds FAZIT-Stiftung (no 22.04.1959.), kam pieder vairāk nekā 90 % izdevējsabiedrības daļu. Avīzes redakcionālā līnija izkristalizējas redakcijas lielajā sapulcē, bet galvenokārt nodaļu sapulcēs, pirms vēlēšanām un valdības veidošanas – sastādītāju kolēģijā.

Laikraksta liberālisms izpaužas respektā pret redaktoru patstāvību, savukārt lasītāji pārsvarā ir t. s. lēmumu pieņēmēji: iestāžu un uzņēmumu vadošie darbinieki, uzņēmēji un pašnodarbinātie ar izglītību un ienākumiem virs vidējā līmeņa. Viņu vidū FAZ ir visizplatītākā avīze. Uz kvalitāti norāda arī tradicionālais avīzes reklāmas sauklis: Dahinter steckt ein kluger Kopf (‘aiz tās ir gudra galva’).

FAZ kā tirgus saimniecībai atbalstošu politisku ekonomikas avīzi nodibināja un izveidoja Vācijas rūpniecības uzņēmēji (t. s. industriālās aprindas) īpašajos pēckara apstākļos faktiskā dibinātājredaktora Ēriha Veltera (Erich Welter) vadībā. Viņš kopā ar izdevniecības vadītājiem pakāpeniski attīstīja un nostiprināja redakcionālo neatkarību kā no sākotnējiem izdevējiem, tā no ilgtermiņa izdevējiem, tostarp sākotnējos ieguldījumus atlīdzinot ar reklāmas laukumiem. Sākotnēji patiesais laikraksta finansiālo atbalstītāju loks (dažādu nozīmīgu rūpniecības uzņēmumu īpašnieki) tika turēts slepenībā, un izdevējsabiedrību Frankfurter Allgemeine Zeitung GmbH formāli izveidoja tikai izdevniecība Mainzer Zeitungsverlag un 1948. gadā dibinātā Ekonomiski politiskā biedrība Wipog, kurā darbojās arī vācu politiķis Ludvigs Erhards (Ludwig Wilhelm Erhard). Tiekot vaļā no abu dibinātāju tiešas ietekmes (attiecīgi 1951. un 1956. gadā) un izcīnot smagus konfliktus ar Vācijas rūpniecības lobija apvienības BDI protekcionismu, laikraksta un mediju uzņēmuma vadītājiem izdevās pārliecināt atbalstītājus atteikties no savām dividendēm un pāriet uz bezpeļņas fondu FAZIT-Stiftung (1959) ar tā iekšējo regulējumu, kas nodrošina kā fonda pastāvību un patstāvību, tā laikraksta sastādītāju redakcionālo autonomiju. Turklāt pašā izdevējsabiedrībā nelielas daļas bez tiesībām saņemt dividendes pieder arī katram sastādītājam. Gan fonds, gan izdevējsabiedrība savā iekšējā regulējumā atsaucas uz “brīvas valsts pilsonisko pamatu” (freiheitlich-staatsbürgerliche Grundlage), ieturot distanci no valdībām, politiskajām partijām un interešu grupām. Kopš 1972. gada redakcijas darbinieku atlaišanas gadījumos padomdevēja tiesības ir septiņu redakcijas uzticības personu padomei.

No 42 000 eksemplāru 1952. gada beigās avīzes metiens bija izaudzis līdz 150 000 1955. gada vidū. 1960. gadā tirāža sasniedza 240 000, no kuriem 12 000 eksemplāru tika izplatīti ārzemēs. 70. gadu vidū pārdotais metiens bija 287 000, no kuriem 240 000 saņēma abonenti. Līdz 1990. gadam tirāža pieauga caurmērā līdz 360 000 eksemplāru, 2001. gadā – līdz 408 641 pārdotam eksemplāram (ar ievērojami vairāk nekā pusotru miljonu lasītāju), pēc tam kritās līdz 362 000 (2012), nedaudz zem 380 000 (2014), tad 235 271 (2018) un līdz 228 895 eksemplāriem 2019. gadā (pēc dažādiem mērījumiem, 637 000–922 000 lasītāju). Avīzi iespiež trīs vietās Vācijā, kā arī Madridē (Spānija). Nacionālās izplatības svētdienas avīzes Frankfurter Allgemeine Sonntagszeitung (no 09.2001.) metiens sasniedza 235 000 (2012) un nokrities līdz 232 864 eksemplāriem (2019).

FAZ priekštece Frankfurter Zeitung t. s. Veimāras republikā pirmā publicēja Alfrēda Dēblina (Alfred Döblin) romānu “Berlīne, Aleksandra laukums” (Berlin Alexanderplatz, 1929). Laikraksta līdzstrādnieku vidū bija arī ievērojamā socioloģe Elizabete Noelle-Neimane (Elisabeth Noelle-Neumann), padomju spiegs Japānā Rihards Zorge (Richard Sorge), daži sociālistiski noskaņoti un daudzi ebreju žurnālisti. Frankfurter Zeitung konsekventi atbalstīja demokrātiski republikānisko iekārtu. Pēc nacistu nākšanas pie varas tam Jozefa Gēbelsa (Paul Joseph Goebbels) ierosmē izņēmuma kārtā ļāva vēl desmit gadus iznākt ierobežotas brīvības apstākļos, līdz slēdza ar personisku Ādolfa Hitlera (Adolf Hitler) lēmumu. 20.–30. gados Frankfurter Zeitung korespondents Rīgā bija latviešu izcelmes vācbaltiešu žurnālists un rakstnieks Oskars Grosbergs. Tikai 1942. gadā avīze pārgāja no fraktūras uz antīkvu. FAZ savos izdošanas datos apakštitulā oriģināliem fraktūras burtiem norāda, ka ir Frankfurter Zeitung nosaukuma tiesību pārmantotāja, un arī FAZ galviņu kopš avīzes iznākšanas veido tie paši burti, tikai vēlāk sašaurināti.

Sākumā avīzes līdzstrādnieku individuālo sadarbību ar Trešā reiha režīmu parasti noklusēja, taču netika ciesta nostalģija pēc nacistu varas. Laikrakstam raksturīgā totalitārisma kritika izpaudās arī iespaidīgās karikatūrās. Ekonomikas nodaļā arvien dominējusi skepse pret supranacionālu Eiropas integrāciju, labklājības valsts izplešanos, neierobežotu ārējā parāda un valsts daļas pieaugumu ekonomikā. Vienlaikus FAZ bija pirmā no lielajām vācu avīzēm, kuras politikas sadaļā par pašsaprotamu kļuva Vācijas piesaiste Rietumiem (Westbindung), orientācija uz Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV) ārējā un drošības politikā. Kultūras sadaļā vienmēr valdījis uzskats, ka daiļliteratūra un vispār māksla ir autonoma estētiskā joma, kas nav jāpakļauj politiskām vai citām sociālām vajadzībām, bet vispirms jāuztver kultūras un mākslas perspektīvā. Šajā sadaļā aizsāktās un izvērstās debates vairākkārt ietekmējušas Vācijas politisko kultūru un kalpojušas par atskaites punktiem kultūras nozarēs un humanitārajās zinātnēs, sevišķi vēsturē (piemēram, t. s. vēsturnieku strīds (Historikerstreit) 80. gadu beigās). No pilsētai veltītās vietējās sadaļas Zeitung für Frankfurt avīzē ar laiku izauga reģionālā sadaļa Rhein-Main-Zeitung, kura pirmā konservatīvajā laikrakstā iekļāva alternatīvo subkultūru, popmūziku un roku.

Jau 1952. gada beigās FAZ sasniedza rentabilitātes griestus. No sākotnējiem 14 redaktoriem un korespondentiem (1949) avīze nostiprinājās līdz vairāk nekā 100 (1955). Pirmais ārzemju korespondents tika akreditēts Vašingtonā (1954), tad arī Londonā, Parīzē, Romā (1955) un Maskavā (1956). No 1958. gada ik nedēļu iznāk dabas un zinātnes tematiskā lappuse un vēlāk pielikums. 1960. gadā FAZ jau bija lielākā redakcija un iekšzemes un ārzemju korespondentu tīkls tā laika vācu presē. Londonā, angļu avīzes Financial Times namā, rezidēja trīs FAZ ekonomikas nodaļas korespondenti, pamatojoties uz abu laikrakstu vienošanos par savstarpēju redakcijas materiāla apmaiņu. Sestdienas izdevumā pamazām izveidojās ļoti plaša darba sludinājumu sadaļa, pārsniedzot ievērojami vairāk nekā 100 (1960) un vēlāk pat vairāk nekā 220 lappuses.

1960. gadā pirmoreiz nāca klajā ikgadējais izdevums Sie redigieren und schreiben (‘viņi rediģē un raksta’, tagad papildināts ar “veido”: Sie redigieren, schreiben und gestalten) ar redakcijas radošo darbinieku fotoportretiem, autobiogrāfijām un viņu lietotajiem autora vārda saīsinājumiem.

60. gados ieņēmumu īpatsvars bija divas trešdaļas no sludinājumiem un reklāmas un viena trešdaļa no laikraksta tiešās pārdošanas, tostarp 80 % no abonentiem. Redaktori saņēma visaugstāko atalgojumu Vācijā, un no 70. gadiem katrs no viņiem bija nodrošināts ar dienesta auto, žurnālistiem bija arī augstākie honorāri. Kopš 1985. gada iznāk iknedēļas humanitāro zinātņu pielikums. Mediju uzņēmuma apgrozījums pieauga no 285,9 miljoniem (1983) līdz 435 miljoniem vācu marku (1988), un FAZ GmbH bija daļas citos preses izdevumos, grāmatu apgādos, radio, televīzijās u. tml. mediju industrijās.

Fotouzņēmumus un sevišķi krāsas presē ilgi uzskatīja par mazākas nopietnības pazīmi, tāpēc FAZ bija pēdējā no Vācijas nacionālas izplatības avīzēm, kurā 01.2003. ieviesa krāsainās fotogrāfijas, no 05.10.2007. ik iznākšanas dienu – lielo daudzkrāsu foto arī 1. lappusē. Melnbaltās fotogrāfijas avīze ievietoja no 1. numura, taču tradicionāli (ar ļoti retiem izņēmumiem 50. gados) līdz pat Berlīnes mūra krišanai 11.1989. ne 1. lappusē, kas kalpoja par FAZ intelektuālisma un nopietnības firmas zīmi. Attēlu redaktora amatu ieviesa tikai 1988. gadā. Nedēļas nogales pielikums Bilder und Zeiten (‘attēli un laiki’, kopš 1952. gada) labākai melnbaltā foto kvalitātei tika drukāts dobspiedē uz glancēta papīra (1959–2001), pēc atjaunošanas 2006. gadā to slēdza 2012. gadā. 1980. gadā šim pievienojās žurnālveida pielikums FAZ-Magazin (līdz 1999. gadam). 2012. gadā notika pēdējā lielā avīzes dizaina reforma, ko kārtējo reizi pavadīja konservatīvu lasītāju protesti. Vienu gadu izdeva lielformāta mēneša pielikumu Frankfurter Allgemeine Magazin (2013).

No 90. gadu sākuma FAZ sporta redakcija regulāri atzīta par labāko Vācijā, taču FAZ savu tīmekļa vietni “Faz.net” atvēra un attīsta tikai no 08.01.2001. (pēdējā no Vācijas nacionālās izplatības kvalitātes avīzēm). Galvenokārt dramatiskā darba sludinājumu krituma dēļ (par 30 % 2001. gadā un 2002. gadā vēl par 50 %) sākās mediju uzņēmuma strukturālā krīze, ko iezīmēja arī tirāžas kritums. Krīzi izdevās apturēt ar avīzes apjoma un ievērojamu redakcijas personāla samazināšanu un atteikšanos no daļām ārpus FAZ pamatbiznesa.

2009. gadā pamatdarbā redakcijā joprojām nodarbināja 60 iekšzemes un 40 ārzemju korespondentus, svarīgākajās vietās atsevišķi katrai avīzes sadaļai (politika, ekonomika, kultūra). 2019. gadā mediju uzņēmumā strādāja 1998 darbinieki, no kuriem 350 bija FAZ redaktori un žurnālisti un 90 iekšzemes un ārzemju korespondenti, daudzi ar doktora zinātnisko grādu. Šis redakcionālais personāls sagatavoja arī nedēļas žurnālu Frankfurter Allgemeine Woche un ceturkšņa žurnālu Frankfurter Allgemeine Quarterly.

Viens no nozīmīgākajiem mūsdienu redakcijas darbiniekiem ir iekšpolitikas nodaļas vadītājs (kopš 2011. gada) vācbaltiešu izcelsmes žurnālists Jaspers fon Altenbokums (Jasper von Altenbockum). Starptautiski pazīstami, zināmi arī Latvijā ir avīzes bijušie sastādītāji Joahims Fests (Joachim Fest), Franks Širmahers (Frank Schirrmacher), bijušais literatūras un literārās dzīves nodaļas vadītājs Marsels Reihs-Ranickis (Marcel Reich-Ranicki), kultūras nodaļas redaktors un rakstnieks Florians Illīss (Florian Illies). Pašreizējais FAZ korespondents Latvijā (no 2018. gada, vienlaikus Polijā, Ukrainā, Igaunijā un Lietuvā) Gerhards Gnauks (Gerhard Gnauck) rezidē Varšavā.

Nozīmīgākais piemērs FAZ ietekmei ir Horvātijas un Slovēnijas starptautiskā atzīšana, ar ko beidza pastāvēt Dienvidslāvijas federatīvā valsts. 15.01.1992. to iesāka Vācija un ar saviem rakstiem panāca viens no FAZ sastādītājiem Johans Georgs Reismillers (Johann Georg Reißmüller). 21. gs. pirmajā dekādē avīzei izdevās visai nozīmīgi ietekmēt vācu valodas rakstības reformu. Ekonomikas nodaļa sākumā veicināja eiroskeptiskās partijas “Alternatīva Vācijai” (Alternative für Deutschland, AfD) izveidošanos 02.2013., taču drīz parādījās iebildumi avīzes politiskajos komentāros, un kopš 2015. gada visu avīzi caurvij asa nostāja pret labēji radikālo partiju. Par spīti kritikai no FAZ kanclera Helmūta Kola laikā (1982–1998), tolaik to mēdza uzskatīt par valdības laikrakstu, bet to vairs nevar teikt par kancleres Angeles Merkeles (Angela Dorothea Merkel) laiku no 2005. gada, sevišķi attiecībā uz kritiku par zaudēto migrācijas politikas kontroli.

FAZ un tā līdzstrādnieki atklātākā vai slēptākā veidā tēloti vairākos mūsdienu vācu prozas darbos, visplašāk kā Staatszeitung (‘valsts avīze’) bijušā teātra nodaļas redaktora (1989–2015) Gerharda Štadelmaiera (Gerhard Stadelmaier) romānā “Apvērsums” (Umbruch, 2016).