Kāda vispārpieņemta nosaukuma, šķiet, nav bijis. Avotos tā tiek dēvēta lielāko tiesu par “bulgāru zemi”. Tā bija vēlīna vadonības sabiedrība, augstākā vara netika mantota, un nebija izveidojusies dinastija, kuras vārdā varētu valsti dēvēt, kā tas bija pieņemts citur. Tā kā daļa senbulgāru bija apmetušies arī Balkānos, lai kā atšķirtu, literatūrā pieņemts to dēvēt pēc lokalizācijas, par Volgas upes baseina valsti jeb Volgas Bulgāriju.

Volgas senbulgāru zemes atradās Volgas un Kamas upju sateces baseinā. No ziemeļiem un austrumiem tās aptvēra nomadu mednieku ciltis, dienvidos – stepe, kur mita lopkopju pečeņegu ordas, bet rietumos – senkrievu kņazistes. Kā visas reģiona sentautas, arī senbulgāri maksāja meslus Hazāru kaganātam. Sākotnēji lopkopji nomadi, apmetušies mežu joslā, visai ātri bija pārorientējušies uz vietsēdību un zemkopību, bet ģeogrāfiskā atrašanās vieta – Volga kā tirdzniecības ceļš – veicināja amatniecības un tirdzniecības uzplaukumu.

Senbulgāru zemes atradās Volgas un Kamas satecē, kā arī Kamas upes baseinā, pamatā apdzīvojot upju ielejas. Galvaspilsēta Bulgāra atradās Volgas krastā (aptuveni 8 000 000 m²), taču 11. gs. emīru rezidence tika pārcelta no visai nedrošās Bulgāras dziļāk iekšzemē uz Biļaru, kas biežāk avotos dēvēta par Lielo pilsētu. Lielākās pilsētas bija Ošela, Suvara, Nohrata, taču tika dibinātas arī jaunas: Kazaņa, Kašana, Džuketava, Kremenčuka, Mardana un citas. Zeme bija blīvi apdzīvota – vairāk nekā 1000 pilsētu un nocietinātu apmetņu, – tāpēc dažkārt skandināvu avotos dēvēta par “pilsētu zemi” (senskandināvu Garðaríki).

Senbulgāru ciltis jau bija visai zaudējušas iekšējās starpetniskās robežas, un veidojās aktīva saimniecība, savukārt no ārpuses pieauga Hazāru kaganāta un Volgas ūdensceļu izmantojošo vikingu karadraudžu spiediens, – senbulgāru konsolidācija ap vienu centru kļuva par nepieciešamību. 9. gs. beigās elteberam Almušam (tjurku Almış iltäbär) visai viegli izdevās panākt, ka viņu ievēlē par hanu. Kā valsts veidošanās process noritējis, nav zināms.

10.–11. gs. mijā Volgas Bulgārija jau bija visai klasiska viduslaiku valsts. Vēlīnajā vadonības sabiedrībā augstākā vara bija elteberam (11. gs. valdnieki sāka titulēties par emīriem) un valdnieka padomei, ko veidoja cilšu aristokrātijas pārstāvji. Bija izveidojusies jau ne visai sarežģīta administratīvās pārvaldes sistēma, vienota likumdošana un nodokļu iekasēšanas sistēma. Valdnieka varu nodrošināja pastāvīga karadraudze, bet kara gadījumā tika mobilizēti visi ieročus nest spējīgie vīrieši. Mazākās pilsētās un ciemos izpildvara bija vecāko padomju rokās. 10. gs. sākumā, lai nostiprinātu savas pozīcijas, Almušs lūdza Bagdādes kalīfu kļūt par tā sizerenu. Līdz ar to oficiālā reliģija kļuva islāms, kaut mazākā daļa pavalstnieku tā arī palika šamanisti.

Līdzīgi kā Hazāru kaganātā, arī senbulgāru aristokrātija saglabāja savu nomadisko dzīvesveidu, taču absolūtais vairums iedzīvotāju bija zemkopji, bet perifērijā – lopkopji un mednieki. Līdz ar centralizētas varas izveidošanos, auga līdzdalība tranzīttirdzniecībā, kas veicināja pilsētu skaita pieaugumu un jaunu sociālo kategoriju – amatnieku un tirgotāju – izveidošanos. Emīra administrācijas – valsts kases – pamatienākumus veidoja ikgadējās nodevas, ko no izaudzētā un nomedītā maksāja iedzīvotāji, kā arī procents no tranzīta tirdzniecības. Atkarībā esošās somugru ciltis maksāja zemes nodokli un galvasnaudu.

Saimniecības pamatā bija zemkopība. Visai auglīgajai melnzemei bija nepieciešams dziļāks arums un kvalitatīvāki darbarīki, – jau 9. gs. saimniecībās kapļa vietā sāka izmantot arklu ar dzelzs lemesi. Pamatā audzēja kviešus, rudzus, miežus, prosu un zirņus, labību ievērojamos daudzumos eksportēja. Visai liela nozīme bija zvērādu ieguvei, – tās bija visai pieprasīta prece dienvidu zemēs. Zvejniecība vairāk kalpoja kā iztikas avots, kaut arī kaltētas zivis daudz iegādājās tirgotāju karavānas, lai nodrošinātu sev iztiku tālajā ceļā. Svarīga eksporta prece bija medus un vasks. Amatniecībā dominēja keramika un metālapstrāde (darba rīku un ieroču izgatavošana), kā arī ādas izstrādājumu ražošana, kas jau noritēja visai manufaktūriski.

Sākotnēji tika izmantotas ievestās monētas – pamatā arābu dirhemi, – taču 10. gs. jau divās pilsētās – Biļarā un Suvarā – bija savas naudas kaltuves. 11. gs. savas naudas kalšana apsīka, jo vajadzības apmierināja no tirdzniecības ienākušās svešzemju monētas.

Tā kā zeme atradās tirdzniecības ceļu krustpunktā, – caur to pa ūdensceļiem virzījās preču plūsma starp Skandināviju, Baltiju, senkrievu zemēm un Centrālāziju, Kaspijas un Melnās jūras ostām, – milzīga loma bija tirdzniecībai. Desmitā tiesa no ievestā nonāca emīra kasē, savukārt centralizēta vara garantēja drošu pārvietošanos, dzīvošanu un tirgošanos. No pašas Volgas Bulgārijas eksportēja labību, zvērādas, ieročus, ādas izstrādājumus, zivju līmi, vasku un medu, bebru dziedzerus, valzirgu ilkņus, kokmateriālus un citas preces. Netālu no Bulgāras atradās Austrumeiropā lielākais tirgus – Aga bazar, – kur noritēja lielākā daļa finanšu operāciju.

10. gs., novājinoties Hazāru kaganātam, Volgas Bulgārijai parādījās jauns ienaidnieks – senkrievu kņazistes t. s. varjagu vadībā, kas uzsāka aktīvu kolonizācijas virzību ziemeļaustrumu virzienā. Lielākie iebrukumi notika 964. gadā, kad senbulgāru zemēs iebruka Kijivas kņazs Svjatoslavs (Святослав Игоревич), kā arī 985. gadā, kad kopā ar oguzu sabiedrotajiem to pašu veica kņazs Vladimirs (Владимир Святославович). Savukārt pašai Volgas Bulgārijai bija raksturīga visai miermīlīga ārpolitika, vairāk orientējoties uz aizsardzību un ekonomikas uzplaukumu, nevis teritorijas paplašināšanu – attīstībai resursus rodot iekšienē, nevis ekspansijā.

1223. gadā Mongoļu Impērijas armijas ekspedīcijas korpuss noijona Džebes (mongoļu Зэвэ, Jebe) un baātura Subedeja (mongoļu Сүбээдэй, Sübeedei) vadībā, sakāvuši polovciešu un senkrievu apvienoto armiju kaujā pie Kalkas, vajājot polovciešu ordas, iebruka Volgas senbulgāru zemēs, taču tika sakauti un bēga. Sākās Volgas Bulgārijas un Mongoļu Impērijas karš. Subedeja vadībā mongoļi atgriezās 1229. gadā, guva vairākas uzvaras pār mazākām senbulgāru vienībām pierobežā, taču galu galā bija spiesti atkāpties, lai atkal atgrieztos 1232. gadā, – mongoļiem izdevās iekarot valsts dienviddaļu, bet tālāk attīstīt panākumus tie tomēr nespēja. 1236. gadā ieradās milzīga mongoļu armija – 120 000–150 000 vīru – paša Batija (Бат, Bat) vadībā, kurai izdevās salauzt senbulgāru pretestību un iekarot to zemi. Volgas Bulgārija beidza pastāvēt kā suverēna zeme, sadalīta vairākās “kņazistēs” un iekļauta Mongoļu Impērijā kā Džuči ulusa province.

Senbulgāri, par spīti kara postījumiem, saglabāja savu dominanci reģionā civilizētības pakāpes ziņā, bet 15. gs., sabrūkot Zelta Ordai, izveidoja Kazaņas hanisti, kas vēl ilgi bija ietekmīgs politisks un ekonomisks spēks Eiropas galējos ziemeļaustrumos.