F. Šillera darbi, kas sarakstīti vācu nacionālā teātra tapšanas periodā, 18. gs. otrajā pusē un 19. gs. sākumā, ir vieni no būtiskākajiem šī laikmeta rakstniecības un skatuves kultūras veidotājiem. Viņa lugās skarti dažādi vēstures posmi, un darbu ieceres balstītas plašās avotu studijās, tomēr konflikti sabalsoti ar sava laika aktuālo problemātiku. F. Šillers radījis daudzu nozīmīgu vēsturisku personību (šveiciešu brīvības cīnītāja Vilhelma Tella, Wilhelm Tell, franču nacionālās varones Žannas d’Arkas, Jeanne D`Arc, skotu karalienes Marijas Stjuartes, Mary, Queen of Scots, un angļu karalienes Elizabetes, Queen Elizabeth I of England) spilgti subjektīvas interpretācijas, kas būtiski ietekmējušas sabiedrības priekšstatus par šiem cilvēkiem un viņu likteņiem. Lugām raksturīgs cildens patoss, izvērsti monologi, kas atbilda sava laika teātra praksei, tomēr tēlu attiecībās autoram izdevies panākt lielu konkrētību, kas līdzās tajās paustajām idejām noteica literāro darbu dzīvotspēju uz skatuves un raisīja publikas interesi un sajūsmu. F. Šillers rakstīja arī dzeju un estētiskus apcerējumus, kam bija svarīga nozīme mākslas parādību izpratnes veicināšanā un teorētiskās domas attīstībā.  

F. Šillers dzimis militārā ārsta ģimenē. Sākumskolas izglītību viņš uzsāka 1765. gadā ciemata skolā (Dorfschule) Lorhā, bet no 1767. gada mācījās latīņu skolā (Lateinschule) Ludvigsburgā. 1773. gadā F. Šillers nokļuva Virtenbergas hercoga izveidotajā militārajā akadēmijā (Karlsschule) Zolitūdē pie Štutgartes, kurā valdīja stingra kazarmu disciplīna, un no 1774. gada šeit specializējās tieslietās. F. Šillera vecāki rakstiski deklarēja, ka pateicībā par iespēju izglītoties viņu dēls tiek pilnībā nodots hercoga dienestā. No 1776. gada F. Šillers pievērsās medicīnas studijām un 1780. gadā sekmīgi aizstāvēja promocijas darbu, kļūstot par pilntiesīgu militāro ārstu. Šajā profesijā viņš neilgi arī strādāja, taču vēlāk no tās atteicās, sava laika juridisko tiesību izpratnē kļūstot par dezertieri. Galvenos centienus F. Šillers veltīja literatūrai, kā arī akadēmiskajai darbībai.

F. Šillera pirmais zināmais literārais teksts ir sacerēts desmit gadu vecumā, savukārt viņa pirmais publicētais darbs ir dzejolis “Vakars” (Der Abend) 1776. gadā. Par īsto rakstnieka daiļrades sākumu uzlūkojama plašu publicitāti ieguvusī luga “Laupītāji” (Die Räuber, 1781), kas tika iestudēta Manheimas Nacionālajā teātrī (Mannheimer Nationaltheater) 1782. gadā. Neraugoties uz izrādes sagatavošanas laikā veiktajiem teksta īsinājumiem, kam bija jāmīkstina literārā darba sociālais izaicinājums, iestudējums tika uztverts kā sakāpināts protests pret sociālās dzīves netaisnību un izpelnījās skatītāju piekrišanu un sajūsmu.

Lugas panākumi F. Šilleram nodrošināja intendanta Volfganga Heriberta Dālberga (Wolfgang Heribert Dalberg) uzaicinājumu 1783. gadā ieņemt apmaksātu dramaturga vietu Manheimas teātrī. 18. gs. 80. gados rakstnieks iecerēja un radīja jaunus darbus, to vidū drāmu “Viltus un mīla” (Kabale und Liebe, 1784), kuras centrā ir aristokrātisko un pilsonisko aprindu konflikts, kā arī nodarbojās ar vēstures pētniecību literāru sižetu meklējumos. Lugā “Fiesko sazvērestība Dženovā” (Die Verschwörung des Fiesko zu Genua, 1783) demokrātiskas valsts iekārtas ideja pretstatīta centralizētai autokrātiskai varai. Līdzīgu motīvu autors risinājis arī lugā “Dons Karloss” (Don Karlos, 1787), izmantojot 16. gs. Spānijas vēstures vielu. F. Šillers tēlojis periodu, kad Nīderlandē aktivizējās neatkarības kustība, kura ietekmēja arī politisko noskaņojumu un ar to saistītās attiecības Spānijas galmā. Paralēli rakstnieks strādāja pie vēsturiska traktāta par sacelšanos Nīderlandē, kas 1788. gadā tika publicēts ar nosaukumu “Apvienotās Nīderlandes atdalīšanās vēsture” (Geschichte des Abfalls der vereinigten Niederlande) un guva ievērību, nodrošinot F. Šilleram profesora vietu Jēnas Universitātē (Die Universität Jena). Rakstnieka lekcijas izpelnījās lielu interesi, un viņš guva jaunus iespaidus no akadēmiskajiem kontaktiem, to vidū no saskarsmes ar ievērojamo zinātnieku Vilhelmu fon Humboltu (Wilhelm von Humboldt). Triloģijā “Valenšteins” (Wallenstein, 1798/1799) tēloti Trīsdesmit gadu kara (Dreißigjähriger Krieg) notikumi Vācijā 17. gadsimtā.

Būtiskas pārmaiņas F. Šillera dzīvē ieviesa ciešā radošā sadarbība ar Johanu Volfgangu fon Gēti (Johann Wolfgang von Goethe), kura ietekmē F. Šillers 1799. gadā pārcēlās uz dzīvi Veimārā. Rakstnieka pēdējie mūža gadi bija intensīvs jaunu literāru darbu tapšanas laiks, piedaloties arī to iestudējumu sagatavošanā Veimāras Galma teātrī (Weimarer Hoftheater). Šajā periodā uzvedumus piedzīvoja lugas “Marija Stjuarte” (Maria Stuart, 1800), “Orleānas jaunava” (Die Jungfrau von Orleans, 1801), “Mesīnas līgava” (Die Braut von Messina, 1803) un “Vilhelms Tells” (Wilhelm Tell, 1804).

F. Šillera dramaturģijas kvintesenci veido apmēram desmit lugas, kurās risināti principiāli sociāli un psiholoģiski konflikti. Lugā “Laupītāji” rakstnieks pievērsies populārajai cēlā noziedznieka tēmai, motivējot lugas centrālā rakstura Kārļa Mora (Karl Moor) rīcību ar viņa aizvainoto taisnības izjūtu, kā arī veidojot polarizētu pretstatu ar brāli, intrigantu Franci Moru (Franz Moor), kurš rīkojās, auksta aprēķina vadīts. Par ievērību, kādu izpelnījās šis literārais darbs, liecina arī lugas tulkojums latviešu valodā 19. gs. sākumā, ko pēc Rīgas Vācu teātra uzveduma noskatīšanās veica Vidzemes dzimtcilvēks, Dikļu muižas kučieris Jānis Peitāns. F. Šillera “Laupītāju” uzvedums Dikļu muižas rijā 1818. gadā ir pirmā zināmā teātra izrāde latviešu valodā.  

Traģēdijā “Marija Stjuarte” F. Šillers veidojis spilgtu 16. gs. Skotijas un Anglijas karalieņu portretējumu, uzsverot viņu personību, politiskās pārliecības un viedokļu atšķirības. Lugas teksts veidots, balstoties vēsturiskās liecībās, tomēr par tās centrālo un mākslinieciski iedarbīgāko ainu autors padarīja Marijas Stjuartes un Elizabetes tikšanos, kam dokumentāra apliecinājuma trūkst.

F. Šillera brīvdomīgo un patriotisko uzskatu kvintesence rodama viņa mūža pēdējos gados sarakstītajā traģēdijā “Vilhelms Tells”, kurā akcentētas Šveices brīvības cīņas 13. gs. un kantonu apvienošanas ideja. Šī tēma bija aktuāla arī 19. gs. Vācijā, kas līdz pat vienotas valsts izveidei 1871. gadā bija teritoriāli sadrumstalota.

F. Šillera dramaturģija bija nozīmīgs faktors vācu nacionālās rakstniecības un teātra tapšanā. 18. un 19. gs. sabiedrību paliekoši ietekmēja gan rakstnieka uzskati par estētiskiem un sociāliem jautājumiem, īpaši indivīda un nācijas patstāvības un pašnoteikšanās idejas, gan viņa darbos attēlotie dedzīgie raksturi, kas raisījuši daudzu paaudžu skatītāju apbrīnu. Rakstnieka lielo popularitāti noteica jau viņa pirmās lugas “Laupītāji” ārkārtējie panākumi. Mūža nogalē būtiska nozīme F. Šillera daiļrades procesā bija rakstnieka darbībai Veimāras Galma teātrī, kas rosināja viņu radīt jaunus literārus tekstus, kā arī veicināja izpratni par skatuves mākslas specifiku. F. Šillera estētiskie apcerējumi, t. sk. “Par naivo un sentimentālo dzeju” (Űber naive und sentimentale Dichtung, 1795/1796), risināja jautājumu par klasiskās un laikmetīgās mākslas attiecībām, iekļaujoties 18. un 19. gs. aktuālajās estētiskajās diskusijās. Savā laikmetā ļoti populāra bija arī F. Šillera dzeja. Īpašu vietu rakstnieka literārajā mantojumā ieguva “Oda priekam” (An die Freude, 1786/1803), kas izmantota vācu komponista Ludviga van Bēthovena (Ludwig van Beethoven) Devītās simfonijas finālā 1824. gadā. F. Šillera dzeja daudz komponēta, un viņa dramaturģija ir bijusi pamats nozīmīgu operu libretu izveidei, kurus izmantojuši tādi izcili komponisti kā Džakomo Rosini (Giacomo Rossini) un Pēteris Čaikovskis (Пётр Ильич Чайковский). Īpaša loma F. Šillera sižetu interpretācijā ir itāļu komponistam Džuzepem Verdi (Giuseppe Verdi), kam bija tuvas rakstnieka republikāniskās un nacionālās idejas. Izmantojot F. Šillera darbu motīvus, radītas Dž. Verdi operas “Žanna d’Arka” (Giovanna d’Arco, 1845), “Laupītāji” (I masnadieri, 1847), “Luīze Millere” (Luisa Miller, 1849, pēc lugas “Mīla un viltus” motīviem), “Dons Karloss” (Don Carlos, 1867).  

Franču revolūcijas laikā, 1792. gadā, F. Šilleram tika piešķirts Francijas goda pilsoņa tituls (Citoyen d'honneur de la France), atzīmējot viņa literārajos darbos pausto ideju sabalsošanos ar laikmeta noskaņām. 1839. gadā Štutgartē atklāto F. Šillera pieminekli veidoja izcilais dāņu tēlnieks Bertels Torvaldsens (Bertel Thorvaldsen). Veimāras Galma teātris, kurā darbojās gan J. V. Gēte, gan F. Šillers, 1919. gadā ieguva Vācu Nacionālā teātra (Deutsches Nationaltheater) vārdu; jau 1857. gadā tā priekšā Teātra laukumā (Theaterplatz) tika atklāts tēlnieka Ernsta Rītšela (Ernst Friedrich August Rietschel) veidotais piemineklis abiem izcilajiem vācu dzejniekiem. Mārbahā pie Nekāras 1903. gadā kā Vācu Literatūras arhīva (Deutsches Literaturarchiv Marbach) sastāvdaļa mūsdienās izveidots funkcionējošais Šillera Nacionālais muzejs (Schiller-Nationalmuseum). Rakstnieka vārdu glabā daudzas literārās un kultūras balvas Vācijā un Šveicē, t. sk. Manheimas pilsētas Šillera balva (1954; Schillerpreis der Stadt Mannheim), Bādenes-Virtenbergas zemes Šillera piemiņas balva (1955, Schiller-Gedächtnispreis), Mārbahas pilsētas Šillera balva (1959; Schillerpreis der Stadt Marbach am Neckar). Ir nodibinātas vairākas Šillera biedrības un fondi.  Šillera vārdā nosaukts 1960. gadā atklātais asteroīds – (3079) Schiller.