Viens no latviešu nacionālās mūzikas pamatlicējiem, komponējis pirmos paliekošos skaņdarbus simfoniskajā, vokālsimfoniskajā, instrumentālā koncerta žanrā. Uzkrājis tuvu pieciem tūkstošiem folkloras vienību un sastādījis pirmo komentēto un klasificēto latviešu tautas melodiju korpusu (ap 2700 melodiju). Organizējis, iedvesmojis un vadījis mūzikas dzīvi.

Tēvs Andrievs Jurjāns bija zemkopis, audējs, pašdarinātas vijoles spēlmanis, māte Annuža – tautasdziesmu zinātāja. Tēva brālis Anžs, apkārtnē populārais “dakteris Jurjāns”, studēdams medicīnu Tērbatas Universitātē (tagad Tartu Universitāte, Tartu Ülikool), tur kļuva par Krišjāņa Valdemāra nacionālo centienu adeptu, un “Pēterburgas Avīzes” tika abonētas arī Meņģeļos. Deviņu bērnu ģimenē arī trīs A. Jurjāna brāļi vēlāk darbojās profesionālajā mūzikā, bija 1880. gadu “Brāļu Jurjānu mežragu kvarteta” dalībnieki – mūzikas instrumentu dīleris Pēteris, mežradznieks Juris, vokālās mākslas pedagogs Pāvuls.

Dažus gadus mācījās Ērgļu (no 1865. gada), tad Vecpiebalgas draudzesskolā, kur apguva klavierspēli pie amatierkomponista Pētera Šancberģa. Piedalījās Pirmo vispārīgo latviešu dziedāšanas svētku kopkorī (1873), tā iespaidā izlēma studēt mūziku. Vispārējo izglītību pabeidza Katrīnas apriņķa skolā Rīgā, kur pie Alberta Bernta (Albert Berndt) mācījās mūziku. Ar drauga, nākamā advokāta Andreja Stērstes, un Vecpiebalgas kultūras entuziastu palīdzību sagādājis līdzekļus, A. Jurjāns iestājās Pēterburgas konservatorijā (1875), kur absolvēja Luija Homiliusa (Louis Homilius) ērģeļspēles klasi (1880), Nikolaja Rimska-Korsakova (Николай Андреевич Римский-Корсаков) kompozīcijas klasi (1881) un Frīdriha Homiliusa (Friedrich Homilius) mežraga spēles klasi cum laude (1882), saņemot trešo brīvmākslinieka diplomu. Studiju laikā biedrojās ar Pēterburgas radikālo latviešu inteliģenci – Baumaņu Kārli, Pēteri Gūtmani, Kažoku Dāvi, apguva darbīgu sabiedrisko stāju. Komponēja pirmās solo un kora dziesmas (1877), kā arī simfonijas pirmo daļu un “Latvju vispārējo dziesmu svētku maršu” (1880), kas iezīmēja latviešu nacionālās simfoniskās mūzikas sākumu.

Neatradis darbu galvenokārt vācbaltiešu pārvaldītajā Rīgas mūzikas dzīvē, A. Jurjāns no 1882. gada līdz Latvijas valsts dibināšanai strādāja Harkovā – mācīja mūzikas teoriju, mežraga spēli, koru diriģēšanu turienes Ķeizariskās mūzikas biedrības mūzikas skolā (vēlāk – konservatorija), sniedza ērģeļu un citus koncertus, publicējās periodikā, kļuva par vietējās mūzikas dzīves autoritāti un virzītājspēku, kā arī dibināja un vadīja Harkovas Latviešu palīdzības biedrības (1899) kori.

Vasaras pavadīja Latvijā, izvērsa mūzikas folkloras vākšanu ar korespondentu palīdzību un Rīgas Latviešu biedrības (RLB) starpniecību, arī pats devās ekspedīcijās. Rīkoja simfoniskus koncertus Rīgā, ērģeļu un mežraga koncertus lauku baznīcās. Aktīvi darbojās RLB Mūzikas komisijā (dibināta 1889. gadā), sastādīja un rediģēja tās izdotos desmit latviešu kordziesmu krājumus, kuros redzama šī žanra attīstība Latvijā 25 gados, organizēja ikgadējos reprezentatīvos latviešu t. s. rudens koncertus Rīgā, publicējās presē, bija III, IV un V Vispārējo latviešu dziesmu svētku virsdiriģents. Dzirdes pasliktināšanās dēļ pedagoga darbs bija jāatstāj. Tas ļāva atgriezties dzimtenē (1920).

Pamazām A. Jurjāna rīcībā bija nonākušas ap 2700 tautas mūzikas vienību – skaits, kas ļāva izdarīt vispārinājumus par mūzikas žanriem, veidiem, stilu. Tas tika paveikts zinātniskajā publikācijā sešās burtnīcās – “Latvju tautas mūzikas materiāli” (6. burtnīcu pabeidza līdzstrādnieki pēc A. Jurjāna nāves), kas sāka iznākt reizē ar “Latvju dainu” 1. sējumu (1894). Šī krājuma komentāri un apceres ir pirmais latviešu mūzikas folkloras pētījums un veikts sava laika Eiropas folkloristikas kontekstā un līmenī. Tajā izteikta atziņa, kas uz visiem laikiem ietekmējusi tautas melodiju apdaru metodiku latviešu mūzikā, – senās tautas mūzikas skaņu struktūra liek apdaru skaņu audumā vairīties no Rietumeiropas profesionālajai mūzikai raksturīgās toņu hromatizācijas.

Savas tautasdziesmu apdares, sevišķi koriem (kopumā ap 100) A. Jurjāns veidojis kā individualizētus, poētiskus mākslas darbus un tajās attīstījis nacionālo stilu. To vidū “Pūt, vējiņi” (1882), “Kur tu skriesi, vanadziņi” (1884), “Aiz upītes es uzaugu” (1889), “Aiz azara augsti kolni” (1921) un citi pārdzīvojušas gadu simtu nemainītā oriģinālajā redakcijā.

19. gs. divos pēdējos gadu desmitos radušās ievērojamākās kompozīcijas. Trīspadsmit simfonisko darbu vidū izcilākie ir svīta “Latvju dejas” (Jandāls, Tūdaliņ tagadiņ, Nabagu deja, Ačikops), kurā sasniegta spilgta tautas mūzikas simfonizācija, kā arī pirmais instrumentālā koncerta paraugs latviešu mūzikā Concerto elegiaco čellam un orķestrim. Piecu vokālsimfonisko darbu vidū koru repertuārā joprojām ir kantātes “Tēvijai" (komponista vārdi) un “Līgojat, līksmojat” (Jēkabs Jančevskis). No pāri par 30 kora oriģināldziesmām populārākās – “Nevis slinkojot un pūstot” (1886, čehu dzejnieks Františeks Ladislavs Čelakovskis, František Ladislav Čelakovský, Jura Alunāna lokalizējumā), “Uz augšu” (1913, Jānis Poruks), vīru korim “Lūk, roze zied” (1888, Ansis Līventāls). Solodziesmas komponētas galvenokārt jaunībā, tajās dominē laikmetam raksturīgais sentimentālisms.

Tautiskā romantisma ietvaros, it īpaši ar folkloras mantojuma poetizāciju, A. Jurjāns aizsāka latviešu profesionālās mūzikas nacionālo stilu. Ar radošo, organizatorisko, idejiski virzošo, kā arī ar folkloras pētnieka un atskaņotājmākslinieka darbību virzīja un piepildīja 40 gadus ilgo agrīno latviešu mūzikas kultūras tapšanu, bija darbīguma paraugs vairākām mūziķu paaudzēm.

Latvijas Konservatorija ievēlēja A. Jurjānu par savu pirmo goda profesoru (1928); tās vestibilā tika novietots tēlnieka Konstantīna Rončevska veidots skulpturālais portrets (1925). Rīgas 2. Meža kapos uzstādīts kapa piemineklis (1931, tēlnieks K. Rončevskis), Jurjānu dzimtas mājās Ērgļu pagastā atklāts Brāļu Jurjānu memoriālais muzejs “Meņģeļi” (1990), Viesturdārzā Rīgā Dziesmu svētku memoriālajā sienā izveidots skulpturāls portretcilnis (1973).

LP*, Jurjānu Andrejs. Dziesmu svētku maršs, Latvju dejas, Čellokoncerts, Sēru maršs (Māris Villerušs, čells, Latvijas Radio un televīzijas simfoniskais orķestris, diriģents Leonīds Vīgners). 33SM 03819-20**, “Melodija”, Rīga, 1973.

LP, Andrejs Jurjāns (kantātes, simfoniskie darbi; solisti, Latvijas Radio Teodora Kalniņa koris, Latvijas Nacionālās operas orķestris Leonīda Vīgnera vadībā), S10 26679-80, “Melodija”, Rīga, 1980.

LP, Andrejs Jurjāns. Latviešu tautasdziesmu apdares (Latvijas Radio Teodora Kalniņa koris Leonīda Vīgnera vadībā). S30 16391-2, “Melodija”, Rīga, 1981.

CD***, Latviešu patriotiskās kantātes. Andrejs Jurjāns. “Tēvijai, Līgojat, līksmojat” (Lilija Greidāne, soprāns, Laima Andersone-Silāre, mecosoprāns, Kārlis Zariņš, tenors, Sergejs Martinovs, bass, Latvijas Radio Teodora Kalniņa koris, Latvijas Nacionālās Operas simfoniskais orķestris, diriģents Leonīds Vīgners). RS020, Rīgas Skaņuplašu fabrika, 1998.

CD, Music of the Baltic Lands. Andrejs Jurjāns. Vejeli, pūsk = Pūt, vējiņi = Pugu tuulo = Blow, wind, University of Washington Chamber Singers, Washington, 2000.

CD, Jurjānu Andrejs. Simfonisks Allegro, Garīgā kantāte, “Jau mēness starus laista”, “Ej, saulīte, drīz pie Dieva”, “Trimpus maršs” (Inga Šļubovska, soprāns, Krišjānis Norvelis, bass, Valsts Akadēmiskais koris “Latvija”, Liepājas Simfoniskais orķestris, diriģents Imants Resnis). CD019, Upe tt, Rīga, 2006.

* vinilplate

** kompaktdiska, vinilplates numurs, ko devis izdevējs

*** kompaktdisks