Spānijas pilsoņu karu veicināja augoša politiskā spriedze un sabiedrības polarizācija, ko sekmēja nespēja atrisināt ilgstošas Spānijas politiskās un ekonomiskās problēmas. Spānijas Otrās republikas (pasludināta 14.04.1931.) konstitūcija un pēc konstitūcijas apstiprināšanas (12.1931.) veidotā valdība centās risināt Spānijas problēmas, īstenojot agrārās, izglītības un militārās reformas, kā arī atdalot baznīcu no valsts un piešķirot Katalonijai autonomiju. Reformas izraisīja konservatīvo spēku un baznīcas pretošanos pārmaiņām, bet strādnieku vidū arvien populārākas kļuva anarhisma idejas, varai nespējot strauji mazināt bezdarba līmeni un uzlabot dzīves apstākļus.

Pēc Tautas frontes (Frente Popular) ar nelielu pārsvaru iegūtās uzvaras 16.02.1936. vēlēšanās norisinājās daudzi protesti. Sakaitētā atmosfēra veicināja vardarbību ielās – bruņotas sadursmes starp labējām un kreisajām politiskajām grupām, atentātus pret politiskajiem līderiem. Labējie spēki ģenerāļa Emilio Molas (Emilio Mola) vadībā plānoja militāro sacelšanos. Nepieciešamo atbalstu, tostarp no ģenerāļa Fransisko Franko (Francisco Franco), militārās sacelšanās plānotāji ieguva pēc atentāta (13.07.1936.) pret konservatīvās Spāņu renovācijas (Renovación Española) partijas līderi Hosē Kalvo Sotelo (José Calvo Sotelo). Spānijas pilsoņu karu izraisīja 17.07.1936. sāktā militārā sacelšanās, kas izdevās tikai daļā no valsts.

18.07.1936. F. Franko izsludināja kara stāvokli valstī. Militārā sacelšanās izdevās daļēji Spānijas ziemeļos un ziemeļrietumos, daļā Andalūzijas un Estremaduras, Kanāriju salās, Baleāru salās, izņemot Menorku, tomēr Spānijas lielākajās pilsētās – Madridē, Barselonā, Valensijā, Republikas atbalstītāji pretojās. Nevienai no pusēm bez ārvalstu atbalsta nebija nepieciešamie resursi, lai īstenotu karadarbību.

Militārās sacelšanās īstenotāji sāka sevi dēvēt par nacionālistiem. Mūsdienu historiogrāfijas darbos ir tendence jēdzienu “nacionālisti” aizstāt ar neitrālāko – “nemiernieki” (spāņu sublevados, angļu rebels).

Nacionālistus atbalstīja konservatīvie spēki, falangisti, monarhisti, karlisti (konkurējošās Burbonu līnijas – Molinas grāfa Karlosa, Don Carlos, piekritēji) un konservatīva katolicisma atbalstītāji. Nacionālistiem bija vislabāk apmācītās karavīru daļas un nozīmīgs ārvalstu materiālais un militārais atbalsts. Nacionālistus atbalstīja arī katoļu baznīca.

F. Franko pusē cīnījās vairāk nekā 100 000 ārzemnieku. 11.1936. Spānijā ieradās Ādolfa Hitlera (Adolf Hitler) sūtītais Kondora leģions (Spānijā vienlaicīgi ne vairāk par 5500 karavīriem, visa konflikta laikā ap 19 000). F. Franko pusē bija ap 78 000 itāļu un 10 000 portugāļu. 02.1937. Haramas kaujā nacionālistu pusē karoja Īrijas brīvprātīgie (ap 1000). Kopumā cīņās piedalījās vēl ap 1000 citu tautību brīvprātīgo.

Republikāņus atbalstīja sociālisti, republikāņi, arī komunisti un anarhisti, kuru starpā bija nozīmīgas pretrunas. Republikāņu pusē iesaistījās vairāki simti brīvprātīgo, kas bija ieradušies Barselonā (07.1936.) uz Tautas olimpiādi (People’s Olympiad). No 10.1936. republikāņiem nozīmīgu atbalstu sāka sniegt Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS), nosūtot ap 2000 padomnieku, ieročus, kā arī pārtiku un apģērbu. Par PSRS palīdzību Spānija maksāja ar Spānijas Bankas zelta rezervēm – 510 tonnu tika noguldītas Maskavā. Francija atsevišķos kara posmos izlaida cauri robežām kara materiālus. Atbalstu sniedza arī Meksika.

18.09.1936. Komunistiskā Internacionāle nolēma veicināt brīvprātīgo došanos uz Spāniju – tika veidotas Internacionālās brigādes. Kopumā Spānijas pilsoņu karā Internacionālajās brigādēs piedalījās ap 35 000 ārzemju brīvprātīgo (komunisti, sociālisti u. c. politisko pārliecību pārstāvji) no vairāk nekā 50 pasaules valstīm, arī Latvijas. Ap 5000 ārvalstu brīvprātīgo pievienojās citām vienībām. 09.1938. Spānijas Republikas premjerministrs Huans Negrīns (Juan Negrín) piekrita ārzemnieku atsaukšanai no Spānijas. 

No 08.1936. Spānijas konflikta ierobežošanai 27 Eiropas valstis, arī Latvija, vienojās par neitralitāti Spānijas pilsoņu karā un izveidoja Neiejaukšanās komisiju. Neitralitāti jau no sākuma neievēroja Vācija, Benito Musolīni (Benito Mussolini) vadītā Itālija un Antoniu di Oliveiras Salazara (António de Oliveira Salazara) vadītā Portugāle, kam pievienojās arī PSRS.

Republikāņi un nacionālisti kara laikā īstenoja masveida slepkavības un veica represijas pret pretiniekiem. Spānijas pilsoņu karā radies apzīmējums “piektā kolonna” – to pirmo reizi 1936. gadā lietojis ģenerālis E. Mola, skaidrojot, ka Madridei tuvojušās četras armijas vienības (kolonnas), bet piektā – atbalstītāji – atradušies Madridē.

No 08.11.1936. F. Franko sāka ofensīvu pret Madridi, taču vairāki mēģinājumi ieņemt Madridi bija neveiksmīgi, Madrides aizstāvēšanā iesaistījās pirmās Internacionālās brigādes. No 04.1937. nacionālisti īstenoja novājināšanas kara stratēģiju.

03.1937. nacionālisti sāka kampaņas Spānijas ziemeļos. 26.04.1937. Kondora leģions bombardēja basku pilsētu Gerniku. 07.1937. notika republikāņu ofensīva Brunetē, lai apturētu nacionālistu virzību ziemeļos. Brunetes kauja republikāņiem bija neveiksmīga, viņi bija spiesti atkāpties. Republikāņu uzbrukums Belčitei (08.–09.1937.) beidzās ar ievērojamu bruņojuma zaudējumu. Priekšrocības nacionālistiem sniedza industriālo ziemeļu ieņemšana (Astūrijas ofensīva noslēdzās 10.1937.).

12.1937. republikāņi īstenoja uzbrukumu Tervelai, kad F. Franko no jauna plānoja uzbrukt Madridei. 01.1938. republikāņi ieņēma Tervelu, bet jau 22.02.1937. to atguva nacionālisti. Tervelas kauja bija viena no nežēlīgākajām Spānijas pilsoņu kara kaujām. 03.1938. nacionālisti sāka īstenot Aragonas ofensīvu, kuras noslēgumā 15.04.1938. republikāņu teritorijas tika sašķeltas divās daļās.

Ebro kauja (25.07.–16.11.1938.) bija garākā un smagākā kauja Spānijas pilsoņu karā. Pēc ģenerāļa Visentes Roho (Vicente Rojo) plāna tika īstenota republikāņu ofensīva ar mērķi apturēt nacionālistu uzbrukumu Valensijai. Kaujas rezultātā republikāņi zaudēja Kataloniju un labāko sava karaspēka daļu.

28.03.1939. nacionālisti ieņēma Madridi. 01.04.1939. F. Franko pasludināja uzvaru un kara beigas.

Kara gaitā dzīvību zaudēja ap 600 000, t. sk. represijās – ap 55 000 republikāņu un ap 90 000 nacionālistu. Bēgļu gaitās devās ap 450 000 iedzīvotāju, no kuriem ap 200 000 vēlāk atgriezās. Vairāki simti tūkstoši iedzīvotāju tika ieslodzīti cietumos un koncentrācijas nometnēs. Nacionālistiem izcīnot uzvaru karā, Spānijā izveidojās autoritārs F. Franko režīms, kas ierobežoja iedzīvotāju politiskās tiesības un īstenoja represijas. Ar 09.02.1939. izsludināto likumu par politisko atbildību (La Ley de Responsabilidades Políticas) F. Franko legalizēja represijas pret zaudētajiem karā (pēc Spānijas pilsoņu kara dzīvību represijās zaudēja vēl ap 40 000 iedzīvotāju).

Kara un pēckara gados ievērojams skaits iedzīvotāju mira no slimībām un bada. Spānija bija militāri un ekonomiski novājināta, kas neļāva F. Franko iesaistīties Otrajā pasaules karā. F. Franko režīms pastāvēja līdz 1975. gadam. 

Spānijas pilsoņu karš un ar to saistītās norises plaši attēlotas gan mākslā un literatūrā, gan mūzikā un kino. Šai tēmai veltītas gleznas, piemēram, Pablo Pikaso (Pablo Picasso) “Gernika” (Guernica, 1937), Salvadora Dalī (Salvador Dalí) “Mīksta konstrukcija ar vārītām pupām: pilsoņu kara priekšnojautas” (Construcción blanda con judías hervidas (Premonición de la Guerra Civil), 1936).

Par Spānijas pilsoņu karu sarakstīti darbi, kuru autori bija uzturējušies vai karojuši Spānijā, piemēram, angļu rakstnieka Džordža Orvela (George Orwell) “Veltījums Katalonijai” (Homage to Catalonia, 1938), amerikāņu rakstnieka Ernesta Hemingveja (Ernest Hemingway) “Kam skanēs zvans” (For Whom the Bell Tolls, 1940; uzņemta tāda paša nosaukuma spēlfilma, režisors Sems Vuds, Sam Wood, 1943), “Piektā kolonna” (The Fifth Column, 1937), arī latviešu rakstnieka Žaņa Grīvas stāstu krājums “Viņpus Pirenejiem” (1948). Par Spānijas pilsoņu karu rakstījuši arī, piemēram, Žans Pols Sartrs (Jean-Paul Sartre) “Siena” (Le Mur, 1939), Dulse Čakona (Dulce Chacón) “Guļošā balss” (La voz dormida, 2002; uzņemta tāda paša nosaukuma spēlfilma, režisors Benito Sambrano, Benito Zambrano, 2011). Publicēta dzeja, piemēram, Pablo Nerudas (Pablo Neruda) “Spānija sirdī” (España en el corazón, 1937), Rafaela Alberti Mereljo (Rafael Alberti Merello) “Slavas galvaspilsēta” (Capital de la gloria, 1936–1938).

Vairāki alternatīvās vēstures darbi aplūkojuši republikāņu uzvaru karā un citas iespējas, piemēram, Hesusa Torbado (Jesús Torbado) “Šajā dienā” (En el dia de hoy, 1976), Fernando Diasa-Plahas (Fernando Díaz-Plaja) “Uzvaras parāde” (El desfile de la Victoria, 1977), rakstnieka Manuela Talensa (Manuel Talens) “Ukronija” (Ucronia, 1994).

Tēma atspoguļota arī mūzikā, tostarp izdoti vairāki albumi, kuros pamatā ir karā dziedātās dziesmas, piemēram, Songs of the Spanish Civil War (Smithsonian Folkways Recordings, 1961; 1962, atkārtoti izdots 2014. gadā), meksikāņu dziedātāja Oskara Čavesa (Óscar Chávez) albums Canciones de la Guerra Civil y resistencia española (1975). 1979. gadā ierakstīta angļu rokgrupas The Clash slavenā dziesma Spanish Bombs.

Uzņemtas daudzas dokumentālās filmas un spēlfilmas, piemēram, “Nomirt Madridē” (Mourir à Madrid, režisors Frederiks Rosifs, Frédéric Rossif, 1963), “Zeme un brīvība” (Land and Freedom, režisors Kens Loučs, Ken Loach, 1995), kā arī Rīgas kinostudijas spēlfilma “Noktirne” (režisors Rostislavs Gorjajevs, 1966).