Romas republikā veidojās tiesību duālisms, jo romiešu civiltiesības (ius civile) nerisināja visas situācijas, kas radās romiešu sadzīvē, bet likumdošanas process, lai papildinātu tiesisko regulējumu ar jaunām normām, bija laikietilpīgs. Tas noteica nepieciešamību maģistrātiem (vēlētas amatpersonas), pie kuriem vērsās iedzīvotāji, lai risinātu savas problēmas, nodarboties ar tiesību jaunradi. Rezultātā Romas republikā līdzās civiltiesībām izveidojās otra tiesību sistēma ius honorarium, kuras tiesību normas, pildot amata pienākumus, radīja ar jurisdikciju apveltīti maģistrāti: prētori (latīņu praetor; viens no augstākajiem maģistrātiem Romas republikā, izskatīja civillietas) un edili (latīņu aedilis; viens no zemākajiem maģistrātiem Romas republikā, izskatīja strīdus, kas radušies tirgū). Būtisks tiesību avots šajā sistēmā bija edikts, ko, stājoties amatā, pieņēma ar jurisdikciju apveltīts maģistrāts: prētors vai edils. Edikts saturēja tiesību normas, kuras savu pilnvaru laikā apņēmās piemērot amatpersona. Katrs edikts bija spēkā konkrētās amatpersonas pilnvaru laikā, jo tā juridisko spēku garantēja amatpersonas pilnvaras un autoritāte (honos). Taču pēc tradīcijas pēcteči, stājoties amatā un pasludinot savu ediktu, vienlaikus noteica, ka ievēros arī savu priekšgājēju pieņemtās tiesību normas. Tā gadsimtu gaitā ius honorarium izveidojās par ievērojamu nesistematizētu, bieži pretrunīgu tiesību normu kopumu. Tas sekmēja jurisprudences attīstību, jo juristi rakstīja komentārus, skaidrojot tiesību normu pareizu piemērošanu.

Šāda situācija Romā turpinājās arī principāta laikā, līdz imperators Adriāns (valdīja 117–138), lai ierobežotu maģistrātu likumdošanas tiesības un tiesību duālismu valstī, uzdeva juristam Salvijam Juliānam (Lucius Octavius Cornelius Publius Salvius Iulianus Aemilianus) apkopot visus ediktus kodifikācijā. Salvijs Juliāns esot ar cieņu izturējies pret maģistrātu izdotajām tiesību normām un, tās apkopojot, ieviesis pamatā tikai redakcionālus labojumus. Izstrādāto projektu imperators Adriāns virzīja apstiprināt Senātam. Edikts, kura spēks tradicionāli izrietēja no tautas vēlētas amatpersonas uz termiņu piešķirtām pilnvarām, turpmāk bija spēkā bez termiņa ierobežojumiem kā likumdevēja – Senāta apstiprināts normatīvs akts. Tāpēc šo kodifikāciju pasludināja par “mūžīgo ediktu”, vienlaikus uzsverot, ka turpmāk jaunas normas ius honorarium sistēmā neparādīsies, jo maģistrātiem vairs nav likumdošanas tiesību.

Mūžīgais edikts bija Romas tiesību vēsturē nozīmīgs normatīvs akts, gan kā romiešu tiesību otrā kodifikācija (nākamā pēc Divpadsmit tabulu likumiem, Leges duodecim tabularum), kurā ietverts maģistrātu daudzu gadsimtu garumā veiktās tiesību jaunrades rezultāts, gan kā maģistrātu brīvības un kompetences būtisks ierobežojums, turpinot transformēt Romas republikas varas struktūras atbilstoši impērijas varas centralizācijas prasībām.

Mūžīgais edikts līdz mūsdienām nav saglabājies, taču tā fragmenti tikuši iekļauti romiešu juristu darbos un vēlākās romiešu tiesību kodifikācijās (piemēram, imperatora Justiniāna kodifikācijā, Corpus Iuris Civilis, 529–534). No šiem fragmentiem 19. gs. beigās vācu tiesību vēsturnieks Oto Lenels (Otto Lenel) daļēji atjaunoja Mūžīgā edikta tekstu (pimpublikācija 1883).