Saskaņā ar likumu par tautas skaitīšanu, kas publicēts “Valdības Vēstneša”1928. gada 58. numurā, Latvijas iedzīvotāju skaitīšana veicama ik pēc pieciem gadiem gados, kuru skaitlis beidzas ar pieci vai nulli.

Tautas skaitīšanas programma 1935. gadā pamatā atbilda 1930. gada programmai. Katrai personai aizpildīja individuālu personas kartīti, kas bija pamatveidlapa. Pārējās veidlapas bija kā palīglīdzeklis skaitīšanas pareizākai veikšanai un dažu blakusapstākļu (piemēram, ģimenes un saimes sastāva) noskaidrošanai. Ar palīgveidlapām tika ievākta arī informācija par pilsētu gruntsgabaliem, dzīvokļiem un lauku apdzīvotām vietām.

Salīdzinot ar 1930. gada tautas skaitīšanu, personas kartītē jautājums par pavalstniecību tika papildināts ar to, ka ārvalstniekiem jāuzrāda arī gads, no kura dzīvo Latvijā. Bez jautājuma par valodu prasmi (prasmi tajās runāt) tika iekļauts jautājums, vai prot runāt un rakstīt valsts valodā, kā arī jautājums par piedalīšanos Pirmajā pasaules karā un par piedalīšanos Latvijas Neatkarības karā. Īpaša uzmanība tika pievērsta pilnīgu ziņu iegūšanai par nodarbošanos jeb līdzekļu iegūšanu iztikai, kā arī ziņām par apgādātāju. 1935. gada personas kartītē netika iekļauti divi 1930. gada jautājumi ‒ par fiziskajiem trūkumiem un zīdaiņu barošanas veidiem.

Tautas skaitīšana ir galvenais veids, kā valsts vadība gūst pārskatu par iedzīvotāju sociālo, kultūras un saimniecisko dzīvi. Tas ir svarīgi, plānojot un attīstot saimniecisko dzīvi un kultūru, kā arī uzlabojot dabisko iedzīvotāju skaita pieaugumu.

1935. gada tautas skaitīšanā tika uzskaitīti visi iedzīvotāji, kuri 12.02.1935 plkst. 24.00 atradās Latvijas teritorijā vai uz kuģiem, kas kursēja ar Latvijas karogu, neatkarīgi no viņu pastāvīgās dzīvesvietas (skaitītie iedzīvotāji).

Pastāvīga dzīvesvieta šajā skaitīšanā nebija saistīta ar pierakstīšanos, bet tika noteikta, ņemot vērā faktisko stāvokli, kur persona pēdējā laikā pārnakšņo un pārnakšņos (pastāvīgie iedzīvotāji).

Personas, kuras skaitīšanas naktī uz īsu laiku atradušās ārpus dzīvesvietas un tur nav pārnakšņojušas, tika skaitītas dzīvesvietā. Ārpus pastāvīgajām dzīvesvietām tika uzskaitīti tie, kuri uz dažām dienām bija atstājuši savas dzīves vietas un skaitīšanas vietā pārnakšņojuši gadījuma dēļ vai atradušies ceļā (izbraukuši pastāvīgie iedzīvotāji).

Skaitīšanas kartītē tika iekļauti 18 jautājumi: uzvārds un vārds, dzimums, pavalstniecība (ārzemniekiem jānorāda, no kura gada dzīvo Latvijā), dzimšanas gads, mēnesis un datums, dzimšanas vieta, ģimenes stāvoklis, ticība, tautība, lasīt un rakstīt prasme, skolas apmeklēšana un cik gadus (no 6 līdz 20 gadu vecumam), valsts valodas prasme (runāt/ rakstīt), citu valodu prasme, dalība Pirmajā pasaules karā/ dalība Latvijas Neatkarības karā (vīriešiem), vai pastāvīgi dzīvo skaitīšanas vietā (ja nē, jānorāda pastāvīgās dzīves vietas adrese), vai patstāvīgi iegūst sev līdzekļus iztikai, galvenais ienākumu avots (ja pilnībā vai daļēji patstāvīgi iegūst līdzekļus): darba vietas nosaukums un adrese, darba vietas raksturojums, nodarbošanās, stāvoklis darbā (saimnieciskais/ tehniskais) un blakus ienākums (līdzekļus dod cita persona, līdzekļus dod kāda iestāde).

Tautas skaitīšanu organizēja Valsts statistiskā pārvalde. Latvija tika sadalīta 23 teritoriālos skaitīšanas apgabalos. No tiem atsevišķi tika izdalīti profesionālie apgabali: karaspēka iestādes un daļas, robežsargi, dzelzceļi (to lietotāji kritiskajā momentā), zem Latvijas karoga braucošie kuģi, kas skaitīšanas kritiskajā momentā atradās ārpus Latvijas ostām.

Skaitīšanā piedalījās 14 388 skaitītāji, no tiem 3096 sievietes. Skaitīšanas personālam, kas savus pienākumus veica bez atlīdzības vai arī bija veikuši izcili, pārvalde piešķīra 4. tautas skaitīšanas goda zīmes (kopā tika piešķirtas 7448 goda zīmes).

Tika publicēti 1935. gada tautas skaitīšanas dati par iedzīvotāju skaitu, dzimumu, pavalstniecību, ticību, vecumu, ģimenes stāvokli, tautību, skolu apmeklēšanu, nodarbošanos, kā arī par lauku apdzīvotajām vietām.

Skaitīto iedzīvotāju skaits laika periodā no 1930. līdz 1935. gadam bija pieaudzis par 50 500 jeb 2,7 % un sasniedza1 950 502 iedzīvotājus. Rīgā iedzīvotāju skaits bija pieaudzis par 7100 jeb 1,9 %, bet vislielākais pieaugums bija Latgalē ‒ par 26 000 jeb 4,6 %. 1935. gadā pilsētās dzīvoja 34,6 % iedzīvotāju (1930. gadā ‒ 34,9 %). No kopējā iedzīvotāju skaita 46,8 % bija vīrieši, bet 53,2 % ‒ sievietes. Latvijas pilsoņi bija 97,7 % no iedzīvotāju kopskaita.

Bērnu (līdz 14 gadu vecumam ieskaitot) īpatsvars kopējā skaitīto iedzīvotāju skaitā 1935. gadā bija 24,8 % (1930. gadā ‒ 23,1 %), darbaspējīgā vecumā (15 līdz 59 gadi) bija 61,4 % skaitīto iedzīvotāju (1930. gadā ‒ 64,2 %), 60 gadus vecu un vecāku iedzīvotāju īpatsvars bija 13,9 % (1930. gadā ‒ 12,7 %). 1935. gada tautas skaitīšanā uzskaitīja 85 personas, kuras bija 100 gadus vecas vai vecākas, no tām Latgalē dzīvoja 49.

Neprecējušies bija 54,0 % vīriešu un 47,8 % sieviešu, precējušies ‒ 42,5 % vīriešu un 37,7 % sieviešu, atraitņi ‒ 2,9 % vīriešu un 13,4 % sieviešu. Šķirti bija 0,6 % vīriešu un 1,0 % sieviešu.

Lielākās konfesijas 1935. gadā bija luterāņi ‒ 1 075 600 jeb 55,1 %, Romas katoļi ‒ 477 000 jeb 24,5 %, pareizticīgie ‒ 174 400 jeb 8,9 %, vecticībnieki ‒ 107 200 jeb 5,5 % un Mozus ticīgie ‒ 93 400 jeb 4,8 %.

Pēc tautības latvieši bija 75,5 % no skaitītajiem iedzīvotājiem (1930. gadā ‒ 73,4 %), krievi ‒ 10,6 % (1930. gadā ‒ arī 10,6 %), ebreji ‒ 4,8 % (1930. gadā ‒ 5,0 %), vācieši ‒ 3,2 % (1930. gadā ‒ 3,7 %) un poļi ‒ 2,5 % (1930. gadā ‒ 3,1 %).