Pastāv trīs veidu masu iznīcināšanas ieroči (MII): kodolieroči, bioloģiskie ieroči un ķīmiskie ieroči. MII piemīt kombinēta iedarbība, tas ir, vienam ierocim ir iespējami vairāki efekti, piemēram, kodolsprādziena brīdī veidojas gan gaisa triecienvilnis, gan caurspiedīgā radiācija

Stratēģiskā nozīme: MII atrašanās valsts vai personas īpašumā, to izstrāde un ražošana piešķir valstij vai personai īpašu statusu, dodot iespēju ietekmēt politiskos procesus pasaulē. Pēc Otrā pasaules kara Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV) dažus gadus bija ļoti ietekmīga loma pasaulē, jo tā bija vienīgā valsts, kurai piederēja kodolieroči. Ķīmisko ieroču atrašanās Sīrijas bruņojumā līdz 2014. gadam, kad ieroči tika iznīcināti, atturēja citas valstis no iejaukšanās konfliktā.

Taktiskā nozīme: MII atrašanās pretinieka bruņoto spēku rīcībā liek pievērst pastiprinātu uzmanību savu spēku aizsardzības līdzekļu nodrošinājumam, kā arī taktisko procedūru ievērošanai, kas kopumā samazina bruņoto spēku kaujas spējas. Aizsardzībai pret masu iznīcināšanas ieročiem (AMII) organizētie pasākumi ir ļoti kompleksi, un šo pasākumu izpilde atņem resursus (laiku, finansējumu, personālu) citu uzdevumu izpildei.

MII attīstība militārā jomā ir saistīta ar kara tehnikas, bruņojuma, taktisko procedūru attīstību. Izstrādājot jaunus kara tehnikas un bruņojuma paraugus, tiek pētīts, vai šī tehnika un bruņojums varētu tikt izmantoti arī aizsardzībai pret kādu no MII vai to postošajiem faktoriem.

AMII zinātnes jomā ir saistīta ar medicīnu, ķīmiju, fiziku, bioloģiju, meteoroloģiju, lai pētītu radioaktīvo, bioloģisko un ķīmisko vielu, kā arī caurspiedīgās radiācijas ietekmi uz cilvēku, dzīvo dabu, tehniku, infrastruktūru.

Par pašiem senākajiem MII uzskata bioloģiskos ieročus, jo jau viduslaikos tika mēģināts ar slimību izraisīšanu veikt tos uzdevumus, ko nebija iespējams veikt ar parasto ieroču un taktikas palīdzību. 1346. gadā mongoļi, aplencot Jafas cietoksni Krimā, ar katapultu iemeta tajā no mēra mirušu cilvēku ķermeņus, tā izraisot mēri cietokšņa aizstāvju vidū un piespiežot viņus cietoksni pamest. Šo notikumu ir pieņemts uzskatīt par pirmo bioloģisko ieroču lietošanas faktu.

Ķīmisko ieroču attīstība sākās pirms Pirmā pasaules kara, un kara gados notika līdz tam plašākā ķīmisko ieroču lietošana. Pirmais ķīmiskais uzbrukums notika 22.04.1915. Beļģijā pie Ipras, kad Vācijas bruņotie spēki lietoja hloru pret Francijas bruņotajiem spēkiem.

Kodolieroču attīstība sākās Otrā pasaules kara laikā, un pirmā valsts, kas ieguva kodolieročus savā rīcībā, bija ASV. Pirmo reizi kodolieročus lietoja 06.08.1945., kad ASV gaisa spēki uzspridzināja kodollādiņu virs Japānas pilsētas Hirosimas.

Saskaņā ar Aukstā kara laika doktrīnām tika uzskatīts, ka kara gadījumā MII lietošana būs neizbēgama. MII tika nepārtraukti pilnveidoti, izstrādāti jauni MII paveidi (piemēram, neitronu bumba, kuru pirmo reizi izmēģināja 1962. gadā) un MII lietošanas procedūras (piemēram, masveidīga ķīmisko ieroču lietošana ar artilērijas reaktīvās zalvjuguns sistēmām, munīcijā kombinējot dažādas ķīmiskās kaujas vielas (ĶKV), izvērtējot optimālākos meteoroloģiskos apstākļus gan uzbrukuma, gan aizsardzības operācijām). Tika uzlabotas ĶKV, paaugstinot to toksisko dozu un samazinot atklāšanas un aizsardzības iespējas.

Mūsdienās valstu bruņojumā galvenokārt ir kodolieroči, kas tiek vairāk uztverti kā atturēšanas (nuclear deterrence) līdzekļi, nevis potenciālie militārā konflikta ieroči. Kopējais kodollādiņu skaits pēc Aukstā kara beigām ir samazināts; 1987. gadā ASV un Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS) ratificēja Vienošanos par vidējas uz tuvas darbības rādiusa raķešu iznīcināšanu (Intermediate-Range Nuclear Forces Treaty). Šīs vienošanās ietvaros tika samazināts ASV un PSRS kodolieroču skaits; 20. gs. 90. gados no kodolieročiem pilnībā atteicās Kazahstāna, Baltkrievija un Ukraina. Ķīmiskie un bioloģiskie ieroči vairs netiek attīstīti, jo ir ražoti lielos apjomos un to masveida lietošana nav prognozējama. Tiek strādāts pie aizsardzības procedūru un līdzekļu attīstības.

MII ir ļoti efektīvi ieroči, taču to lietošana ir aizliegta ar starptautiskajiem līgumiem. Līdz ar to potenciālais MII lietotājs ir dilemmas priekšā: lietojot MII vai arī izrādot gatavību tos lietot, var tikt sasniegts liels taktiskais un stratēģiskais efekts, taču vienlaicīgi lietotājs zaudēs politisko ietekmi.

Lielāko risku mūsdienās rada MII nokļūšana teroristisku organizāciju rīcībā. MII lietošana nav vienkārša. Lai radītu lielus postījumus, nepieciešamas specifiskas zināšanas un aprīkojums, taču terorisma mērķis nav lieli postījumi, bet gan psiholoģiskais efekts.

Liela nozīme mūsdienās ir t. s. ROTA (release other then attack) faktoram: rūpniecisko bīstamo vielu (radioaktīvo, bioloģisko, bet galvenokārt ķīmisko) noplūdei, kas notikusi avārijas rezultātā (piemēram, 01.12.1984. Indijā, Bopalā, no rūpnīcas noplūdušas ķimikālijas īsā laikā nogalināja aptuveni 3800 cilvēkus un vairākus tūkstošus smagi saindēja) vai izraisīta ļaunprātīgi un kas rada MII lietošanai līdzīgu efektu.

06.08.1945. un 09.08.1945. ASV Gaisa spēki nometa atombumbas uz Japānas pilsētām Hirosimu un Nagasaki. Tas ir vienīgais gadījums, kad kodolieroči lietoti militārā konfliktā. Bioloģiskie ieroči masveidā nav lietoti, bet vēsturē ir zināmas postošas epidēmijas, kad no mēra un citām slimībām miruši miljoniem cilvēku, piemēram, Lielais mēris Eiropā 1346.–1348. gadā ir labs piemērs bioloģisko ieroču efektīvai lietošanai, ja nepietiek resursu pretpasākumiem. Ķīmiskie ieroči tika plaši lietoti Pirmajā pasaules karā, kad no ĶKV mira aptuveni 90 000 cilvēku un gandrīz viens miljons saindējās un vēlāk cieta no sekām, t. sk. arī Latvijā. MII izmēģinājumi atstāj postošu ietekmi uz vidi. Piemēram, PSRS 1949.–1989. gadā veica kodolizmēģinājumus Semipalatinskas poligonā Kazahstānā; ASV 20. gs. 50. gados veica kodolizmēģinājumus Nevadas pavalstī un 1946.–1958. gadā Klusā okeāna Bikini atolā; Vācija Pirmā pasaules kara laikā un īsi pēc tam attīstīja un ražoja ķīmiskos ieročus Minsteres tuvumā; šīs teritorijas ir radioaktīvi un ķīmiski piesārņotas un tuvākajās desmitgadēs to izmantošana nebūs iespējama. PSRS plānoja izmantot kodolsprādzienus kā alternatīvu zemes rakšanas darbiem. 15.01.1965. Kazahstānā ar kodolsprādzienu tika izveidots Čagana ezers; ezers izveidojās, taču tas joprojām ir radioaktīvs.