Ievērojams ar stilistiski eklektiskām dziesmām, kurās franču šansons apvienots ar džezu, mambo, rokenrolu, popu, progresīvo roku, regeju, fanku, disko, jauno vilni, elektronisko mūziku u. c. populārās mūzikas žanriem, un franču dzejas klasikas iespaidā radītiem tekstiem, specifisku poētisko tēlainību, kā arī provokatīviem sižetiem.

Dzimis Ukrainas ebreju emigrantu ģimenē. Par vienu no pirmajiem būtiskajiem personību un pasaules uztveri veidojošiem iespaidiem vēlāk atzina pusaudža gados Francijas okupācijas laikā piedzīvoto ebreju vajāšanu un tās izraisīto sociālās neiederības sajūtu. Tēvs, būdams gleznotājs un profesionāls pianists, glezniecības un klavierspēles pamatus ierādīja arī dēlam, un pēc kara S. Gensbūrs izglītojās mākslas un mūzikas skolās. Sākotnēji izvēlējās glezniecību, taču strādāja arī par pianistu bāros un naktsklubos.

1958. gadā ieskaņoja debijas albumu Du chant à la une!... ar paša sacerētām dziesmām – pirms tā iznākšanas nomanīja vārdu uz “Seržs Gensbūrs”. Pirmie albumi, kuros šansona tradīcijas bagātinātas ar džeza elementiem, saņēma atzinīgas kritikas atsauksmes, taču lielāku popularitāti S. Gensbūra sacerējumi guva citu izpildītāju (Mišele Arno, Michèle Arnaud; Žiljeta Greko, Juliette Greco; Petula Klārka, Petula Clark; Diona Vorvika, Dionne Warwick, u. c.) interpretācijās. Albumā Gainsbourg Percussions (1964) mūziku dažādoja eksperimenti ar Āfrikas un Karību ritmiem, un arī turpmāk S. Gensbūra jaunradei raksturīgs daudzveidīgs skanējums un bieži mainīga žanriskā piederība.

Masu atzinību iemantoja 1965. gadā, kad Eirovīzijas dziesmu konkursā (Eurovision Song Contest) uzvarēja S. Gensbūra sacerētā Poupée de cire, pupée de son Luksemburgu pārstāvošās franču dziedātājas Fronsas Gallas (France Gall) izpildījumā. 60. gadu otrajā pusē lielu ievērību guva S. Gensbūra sadarbība ar franču kinoaktrisi un dziedātāju Brižitu Bardo (Brigitte Bardot), kā rezultātā radās daudzas populāras dziesmas un dueti. 1968. gadā mākslinieks uzsāka sadarbību ar angļu aktrisi Džeinu Birkinu (Jane Birkin, S. Gensbūra dzīvesbiedre līdz 80. gadu sākumam). Pirmais kopīgais singls Je t’aime... moi non plus (1969) – erotiski izaicinoša mīlas dziesma – par spīti apvainojumiem nepiedienīgumā un vulgaritātē, kā arī daudzviet piemērotiem izplatīšanas ierobežojumiem un radio atskaņošanas aizliegumiem, sasniedza 1. vietu vairāk nekā 10 valstīs (t. sk. Lielbritānijā, kur bija pirmais Nr. 1 hits svešvalodā) un kļuva par S. Gensbūra starptautiski pazīstamāko skaņdarbu.

70. gados mūziķis radīja virkni albumu, kuros dominēja dažādas roka stilistiskas un tēmas, kas populārajā kultūrā ierasti bijušas tabū zonā. Histoire de Melody Nelson (1971) bija progresīvā roka konceptalbums par pusmūža francūža mīlestību uz padsmitgadīgu angļu meiteni, kurā izmantotas asociācijas ar autora un Dž. Birkinas attiecībām; Rock Around the Bunker (1975) – retro rokenrola pamflets par nacismu un holokaustu; L’Homme à tête de chou (1976) – Rietumu popkultūras un erotikas motīvu piesātināts mīlas stāsts, kas beidzas ar slepkavību. Desmitgades nogalē S. Gensbūrs Jamaikā strādāja ar ievērojamiem regeja mūziķiem (Sly & Robbie, I Threes u. c.) – 1979. gadā nacionālu skandālu izraisīja Francijas himnas La Marseillaise regeja versija Aux Armes et cætra; laikraksts Le Figaro pat ierosināja S. Gensbūram atņemt pilsonību, tomēr tāda paša nosaukuma albums kļuva par komerciāli veiksmīgāko mūziķa karjerā.

Mūža pēdējā desmitgadē mūziķa veselību bija pamatīgi iedragājis bohēmiskais dzīvesveids, tomēr viņš turpināja radīt stilistiski eklektiskus un tematiski izaicinošus ierakstus, kā arī sacerēja dziesmas citiem izpildītājiem, un, par spīti nereti skandalozai uzvedībai, bija vairāku paaudžu francūžu iemīļots mākslinieks.

Kaut S. Gensbūra radošās darbības nozīmīgākais devums saistīts ar mūziku, viņš filmējies vairākos desmitos spēlfilmu un televīzijas filmu (“Pašā”, Le Pacha, režisors Žoržs Lotnērs, Georges Lautner, 1968; “Misters Brīvība”, Mr. Freedom, režisors Viljams Kleins, William Klein, 1969; “Lozungs”, Slogan, režisors Pjērs Gremblā, Pierre Grimblat, 1969, u. c.), kā arī režisējis piecas spēlfilmas (“Es tevi mīlu, es nē”, Je t’aime moi non plus, 1976; “Šarlote vienmēr”, Charlotte for Ever, 1986, u. c.), kurām raksturīga seksuālas brīvdomības ievirze. S. Gensbūrs arī sacerējis mūziku vairāk nekā 50 kinolentēm – par mūziku filmai “Elīza” (Élisa, režisors Žans Bekers, Jean Becker, 1995) viņam (arī Mišelam Kolombjē, Michel Colombier, un Zbigņevam Preisneram, Zbigniew Preisner) piešķirta Francijas nacionālā kino balva Cēzars (César Award, 1996).

S. Gensbūra dzīves laikā viņa mūzika, atskaitot dziesmu Je t’aime... moi non plus, ārpus Francijas bija maz pazīstama un strīdīgās tematikas dēļ arī viņa dzimtenē bieži vien neguva atbilstošu ievērību, reizēm paliekot viņa harismātiskās personības ēnā. Taču pēc autora nāves viņa mūzika iemantojusi leģendāru statusu Francijā, kā arī ievērojamu starptautisku atpazīstamību. Mūziķa bēru ceremonijā Francijas prezidents Fransuā Miterāns (François Mitterand) viņa talantu pielīdzināja dzejas klasiķiem Šarlam Bodlēram (Charles Pierre Baudelaire) un Gijomam Apolinēram (Guillaume Apollinaire), rezumējot, ka S. Gensbūrs dziesmas žanru pacēlis mākslas līmenī.

Franču populārās mūzikas klasikai pieskaitāmas daudzas S. Gensbūra dziesmas gan viņa paša savdabīgajā izpildījumā, gan citu mūziķu un aktieru interpretācijās (Izabella Adžanī, Isabelle Adjani; Alēns Bešons, Alain Bashung; B. Bardo; Žuljens Klērs, Julien Clerc; Dalida, Dalida; Mireija Dārka, Mireille Darc; Katrīna Denēva, Catherine Deneuve; Žaks Djitroniks, Jacques Dutronic; Šarlote Gensbūra, Charlotte Gainsbourg; S. Gensbūra un Dž. Birkinas meita ir ievērojama aktrise un dziedātāja; F. Galla; Ž. Greko; Fransuāza Ardī, Françoise Hardy; Anna Karina, Anna Karina; Valērija Legrānža, Valérie Lagrange; Viktora Lazlo, Viktor Lazlo; Vanesa Paradī, Vanessa Paradis; Režīna, Régine, u. c.).

S. Gensbūra ietekmi uz savu jaunradi atzinuši dažādu valstu un žanru mākslinieki (Air; Beks, Beck; Blonde Redhead; Karla Bruni, Carla Bruni; Džārviss Kokers, Jarvis Cocker; Feista, Feist; Massive Attack; Portishead u. c.). Austrāliešu mūziķis Miks Hārvijs (Mick Harvey) izdevis divus albumus (Intoxicated Man, 1995, un Pink Elephants, 1996) ar S. Gensbūra dziesmām angļu valodā, 2006. gadā klajā nāca antoloģija Monsieur Gainsbourg Revisited, kurā S. Gensbūra sacerējumus pārsvarā izpilda angļu un amerikāņu mūziķi (Cat Power; Marianna Feitfula, Marianne Faithfull; Franz Ferdinand; The Kills; Dž. Kokers; Placebo; Portishead u. c.), bet 2011. gadā franču dziedātājs A. Bešons ieskaņoja S. Gensbūra albuma L’Homme à tête de chou materiālu, kas vēlāk izmantots Žana Kloda Galota (Jean-Claude Gallotte) tāda paša nosaukuma dejas izrādē. Īpašu ieguldījumu S. Gensbūra mūzikas popularizēšanā ārpus Francijas veikusi Dž. Birkina, kura 2017. gadā izdeva albumu Birkin / Gainsbourg: le symphonique ar abu kopdarbības slavenāko dziesmu ierakstiem Monreālas simfoniskā orķestra pavadībā.

S. Gensbūra personībai un radošajai darbībai veltīta spēlfilma “Gensbūrs (Varonīgā dzīve)” (Gainsbourg (Vie héroïque), režisors Žoans Sfārs, Joann Sfar, 2010). Mūziķa ilggadējā mājvieta Parīzē, kā arī apbedījuma vieta Parīzes Monparnasas kapsētā (Cimetière du Montparnasse) ir viņa talanta cienītāju bieži apmeklēti piemiņas objekti.

69 Année Érotique*; Ballade De Melody Nelson*; Bonnie And Clyde**; Chez les yé-yé; Comic Strip**; Couleur café; Dieu fumeur de havanes***; Ecce Homo; Élisa; Ford Mustang; Initials B.B.; Je suis venu te dire que je m’en vais; Je T’aime... Mai Non Plus*; L’anamour; La chanson de Prévert; La Javanaise; Le Poinçonneur Des Lilas; Les sucettes; Love On The Beat; Manon; Marilou Reggae; Melody; Sous le soleil exactement

 * ar Dž. Birkinu

** ar B. Bardo

*** ar K. Denēvu

Du chant à la une!...; (Philips, 1958); No 2 (Philips, 1959); L’Étonnant Serge Gainsbourg (Philips, 1961); Serge Gainsbourg No 4 (Philips, 1962); Gainsbourg Confidentiel (Philips, 1963); Gainsbourg Percussions (Philips, 1964); Bonnie and Clyde* (Philips, 1968); Initials B.B. (Philips, 1968); Jane Birkin/Serge Gainsbourg** (Philips, 1969); Histoire de Melody Nelson (Philips, 1971); Vu de l’extérieur (Philips, 1973); Rock Around the Bunker (Philips, 1975); L’Homme à tête de chou (Philips, 1976); Aux Armes et cætera (Philips, 1979); Enregistrement public au Théâtre Le Palace• (Philips, 1980); Mauvaises nouvelles des étoiles (Philips, 1981); Love on the Beat (Philips, 1984); Gainsbourg Live• (Philips, 1986); You’re Under Arrest (Philips, 1987); Le Zénith de Gainsbourg• (Philips, 1989); 1963 Théâtre des Capucines• (Universal, 2009)

 * ar B. Bardo

** ar Dž. Birkinu

• koncertieraksti