Apvienojot roku ar blūza, džeza, tautas, klasiskās un pasaules mūzikas un citu žanru elementiem, radīja oriģinālu repertuāru ar neparastu skanējumu.

Pastāvēja ilgāk nekā četras desmitgades, bet nozīmīgāko darbības periodu piedzīvoja 20. gs. 70. gados, kad bija viena no populārākajām rokgrupām pasaulē. Nosaukumam izvēlēts 17./18. gs. angļu agronoma Džetro Tāla (Jethro Tull) vārds.

Grupas līderis un vienīgais pastāvīgais dalībnieks Īans Andersons (Ian Anderson) sāka muzicēt 1963. gadā paša dibinātā blūza grupā Blekpūlā. Grupas dalībnieki un nosaukums vairākkārt mainījās, līdz 1967. gada nogalē tā pārcēlās uz Londonu, kur pēc dažiem mēnešiem sāka uzstāties ar nosaukumu Jethro Tull. Lai arī tobrīd sastāvā no kādreizējiem Blekpūlas mūziķiem bija tikai Ī. Andersons, pēc dažiem gadiem atgriezās arī viņa bijušie skolas biedri – basģitārists Džefrijs Hemonds (Jeffrey Hammond) un taustiņinstrumentālists Džons Evans (John Evan).

1968. gadā izdeva debijas albumu This Was, kurā dzirdams blūzā balstīts roks. No citām līdzīgas ievirzes grupām Jethro Tull atšķīra tautas mūzikas elementu izmantojums, kā arī I. Andersona flautas spēle, ko mūziķis sāka apgūt tikai dažus mēnešus pirms albuma ierakstīšanas (iepriekš spēlēja ģitāru). Vēlāk tieši viņa flauta un savdabīgais vokāls, kā arī kolorītais vizuālais tēls (mežonīgs klaidonis noskrandušā mētelī) kļuva par Jethro Tull spilgtākajām pazīšanas zīmēm.

Pēc This Was grupu atstāja ģitārists Miks Eibrehemss (Mick Abrahams), kuram bija lieli nopelni tās agrīnā skanējuma izveidē. Pārējie izmēģināja vairākus ģitāristus, īsu brīdi arī vēlāko Black Sabbath radošo līderi Toniju Aiomī (Tony Iommi), līdz par grupas dalībnieku kļuva Mārtins Bārs (Martin Barre) – nākotnē otrs ilggadējākais Jethro Tull mūziķis aiz Ī. Andersona.

Otrais albums Stand Up (1969) sasniedza 1. vietu Lielbritānijas topā, aizsākot panākumiem bagātāko periodu grupas mūžā. Jethro Tull pazīstamākais darbs Aqualung (1971) bija ieturēts smagā roka, progresīvā roka un folkroka stilistikās. Savukārt tam sekojušais Thick as a Brick (1972) ir viens no ievērojamākiem 70. gadu progresīvā roka paraugiem, kas iecerēts kā parodija par tolaik rokmūzikā populāro konceptalbumu fenomenu; kaut visu mūziku un tekstus sacerējis Ī. Andersons, saskaņā ar grupas izplatītu leģendu albuma līdzautors bijis astoņus gadus vecais “literatūras ģēnijs” Džeralds Bostoks (Gerald Bostock, fiktīva persona). 2012. gadā Ī. Andersons (bez Jethro Tull) izdeva albuma turpinājumu Thick as a Brick 2 ar “nu jau pieaugušā” Dž. Bostoka tekstiem. Nozīmīgi 70. gadu albumi ir arī Minstrel in the Gallery (1975), kura ieskaņošanā piedalījās stīgu kvartets, Songs from the Wood (1977), kurā sniegts romantisks skatījums uz seno lauku dzīvesveidu un cilvēku saikni ar dabu, kā arī Lielbritānijas darba zirgiem veltītais Heavy Horses (1978) – abi pēdējie kopā ar Stormwatch (1979) veido nosacītu folkroka triloģiju.

Kā vairums roka veterānu, arī Jethro Tull 20. gs. 80. gados piedzīvoja popularitātes kritumu, nespējot konkurēt ar aktuālajām mūzikas tirgus tendencēm, tomēr grupai izdevās saglabāt plašu cienītāju loku. Desmitgades pirmajā pusē tā savu mūziku dažādoja ar elektroniskiem instrumentiem, bet vēlāk atgriezās pie izteiktāka roka skanējuma. Albumam Crest of a Knive (1987) pat tika piešķirta pirmā Grammy balva kategorijā Labākais smagā roka/metāla vokālais vai instrumentālais izpildījums (Best Hard Rock/Metal Performance Vocal or Instrumental) – uzskatot, ka viņu izredzes uz balvu ir niecīgas, grupas mūziķi uz ceremoniju nebija ieradušies. Ī. Andersons žūrijas izvēli vēlāk atzina par neizprotamu, uzsverot, ka Crest of a Knive nav ne smagā roka, ne metāla albums.

Darbības vēlīnajā periodā (90. gadi) Jethro Tull aizrāvās ar roka un pasaules mūzikas sintēzi.

2022. gadā izdotais The Zaelot Gene bija grupas pirmais albums kopš 2003. gadā ieskaņotās Ziemassvētku dziesmu kolekcijas The Jethro Tull Christmas Album. Starplaikā Ī. Andersons uzstājās un ierakstījās individuāli, koncertos izpildot arī Jethro Tull repertuāru un vairākkārt apstiprinot, ka grupas darbība netiks turpināta. Tomēr 2018. gadā Ī. Andersons ar mūziķiem, kas iepriekš spēlējuši viņa solo ierakstos un koncertos, devās tās dibināšanas piecdesmitgadei veltītā koncertturnejā, un turpmāk nosaukums Jethro Tull tiek attiecināts uz šo kolektīvu.

Kaut arī Jethro Tull repertuārs nemainīgi balstījies 20. gs. 60. gadu 2. puses un 70. gadu 1. puses roka estētikā, grupas skanējums vienmēr bijis tik individuāls, mūzikā dominējot tik bagātīgam dažādu ietekmju sajaukumam (blūzs, džezs, smagais roks, progresīvais roks, folkroks, tautas mūzika, klasiskā, elektroniskā mūzika un pasaules mūzika), ka to neiespējami klasificēt kā permanenti piederīgu kādam no rokmūzikas apakšžanriem. Šīs specifikas dēļ Jethro Tull nav bijis daudz tiešu sekotāju, taču grupa sniegusi lielu ieguldījumu roka idejisko pamatu paplašināšanā laikā, kad populārajā mūzikā valdīja striktas stilistiku robežas. Jethro Tull bija starp pirmajiem, kas demonstrēja roka spēju oriģinālā mūzikas valodā adaptēt neierobežoti daudzveidīgas dažādu laiku un žanru ietekmes, bet flautas iekļaušana grupas pamatinstrumentārijā (Jethro Tull skaņdarbos tā nereti izmantota kā vadošais solo instruments) bija viens no tolaik retajiem precedentiem, kad roka ansambļa muzicēšanā ģitārai līdzvērtīga loma ierādīta pūšamajam instrumentam, tā atklājot jaunas žanra daudzveidības iespējas. Savukārt fakts, ka šaurā klausītāju lokā iecienītas “pagrīdes” mūzikas statusam atbilstošā Jethro Tull jaunrade spēja gūt lielus panākumus masu auditorijā, būtiski mainīja priekšstatus par roka komerciālo potenciālu, veicinot mūzikas industrijas atbalstu drosmīgām un neparastām radošām izpausmēm, ko visspilgtāk apliecināja t. s. progresīvā roka uzplaukums 70. gadu sākumā. Grupas repertuāra starpžanru potenciālu apliecinājušas arī adaptācijas akadēmiskās mūzikas sastāviem – albumā  A Classic Case (1985) Jethro Tull kompozīcijas atskaņo Londonas simfoniskais orķestris (London Symphony Orchestra) grupas bijušā dalībnieka Deivida Palmera (David Palmer) vadībā, bet albumā Jethro Tull – The String Quartets (2017) grupas dziesmas dzirdamas stīgu kvarteta Carducci Quartet sniegumā – abu ieskaņošanā piedalījies arī Ī. Andersons.

Jethro Tull saņēmuši Grammy balvu (1988). Albums Aqualung divreiz – 2003. un 2012. gadā – bijis iekļauts žurnāla Rolling Stone 500 visu laiku ievērojamāko albumu sarakstā (500 Greatest Albums of All Time). 

Ī. Andersona nopelni mūzikā novērtēti ar Britu Impērijas Locekļa ordeni (Member of the Most Excellent Order of the British Empire, 2008), savukārt angļu mūzikas žurnāls Prog viņam piešķīris titulu “Proga dievs” (Prog God, 2013) – vienu no prestižākajām atzinībām progresīvā roka apritē.

Ī. Andersons (flauta, ģitāra, mandolīna, mutes harmonikas, vokāls, 1967–2012, kopš 2017)

M. Eibrehemss (ģitāra, 1967­–1968)

Glens Korniks (Glenn Cornick; basģitāra, 1968–1970; miris 2014)

Klaivs Bankers (Clive Bunker; sitamie instrumenti, 1967–1971)

M. Bārs (ģitāra, mandolīna, pūšamie instrumenti u. c., 1969–2012)

Dž. Evans (taustiņinstrumenti, 1971–1980)

Dž. Hemonds (basģitāra, 1971–1975)

Berijs Bārlovs (Barrie Barlow; sitamie instrumenti, 1971–1980)

Džons Glēskoks (John Glascock; basģitāra, 1975–1979; miris 1979)

D. Palmers (taustiņinstrumenti, 1977–1979)

Deivs Pegs (Dave Pegg; basģitāra, mandolīna, vokāls, 1979–1995)

Pīters Džons Vetess (Peter-John Vettese; taustiņinstrumenti, 1982–1986)

Dons Perijs (Doane Perry; sitamie instrumenti, 1984­–2011)

Mārtins Alkaks (Martin Allcock; taustiņistrumenti, 1988–1991; miris 2018)

Endrū Gidingss (Andrew Giddings; taustiņistrumenti, akordeons, 1991–2007)

Džonatans Noiss (Jonathan Noyce; basģitāra, 1995–2007)

Džons O’Hāra (John O’Hara; taustiņistrumenti, vokāls, 2007–2012, kopš 2017)

Deivids Gudjērs (David Goodier; basģitāra, 2007–2012, kopš 2017)

Florians Opāls (Florian Opahle; ģitāra, kopš 2017)

Skots Hemonds (Scott Hammond; sitamie instrumenti, kopš 2017)

Džo Perišs Džeimss (Joe Parrish–James, ģitāra, kopš 2019) 

* Grupas ierakstos un koncertturnejās piedalījušies arī viesmūziķi; šeit uzrādīti tās oficiālie dalībnieki saskaņā ar tīmekļa vietnē jethrotull.com pieejamo informāciju.

A New Day Yesterday; A Song for Jeffrey; Aqualung; Bourée; Budapest; Bungle in the Jungle; Cross Eyed Mary; Heavy Horses; Living in the Past; Locomotive Breath; Mother Goose; Moths; Nothing is Easy; One Brown Mouse; Only Solitaire; Requiem; Ring Out, Solstice Bells; Roots to Branches; Skating Away (On the Thin Ice of the New Day); Songs from the Wood; Sossity You’re a Woman; Teacher; Too Old to Rock ‘N’Roll: Too Young to Die; Weathercock

This Was (Island, 1968); Stand Up (Island, 1969); Benefit (Island, 1970); Aqualung (Island, 1971); Thick as a Brick (Island, 1972); A Passion Play (Island, 1973); War Child (Chrysalis, 1974); Minstrel in the Gallery (Chrysalis, 1975); Too Old to Rock ‘n’ Roll: Too Young to Die! (Chrysalis, 1976); Songs from the Wood (Chrysalis, 1977); Heavy Horses (Chrysalis, 1978); Live – Bursting Out* (Chrysalis, 1978); Stormwatch (Chrysalis, 1979); A (Chrysalis, 1980); The Broadsword and the Beast (Chrysalis, 1982); Under Wraps (Chrysalis, 1984); Crest of a Knave (Chrysalis, 1987); Rock Island (Chrysalis, 1989); Catfish Rising (Chrysalis; 1991); A Little Light Music* (Chrysalis, 1992); Roots to Branches (Chrysalis, 1995); In Concert* (Windsong International, 1995); J-Tull Dot Com (Varése Sarabande, 1999); Living with the Past* (Eagle, 2002); The Jethro Tull Christmas Album (Fuel 2000, 2003); Nothing is Easy: Live at the Isle of Wight 1970* (Eagle, 2004); Aqualung Live* (Fuel 2000, 2005); Live at Montreux 2003* (Eagle, 2007); Live at Madison Square Garden 1978* (Chrysalis, 1978); Live at Carnegie Hall 1970* (Parlophone, 2015); The Zealot Gene (Inside Out Music, 2022); RökFlöte (Inside Out Music, 2023); Curious Ruminant (Inside Out, 2025)

* koncertieraksti