Zemes litosfēras virskārtā valdošie ķīmiskie, fizikālie un bioloģiskie procesi ir fundamentāli atšķirīgi no hidrosfēras un atmosfēras. Šajos procesos balstīti dzīvās dabas uzturēšanai nepieciešamie vielu aprites cikli, kā rezultātā augsnei piemīt viena no svarīgākajām īpatnībām – auglība. Augsnē savstarpēji iedarbojas trīs fāzes: gāzveida (augsnes gaiss), šķidrā (augsnes ūdens), kā arī cietā (nedzīvā daļa un dzīvie organismi) fāze. Ievērojamu daļu no augsnē sastopamajiem dzīvajiem organismiem veido dzīvnieki (Animalia). Augsne kā telpiski ierobežota, bet bioloģiski aktīva un nemitīgi mainīga vide nodrošina tās iemītnieku plašas pielāgošanās iespējas, kā arī augstu bioloģisko daudzveidību.

Pedozooloģija skaidro augsnes dzīvnieku jeb pedofaunas lomu augšņu veidošanas un uzturēšanas procesos, bioloģiski nozīmīgāko vielu aprites ciklos. Dzīvnieki ir ciešā sasaistē ar pārējiem organismiem, kas apdzīvo augsni, – galvenokārt augiem un mikroorganismiem. Tādējādi tie nodrošina daudzos virzienos vērstas un augstas sarežģītības pakāpes barības ķēdes jeb t. s. barības tīklus gan augsnes iekšienē, gan mijiedarbībā ar virsaugsni.

Lielākā daļa augsnes dzīvnieku ir noārdītāji un barojas ar citu nedzīvu organismu atliekām jeb detrītu. Viņi pakāpeniski sasmalcina detrītu smalkākā frakcijā un bioķīmiski piemērotākā formā, atvieglojot turpmāku organisko vielu noārdīšanu augsnes mikroorganismiem. Detrīts tiek pakāpeniski pārstrādāts par vienkāršām neorganiskām vielām, kas vitāli nepieciešamas augu eksistencei. Nozīmīga daļa augsnes dzīvnieku piekopj plēsīgu vai parazītisku dzīvesveidu, tādējādi regulējot dažādu augsnes organismu biomasas līdzsvaru un stimulējot to savstarpējo konkurenci.

Pedozooloģijas pētījumu atziņas ir nozīmīgas plaša spektra jautājumos, kas saistīti ar augsni un arī virsaugsni. Barības vielām nabadzīgākas dabisko ekosistēmu augsnes, salīdzinājumā ar lauksaimniecības augsnēm, uztur bioķīmiski stabilākas un ilgtspējīgākas organismu populācijas.

Pedozooloģija ir starpdisciplināra nozare, kas cieši saistīta ar augsnes zinātni (pedoloģiju), augsnes bioloģiju (pedobioloģiju), kā arī zooloģiju. Atkarībā no interesējošās pedofaunas grupas, izšķir smalkāku disciplīnu iedalījumu, piemēram, augsnes protistoloģiju (augsnes vienšūņu zinātni), retākos gadījumos augsnes entomoloģiju (augsnes kukaiņu zinātni) un augsnes akaroloģiju (augsnes ērču zinātni). Plašākā kontekstā pedozooloģija saistīta ar augsnes fiziku, augsnes ķīmiju, molekulāro bioloģiju, ekoloģiju, bioģeogrāfiju, ar augsnēm saistīto dzīvnieku ekofizioloģiju, parazitoloģiju, toksikoloģiju, paleontoloģiju un tamlīdzīgi.

Bioloģiskās daudzveidības teorija nosaka, ka augsni apdzīvo lielākā daļa sauszemes ekosistēmās sastopamo dzīvo organismu, tostarp arī dzīvnieku sugu. Vienšūņu un primitīvu daudzšūnu dzīvnieku izpētē galvenokārt tiek izmantota šūnas teorija, skaidrojot uzbūves un funkciju īpatnības šūnas līmenī. Augsne nodrošina nepieciešamos apstākļus tās iemītnieku organisma attīstībai, ko palīdz izprast ontoģenēzes teorija. Augsnes dzīvnieku un augsnē pastāvošo biotisko (dzīvās dabas izraisītu) un abiotisko (nedzīvās dabas izraisītu) faktoru savstarpējo mijiedarbību un tās ietekmi uz izdzīvošanas spējām skaidro ekoloģiskā teorija un dabiskās izlases teorija. Homeostāzes teorija raksturo ķīmiskos un bioloģiskos principus, kas nodrošina augsnes dzīvnieku iekšējās ķermeņa vides stabilitāti. Evolucionārā teorija veltīta, lai skaidrotu dzīvnieku izcelsmes un to uzbūves, un uzvedības izmaiņu, kā arī jaunu pazīmju veidošanos mehānismu. Adaptāciju teorija apraksta pielāgošanos vides izmaiņām un adaptāciju stratēģijas. Pedozooloģijā paralēli dzīvnieku evolūcijas teorijai tiek izmantota arī augsnes evolūcijas teorija, kas ir veltīta, lai definētu augsnes veidošanās procesu un faktorus, kas ietekmē augsnes stabilitāti un izmaiņas (sukcesijas, degradācija). Bioindikācijas teorija raksturo augsnes dzīvnieku spēju uzrādīt dažādas izmaiņas augsnē, kas saistītas ar biotisko un abiotisko faktoru ietekmi, kā arī augsnes degradāciju antropogēnās (cilvēka izraisītas) ietekmes rezultātā.

Pedozooloģijā izmantotās pētniecības metodes ir daudzveidīgas, un tās ir pakārtotas pedofaunas bioloģijai un daudzveidībai. Izmērā sīkie dzīvnieki (mikrofauna) vairumā gadījumu ir obligāti hidrobionti – tie ir aktīvi tikai brīvā ūdens klātbūtnē. Šā iemesla dēļ mikrofauna kopā ar augsnes ūdens šķīdumu (suspensiju) tiek sagatavota uz mikroskopiskā preparāta stikla un apskatīta mikroskopā relatīvi lielā optiskajā palielinājumā. Atsevišķi tieši nematožu (Nematoda) izdalīšanai no augsnes izmanto Gustava Bērmana (Gustav Karl Theodor Friedrich Baermann) piltuves ar lēnas darbības ekstraģēšanu ūdens vidē, bet gauskāju (Tardigrada) ievākšanai substrāts tiek mehāniski kratīts, skalots.

Vairums pētnieku vidēja izmēra (mezofaunas) augsnes dzīvniekus no augsnes ekstraģē, augsni kopā ar tajā esošajiem dzīvniekiem žāvējot ar kvēldiega spuldzi Berlēzes-Tullgrēna (Albert Tullgren, Antonio Berlese) foto-termo eklektoros un no sausuma bēgošos dzīvniekus fiksējot eklektora lejas daļā. Tādējādi paraugs iegūstams bez augsnes nedzīvo daļiņu piejaukuma. Attīrītais paraugs tiek apskatīts mikroskopā ar vai bez tālākas preparāta ķīmiskas sagatavošanas. Atkarībā no pētījuma mērķa izvēlas mikroskopijas metodi un veic dzīvnieka sagatavošanu.

Makrofaunu un megafaunu, piemēram, sliekas, daudzkājus, lielos kukaiņus u. c. dzīvniekus, kopā ar augsnes paraugu sijā augsnes sietos vai mehāniski izņem no augsnes ar rokām vai pinceti. Gliemežu izpētei augsnes paraugus vispirms izžāvē, tad sijā augsnes sietos un izņem dzīvniekus. Virsaugsnes faunas izpētei izmanto dažādu modifikāciju Bārbera (Herbert Spencer Barber) lamatas, no augsnes izlidojušus kukaiņus uztverot ar Malēzes (René Malaise) lamatām. Mūsdienās klasiskās izpētes metodes papildina augsnes organisma genoma (dezoksiribonukleīnskābes jeb DNS, ribonukleīnskābes jeb RNS) noteikšana, izmantojot polimerāzes ķēdes reakciju. Datus analizē, izmantojot dažādas biometrijas metodes.

Interesi par augsnes dzīvniekiem vēsturiski veicinājusi augu, augsnes organismu un augsnes apsaimniekošanas savstarpējā saistība. Līdztekus pedobioloģijas attīstībai Centrālajā un Rietumu Eiropā (Vācija, Lielbritānija, Francija u. c.), kā arī Krievijas impērijā 19. gs. pirmajā pusē pamazām tika uzsākti augsnes dzīvnieku pētījumi. Ilgu laiku tie galvenokārt bija saistīti ar pedofaunas daudzveidības, kā arī izplatības un blīvuma raksturošanu gan dabiskās, gan arī lauksamniecības ietekmētās augsnēs.

Vēlāk – 20. gs. sākumā – augsnes bioloģijas pētījumu centrā līdztekus aprakstošajai un analītiskajai ekoloģijai tika strauji attīstīta funkcionālā ekoloģija, pievēršoties jautājumiem, kas saistīti ar cilvēka radīto un globālo pārmaiņu ietekmi uz augšņu ekosistēmām, kā arī ar barības tīklu, sugu savstarpējām attiecībām un citiem.

Mūsdienās 99 % cilvēces uzturēšanai paredzētās pārtikas tiek saražots, daļēji vai pilnībā izmantojot augsnēs pieejamos resursus. Augsnēs sastopama vairāk nekā ceturtdaļa visu pasaules dzīvo organismu, tostarp dzīvnieku sugu, un bez to klātbūtnes nav iespējamas augsnēm primāri piemītošās īpašības – auglība un ilgtspējība. Piesārņojuma un augsnes degradācijas pastiprināšanās ietekmē, jo īpaši uz šā brīža cilvēces populācijas pieauguma fona, strauji attīstās augsnes dzīvnieku daudzveidības un nodrošināto ekosistēmu pakalpojumu pētījumi. Biodaudzveidības un citu pedofaunu bioloģiski raksturojošu parametru analīzē pēdējā desmitgadē attīstās molekulārās izpētes metodes, kas palīdz modelēt daudzveidību regulējošos mehānismus un funkcionālo lomu, augu un augsnes saistību, kā arī augsnes organismu atbildes reakcijas uz globālajām pārmaiņām. Šādu modeļu analīzi apgrūtina joprojām līdz galam neizskaidrotās attiecības augsnes barības tīklos.

Vadošās pētniecības iestādes: Amerikas Savienoto Valstu Lauksaimniecības departaments (United States Department of Agriculture) Vašingtonā; Nacionālais lauksaimniecības pētniecības institūts (L’Institut national de la recherche agronomique) Parīzē un Ekoloģijas, biodaudzveidības un kontinentālo ekosistēmu funkciju departaments (Département Ecologie, Biodiversité et Fonctionnement des Ecosystèmes Continentaux) Marseļā, Francijā; Krievijas Zinātņu akadēmijas A. Severcova Ekoloģijas un evolūcijas problēmu institūts (Российская академия наук, Институт проблем экологии и эволюции им. А. Н. Северцова) Maskavā un Maskavas Valsts Universitātes Ekoloģiskās augsnes zinātnes institūts (Московский государственный университет, Институт экологического почвоведения); Ķīnas Zinātņu akadēmijas Pielietojamās ekoloģijas institūts (中国科学院沈阳应用生态研究所, Institute of Applied Ecology) Šeņjanā; Vāgeningenas Universitātes Pētījumu centrs (Wageningen University & Research Center) un Nīderlandes Ekoloģijas institūta Sauszemes ekoloģijas departaments (Afdeling Terrestrische Ecologie) Vāgeningenā, Nīderlandē; Nacionālais augsnes resursu institūts (The National Soil Resources Institute) Bedfordā, Lielbritānijā; Brēmenes Universitātes Vides pētījumu un ilgtspējīgu tehnoloģiju centrs (Universität Bremen, Zentrum für Umweltforschung und nachhaltige Technologie) un Helmholca Vides pētījumu centrs (Helmholtz Zentrum für Umweltforschung) Leipcigā, Vācijā; Lundas Universitātes Biodaudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu centrs (Biologisk mångfald och ekosystemtjänster centrum) Lundā, Zviedrijā.

Pedobiologia (kopš 1961. gada, izdevējs Elsevier), Soil biology and Biochemistry (kopš 1969. gada, izdevējs Elsevier), European Journal of Soil Biology (kopš 1993. gada, izdevējs Elsevier), Applied Soil Ecology (kopš 1994. gada, izdevējs Elsevier), Soil Organisms (kopš 2008. gada, izdevējs Senckenberg Publications), Biology and Fertility of Soils (kopš 1985. gada, izdevējs Springer), Soil Ecology Letters (kopš 2019. gada, izdevējs Springer), Soil Ecology PLOS ONE (kopš 2007. gada, izdevējs PLOS).

Starp 19. gs. ievērojamākajiem pētniekiem Eiropā minami Karls Kohs (Carl Ludwig Koch) un viņa dēls Kristians Kohs (Ludwig Carl Christian Koch), kuri pievērsās pedofaunas daudzveidības aprakstīšanai. Gandrīz gadsimtu vēlāk, attīstoties rūpnieciskajai ražošanai un jo īpaši lauksaimniecībai, krievu izcelsmes pedobiologu skolas pārstāvji Merkurijs Giļarovs (Меркурий Сегеевич Гиляров) un Dmitrijs Krivoluckis (Дмитрий Александрович Kриволуцкий) deva ievērojamu ieguldījumu augsnes dzīvnieku pētījumos, pievēršoties ne tikai daudzveidības un ekoloģiskiem pētījumiem, bet arī evolūcijas un ekofizioloģisku jautājumu risināšanai. Paralēli Eiropā darbojās pedozoologu un augsnes ekologu grupas, tostarp arī ievērojami pētnieki, piemēram, Gerds Veidemans (Gerd Weidemann), Volframs Dungers (Wolfram Dunger) un Hartmuts Kēlers (Hartmut Köhler) no Vācijas, Josefs Ruseks (Josef Rusek) no Čehijas, Sigmunds Hogvars (Sigmund Hågvar) no Norvēģijas, Ēro Karpinens (Eero Karppinen) un Veiko Huhta (Veikko Huhta) no Somijas un citi.