Novelē “Andriksons” tēlots zemnieka un barona konflikts, kas uzskatāmi atspoguļo agrāro un tiesisko situāciju Latvijā 19. gs. beigās. Dominējošā attiecību forma starp muižu un zemniekiem ir naudas rente, pieļaujot iespēju ilgākā laika termiņā mājas izmaksāt un iegūt īpašumā. Raksturīga laikmeta iezīme ir zemnieku pašapziņas pieaugums, tomēr saglabājas arī atkarība no zemes īpašnieku prasībām. Andriksons ir viens no latviešu zemniekiem, kuri rentē savu īpašumu no barona. R. Blaumaņa brālis Arvīds atmiņās liecina, ka rakstnieks novelē tēlojis tipisku, arī Ērgļu apkārtnei raksturīgu ainu.

Sižeta centrā ir divu cilvēku, barona un Andriksona, pretstatījums. Andriksons ieradies muižā, lai pārliecinātu baronu, ka viņa rīcība, nocērtot lauka vidū augošus ozolus, ir taisnīga, jo šos ozolus viņš uzskata par mantojumu no tēva, kurš tos atstājis laikā, kad muiža atļāvusi līst līdumus. Kad barons tomēr pieprasa samaksu par nocirstajiem kokiem, zemnieks principiāli uzstāj, lai jautājums tiktu risināts oficiālā tiesas ceļā. Mājupceļā saasinās Andriksona rūgtums un neapmierinātība ar barona nostāju un sarunas iznākumu. Zemniekā mostas atriebības vēlme, un, pēkšņa impulsa vadīts, viņš aizdedzina muižas silu. Ugunsgrēka laikā izrādās, ka pazuduši Andriksona mazie dēli, kuri devušies uz silu ogot. Zemnieks izmisīgi iesaistās gan meža dzēšanā, gan zēnu meklējumos. Noveles finālā izrādās, ka abi dēli ir atrasti un nodoti baronam, kurš aktīvi piedalījies ugunsgrēka likvidēšanā. Vēstījums beidzas brīdī, kad pateicībā un vainas izjūtā zemnieks, visticamāk, ir apņēmies atzīties baronam savā nodarījumā.

Centrālie raksturi, kas tēloti novelē, ir barons un Andriksons; ar viņu abu portretējumu novele gan iesākas, gan arī noslēdzas. R. Blaumanis detalizēti iedziļinājies katra tēla subjektīvajā pasaules skatījumā, teicami to atklādams gan konkrētajā situācijā, gan arī plašāk pamatodams, iezīmējot tēlu biogrāfijas. Barons ir atgriezies sava tēva muižā un uzsācis saimniekošanu ar apņemšanos uzlabot gan zemnieku dzīves apstākļus, gan attiecības starp muižu un zemniekiem. Tomēr viņš nepietiekami pazīst konkrētos apstākļus, turklāt viņa rīcību nosaka arī aizspriedumu radīti stereotipi. To, ka barons no zemniekiem norobežojas, R. Blaumanis uzskatāmi rāda, akcentējot, ka sarunas ar viņiem galvenokārt tiek risinātas muižas gaitenī. Andriksonu barons aicina uz sarunu ēdamistabā, jo uzskata viņu par vienu no izglītotākajiem saimniekiem. Piesardzības dēļ barons tomēr paliek otrā pusē galdam, zemniekam netuvodamies. Kad sarunā noskaidrojas Andriksona nāciena iemesls, barons, kurš vērīgi uzklausījis zemnieka stāstu, ir pārliecināts par viņa godīgumu. Tomēr barons izvairās atklāti atzīt zemnieka taisnību, bīstoties zaudēt savu pārākuma stāvokli. Kad Andriksons nepiekrīt barona piedāvātajiem izlīguma nosacījumiem, ka maksājums būtu jāizdara ar atvieglotiem noteikumiem, baronā saasinās nepatika pret zemnieku, ko pastiprina Andriksona pašcieņas pilnā stāja. Andriksona tēlā atklāts bagātīgs un plašs izjūtu spektrs. Vispirms zemnieks tēlots barona skatījumā, savukārt vēlāk, atceļā no muižas, Andriksona izjūtas detalizēti atklātas viņa pārdomās. Citi tēli (piemēram, Andriksona sieva) novelē tēloti tikai epizodiski.

Noveles kompozīcija veidota ietvara tehnikā, tās sākums cieši sasaucas ar noslēgumu. Darbība sākas ar informāciju, ka pie barona atnācis viens no viņa zemniekiem; novele beidzas ar barona sāpīgu izsaucienu, kad viņš nojauš meža degšanas cēloni. Notikumu iespējamā tālākā gaita paliek neatšifrēta, tai ir iespējamas dažādas interpretācijas. Sižeta risinājumā izceltas divas savstarpēji cieši saistītas daļas. Sākotnēji darbība norit muižā, kur risinās barona un Andriksona dialogs, savukārt tālākie notikumi saistīti ar muižas apkārtni, galvenokārt mežu. Muiža ir no ārpasaules noslēgta telpa, kurā uzturas barons, savukārt mežs veidots kā tās pretstats. Novelē īpaši akcentēts, ka starp abām darbības vietām nav starptelpas, loģiskas pārejas. Andriksons muižas ēku pamet spēcīgā saviļņojumā, nevērodams, kurp iet, viņa apziņa sāk darboties, tikai sajūtot meža smaržu. Autors tādējādi iezīmē civilizācijas un dabas, tāpat kā barona un zemnieka telpas kontrastu. Noveles notikumu izkārtojumam piemīt dramaturģiski precīza struktūra. Ekspozīcija veidota kā Andriksona un barona tuvināšanās mēģinājums. Sarunas gaitā barons izprot situāciju, tomēr nespēj atkāpties no savas autoritātes, savukārt Andriksons nepieņem barona piedāvāto daļējo izlīgumu. Notikumu saasinājumu izraisa Andriksonā uzliesmojušās dusmas. Lai atmaksātu baronam, Andriksons aizdedzina mežu, tomēr ugunsgrēka straujās izplatības iespaidā pavisam drīz viņu sāk mocīt sirdsapziņa, un viņš izmisīgi cenšas novērst paša izraisītās briesmas. Novelē spilgti pretstatīts Andriksona statiskums sarunā ar baronu un fiziskā aktivitāte ugunsgrēka dzēšanā. Noveles kulmināciju veido aina, kurā izmisušais Andriksons mežā atkārtoti sastopas ar baronu un no viņa rokām saņem savus bērnus.

R. Blaumaņa novelei raksturīgs lakonisms un precīzu detaļu izmantojums. Andriksona uztraukumu sarunā ar baronu R. Blaumanis atklāj, raksturojot, ka viņš savilcis vienas rokas pirkstus dūrē un tos neapzināti berzē pret otras rokas delnu. Kad barons pavēsta, ka Andriksonam par samazināto sodu jāpateicas viņa žēlastībai, pār zemnieka seju pārlaižas spējš zibsnis. Lai parādītu atšķirības barona un zemnieka dzīves apstākļos, noveles sākumā pār barona istabas logu ir nolaista marķīze un minēts galdiņš, uz kura melnās marmora virsmas stāv sudraba bļoda ar ledus gabaliņiem un sifona pudeli, lai barons varētu atvēsināties tveicīgajā laikā. Savukārt Andriksonu mežā vajā neciešama svelme, kas ir viens no noveles caurviju motīviem. Kad satraukumā par ugunsgrēku, kas izcēlies mežā, zemnieks sāk skriet, viņa seja drīz vien ir viscaur noplūdusi ar sviedriem. Šāda psiholoģiskā precizitāte atklāj sarežģīto konfliktu centrālo tēlu starpā.

Novele “Andriksons” vispirms publicēta autora tulkojumā vācu valodā laikrakstā Rigasche Rundschau ("Rīgas Apskats") 1899. gada janvārī ar nosaukumu Andrikson. Šī situācija raksturo R. Blaumaņa daiļradei būtisko divvalodību, jo vācu valodā viņš sarakstīja vai pats tulkoja daudzus savus darbus. Tomēr šajā gadījumā pirmpublikācijas iemesls vācu laikrakstā ir arī latviešu preses izdevumu redaktora Pētera Zālīša nepatika pret noveles finālu. P. Zālīša skatījumā Andriksons literārā darba noslēgumā nostādīts pārlieku neizdevīgā, savukārt barons – pozitīvā gaismā. R. Blaumanis, kurš tobrīd bija P. Zālīša vadīto izdevumu līdzstrādnieks, nepiekrita noveli pārveidot. Latviešu valodā novele “Andriksons” pirmo reizi iespiesta Teodora Zeiferta sastādītā krājuma “Jaunā Raža” 2. laidienā 1899. gadā. Vēlāk tā publicēta Luda Neimaņa izdoto R. Blaumaņa “Kopotu rakstu” 5. sējumā 1913. gadā, Kārļa Egles sakārtoto “Kopoto rakstu” 2. sējumā 1958. gadā, Ievas Kalniņas sastādīto “Kopoto rakstu” 3. sējumā 1994. gadā u. c. izdevumos. Vācu valodā novele pēc pirmpublicējuma 1899. gadā iespiesta Anša Gulbja publicētajā R. Blaumaņa krājumā “Noveles” (Novellen, 1921). Atkārtota publikācija – 2017. gadā Vācijā, Bīlefeldē, R. Blaumaņa noveļu apkopojumā “Salna pavasarī” (Frost im Frűhling). 1902. gadā novele iespiesta Kārļa Dišlera tulkojumā krievu valodā laikraksta “Vārds” literārajā pielikumā ar nosaukumu Андриксон. Krievu valodā novele publicēta arī 1909. gadā Kārļa Ducmaņa tulkojumā un vairākos citos izdevumos 1916., 1928., 1958., 1959. gadā. Somu valodā noveli ar nosaukumu Andrikson tulkojusi Līli Jerviluoma (Lyyli Järviluoma), tā ievietota krājumā “Noveles” (Novelleja, 1923). 1924. gadā novele publicēta angļu valodā Londonā un Toronto izdotā latviešu prozas kopkrājumā ar nosaukumu Andrikson Leslijas Māršalas (Leslie A. Marschall) tulkojumā. Zviedru valodā R. Blaumaņa darbu tulkojis Ernsts Lundkvists (Ernst Lundquist), ar nosaukumu Andrikson tas publicēts R. Blaumaņa prozas krājumā “Nāves ēnā” (I dödens skugga, 1925). Igauņu valodā novele 1926. gadā publicēta Pētera Grīnfelda (Peeter Grűnfeldt) un 1928. gadā – Karla Abena (Karl Aben) tulkojumā ar nosaukumu Andrikson. 1931. gadā Kauņā R. Blaumaņa prozas krājumā “Nāves ēnā” (Mirties šešėly) iespiests Justa Paļecka (Justas Paleckis) tulkojums lietuviešu valodā ar nosaukumu Andriksonas. Atkārtota publikācija bija 1957. gadā krājumā “Salna pavasarī” (Šalna pavasarį), tulkojis Dominiks Urbs (Dominykas Urbas). 1959. gadā noveli ar nosaukumu Andrikson čehu valodā tulkojis Aloīzs Kudelka (Alois Koudelka), tā ievietota R. Blaumaņa darbu izlasē “Latviešu stāsti” (Lotyšskė povidky). Tulkojums parakstīts ar pseidonīmu O. S. Vetti.

R. Blaumaņa novele ir viens no klasiskiem zemnieku un muižas attiecību tēlojumiem latviešu literatūrā. Noveles tematika saistāma ar līdzīgas ievirzes literārajiem darbiem gan latviešu, gan vācbaltiešu rakstniecībā. No vācbaltiešu skatpunkta līdzīgs sižets risināts Teodora Hermaņa Panteniusa (Theodor Hermann Pantenius) vācu valodā sarakstītajā stāstā “Olas dēļ” (Um ein Ei, 1876). Atsevišķos aspektos R. Blaumaņa darbs sasaucas ar Apsīšu Jēkaba stāstu “Kaimiņi” (1884), kurā divi zemnieki dodas uz muižu taisnības meklējumos. Novele “Andriksons” salīdzināma arī ar zemnieku un muižnieku attiecību tēlojumu 19. un 20. gs. mijas latviešu rakstniecībā, piemēram, Andrieva Niedras stāstā “Skaidra sirds” (1898) un romānā “Līduma dūmos” (1899).