Centrālie raksturi, kas tēloti novelē, ir barons un Andriksons; ar viņu abu portretējumu novele gan iesākas, gan arī noslēdzas. R. Blaumanis detalizēti iedziļinājies katra tēla subjektīvajā pasaules skatījumā, teicami to atklādams gan konkrētajā situācijā, gan arī plašāk pamatodams, iezīmējot tēlu biogrāfijas. Barons ir atgriezies sava tēva muižā un uzsācis saimniekošanu ar apņemšanos uzlabot gan zemnieku dzīves apstākļus, gan attiecības starp muižu un zemniekiem. Tomēr viņš nepietiekami pazīst konkrētos apstākļus, turklāt viņa rīcību nosaka arī aizspriedumu radīti stereotipi. To, ka barons no zemniekiem norobežojas, R. Blaumanis uzskatāmi rāda, akcentējot, ka sarunas ar viņiem galvenokārt tiek risinātas muižas gaitenī. Andriksonu barons aicina uz sarunu ēdamistabā, jo uzskata viņu par vienu no izglītotākajiem saimniekiem. Piesardzības dēļ barons tomēr paliek otrā pusē galdam, zemniekam netuvodamies. Kad sarunā noskaidrojas Andriksona nāciena iemesls, barons, kurš vērīgi uzklausījis zemnieka stāstu, ir pārliecināts par viņa godīgumu. Tomēr barons izvairās atklāti atzīt zemnieka taisnību, bīstoties zaudēt savu pārākuma stāvokli. Kad Andriksons nepiekrīt barona piedāvātajiem izlīguma nosacījumiem, ka maksājums būtu jāizdara ar atvieglotiem noteikumiem, baronā saasinās nepatika pret zemnieku, ko pastiprina Andriksona pašcieņas pilnā stāja. Andriksona tēlā atklāts bagātīgs un plašs izjūtu spektrs. Vispirms zemnieks tēlots barona skatījumā, savukārt vēlāk, atceļā no muižas, Andriksona izjūtas detalizēti atklātas viņa pārdomās. Citi tēli (piemēram, Andriksona sieva) novelē tēloti tikai epizodiski.