Teātra kritiķi slavēja Dž. Kegnija un Džoanas Blondelas (Joan Blondell) saspēli, un abi noslēdza līgumus ar studiju Warner Brothers (WB), lai uz skatuves spēlēto izdzīvotu kino. Ar filmu “Grēkotāju brīvdienas” (Sinner`s Holiday, 1930, režisors Džons G. Adolfi, John G. Adolfi) abi debitēja Holivudā un nospēlēja pirmajā no septiņām kopīgajām filmām. Dž. Kegnija atveidotais simpātiskais nelietis ļāva formēt viņa lielā ekrāna ampluā, bet temperaments lika saprast, ka viņš nepiekāpsies idejām, kas nesaskan ar aktiera pārliecību. Saskaņā ar jauno līgumu Dž. Kegnijs uz nākamiem septiņiem gadiem pievienojās WB studijai, bet studijas vadītājs Džeks Vorners (Jack Warner) aktieri nodēvēja par “profesionālu pretinieku” – abu ilggadējā cīņa bija publiska.
Hits bija arī nākamā Dž. Kegnija filma “Durvis uz elli” (Doorway to Hell, režisors Ārčijs Meijo, Archie Mayo, 1930), un tā nostabilizēja aktiera reputāciju. 1931. gadā kinoteātros nonāca filma “Sabiedrības ienaidnieks” (The Public Enemy, režisors Viljams A. Velmans, William A. Wellman), kas kļuva par vienu no nozīmīgākajiem gangsterfilmu žanra darbiem. Žanrs, kura saknes meklējamas Pirmā pasaules kara pieredzē, Volstrītas krahā, Lielās depresijas laikā, Svētā Valentīna dienas slaktiņā un plaukstošajā noziedzībā un nabadzībā, rezonēja ar Amerikas realitāti, un tā centrā ir gangsteris – viens no amerikāņu spilgtākajiem kinomītiem. Nabadzībā dzimušais varonis saviem spēkiem izsitas cilvēkos, lai triumfētu Lielās depresijas laika noziedzīgajā vidē, ir harismātisks, vairumā gadījumu – nabadzīgu imigrantu pēctecis, kura skola ir iela, bet darbības vide – nolaistas dzertuves, naktsklubi, lēti īres dzīvokļi un viesnīcas, un, protams, iela. Dž. Kegnijs saviem gangsteriem piešķīra pašpuikas vaibstus, atbruņojošu smaidu un pat naivitāti, taču New York Herald Tribune viņa varoni “Sabiedrības ienaidniekā” atzina par viscietsirdīgāko, kādu kino jebkad pieredzējis. Epizode, kurā viņš savas pavadones sejā izšķaida greipfrūtu, kļuva par vienu no visbiežāk citētajām, bet aktiera dzīvē radīja ne vienu vien kuriozu, viņam apmeklējot restorānus. “Sabiedrības ienaidnieks” aizsāka reālistisku gangsterfilmu ēru, un žanra aizsākuma nozīmīgāko darbu rindā ir arī “Mazais Cēzars” (Little Caesar, režisors Mērvins Lerojs, Mervyn LeRoy, 1931) un “Rētainis” (Scarface, režisors Hovards Houkss, Howard Hawks, 1932). Arī filmā “Vieglā nauda” (Smart Money, režisors Alfrēds E. Grīns, Alfred E. Green, 1931) Dž. Kegnija varonis ir vardarbīgs pret sievieti, un, rezumējot šo karjeras posmu, viņš 1931. gadā atzina: “Man ir slikti no ieročiem un sieviešu iekaustīšanas.”
Par Dž. Kegnija aģentu kļuva viņa brālis Viljams Kegnijs (William Cagney), un aktieris no WB pieprasīja lielāku radošo brīvību un samaksu. Daļu no algas viņš pārsūtīja mātei un bērnības draugiem, bet studijas vadības acīs ieguva naudas lietās nepiekāpīga rakstura īpašnieka reputāciju. Slavu iemantojis, atveidojot gangsterus, viņš atteicās turpināt šādu varoņu portretēšanu un pārmeta Holivudas rūpniecisko piegājienu filmu veidošanai, un kļuva par vienu no redzamākajiem aktieriem, kas cīnījās par savām tiesībām – viņam pievienojās arī Beta Deivisa (Bette Davis), kura no 1931. līdz 1948. gadam ar WB bija nepārtrauktā kara stāvoklī.
Dž. Kegnijs panāca, ka piedalīsies ne vairāk kā trīs filmās gada laikā, par katru lomu saņems 150 000 dolāru, kā arī 10 % no tās kases ieņēmumiem, ja tie pārsniegs pusotru miljonu dolāru, un viņam būs 12 nedēļu ilgs atvaļinājums – tas bija kas neiedomājams, jo 30. gadu sākumā WB studijā filmas tapa dažās nedēļās, strādājot pat 18 stundas dienā un tā septiņas dienas nedēļā.
1933. gadā Dž. Kegnijs bija viens no Ekrāna aktieru ģildes (Screen Actors Guild) dibinātājiem un piedalījās Basbija Bērklija (Busby Berkeley) horeogrāfētajā mūziklā “Rampas parāde” (Footlight Parade, režisors Loids Bēkons, Lloyd Bacon, 1933). 1935. gadā Dž. Kegniju pirmoreiz nosauca par vienu no ienesīgākajiem Holivudas aktieriem, un arvien biežāk viņš spēlēja ko citu nekā gangsterus (Viljama Šekspīra, William Shakespeare, lugas “Sapnis vasaras naktī”, A Midsummer Night`s Dream, režisori Makss Reinhards, Max Reinhardt, un Viljams Dīterle, William Dieterle, ekranizācija, 1935). Taču par vienu no viņa karjeras nozīmīgākajām lomām kļuva Rokijs Salivans gangsterfilmā “Eņģeļi ar netīrām sejām” (Angels with Dirty Faces, režisors Maikls Kērtizs, Michael Curtiz, 1938), kurā piedalās arī Pats O`Braiens (Pat O`Brien, abu sestā kopīgā filma no deviņām) un Hamfrijs Bogarts (Humphrey Bogart). Par lomu Dž. Kegniju pirmoreiz izvirzīja Amerikas Kinoakadēmijas (Academy of Motion Picture Arts and Sciences, AMPAS) balvai “Oskars” (Oscar) kā labāko aktieri, “Oskaram” bija nominēta arī pati filma un režisors. Kino vēsturē nozīmīga ir arī filma “Mežonīgie divdesmitie” (Roaring Twenties, režisors Rauls Volšs, Raoul Walsh, 1939), un pēc tās Dž. Kegnijs uz vairākiem gadiem pielika punktu kinogangstera karjerai.
