A. Neiburga uzskatāma par vienu no izcilākajām mūsdienu latviešu prozaiķēm, kas literatūrā debitēja 20. gs. 80. gados. Plašāk pazīstama kā īsprozas autore, taču rakstīja arī slejas, tulkoja un adaptēja lugas un prozas tekstus teātrim. Dzīves laikā publicētas trīs grāmatas: stāstu krājumi “Izbāzti putni un putni būros” (1988), “Stum stum” (2004), kā arī “Stāsts par Tilli un Suņuvīru” (1991) bērniem. Kopš 1993. gada A. Neiburga pārraudzīja savas dzimtas īpašumus, kurus viņas ģimene mantoja no vectēva Ludviga Neiburga, kas bija viens no nozīmīgākajiem 20. gs. pirmās puses Latvijas būvuzņēmējiem.

Pamatizglītību no 1964. līdz 1973. gadam A. Neiburga ieguva Rīgas 5. vidusskolā (mūsdienās Rīgas Valsts vācu ģimnāzija), kur klasesbiedru vidū bija arī citi topošie kultūras nozares pārstāvji, piemēram, žurnālists un dzejnieks Egīls Zirnis un režisors Juris Pakalniņš. Pirmo profesionālo izglītību mākslas jomā A. Neiburga ieguva Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā (mūsdienās Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola), kur no 1973. līdz 1977. gadam viņa mācījās dekoratīvās noformēšanas nodaļā. Tam sekoja studijas Latvijas Mākslas akadēmijas Rūpnieciskā dizaina nodaļā, kuru viņa absolvēja 1986. gadā.

Latviešu prozā A. Neiburga sevi pieteica ar autobiogrāfisku stāstu “Spīdēja saule”, kurā atklājas arī vēlāk viņas daiļradei raksturīgā vērība pret detaļām. Tās pamatā ir novērošanas spējas, kas atklājas gan tēlu psiholoģiskajās izpausmēs, gan priekšmetu precīzā vizuālā tēlojumā. Stāsts publicēts laikrakstā “Literatūra un Māksla” 1985. gadā, gūstot lasītāju un rakstniecības pārstāvju atzinību, un tajā spilgti tēlota 20. gs. 60. gadu Āgenskalna apkārtne, kas skatīta bērna acīm.

A. Neiburgas aktīvā literārā darbība iedalāma divos posmos. Pirmais no tiem aptver laikposmu no 1985. līdz 1993. gadam, kad prozā ienāca jauna rakstnieku paaudze. Pirmās spilgti sevi pieteica jaunās rakstnieces, un kritika to daiļradē vairāk uzsvēra kopīgo, nevis savdabīgo, skarbās ikdienas dzīves tēlojuma dēļ piešķirot tām kopīgu apzīmējumu “jaunās dusmīgās meitenes”. Prozas “jaunais vilnis” sevi pieteica ar citu estētisko programmu, šokējot ar neglītās, nepatīkamās patiesības teikšanu. A. Neiburga šai grupai pieskaitīta stāsta “Elīna ir laimīga” dēļ (publicēts krājumā “Izbāzti putni un putni būros”), taču salīdzinājumā ar citām jaunajām autorēm viņas stāsts bija nobriedušāks tēlu iekšējās pasaules attēlojuma dēļ, un šo viņas iedziļināšanās spēju tēlu psihē atzinīgi vērtējuši dažādu paaudžu kritiķi jau kopš viņas ienākšanas literatūrā.

Debijas krājuma “Izbāzti putni un putni būros” priekšvārdā Regīna Ezera atzīmēja autores talantu prasmīgi veidot tēlu raksturus. A. Neiburgas prozas savdabību savas paaudzes rakstnieku vidū atzinīgi vērtēja arī tobrīd jaunais kritiķis Guntis Berelis, uzsverot, ka tēlu portretējums ir tikai viens no aspektiem, kas apliecina A. Neiburgas kā rakstnieces talantu. Krājuma izdošanas laikā A. Neiburga veidoja žurnāla “Avots” grafisko dizainu (1986–1987), veica konsultantes referentes pienākumus Rakstnieku savienībā, vadot arī Jauno literātu apvienību (1987–1989).

1990. gadā A. Neiburga uzsāka darbu žurnāla “Karogs” redakcijā, veicot arī žurnāla mākslinieces pienākumus (1991–1993). 1991. gadā grāmatā tika publicēts garstāsts bērniem “Stāsts par Tilli un Suņu vīru”.

1993. gadā A. Neiburga pārtrauca aktīvu literāro darbību, uzņemoties rūpes par atgūtajiem dzimtas īpašumiem. Neatkarības atjaunošanas laiks un politiskā nestabilitāte 90. gadu sākumā A. Neiburgai izrādījās lūzuma posms, kurā klātesoša bija arī vilšanās sajūta.

Latviešu literatūrā A. Neiburga atgriezās 2002. gadā ar stāstu “El niño”. 2003. gadā žurnālā “Karogs” tika publicēti stāsti “Pie blakus galdiņa”, “Provinces Euridīče” un “Stum stum”, kam sekoja otrā stāstu krājuma “Stum stum” izdošana. Grāmata nostiprināja A. Neiburgas kā īsā stāsta meistares nozīmi latviešu rakstniecībā un iezīmēja otru viņas aktīvās daiļrades periodu, kas ilga līdz 2006. gadam. Krājumā vairākums stāstu bija jaunradīti, taču tika iekļauti arī četri iepriekš publicēti stāsti: “Peles nāve” (1988), “Lellis” (1990. gadā publicēts ar nosaukumu “Zelta kurpes, aplis, mīlestība”), “Vasaras pieraksti. Zona” (1990) un “Mana izdomātā dzīve” (1993).

Pēc “Stum stum” izdošanas periodikā un kopkrājumos 2005. un 2006. gadā tika publicēti atsevišķi stāsti. Pēdējā A. Neiburgas prozas publikācija atrodama Gundegas Repšes iniciētajā stāstu grāmatā “Mēs. XX gadsimts” (2011). A. Neiburga atkal pārstāja rakstīt, pēdējā publikācija bija 2014. gadā tapusī recenzija par Ingas Ābeles romānu “Klūgu mūks” (2014), kas lasāma interneta žurnālā satori.lv. Jaunajā Rīgas teātrī A. Neiburga dramatizēja Sofi Oksanenas (Sofi Oksanen) romānu “Attīrīšanās” (Puhdistus, 2007. gadā, latviski 2008. gadā), ko ar nosaukumu “Muša” 2012. gadā inscenēja režisore Inese Mičule. 2014. gadā pirmizrādi piedzīvoja Ģirta Ēča režisētā izrāde “Stum stum”, kuras pamatā bija A. Neiburgas stāsti.

A. Neiburgas proza ir spilgta liecība pārmaiņām, kas skāra sabiedrību un Rīgas pilsētvidi 20. gs. 80. gadu otrajā pusē un 90. gadu sākumā. Pilsētvide prasmīgi atklājas asredzīgos vērojumos, kas skaidrojams ar autores personīgo pieredzi noteiktā dzīvesvietā. Vides aprakstos plaši izmantotas krāsas un smaržas, kuru nozīme vienlīdz attiecināma kā uz vidi, tā tēlu izjūtām.

Kritiķi A. Neiburgas radītos tēlus raksturojuši kā dīvaiņus, neveiksminiekus un dzīves apdalītos, taču rakstniecei ar literārā teksta starpniecību izdevies fiksēt nozīmīgas pārmaiņas sabiedrībā, izmantojot dialoģisku pieeju, kas balansē starp nosacīto un konkrēto, grotesko un reālo. Rakstnieces iedziļināšanās tēlos mēdz būt tik precīza, ka tuvojas psihoanalīzei. Nozīmīga loma psihes procesu attēlojumā piešķirta sapņiem. Tēlu analīzes procesu A. Neiburga uztic lasītājiem pašiem, piedāvājot fragmentētu tekstu ar atvērtu finālu, kas visbiežāk veidots no subjektīva skatpunkta kā tēla atzīšanās vai pašatklāsme.

Vairākos tēlos autore spoguļojas pati, pieņemot vīrieša identitāti un personīgo pieredzi sublimējot tēlu femīnajās kvalitātēs. Īpaša vieta vīriešu tēlu galerijā atvēlēta autsaideriem, kuru ideālisms pretstatīts apkārtējās materiālās pasaules realitātei. Tikpat būtiska ir A. Neiburgas prozā aktualizētā vardarbības tēma, pievēršoties gan sociālās vides ietekmei, gan varoņu individuālajai patoloģijai. Stāstu papildu vērtība ir prasmīgais stagnācijas perioda vīrietības krīzes tēlojums, kuru iespējams novērtēt vien ar laika distanci.

Lai gan A. Neiburgas literārais mantojums nav apjomā liels, viņa būtiski ietekmējusi laikmetīgās literatūras procesus, radot spilgtus stāsta un noveles žanra paraugus, kas augstu vērtējami visas latviešu valodā tapušās īsprozas kontekstā. A. Neiburga savas dzīves laikā bija kā lasītāju, tā arī kritiķu cienīta autore. 2014. gadā, kad Latvijas Televīzijas šovā “Lielā lasīšana” tika apkopots lasītāju balsojums par 100 nozīmīgākajām grāmatām, “Stum stum” bija viens no nedaudziem šajā sarakstā iekļautajiem laikmetīgās literatūras darbiem. Lielās lasītāju intereses dēļ stāstu krājums “Stum stum” 2017. gadā piedzīvoja atkārtotu izdevumu. 2017. gadā, atzīmējot A. Neiburgas 60. dzimšanas dienu, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūtā norisinājās viņai veltīta konference, kuras materiāli gadu vēlāk tika publicēti grāmatā “Andra Neiburga: stāstījums, dzimte, valoda, attēls” (2018).

A. Neiburgas stāstu tulkojumi publicēti kopkrājumos krievu (1989, 1991, 2000, 2008), ukraiņu (1987), lietuviešu (2001), vācu (1992, 1997), angļu (1994, 1998, 2005, 2018), franču (2004), čehu (2006), zviedru (2008) un gruzīnu valodā (2012).

“Stāsts par Tilli un Suņu vīru” apbalvots ar Pastariņa prēmiju (1993) un AKKA/LAA Autortiesību bezgalības balvu (2003).

Stāstu krājums “Stum stum” saņēma laikraksta “Diena” gada balvu kultūrā (2004) un bija nominēts Literatūras gada balvai prozas kategorijā (2004).

Pēc A. Neiburgas scenārija ar nosaukumu “Sievietes” tapa Oļega Rozenberga filma “Mazās kaislības” (1990).

“Stāstu par Tilli un Suņuvīru” režisori Arnolds Liniņš un Aina Matīsa Dailes teātrī iestudēja kā Latvijas Kultūras akadēmijas aktieru kursa diplomdarba izrādi (1996). A. Liniņš stāstu inscenēja arī Radioteātrī (2002), un pēc stāsta motīviem tapa arī videofilma (2002), kuru veidoja scenārists Ivo Briedis un režisore Dace Slagūne.

Stāstu “Pie blakus galdiņa” (no krājuma “Stum stum”) 2007. gadā ar nosaukumu “Kafejnīca” atšķirīgos kino stilos ekranizēja Latvijas Kultūras akadēmijas kinorežijas studenti: Mairita Jonikāne, Didzis Eglītis, Vents Grīnbaums, Aiks Karapetjans.

Mihaila Bulgakova garstāsts “Suņa sirds”, kuru tulkoja Andra Neiburga (1988), dramatizēts un iestudēts 2008. gadā Dailes teātrī Lauras Grozas-Ķiberes režijā.

Atsevišķus “Stum stum” stāstus režisors Ģirts Ēcis izmantoja izrādē, kas 2014. gadā tapa Jaunajā Rīgas teātrī. Izrādes scenogrāfiju veidoja A. Neiburgas meita Katrīna Neiburga.