Frīdeberts Tuglass ir 20. gs. pirmās puses igauņu īsprozas meistars un modernizētājs, viens no svarīgākajiem Igaunijas literārās dzīves veidotājiem. Viņa radošo meklējumu ceļš atspoguļo igauņu literatūras eiropeizācijas procesu, no reālisma un romantisma sintēzes nonākot līdz daudzveidīgām modernisma izpausmēm.

F. Tuglass dzimis Ahjas muižas galdnieka ģimenē. Pamatizglītību ieguva Prangli draudzes skolā (Prangli kihelkonnakoolis) un Udernas pamatskolā (Uderna Algkool). 1901.–1903. gadā turpināja mācīties Tērbatas pilsētas skolā (Tartu linnakooli), 1904.–1905. gadā – Hugo Treffnera ģimnāzijā (Hugo Treffneri Gümnaasium). Tālāku skološanos pārtrauca 1905. gada revolūcijas notikumi. Pēcrevolūcijas laikā ceļoja, iepazinās ar citām kultūrām, lasīja klasisko un aktuālo literatūru.

F. Tuglasa pirmie prozas darbi tapa skolas laikā – bērnu stāsts “Ezītis” (Siil, 1901) un stāsts “Vilks” (Hunt, 1903). Strādājot laikrakstā Postimees no 1903. līdz 1905. gadam, viņš sāka rakstīt publicistiskus rakstus. Pēdējā ģimnāzijas gadā F. Tuglass jau bija viens no “jauno igauņu” literātu grupas Noor Eesti (1905–1915) līderiem, bija iestājies Krievijas Sociāldemokrātiskajā partijā un piedalījās revolucionāru sanāksmēs Pēterburgā un Tērbatā. Pēc tam, kad 1905. gada decembrī F. Tuglasu apcietināja par pretvalstiskām aktivitātēm, viņš uzrakstīja dumpiniecisku dzejoli prozā “Jūra” (Meri). 1906. gadā iznāca viņa īsprozas debijas krājums “Zemes dvēsele” (Hingemaa).

Pēc atbrīvošanas no apcietinājuma 1906. gadā F. Tuglass bija spiests emigrēt. Vienpadsmit gadus (1906–1917) kā politiskais bēglis dzīvoja dažādās Eiropas vietās, visvairāk – Somijā un Francijā, arī Vācijā, Beļģijā, Šveicē un citur. Biežā dzīvesvietu maiņa paplašināja F. Tuglasa redzesloku, zināšanas par dažādu valstu kultūru un literatūru, kā arī viņš veidoja kontaktus ar citiem rakstniekiem (viņš bija pazīstams ar Jāni Akurateru, Linardu Laicenu, Kārli Skalbi). Atrodoties emigrācijā, F. Tuglass turpināja rakstīt un vadīt grupas Noor Eesti darbību, iepazīstinot igauņus ar Eiropas literatūras aktualitātēm, kā arī publicējot jauno igauņu rakstnieku darbus. No 1905. līdz 1915. gadam tika izdotas piecas Noor Eesti antoloģijas. Grupas prioritāte – dažādu īsās prozas žanru attīstība – sasaucās ar F. Tuglasa radošo darbību. Emigrācijā aizsākās viņa prozas uzplaukums – tika izdoti stāstu krājumi “Divi” (Kaheksi, 1908), “Nakts debesis” (Õhtu taevas, 1913) u. c., kā arī modernistiskais autobiogrāfiskais romāns “Fēlikss Ormusons” (Felix Ormusson, 1915).

Pēc atgriešanās no emigrācijas 1917. gadā F. Tuglass vēl intensīvāk iesaistījās igauņu literārajā dzīvē. Viņš izveidoja jaunu literāru apvienību Siuru (1917–1920), kurā kopā ar vairākiem citiem izciliem igauņu rakstniekiem (Augustu Gailitu, August Gailit; Mariju Underi, Marie Under) centās apvienot igauņu rakstniekus un literārās periodikas izdevumus, popularizēt igauņu literatūru plašākā sabiedrībā, īpaši izceļot impresionisma un simbolisma mākslu. F. Tuglasa vadībā tika izveidota Igaunijas Rakstnieku savienība (Eesti Kirjanikkude Liit), vairākus periodus viņš bija tās priekšsēdētājs (1922–1923, 1925–1927, 1929–1930, 1937–1939). Pēc F. Tuglasa iniciatīvas 1923. gadā tika nodibināts nozīmīgākais igauņu literārais izdevums, kas turpina iznākt arī 21. gs. – Igaunijas Rakstnieku savienības žurnāls Looming. F. Tuglass bija pirmā numura veidotājs un redaktors (1923–1926).

Pēc grupas Siuru sabrukšanas rakstnieks iesaistījās jaunas literāras un kultūrpolitiskas apvienības Tarapita (1920–1921) veidošanā, kā arī dažādu literāru izdevumu rediģēšanā. Neatkarīgās Igaunijas laikā F. Tuglass kļuva par lielāko literāro autoritāti: viņš bija Igaunijas Literatūras biedrības (Eesti Kirjanduse Selts) priekšsēdētājs, Vanemuines teātra (Teater Vanemuine) valdes loceklis, aktīvi darbojās daudzās komitejās, padomēs, žūrijās un citur. 

F. Tuglass sarakstīja vairākas neliela apjoma monogrāfijas par igauņu rakstniekiem – “Juhans Līvs” (Juhan Liiv, 1914, 1927), Maits Metsanurks (Mait Metsanurk, 1919), “Antons Hansens Tammsāre” (AH Tammsaare, 1928), “Karls Rumors” (Karl Rumor,1930); izdeva vairākas īsas apceres par pasaulslaveniem klasiķiem – “Henriks Ibsens kā cilvēks” (Henrik Ibsen inimesena, 1920), “Viljams Šekspīrs” (William Shakespeare, 1920); izdeva pētījumus par Igaunijas Literatūras biedrības darbību (1932), “Īso igauņu literatūras vēsturi” (Lühike eesti kirjanduslugu, 1934) un literatūrkritisku rakstu izlasi astoņos sējumos “Kritika” (Kriitika, 1935–1936). Neatkarīgās Igaunijas laikā turpināja daudz ceļot un rakstīja ceļojumu aprakstus par iespaidiem Spānijā, Āfrikā un Norvēģijā: “Ceļojums uz Spāniju” (Teekond Hispaania, 1918), “Ceļojums uz Ziemeļāfriku” (Teekond Põhja-Aafrika, 1928–1930), “Norvēģijas ceļojuma hronika” (Ühe Norra reisi kroonika, 1939).

Pēc atgriešanās no emigrācijas vērojams F. Tuglasa īsprozas augstākais uzplaukuma periods, ko apliecina stāstu krājumi “Liktenis” (Saatus, 1917), “Tumsas gars” (Raskuse vaim, 1920) un “Dvēseļu pārceļošana” (Hingede rändamine, 1925), eseju un miniatūru krājums (Marginalia, 1922, pārstrādāts – 1966). Nozīmīgas arī F. Tuglasa atmiņu grāmatas – “Tompea cietums” (Toompea vanglas, 1930), “Mazais Ilimārs” (Väike Illimar, 1937) un “Jaunības dienu atmiņas” (Noorusmälestused, 1940) –, kas vēlāk papildinātas un izdotas atkārtoti.

Pirmajā padomju okupācijas gadā (1940–1941) rakstnieks bija žurnāla Looming redaktors. 1942. gadā tika izdots darbs “Sapņu zeme: patiesības un iztēles dienasgrāmata” (Unelmate maa: tõe ja kujutluse päevik). Laikmeta notikumu atspulgi atrodami darbos “Nakts atspulgi” (Öisi mõtisklusi, 1944) un ”Nežēlīgā laikā” (Julmal ajal, 1949).

F. Tuglasa un viņa sievas Elo Tuglasas (Elo Tuglas) mēģinājums pamest Igauniju kara beigās bija neveiksmīgs. Lai gan 1946. gadā F. Tuglass kļuva par Igaunijas Padomju Sociālistiskās Republikas (IPSR) Zinātņu akadēmijas (Eesti Nõukogude Sotsialistlik Vabariik Teaduste Akadeemia) korespondentu un ieguva Igaunijas PSR Tautas rakstnieka nosaukumu, viņam tomēr nācās ciest no padomju varas represijām. 1949. gadā tika uzsākta kampaņa pret vairākām igauņu literatūras autoritātēm, tostarp F. Tuglasu. Rakstniekam pārmeta buržuāziski nacionālistiskus uzskatus, sekošanu Rietumu dekadencei, ideoloģisku mazspēju. 1950. gada 21.–26. martā Igaunijas PSR Komunistiskās partijas plenārsēdē tika nolemts F. Tuglasam atņemt Tautas rakstnieka nosaukumu. Viņu izslēdza no Rakstnieku savienības un citām organizācijām, grāmatas aizliedza, atkārtoti publicēties neļāva. Rakstnieks iztiku pelnīja kā anonīms tulkotājs no krievu un somu valodas. 

1955. gadā F. Tuglasu reabilitēja – Tautas rakstnieka nosaukums tika atjaunots, viņa darbi atkal varēja parādīties atklātībā, aizsākās “Rakstu” (Teosed, I–VIII, 1957–1962) izdošana. 1960. gadā tika izdotas F. Tuglasa “Atmiņas” (Mälestused). Tika iedibināta F. Tuglasa īso stāstu balva (Friedebert Tuglase novelliauhind). Pirmos laureātus izvēlējās pats rakstnieks, un tie tika apbalvoti viņa dzimšanas dienā – 02.03.1971. Kopš tā laika balva tiek piešķirta katru gadu un joprojām ir prestižs apbalvojums īsprozas žanrā.

1973. gadā Igaunijā tika publicēta viņa esejveida grāmata “Nemierīgais ceļš” (Rahutu rada), vēlāk aizsākās “Kopoto rakstu” (Kogutud teosed, I–XV, 1986–2009) izdošana.

F. Tuglasa proza ir tematiski bagātīga un stilistiski daudzveidīga. Katra darba mākslinieciskais veidols ir īpašs un atšķirīgs no citiem, apzināti un metodiski izstrādāts līdz vissīkākajai detaļai. F. Tuglass bija perfekts stilizētājs, kurš spēja radīt savstarpēji nesalīdzināmus literārus tekstus. No šodienas skatpunkta viņš saucams par meta-rakstnieku, kurš pratis virtuozi pārradīt citu rakstnieku stilus, sižetus, motīvus, veidojot blīvas intertekstuālas sasauces ar citiem tekstiem.

Pēc tradicionālā lauku reālisma tradīcijā rakstītiem stāstiem agrīnajā daiļradē F. Tuglass revolūcijas ietekmē pievērsās romantisma izteiksmei, arī savdabīgai reālisma un romantisma sintēzei, bet pēc tam – izteikti modernistiskiem meklējumiem.

Jaunromantisma un impresionisma tradīcijai atbilstošie stāsti nereti atklāj bērna vai jauna cilvēka pārdzīvojumus. Tajos parādīta personības neatkārtojamība un ideālisma radītā plaisa saskarsmē ar ārpasauli. Impresionistiski precīzi atklātas konkrēta mirkļa sajūtas, veidots dabas norišu fons, lakonisks darbības apraksts un aprauti dialogi. Šim intonatīvi klusinātajam vēstījuma veidam atbilstoši ir stāsti “Ievziediem nobirstot” (Toome helbed, 1906) un “Vasaras nakts mīla” (Suveöö armastus, 1907).

F. Tuglasa 20. gs. pirmās desmitgades darbos iespējams sajust saikni ar igauņu literatūras tradīciju, taču turpmākajos sacerējumos tas vairs nav jūtams, tajos nav lokālās vides reāliju vai personvārdu. Starptautiski zināmākais F. Tuglasa darbs ir alegoriskais stāsts–brīdinājums “Popītis un Huhū” (Popi un Huhuu, 1914). Tajā vēstīts par diviem vienā mājā pamestiem dzīvniekiem – suni Popīti un pērtiķi Huhū. Pēc saimnieka pazušanas dzīvniekiem jāturpina dzīvot patstāvīgi. Pērtiķis kļūst par saimnieku, bet suns turpina kalpot – ne vairs saprātīgai, bet destruktīvai un neracionālai varai. Ar šo alegorisko sižetu un tēliem autors veido tiešas norādes uz saprāta un humānisma zudumu kara laikā, taču stāstu var attiecināt uz jebkuru sabiedrību bez humāni orientēta līdera, vērtībām vai dieva. 

Modernistiski daudzslāņains ir stāsts “Zelta stīpa” (Kuldne rõngas, 1916), kura ekspresionistiskajā izteiksmē ietverts vēstījums par sevis kā “dzīvā miroņa” ieraudzīšanu.

Simbolisma virzienam tuvinātiem F. Tuglasa stāstiem raksturīga plaša nozīmju interpretācija, mistiskuma un noslēpumainības klātbūtne, reālu un fantastisku laiktelpu pāreja, detaļu bagātība, jūgendstilam tipiski blīvs vijīgu un apjomīgu dabas tēlu iekļāvums, hiperbolas un groteskas, personisku mītologēmu veidojums. Viens no virtuozākajiem simbolisma paraugiem ir stāsts par paradīzes meklējumiem “Pasaules malā” (Maailma lõpus, 1915) – vēstījums ar atsaucēm uz igauņu eposu “Kalevipoegs” (Kalevipoeg, 1857).

Darbojoties publicistikas, izdevējdarbības un literārās dzīves organizēšanas jomās, F. Tuglass atstāja būtisku ietekmi uz igauņu literatūras attīstību. Pirmās literātu grupas Noor Eesti, kuras līderi bija Gustavs Suitss (Gustav Suits) un F. Tuglass, estētiskā programma sekoja tā laika somu, franču, vācu, skandināvu, itāļu literatūras tendencēm. F. Tuglasa un viņa domubiedru īstenotā iepazīstināšana ar Eiropas literatūru paplašināja jauno igauņu rakstnieku pasaules redzējumu un estētiskos priekšstatus, ierosināja novatoriskus mākslinieciskos meklējumus jaunromantisma, impresionisma, simbolisma un ekspresionisma virzienos. 

Neatkarīgās Igaunijas republikas laikā F. Tuglass bija kļuvis par nozīmīgu literāro autoritāti. Viņa monogrāfijas, literatūrvēsturiskie un kritiskie darbi deva būtisku ieguldījumu igauņu literatūras izpētē un recepcijā. Īpaši nozīmīgs bija ieguldījums literatūras atbalsta organizāciju institucionalizācijā un literārās periodikas attīstībā.

F. Tuglasa radošā darbība nozīmīga arī dažādu žanru attīstībā. Viņš tiek uzskatīts par īsprozas virtuozu, esejas, dienasgrāmatas, miniatūras, atmiņu literatūras žanra attīstītāju. Īpaši ir viņa jauninājumi ceļojumu literatūras žanrā, kurā iekļauta ne tikai personiskā pieredze, bet arī refleksijas par konkrētās vietas vēsturi un kultūru.

Līdzās nopietnai un vērienīgai literārajai un sabiedriskajai darbībai F. Tuglass bija arī vērā ņemams mistifikators. Jau Noor Eesti pirmajās publikācijās viņš radīja fiktīvā rakstnieka Artūra Valdesa (Arthur Valdes) tēlu, vēlāk uzrakstīja neesošā dzejnieka nekrologu (1916) un kritisku apceri par viņu (1918), tā igauņu literatūrā ierosinot fiktīvo “valdesiāna” lavīnu – gan Igaunijā, gan Somijā radās darbi ar Artūra Valdesa vārdu.

Liels ir F. Tuglasa kā tulkotāja ieguldījums igauņu un somu literāro sakaru veidošanā. Viņš igauņus iepazīstināja ar somu literatūru un popularizēja igauņu literatūru Somijā. F. Tuglasa “Īsā igauņu literatūras vēsture” Somijā izmantota kā mācību grāmata. Viņš tika ievēlēts par goda biedru divās somu literārajās organizācijās. Kopš 1982. gada Helsinkos darbojas igauņu kultūrā ieinteresēto somu dibinātā Tuglasa biedrība (Tuglas-seura).

F. Tuglass 1927. un 1928. gadā saņēma Igaunijas Kultūras fonda (Eesti Kultuurifond) balvu. 1928. gadā tika ievēlts par Somijas Rakstnieku savienības (Suomen Kirjailijaliitto) goda biedru. 1935. gadā saņēma Igaunijas Gada grāmatas balvu, 1937. gadā – Republikas prezidenta apbalvojumu. 1937. gadā kļuva par Londonas PEN kluba goda biedru. 

1976. gadā rakstnieka bijušajās mājās tika atvērts muzejs un pētniecības centrs, kopš 1993. gada tā nosaukums ir Underes un Tuglasa literatūras centrs (Underi ja Tuglase Kirjanduskeskus).

1986. gadā par godu rakstnieka 100. dzimšanas dienai Tartu tika atklāts F. Tuglasa piemineklis. 

F. Tuglasa darbi ir tulkoti somu, angļu, bulgāru, esperanto, franču, gruzīnu, krievu, latviešu, lietuviešu, poļu, serbu, horvātu, slovāku, somu, ungāru, vācu, zviedru valodā. 

Igaunijā atsevišķi stāsti ir dramatizēti, piemēram, stāstu “Popītis un Huhū” 1975. gadā Drāmas teātrī (Draamateatri) iestudējusi Merle Karuso (Merle Karusoo), bet 2000. gadā uz šīs pašas skatuves to iestudēja režisors Prīts Pedajass (Priit Pedajas).