Žurnālistikas ekonomiskā teorija, tāpat kā sistēmteorija, pieņem, ka kritiska žurnālistika ir demokrātiskas sabiedrības priekšnosacījums, taču uzsver, ka plašsaziņas mediji un žurnālisti tomēr nav orientēti tikai uz vispārējo labumu, tāpēc ka tiem piemīt arī visnotaļ savtīgas intereses uzmanības un ietekmes iegūšanā. Žurnālisti un redaktori, mediju vadītāji, kā arī mediju lietotāji un avoti šajā teorijā tiek aplūkoti kā stratēģisku interakciju dalībnieki (stratēģiskas rīcības aktori). Galvenās teorijas sastāvdaļas, tāpat kā ekonomikā, ir (ekonomiskās) priekšrocības (preferences), resursi, apmaiņa un žurnālistikas institūcijas.

Žurnālistikas ekonomiskā teorija ar ekonomikas zinātnes tradīcijā individuālistiski orientēto aktorteorētisko skatupunktu (perspektīvu) izvirza sev uzdevumu papildināt žurnālistikas pētniecībā valdošo un socioloģijas tradīcijā kolektīvi orientēto sistēmteorijas skatījumu. Pēdējais ir piemērots galvenokārt makrolīmeņa (sabiedrība kopumā) un ievērojami mazāk – mezolīmeņa (mediji kā organizācijas un satura programmas), bet pavisam ierobežoti – mikrolīmeņa (žurnālists kā indivīds) analīzei. Turklāt ekonomisko skatījumu principā interesē nevis atsevišķa žurnālista, bet daudzu žurnālistu uzvedības agregētais rezultāts, viņiem rīkojoties un izdarot racionālas izvēles no ekonomiskā viedokļa, sava izdevīguma labad (rational choise theory). Neatkarīgi no mediju ekonomizēšanās (ekonomizācija, Ökonomisierung) vērtējuma, kas mediju un komunikācijas zinātnē nereti raksturota kā pieaugoša mediju komercializēšanās (komercializācija), tā ir ne vien mezolīmeņa, bet gan plašāka – drīzāk makrolīmeņa ‒ parādība, kas notiek atbilstoši tirgus saimniecības (kapitālistisko) sabiedrību ekonomiskajiem nosacījumiem. Koorientācijā ar mediju organizācijām (korporatīvā sociālā atbildība, pārvaldības labā prakse) mediju ekonomizācija rezultējas tādējādi, ka ekonomiskie apsvērumi arvien vairāk nosaka žurnālistu rīcību.

Pieņemot šo kā faktu, žurnālistikas ekonomiskā teorija ne vien apraksta sabiedrības un žurnālistikas problēmas, bet spēj piedāvāt arī risinājumus, vispirms jau identificējot problemātiskās stimulu struktūras, kas ietekmē mijiedarbību starp dažādajiem mediju aktoriem, un pēc tam norādot un iesakot, kādā veidā var izveidot stimulus, kas ir alternatīvi mērķēti (uz augstāku žurnālistikas kvalitāti) un rada izmaiņas žurnālistu motivācijā un rīcībā.

Kopš uzvedības ekonomikas (angļu attention economy, vācu Aufmerksamkeitsökonomie) teorijas aktualizēšanās ekonomikas zinātnē 20. gs. 90. gadu vidū arī mediju un komunikācijas zinātnē pastiprināti diskutēts par to, ka žurnālisti iegūst informāciju no saviem avotiem apmaiņā pret uzmanību, resp., publicitāti. Šis jautājums sevišķi iezīmējies attiecībā uz žurnālistikas un sabiedrisko attiecību mijiedarbību, kas, apskatot to tuvāk, ir ekonomisku apsvērumu diktēta interakcija, jo profesionālas sabiedriskās attiecības piedāvā žurnālistikai gan zināmā mērā vienpusīgus, bet tomēr labākajā gadījumā kvalitatīvi sagatavotus bezmaksas informācijas resursus apmaiņā pret uzticamu publicitāti, ko savukārt nodrošina profesionāla žurnālistika.

Uz šo ekonomisko mijiedarbību pirmie norādīja vācu mediju un komunikācijas zinātnes profesori Štefans Russ-Mols (Stephan Russ-Mohl) un Zuzanne Fenglere (Susanne Fengler), kuri arī uzskatāmi par žurnālistikas ekonomiskās teorijas izvirzītājiem un pamatlicējiem 21. gs. sākumā, viņi arī vēlējās papildināt valdošo sistēmteorijas pieeju. Tas notika, zināmā mērā balstoties ne tikai uz ekonomiskiem modeļiem, bet arī uz līdzīgām, racionālu aktora rīcību implicējošām pieejām mediju un komunikācijas zinātnē – kā lietojuma un apmierinājuma teoriju mediju lietojuma pētniecībā, ziņu vērtību teoriju un klusuma spirāles teoriju.

Pieaugošās mediju ekonomizācijas kontekstā, ko it īpaši ietekmējušas mediju ainavas strukturālās pārmaiņas līdz ar interneta mediju un sevišķi sociālo mediju koplietošanas platformu dominanci mediju patēriņā, universitātes kā mediju un komunikācijas zinātnes starpdisciplināru apakšnozari pirmajās 21. gs. pāris desmitgadēs ir izvērsušas mediju ekonomikas un mediju vadības (menedžmenta) studijas, līdzīgi kā mediju politikas studijas (mācības un pētījumus). Arī šajā tendencē iekļaujas Z. Fengleres un Š. Rusa-Mola attīstītā žurnālistikas ekonomikas teorija, sevišķi vācvalodīgajā pasaulē.

Viņu jaunākajās zinātniskajās publikācijās uzsvērts, ka plašsaziņas mediju ekonomiskās problēmas pēdējos gados ir nobremzējušas žurnālistikas profesionalizēšanos (profesionalizāciju), kas tomēr bija novedusi pie pamatkonsensa par žurnālistikas spēles noteikumiem. Runa ir gan par jaunām un neizmantotām iespējām mediju pārskatatbildībai (accountability), lai nodrošinātu to uzticamību (credibility) kā galveno žurnālistikas kapitālu, gan vienlaikus par mediju digitalizācijas draudiem kritiskam un reizē demokrātiskam diskursam uzmanības ekonomikā un par sabiedrisko attiecību un propagandas ietekmi sarūkošā mediju finansējuma dēļ.

Tāpat tiek runāts par tiešās pārdošanas nozīmes izšķirošo pieaugumu duālajā mediju tirgū uz reklāmas ienākumu rēķina un par jauniem mediju biznesa modeļiem, kuri tomēr nodrošinātu, ka neizplūst robežas starp žurnālistiku no vienas puses un sabiedriskajām attiecībām un reklāmu no otras puses. Sabiedriskajām attiecībām ir citi profesionālie standarti, nevis patiesības noskaidrošana. Tāpat arī klienti, kuri tās pērk, arī ir citi – atšķirībā no žurnālistikas, tā nav publika, bet šaurāku ekonomisko un/vai politisko interešu pārstāvji, līdz ar to ieņēmumi ievērojami pastarpinātāk ir ekonomiski atkarīgi no auditorijas uzmanības.

Galvenos iebildumus izraisījis materiālistiskais uzsvars uz ekonomisko motivāciju. Tomēr jau sākotnēji ir argumentēts, ka žurnālistikas ekonomiskā teorija nebūt nepretendē būt par universiālu, visu izskaidrojošu teoriju, bet par produktīvu papildinājumu sevišķi plašsaziņas (masu komunikācijas) sistēmteorijai, kas savā ziņā ir normatīva un līdz ar to nespēj izskaidrot visas sociālās parādības. Tāpat dažkārt neizpratni izraisa žurnālistikas ekonomiskās teorijas starpdisciplinārais raksturs, kādēļ rodas nepieciešamība īpaši paskaidrot, kā daži jēdzieni izprotami mediju un komunikācijas zinātnes un ekonomikas un vadībzinātnes skatījumā.

Žurnālistikas ekonomiskā teorija savu produktivitāti, sevišķi kombinācijā ar citām teorētiskajām pieejām, ir apliecinājusi žurnālistikas, kā arī mediju ekonomikas un vadības pētījumos. Parasti lietotas jau aprobētās sociālo zinātņu pētījumu metodes, gan kvantitatīvās, gan kvalitatīvās: intervijas, kontentanalīzes un citas. 

Žurnālistikas ekonomiskās teorijas radītāji Š. Russ-Mols un Z. Fenglere izveidojuši un koordinē Eiropas Žurnālistikas observatoriju (European Journalism Observatory, EJO), kas darbojas tiklab kā Eiropas mēroga mediju pētnieku tīkls, kas bazēts partneruniversitātēs, kā arī interneta platforma vairākās valodās, ieskaitot latviešu (Parzurnalistiku.lv), kas domāta zināšanu pārnesei par žurnālistiku un plašsaziņas medijiem no pētniekiem pie nozares profesionāļiem.