J. Sēderbergs ir viens no 19. un 20. gs. mijas plaši pazīstamiem Ziemeļvalstu literātiem, modernisma literārās prozas pārstāvis, kura darbi guvuši plašu starptautisku ievērību, kā arī tulkoti daudzās valodās. Literāro iedvesmu guva žurnālista gaitās un publicējot īsās prozas darbus, kuros izpaudās viņa impresionistiskais stils un vērīgais skatījums ar izdomas bagātību, tādējādi radot literārās meistarības pamatus romānu rakstniecībai, kā arī darbojoties dramaturģijā, apvienojot reālistisku nopietnību ar rotaļīgumu. Viņš rakstīja dzejoļus, stāstus, noveles, feļetonus, literāro izdevumu un teātra uzvedumu apskatus, romānus un dramaturģiju, kā arī kritiskus komentārus sava laikmeta parādībām un darbus par reliģijas vēsturi. J. Sēderberga literāriem darbiem raksturīgas simbolisma un impresionisma iezīmes – koncentrēta uzmanība uz personāžu psiholoģiski individuālo vēlmju un pārdzīvojumu atveidi, kas cieši saistīta ar plašu laikmeta reāli sabiedrisko norišu uztveres atspoguļojumu. Šāda literārā tekstveide izpaužas galvenās personas tēla (no franču flanéur 'dīkdieņa') pozicionējumā; arī J. Sēderberga daiļrades sākumposmā raksturīga šī tipa dzīves veida virzītājspēku sižetiskā struktūra, kas autora turpmākajās rakstniecības gaitās pārveidojās gan attiecībā uz personāžu sociāli profesionālo piesaisti, gan arī uz psiholoģisko iedziļināšanos un sociālo norišu plašumu. Īpaši tas attiecināms uz pilsētvides atspoguļojumu autora darbos – līdzās Augusta Strindberga (Johan August Strindberg) romānam "Sarkanā istaba" (Röda rummet, 1879) tieši J. Sēderberga darbi jau 19. un 20. gs. mijā tiek atzīti par izcili tiešiem un niansēti jutīgiem Stokholmas gaisotnes un norišu tekstuāliem atainotājiem. Psiholoģiski ētisko aspektu ziņā rakstnieks šajā vidē risina situatīvi veidotas un allaž aktuālas problēmas: morāle, gods, pienākums, griba, atbildība.