Pieaugušo izglītība ir izglītības sistēmas sastāvdaļa, kuras mērķis ir pēc pamatizglītības organizēt iespējas katra indivīda kā sociālas būtnes izaugsmei mūža garumā, mācoties gan darbā, gan brīvajā laikā. Pieaugušo izglītību īsteno formālā, neformālā un ikdienas mācīšanās veidā. Tā orientēta uz pieaugušajiem un nodrošina personības attīstību un pašrealizāciju, iesaistīšanos pilsoniskajā sabiedrībā un konkurētspēju darba tirgū cilvēka mūža garumā. Tā pārsniedz izglītības sistēmas un profesionālās tālākizglītības robežas, iekļaujot visas mācīšanās aktivitātes, ieskaitot mācīšanos darbā un ikdienā. Pieaugušo izglītība ietver visas mācīšanās darbības pēc pamatizglītības, paverot iespējas personai pilnvērtīgi pašrealizēties dažādās jomās darba vietā, ģimenē, pilsoniskajā sabiedrībā pēc katra iespējām fiziski, intelektuāli, ekonomiski, sociāli un kulturāli. Pieaugušo mācīšanās jēdziens tiek lietots attiecībā uz pieaugušo mācīšanās procesiem un to organizāciju.

Lai uzsvērtu atšķirības starp bērnu un pieaugušo mācīšanos, tiek lietots arī jēdziens “andragoģija”. Andragoģija ir pieaugušo mācīšanās teorija un prakse, kas akcentē pieaugušo mācīšanās īpatnības.

Terminu “andragoģija” ieviesis vācu izglītotājs Aleksandrs Kaps (Alexander Kapp) 1833. gadā. Vēsturnieks un filozofs Eižens Rozenštoks-Hisijs (Eugen Rosenstock-Huessy) sniedzis ieguldījumu andragoģijas attīstībā par pieaugušo pedagoģijas teoriju, kas tika popularizēta Amerikā Malkolma Noulsa (Malcolm Knowles) darbā. 1967. gadā M. Noulss lietojis jēdzienu “andragoģija”, lai paskaidrotu savu pieaugušo pedagoģijas teoriju. No 1970. gada andragoģiju atzīst par zinātnes nozari.

Jēdziens “andragoģija” tiek lietots vismaz trīs dažādās nozīmēs: kā sinonīms jēdzienam “pieaugušo pedagoģija”, kā specifiska pieeja, lai uzsvērtu pieaugušā un bērna atšķirības mācīšanās procesā, un kā koncepts, kas iekļauj ne tikai pieaugušo izglītību, bet arī sociālo darbu, personāla vadību un kopienas organizāciju.

Pieaugušo pedagoģijas pētījumu mērķis ir cilvēka dzīves kvalitātes uzlabošana, cilvēku vienlīdzība, sociālā saliedētība un aktīvs pilsoniskums sabiedrībā, kurā izglītības process norit visas dzīves garumā – visās mērķtiecīgās ar mācīšanos saistītās darbībās, kas tiek veiktas pastāvīgi nolūkā uzlabot zināšanas, iemaņas un kompetenci. Pētnieki pieaugušo pedagoģijas apakšnozarē veic pētījumus, kas saistīti ar cilvēka iespējām mācīties mūža garumā, piem., par izglītības pieejamību dažādos vecuma posmos, pamata prasmju un iemaņu uzlabošanu, profesionālo kompetenču attīstību, mācīšanos darba vietā, riska grupu sociālo iekļaušanu, mūžizglītības kvalitāti, internacionalizāciju (t. i., ārvalstnieku piesaisti un ar to saistīto starpkultūru kompetenču apguvi), globalizācijas un tās ietekmes aktualizāciju un citus. Pieaugušo pedagoģijas mērķgrupas var būt ļoti dažādas un aptvert indivīdus, kas izglītību nav ieguvuši tam paredzētājā vecumā, pensijas vecuma cilvēkus, indivīdus, kam ir radusies nepieciešamība pilnveidot savas zināšanas un prasmes neatkarīgi no izglītības līmeņa, migrantus, ekonomiski aktīvus indivīdus, kā arī bezdarbniekus, indivīdus, kam darba slodze un brīvā laika intereses rosina pievērsties interešu izglītībai.

Pieaugušo pedagoģijas interešu lokā ir pieaugušo izglītība un mācīšanās visos izglītības sistēmas līmeņos un sabiedrības jomās, piemēram, pieaugušo izglītība, ieskaitot pamata prasmes lasīšanā, rakstīšanā un matemātikā, pilsoniskā izglītība, politiskā izglītība, vietējās kopienas mācīšanās, populārā izglītība pieaugušajiem, profesionālā izglītība pieaugušajiem, mācīšanās darba vietā, otrās iespējas izglītība tiem, kas kāda iemesla dēļ nav sasnieguši noteiktu izglītības pakāpi tam atbilstīgā vecumā, augstākā izglītība pieaugušajiem, individuāla pašattīstība, kā arī muzeju, radio, televīzijas, bibliotēku un mediju piedāvātā mācīšanās pieaugušajiem.

Viena no pieaugušo pedagoģijas teorijām ir mācīšanās no pieredzes. To izstrādājis vācu psihologs Kurts Levins (Kurt Lewin), amerikāņu filozofs un psihologs Džons Djūijs (John Dewey), šveiciešu psihologs Žans Piažē (Jean Piaget) un amerikāņu izglītības teorētiķis Deivids Kolbs (David Kolb).

Šīs teorijas būtība ir zināšanu radīšana, balstoties galvenokārt savā vai citu mācīšanās procesa dalībnieku pieredzē. Mācīšanās no pieredzes nav ierobežojama vienā mācību jomā. Tā ir starpnozaru teorija un caurvij cilvēka profesionālās, sociālās un personiskās dzīves jomas.

Andragoģija ir 20. gs. 70. gados M. Noulsa izstrādāta teorētiskā un praktiskā pieeja, balstīta uz pašvirzītas mācīšanās principiem, sākot ar mācīšanās mērķa, satura un tā apjoma, metožu patstāvīgu izvēli un beidzot ar sasniegtā rezultāta izvērtēšanu. Tās pamatā ir šādas atziņas: pieaugušajiem ir motivācija mācīties, ja viņu pieredzes/darba vajadzības un intereses tiek apmierinātas; pieaugušo izglītība ir cieši saistīta ar reālās dzīves vajadzībām, un, piedāvājot mācīties, tiek ņemta vērā dzīves situācija, nevis konkrēts mācību priekšmets; nozīmīga ir pieaugušā pieredze, tāpēc pieaugušo pasniedzējam svarīgāk ir iesaistīties sadarbībā ar studentu, nevis darboties kā zināšanu sniedzējam; individuālās mācīšanās atšķirības starp pieaugušajiem palielinās līdz ar vecumu, tāpēc ir svarīgi ņemt vērā mācīšanās stilu, laiku, vietu un tempu.

Transformatīvā mācīšanās teorija, kuru izstrādājis amerikāņu sociologs Džeks Mezirovs (Jack Mezirow), balstīta atziņā, ka mācīšanās nav zināšanu nodošana, bet gan personības transformācija. Cilvēks mācoties konstruē, novērtē un pārformulē savas un citu pieredzes nozīmi. Transformatīvā mācīšanās ietver mācīšanos kritiski domāt, nepārtraukti uzdodot kritiskus jautājumus par pieņēmumiem, kas ietekmē domāšanu un izpratni. Šādas mācīšanās rezultātā cilvēks izprot sevi, rada jaunas zināšanas un transformē savus paradumus un uzvedību, vairojot izturību, elastību, spēju piemēroties, kā arī vērtību un morāles izpratni.

Ekspansīvās mācīšanās teorija, kuru izstrādājis somu pētnieks Irje Engestrems (Yrjö Engeström), veidojusies uz krievu psihologa Ļeva Vigotska (Лев Семёнович Выготский) atziņu pamata, ka mācīšanās nav vienkārši refleksija par pieredzi ‒ cilvēks mācās, lai uzlabotu dzīves kvalitāti. Mācīšanās norit ekspansīvajos mācīšanās ciklos, kuros notiek eksternalizācija (t. i., cilvēka attīstība kā ārēji nosacīts process, kas īstenojas ar sociālās vides palīdzību, resp., mācīšanās un mācīšanas centrā ir apgūstamais studiju saturs, un mācīšanās tiek saprasta kā paaudžu zināšanu, prasmju un attieksmju secīga pārmantošana), kā arī internalizācija (t. i., cilvēka iekšējās vajadzības pamatojas uz izpratni par cilvēka attīstību kā autonomu procesu, aktualizē indivīda vajadzības, spējas, iespējas, kas vērstas uz cilvēka personības attīstīšanu). Šāda mācīšanās vairo cilvēka, kas mācās, spēju atbrīvoties no iepriekšējās mācīšanās robežām.

Teorijas par mācīšanos kā sociālo praksi pamatā ir uzskats, ka jebkura mācīšanās norit noteiktā vietā noteiktā kontekstā un šis konteksts nosaka mācīšanās raksturu. Kontekstā noteicošais ir attiecības. Cilvēka būtība, viņa identitāte izpaužas attiecībās ar citiem cilvēkiem un sabiedrību. Personības nepārtrauktas attīstības pamatā ir mijiedarbība starp viņa identitāti un sabiedrību, kas ir viņam apkārt.

Pieaugušo izglītības pētnieks Stefans Brukfīlds (Stephan Brookfield) izstrādājis kritisko teoriju. Demokrātiskas sabiedrības veidošanās procesā aktuālas vairākas kritiskās teorijas atziņas pieaugušo mācīšanās procesā, kas palīdz rast risinājumus šādām problēmām:

• kā tikt galā ar varas izpausmēm un nepakļauties manipulācijām;
• atsvešinātības pārvarēšana, brīvības izpratne: kā cilvēkam iemācīties būt brīvam, varēt un gribēt pārveidot pasauli saskaņā ar savām vēlmēm;
• mācīties atbrīvotību, radošumu: kā atbrīvoties no dominējošiem uzskatiem, vērtībām, iemācīties domāt un spriest;
• demokrātijas mācīšanās: nepamatoti maz tiek izcelts, kā mācīšanās pārveido cilvēka dzīvi, vairo pašpaļāvību un uzdrīkstēšanos.

Pieaugušo pedagoģijā tiek lietotas kvalitatīvās un kvantitatīvās pētījumu metodes, kas izstrādātas humanitārajās un sociālajās zinātnēs. Lai izprastu pieaugušo mācīšanos, galvenokārt tiek lietotas kvalitatīvās metodes, tādas kā intervija, mērķa grupu diskusija, novērošana un tā tālāk. Liela apjoma informācija tiek ievākta ar kvantitatīvo metožu palīdzību (piemēram, anketēšanu) un apstrādāta ar statistikas palīdzību. Tiek arī lietota jaukto metožu pieeja.

Pieaugušo pedagoģija ir apakšnozare, kas joprojām attīstās, taču pieaugušo izglītības vēsture ir tikpat gara kā cilvēces vēsture, jo cilvēks vienmēr ir mācījies. Organizētas mācības pieaugušajiem ir zināmas no antīkajiem laikiem. Mūsu laiku pieaugušo pedagoģijas pamatus 17. gs. licis čehu pedagogs Jans Amoss Komenskis (Jan Amos Komenský), kas aicināja izglītoties un atbalstīja ideju par izglītošanos visa mūža garumā. Pieaugušajiem domātās izglītības idejas tikušas attīstītas dāņu mācītāja, dzejnieka un filozofa Nikolaja Frederika Severina Gruntviga (Nikolai Frederik Severin Grundtvig) darbos. Viņš izveidojis tautas skolu un augstskolu teorētisko un praktisko pamatu. N. F. S. Gruntviga domu biedrs Dānijā Kristens Kolds (Christen Kold) praksē īstenoja principu par mācīšanos, kas norit, izjūtot un piedzīvojot mācīšanās saturu.

Nepieciešamība mācīties dzīves garumā tika attīstīta 20. gs. amerikāņu psihologa Edvarda Torndaika (Edward Thorndike) pētījumos Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un Ļ. Vigotska pētījumos Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS). Līdz 20. gs. vidum pieaugušo mācīšanās pētījumi pārsvarā tika veikti uzvedības un kognīcijas pētījumu ietvaros, pievēršot uzmanību problēmu risināšanas, informācijas apstrādes, atmiņas, inteliģences un motivācijas izpētei. Daudzi pētījumi tika veikti laboratorijas apstākļos. Ja pieaugušie piedalījās šādos pētījumos, tad galvenā uzmanība tika pievērsta tam, kā vecums iespaido mācīšanās aktivitāti. Šāda veida pētījumu piemērs ir 1928. gadā izdotā E. Torndaika, Elsijas Ošreinas-Bergmenas (Elsie Oschrin Bregman), Džona Vorena Tiltona (John Warren Tilton) un Ellas Vudjardas (Ella Woodyard) grāmata “Pieaugušo mācīšanās” (Adult Learning), kurā aprakstīts, kā ar pieaugušajiem laboratorijas apstākļos veica pētījumu, izmantojot dažādus mācīšanās un atmiņas uzdevumus.

Pieaugušo izglītības piedāvājums attīstījās atbilstoši tendencēm politikā un ekonomikā. Pēckara periodā līdz 20. gs. 60. gadiem pieaugušo izglītība tika vērsta uz pašpiepildījumu un personības izaugsmi. No 60. gadiem līdz 70. gadu vidum pieaugušo izglītības mērķis bija padarīt izglītojamo par pilntiesīgu sabiedrības locekli un celt viņa kvalifikāciju. No 20. gs. 70. gadu vidus līdz 80. gadu vidum izglītība bija kā kultūras vērtību radītāja un uzturētāja. No 80. gadu vidus līdz 90. gadu sākumam uzmanības centrā bija informācijas tehnoloģiju prasmju apguve. 90. gados – saskarsmes un saziņas, tajā skaitā valodu prasmju, pilnveide. Pēc 2000. gada uzmanība tika pievērsta kompetenču un dzīves prasmju apguvei (šīs prasmes ietver adaptēšanos jaunā vidē, efektīvu problēmu risināšanu neparedzētās situācijās), jaunu efektīvāku mācīšanas veidu izveidei. No 2010. gada tiek attīstīta ikdienas mācīšanās un mācīšanās darba vietā, tai skaitā starppaaudžu mācīšanās kā jauns resurss izglītības attīstībai.

Mūsdienās pieaugušo pedagoģijā risināmie uzdevumi gan globāli, gan lokāli saistās ar aktualitātēm sabiedrībā – migrantu integrāciju, t. sk. pamatprasmju apguvi un sabiedrības novecošanos. Pieaugušo iesaistīšana mācīšanās procesā saistās ar trīs galveno cilvēka darbības jomu uzlabošanu: veselība un labklājība, nodarbinātība un iekļaušanās darba tirgū, pilsoniskā aktivitāte, resp., iedrošināšana pēc iespējas aktīvāk iesaistīties aktuālu sociālo jautājumu risināšanā.

Daudzās universitātēs visā pasaulē ir pieaugušo pedagoģijas nodaļas. Tiek organizētas konferences un ir speciāli žurnāli, kuros pētījumi pieaugušo pedagoģijā tiek popularizēti. Pētnieki un praktiķi, kas nodarbojas ar pieaugušo pedagoģiju, apvienojas asociācijās un tīklos, kas dod iespēju tikties un dalīties pieredzē, veikt kopīgus pētījumus.

Izglītības un pētniecības centrs mūžizglītībā (Education and Research Hub for Lifelong Learning, ASEM) ir oficiāls tīkls universitāšu sadarbībai kopīgos pētījumos par mūžizglītību Āzijas un Eiropas valstīs. Piecos zinātniskajos tīklos piedalās vairāk nekā 100 zinātnieku no 36 universitātēm. Eiropas pieaugušo izglītības tīkls InfoNet (European InfoNet Adult Education) Vācijā apvieno zinātniekus no Eiropas valstīm kopīgiem pētniecības un attīstības projektiem par pieaugušo izglītību un mācīšanos. Skandināvijas tīkls pieaugušo izglītībai (Nordic Network for Adult Learning, NVL) Norvēģijā veido platformu Ziemeļvalstu, Baltijas valstu un Ziemeļrietumu Krievijas pieaugušo izglītotājiem. UNESCO Mūžizglītības institūts (Institute for Lifelong Learning) Vācijā nodarbojas ar mūžizglītības, pieaugušo izglītības, pamatprasmju lasīšanā un rakstīšanā, kā arī neformālās izglītības jautājumiem visā pasaulē. Institūts organizē Starptautisko konferenci pieaugušo izglītībā (International Conference on Adult education; Conférence internationale de l’éducation des adultes, CONFINTEA). Šī konference izstrādā nozīmīgākos pieaugušo izglītības politikas dokumentus. UNESCO izstrādā arī Globālos pieaugušo mācīšanās un izglītības ziņojumus (Global Report on Adult Learning and Education, GRALE). Jaunākais GRALE III tika publicēts 2016. gadā.

Pētījumi pieaugušo pedagoģijā tiek publicēti vairākos periodiskajos izdevumos. Adult Education Quarterly (AEQ) ir akadēmiskais žurnāls, kura mērķis ir pilnveidot pieaugušo izglītības un tālākizglītības prakses izpratni. To izdod Amerikas Pieaugušo izglītības un tālākizglītības asociācija (American Association for Adult and Continuing Education, AAACE). Žurnāls iznāk kopš 1950. gada. European Journal for Research on the Education and Learning of Adults (RELA) ir akadēmiskais žurnāls kritiskiem pētījumiem par pieaugušo izglītību un mācīšanos. Žurnālu izdod Eiropas Savienība par pētījumiem par pieaugušo izglītību (European Society for Research on the Education of Adults, ESREA). Tas iznāk kopš 2010. gada. International Journal of Lifelong Education (kopš 1982. gada) ir akadēmiskais žurnāls, kas veido forumu diskusijām par mūžizglītības, pieaugušo izglītības, tālākizglītības principiem. To izdod izdevniecībā Taylor & Francis. International Review of Education (IRE) ir starptautisks žurnāls izglītības toerētiķiem, pētniekiem un praktiķiem. To izdod izdevniecībā Springer kopš 1931. gada.