O. Žubītis bija viens no pirmajiem profesionālajiem latviešu operdziedātājiem. Viņš bija viens no Ceļojošās operas dibinātājiem, kā arī viens no tās idejiskajiem un mākslinieciskajiem vadītājiem.

Dzimis Dāvida Žubīša un Karolīnes Žubītes (dzimusi Blumfelde) ģimenē.

08.1898.–08.1902. O. Žubītis bija māceklis krievu elektrības sabiedrībā “Union”. 1908. gadā beidza Maskavas konservatoriju, vēlāk papildinājās pie vokālajiem pedagogiem Vācijā.

1911. gadā salaulājās ar Elzu Ludmilu Baumani, meita Alise.

O. Žubītis bija dziedātājs Rīgas Latviešu biedrības teātrī (08.1900.–07.1904.). Viņš strādāja arī par mehāņiķi krievu elektrības sabiedrībā “Union” (08.1902.–04.1903.). Studiju laikā regulāri uzstājās ar koncertiem Maskavas Latviešu biedrībā, kuros izpildīja arī latviešu komponistu dziesmas (1904–1908). 1912.–1913. darbojās Rīgā kā koncertdziedātājs un vokālais pedagogs (05.1908.–09.1912.). Kādu laiku darbojās arī operteātrī Ulmē (Stadttheater Ulm (Donau)), Vācijā.

1913. gadā O. Žubītis iesaistījās Pāvula Jurjāna organizētajā Latviešu operā, kur izpildīja lomas vairākās operās – Hosē Žorža Bizē (Alexandre César Léopold Bizet) “Karmenā” (Carmen, 1875), Kanio Ružēro Leonkavallo (Ruggero Leoncavallo) “Pajaci” (Pagliacci, 1892), Turids Pjetro Maskaņji (Pietro Antonio Stefano Mascagni) “Zemnieka godā” (Cavalleria rusticana, 1890), kā arī citas lomas. Šajā laikā un turpmāk O. Žubītis uzstājās arī dažādos koncertos.

Pirmā Pasaules kara laikā viņš 1915. gadā devās bēgļu gaitās uz Maskavu, kur kādu laiku darbojās krievu mecenāta Sergeja Zimina operā (Опера С. И. Зимина), vēlāk devās uz Voroņežu, kur bija koncertdziedātājs un vokālais pedagogs.

1918. gada rudenī, pēc Jāzepa Vītola aicinājuma, O. Žubītis atgriezās Rīgā, kur iesaistījās Latvju operā (1919. gada pirmajā pusē – Padomju Latvijas operā). 1919.–1927. gadā – Latvijas Nacionālajā operā (LNO). Šajā laikā viņš LNO uzstājās titullomās Šarla Guno (Charles François Gounod) “Faustā” (Faust, 1859), Žaka Ofenbaha (Jacques Offenbach) “Hofmaņa stāstos” (Les contes d'Hoffmann, 1881), Riharda Vāgnera (Wilhelm Richard Wagner) “Loengrīnā” (Lohengrin, 1850), kā arī citās lomās. Nereti piedalījās arī dažādos koncertos. O. Žubītis bija arī vokālais pedagogs Latvijas Konservatorijā (1919–1926).

04.1924. viņš bija viens no Operas solodziedātāju biedrības dibinātājiem, darbojās šīs biedrības revīzijas komisijā (04.1924.–11.1928. un 02.1930.–04.1932.).

1927. gadā O. Žubītis kopā ar dziedātāju Emīlu Mauriņu u. c. skatuves māksliniekiem nodibināja Ceļojošo operu un bija tās vadītājs (no 04.1928.). Kad Ceļojošās operas darbības atbalstam tika dibināta biedrība “Ceļojošā opera” (03.1930.), O. Žubītis bija viens no šīs biedrības dibinātājiem un tās valdes loceklis līdz pat biedrības likvidēšanai 1938.–1939. gadā. Viņš bija Ceļojošās operas trupas mākslinieciskais vadītājs un arī pats piedalījās operu izrādēs, izpildot Almavivas lomu Džoakīno Rosīni (Gioachino Antonio Rossini) “Seviljas bārddzinī” (Il barbiere di Siviglia, 1816), Laionela lomu Frīdriha fon Flotova (Friedrich Adolf Ferdinand, Freiherr von Flotow) “Martā” (Martha, oder Der Markt zu Richmond, 1847), Mantūjas hercoga lomu Džuzepes Verdi (Giuseppe Fortunino Francesco Verdi) “Rigoleto” (Rigoletto, 1851) u. c. lomas operu izrādēs Alūksnē, Daugavpilī, Jelgavā, Saldū, Talsos, Valmierā, kā arī citās Latvijas pilsētās.

20. gs. 20.–30. gados O. Žubītis nereti uzstājās Rīgas Radiofonā, kur izpildīja operu un operešu ārijas, fragmentus no oratorijām un dažādu komponistu oriģināldziesmas.

1933. gadā O. Žubītis pensionējās. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā viņš darbojās kā vokālais pedagogs.

03.1941. O. Žubītis ar ģimeni izceļoja uz Vāciju, kur dzīvoja Vircburgā. Pēc Otrā Pasaules kara Vācijā viņš kopā ar meitu Alisi dibināja operas trupu un Vircburgas bēgļu nometnē iestudēja Dž. Verdi operu “Traviata” (La traviata, 1853) un Dž. Rosini “Seviljas bārddzini”, kuras izrādīja dažādās bēgļu nometnēs Dienvidvācijā. Vēlāk kā solists O. Žubītis dziedāja dievkalpojumos Vācijas baznīcās. Mūža pēdējos gados dzīvoja Vīsbādenē, nodarbojās ar galdniecību un dārzniecību.

Karjeras laikā uzstājies kopā gan ar sava laika ievērojamākajiem latviešu operdziedātājiem (Mildu Brehmani-Štengeli, Jāni Ādolfu Kaktiņu, Adu Benefeldi-Dzirni un citiem), gan arī pasaulē pazīstamiem dziedātājiem (Valēriju Barsovu, Валерия Владимировна Барсова; Antoņinu Ņeždanovu, Антонина Васильевна Нежданова; Fjodoru Šaļapinu, Фёдор Иванович Шаляпин, un citiem).

Karjeras laikā O. Žubītis iestudējis ap 60 operas lomu. Viņa repertuārā bija Alfredo Dž. Verdi “Traviatā”; Ēriks un Tanheizers R. Vāgnera “Klīstošajā holandietī” (tā laika repertuārā dēvēts par “Skrejošo holandieti”; Der fliegende Holländer, 1843) un “Tanheizers” (Tannhäuser und der Sängerkrieg auf Wartburg, 1845); Ferrando un dons Oktavio Volfganga Amadeja Mocarta (Wolfgangus Amadeus Mozart) “Tā dara visas” (Cosi fan tutte, 1790) un “Dons Žuans” (Don Giovanni, 1787); Florestāns Ludviga van Bēthovena (Ludwig van Beethoven) operā “Fidelio” (Fidelio, 1805); Grigorijs Modesta Musorgska (Модест Петрович Мусоргский) “Borisā Godunovā” (Борис Годунов, 1874); Kņazs Aleksandra Dargomižska (Александр Сергеевич Даргомыжский) “Nārā” (Русалка, 1856); Narabots Riharda Štrausa (Richard Georg Strauss) operā “Salome” (Salome, 1904), kā arī daudz citu lomu.

Bez tam O. Žubīša repertuārā bija gan tenora partija L. van Bēthovena 9. simfonijas (1824) finālā, gan arī dažādu komponistu oriģināldziesmas.

1933. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, IV šķira.