Jēdziena plašāks skaidrojums tiek sniegts krievu higiēnistu Aleksandra Lapteva (Александр Лаптев), Sergeja Poļijevska (Cepгeй Полиевский), Alekseja Pokrovska (Алексей Покровский), Vladimira Kovaļa (Владимир Коваль) un citu darbos: sporta higiēna ir viena no higiēnas nozarēm, kas pētī vides ietekmi uz sporta nodarbībās iesaistītu cilvēku veselību un darbspējām. Sporta higiēnas mērķis atbilstīgi higiēnas zinātnes mērķim ir saglabāt un uzlabot sporta nodarbībās iesaistītu cilvēku veselību, novēršot nelabvēlīgu vides faktoru ietekmi. Sporta higiēna to veic ar izstrādātu normu, standartu un regulācijas palīdzību.

Sporta higiēna tiek uzskatīta arī par kompleksu zinātņu – sporta medicīnas un sporta zinātnes – sastāvdaļu. Šī iemesla dēļ sporta higiēnas jautājumi netiek pētīti kā sporta higiēnas, bet sporta medicīnas vai sporta zinātnes problēmas.

Sporta higiēnas pētījumu priekšmets ir mijiedarbība starp cilvēka organismu un vidi dažādu fizisko aktivitāšu laikā. Piemēram, kā sporta nodarbību vietas apgaismojums, gaisa fizikālais (troksnis) vai ķīmiskais piesārņojums ietekmē sportista pašsajūtu, veselību un/vai darbspējas. Dažādu līmeņu sporta aktivitāšu dalībnieku veselību un darbspējas ietekmē ārtelpu un iekštelpu vide, dzīvesveids, uzturs, fiziskās slodzes atbilstība organisma funkcionālajam stāvoklim un fiziskajai sagatavotībai. Sportista veselību ietekmējošie faktori nosaka sporta higiēnas uzdevumus: pētīt vides faktoru ietekmi uz sporta nodarbību dalībnieku veselību un darbspējām; izstrādāt pasākumus, normas un standartus, kas nodrošinātu optimālus sporta treniņu apstākļus, novērstu slimības un saglabātu sportistu veselību; sekmēt sporta nodarbību dalībnieku pretestības spējas veselībai nelabvēlīgu faktoru ietekmei.

Jautājumi, ko pēta mūsdienu sporta higiēna, ir fizisko aktivitāšu ietekme uz dažāda vecuma cilvēka organismu; lielo sporta centru higiēna; infekcijas slimību, galvenokārt ādas un elpceļu infekciju, profilakse kontakta sporta veidos; jaunu materiālu izmantošana sporta apavu un apģērbu ražošanā, speciālu pārtikas produktu un uztura bagātinātāju izmantošana sportistu darbspēju veicināšanai. Pētījumu rezultāti kalpo par zinātnisku pamatu slimību un traumu profilaksei sportā.

Specifiskā sporta higiēnas metodoloģija ir zinātniski pamatotu metožu un līdzekļu kopums sporta nodarbībās iesaistītu cilvēku un vides savstarpējās ietekmes izpētei. Līdz 20. gs. vidum sporta higiēnas pētījumos, tāpat kā higiēnā vispār, valdīja cēloņa–seku pieeja. Vēlāk tā mainījās uz riska faktoru pieeju. Veselības riska faktori ir kādai videi raksturīgie apstākļi, kas spēj izraisīt slimības, savainojumus vai darbspēju kritumu. Sporta higiēnā tiek pētīta vides fizikālo, ķīmisko, bioloģisko, psihoemocionālo faktoru, kā arī fizisko aktivitāšu, sporta treniņu un dzīvesveida ietekme uz cilvēka organismu. Sporta higiēnas pētniecība balstās uz šādiem principiem: veselības riska faktora identifikācija sporta nodarbību vidē; situācijas novērtēšana, izdarot laboratoriskos mērījumus un salīdzinot mērījumu rezultātus ar robežvērtībām; preventīvo un tehnisko pasākumu izstrādāšana un ieviešana. Šo principu īstenošanai tiek izmantoti aprakstoši, analītiski un eksperimentāli pētījumi populācijā. Sporta higiēna plaši izmanto citu zinātņu – bioloģijas, epidemioloģijas, ķīmijas, toksikoloģijas, fizikas, ekoloģijas, matemātikas – atziņas un metodes. Senākā un vienkāršākā pētniecības metode ir sanitārā apraksta metode. Balstoties uz vides faktoru aprakstu, veidojas pieņēmums par attiecīgo faktoru ietekmi uz cilvēka veselību un darbspējām. Padziļinātai vides stāvokļa izpētei izmanto instrumentālas un laboratorijas metodes. Fizikālās metodes, piemēram, gaisa temperatūras, putekļu daudzuma gaisā, trokšņa līmeņa mērījumi utt., ļauj novērtēt apkārtējās vides fizikālo stāvokli un fizikālos veselības riska faktorus. Ķīmiskās metodes, piem., hlora daudzuma noteikšana peldbaseina ūdenī, ogļskābās gāzes, slāpekļa oksīdu, formaldehīda un citu ķīmisku vielu noteikšana iekštelpu gaisā, dod iespēju noteikt un novērtēt vides objektu ķīmisko sastāvu un ķīmiskos veselības riska faktorus. Bakterioloģiskās metodes izmanto, lai novērtētu vides bakterioģisko piesārņojumu. Fizioloģiskās un klīniskās metodes izmanto, lai konstatētu funkcionālas pārmaiņas organismā noteikta faktora ietekmē laboratorijas vai klīnikas apstākļos, piem., laboratorijā novērtē vibrācijas ietekmi uz muskuļu darbu un muskuļu spēka attīstību. Eksperimentālā metode dod iespēju pierādīt vai atklāt kāda vides faktora ietekmi uz organismu, sportista veselību un darbspējām laboratorijas vai dabiskos apstākļos. Sanitārās statistikas metode, pamatojoties uz liela novērojumu skaita matemātiskas apstrādes datiem, parāda vides faktoru ietekmi uz darbspējām, saslimstību un traumatismu populācijā.

Par pētījumu instrumentiem sportista veselības stāvokļa, darbspēju un pašsajūtas novērtēšanai tiek izmantotas aptaujas, intervijas, testi, novērojumu protokoli, uzskaites lapas, medicīniskā apskate, laboratoriskie un klīniskie pētījumi.

Empīriskajai higiēnai ir sena vēsture. Senajā Ķīnā, bet sevišķi Grieķijā un Romā, liela uzmanība tika pievērsta ķermeņa kopšanai, tīrībai un fiziskai attīstībai. Higiēna kā zinātne sāka attīstīties jau Hipokrata (Ιπποκράτης) laikā. Viduslaikos persiešu ārsts Avicenna (Avicenna) sarakstīja medicīnisko enciklopēdiju “Medicīnas kanons” (القانون في الطب, al-Qānūn fī aṭ-Ṭibb, 1025), kurā ievērojama vieta veltīta vides veselībai un personīgajai higiēnai, kas ietever arī fizisko aktivitāti. Pirmie pamatotie spriedumi par fizisko vingrinājumu un fiziskās audzināšanas nozīmi cilvēka fiziskajā un garīgajā attīstībā parādījās 17. gs. čehu pedagoga Jana Amosa Komenska (Jan Amos Komenský) darbos. J. A. Komenskis fizisko audzināšanu definēja kā kompleksu sistēmu, kuras uzdevums ir nostiprināt veselību.

Sporta higiēna kā eksperimentāla zinātnes nozare visvairāk attīstījusies Krievijā. Uzskata, ka sporta higiēnas kā eksperimentālas zinātnes pamatlicējs ir Pjotrs Lesgafts (Пётр Лeсгафт) – tolaik Pēterburgas Medicīnas un ķirurģijas akadēmijas profesors. P. Lesgafts publicēja pirmo grāmatu sporta higiēnā – “Rokasgrāmata skolas vecuma bērnu fiziskajā audzināšanā” (Руководство к физическому образованию детей школьного возраста, 1901), kurā pamatota fizisko vingrinājumu labvēlīgā ietekme uz bērnu fizisko un garīgo attīstību. Vēlāk, balstoties uz P. Lesgafta klasiskajiem pētījumiem, tika radīta fiziskās audzināšanas teorija un izstrādāti sportistu medicīniskās kontroles organizatoriskie un metodiskie pamati.

No 1919. gada sporta higiēna turpināja attīstīties Lesgafta Fiziskās kultūras institūtā (Институт физической культуры им. П. Ф. Лесгафта) un no 1920. gada Centrālajā Fiziskās kultūras institūtā Maskavā (Центральный институт физической культуры), kur bija nodibinātas higiēnas katedras. P. Lesgafta darbu turpināja Aleksejs Minhs (Алексей Минх). A. Minha devums ir ap 300 zinātnisku publikāciju un higiēnas mācību grāmatas sporta augstskolu studentiem. 20. gs. 70. gados ievērojamu devumu sporta higiēnā sniedzis S. Poļijevskis. S. Poļijevskis pētījis uztura ietekmi uz sportista darbspējām un veselību. Visvairāk pētītie jautājumi bijuši sportistu darbspējas veicinošie dabiskie līdzekļi, fizisko darbspēju atjaunošana, norūdīšanās kā līdzeklis organisma pretestības spēju nelabvēlīgiem vides apstākļiem sekmēšanai; sporta inventāra un apģērba higiēna, sporta ekoloģija. No 2011. gada pētījumi sporta higiēnā tiek veikti Krievijas Valsts fiziskās kultūras, sporta, jaunatnes un tūrisma universitātē Maskavā (Российский Государственный Университет Физической Культуры, Спорта, Молодёжи и Туризма, ГЦОЛИФК). Pētījumu rezultāti publicēti galvenokārt universitātes zinātnisko rakstu krājumos un žurnālā Гигиена и Санитария (kopš 1922). 

Daudz pētīti bērnu un pusaudžu fiziskās audzināšanas higiēnas jautājumi. Zinātnieki izstrādājuši normatīvus dažādu apkārtējās vides faktoru iedarbībai uz augošu organismu, lai noteiktu optimālu mācību un audzināšanas režīmu, piemērotus apstākļus normālai bērna attīstībai. Noskaidroti skolēnu darbspēju un noguruma fizioloģiskie pamati, zinātniski pamatota skolēnu hipodinamijas ietekme uz veselību un izstrādāti pusaudžu fiziskās sagatavotības kritēriji GDA (komplekss “Gatavs darbam un aizsardzībai”) normu kārtošanai. Vides faktoru un fiziskās aktivitātes ietekme uz bērnu veselību un citi specifiski bērnu un pusaudžu higiēnas jautājumi mūsdienās plaši tiek pētīti Bērnu un pusaudžu higiēnas zinātniskajā institūtā (Научно исследовательский институт гигиены и охраны здоровья детей и подростков Минздрава России).

Tā kā sporta higiēna kā atsevišķa higiēnas nozare visvairāk attīstīta Krievijā, tur arī strādā zinātnieki, kuri mūsdienās dod redzamu ieguldījumu sporta higiēnas attīstībā: A. Pokrovskis, Konstantīns Petrovskis (Константин Петровский) sporta uztura higiēnas jomā, Aleksejs Suharevs (Алексей Сухарев) bērnu un pusaudžu sporta jomā, A. Laptevs, S. Poļijevskis, V. Kovaļs, Tamāra Rodionova (Тамара Родионова) – dažādās sporta higiēnas problēmās.

Nav pētīts, kāpēc rietumos sporta higiēna nav attīstījusies kā atsevišķa nozare. Viens no iemesliem šādai attīstības tradīcijai – sporta higiēna kopš 20. gs. sākuma tiek uzskatīta par sporta medicīnas subdisciplīnu. 1911. gadā Vācijā tika izdota Zigfrīda Veisbena (Siegfrid Weissben) grāmata “Sporta higiēna” (Hygiene des sports), kuras saturs atbilst mūsdienu sporta medicīnas saturam. Grāmatā iekļauti arī sporta higiēnas jautājumi, kas tolaik bija aktuāli – sportista personīgā higiēna un  izsargāšanās no slimības. No 20. gs. sākuma sporta higiēna ir multidisciplināras, iekļaujošas zinātnes – sporta medicīnas – daļa. 

Vēl viens iespējamais iemesls, kāpēc Krievijā un dažās Austrumeiropas valstīs attīstījās sporta higiēna, ir specializētu sporta augstākās izglītības iestāžu darbība, piemēram, sporta izglītības akadēmijas Polijā, Bulgārijā, Lietuvā, Latvijā u. c., kurās atsevišķās laboratorijās un/vai katedrās, piemēram, higiēnas katedrā, tiek veikta zinātniska darbība. Rietumos sporta speciālistus gatavo universitātēs, parasti Veselības un sporta izglītības nodaļās jeb fakultātēs. Universitātēs pētījumi parasti ir kompleksi, tajos piedalās dažādu zinātņu pārstāvji, un pētījumi iekļaujas kompleksu zinātņu – sporta zinātnes vai sporta medicīnas – saturā.

Kopš 20. gs. 80. gadiem līdz ar vides zinātņu attīstību higiēnas zinātnes robežas ir izplūdušas. Pētījumi par sporta vidi tiek veikti dažādu vides zinātnes nozaru un sabiedrības veselības ietvaros. Vides zinātnes nozares, kuras pēta arī sporta higiēnas jautājumus, ir vides veselība un arodveselība. Vides veselība ir teorija un prakse, kas pēta un kontrolē vides faktorus, kuri potenciāli var negatīvi ietekmēt pašreizējās paaudzes un nākamo paaudžu veselību.

Saistībā ar vides veselību laika posmā no 20. gs. 80. gadiem līdz mūsdienām sporta higiēnā izvirzījušies šādi galvenie pētījumu virzieni: infekcijas slimību izplatība sportistu vidū un infekcijas slimību profilakse sporta nodarbību vietās; sportistu vakcinācija; vides piesārņojuma, toksisku ķīmisku vielu un pesticīdu uzkrāšanās vidē, ozona slāņa noārdīšanās, klimata pārmaiņu, trokšņa ietekme uz sporta nodarbībās iesaistīto cilvēku veselību; sporta negatīvā ietekme uz vidi jeb vidē atstātā “ekoloģiskā pēda”. Lai izvērtētu sporta ietekmi uz vidi, katru otro gadu Starptautiskā olimpiskā komiteja (International Olympic Committee) kopā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Vides programmu rīko starptautisku konferenci par sportu un vidi (World Conference on Sport and the Environment).

Sporta higiēna tradicionāli ir studiju kurss vai sporta medicīnas kursa daļa sporta augstskolās. Tradicionālais studiju kursa saturs: gaisa higiēna (gaisa kā dabiskas vides ietekme uz cilvēka organismu, gaisa piesārņojuma ietekme uz cilvēka organismu); sporta nodarbību norises vietu higiēna (sporta telpu mikroklimats, higiēnas prasības sporta telpās, fizikālais, ķīmiskais un bioloģiskais piesārņojums sporta nodarbību vietās, sportista aizsardzība pret nelabvēlīgu vides faktoru ietekmi); sportista personīgā higiēna un dzīvesveids (ķermeņa kopšana, apģērbs un apavi, dienas režīms, apreibinošo vielu lietošanas ietekme); sportista uztura higiēna; sporta darbspēju atjaunošanas higiēniskie līdzekļi; jauno sportistu (bērnu un pusaudžu) higiēna; sporta ietekme uz vidi.

Ievērojot to, ka arī sportistu vidū ir izplatītas infekcijas slimības, neveselīgi ēšanas paradumi, apreibinošo vielu lietošana un citi veselību ietekmējošie paradumi, rodas nepieciešamība sporta nodarbībās iesaistītās personas informēt par veselības riska faktoriem un izglītot higiēnas jautājumos, lai palīdzētu sportistiem izveidot veselīgus paradumus vai mainīt veselību ietekmējošos paradumus. Izglītības projektu un programmu plānošanā un īstenošanā izmanto sabiedrības veselībā pazīstamās cilvēka uzvedības teorijas: veselības pārliecības, plānotās uzvedības, apzinātās uzvedības, sociālās mācīšanās un citas. Teorētiskie modeļi parāda cilvēka uzvedību ietekmējošos faktorus. Piem., lai veiktu dopinga lietošanas profilaksi sportistu vidū, nepieciešams izpētīt, kādi apstākļi nosaka dopinga lietošanas izvēli. Šim nolūkam tiek izveidotas aptaujas anketas, kas atbilst kādam no teorētiskajiem modeļiem, un tiek novērtēts, vai dopinga lietošana notiek atbilstīgi modelī iezīmētajiem noteicošajiem faktoriem. Izpētīts, ka bieži dopinga lietošanu ietekmē plānotās uzvedības modelim atbilstošie faktori: attieksme, subjektīvās normas un apzinātas savas uzvedības kontroles iespējas. Tālāk var plānot profilakses pasākumus attieksmes, subjektīvo normu izmainīšanai un paškontroles nostiprināšanai.

Vides zinātņu pētījumu rezultāti visbiežāk atspoguļoti žurnālā International Journal of Hygiene and Environmental Health (izdod ELSEVIER, no 2000. gada, iepriekš pazīstams kā Zentralblatt fur Hygiene und Umweltmedizin). Pētījumus par fizisko aktivitāšu ietekmi uz cilvēka organismu un slimību izplatību sporta vidē veic sporta medicīnas pētniecības iestādes, un tie tiek publicēti dažādos medicīnas jautājumiem veltītos zinātniskajos izdevumos, piem., Journal of Sports Science and Medicine (no 2002. gada izdod Uludagas Universitāte, Uludağ Üniversitesi), Medicine and Science in Sports and Exercise (no 1969. gada, izdod Amerikas Sporta medicīnas koledža, American College of Sports Medicine), Exercise and Sport Sciences Reviews (no 1973. gada, izdod Amerikas Sporta medicīnas koledža) un citos. Amerikas Nacionālā Sporta treneru asociācija (National Athletic Trainers Association, NATA), kuras mērķis ir sekmēt sertificētu treneru darbu sportistu veselības saglabāšanā, izdod žurnālus Athletic Training Education Journal (no 2006. gada) un Journal of Athletic Training (no 1992. gada), kuros publicēti pētījumi par slimību un traumu cēloņiem, izplatību un profilaksi, kā arī citi ar sportistu veselību saistīti jautājumi.