AizvērtIzvēlne
Sākums
Atjaunots 2025. gada 22. aprīlī
Andris Antuzevičs

optiskā spektroskopija

(angļu optical spectroscopy, vācu optische Spektroskopie, franču spectroscopie optique, krievu Š¾ŠæŃ‚ŠøŃ‡ŠµŃŠŗŠ°Ń ŃŠæŠµŠŗŃ‚Ń€Š¾ŃŠŗŠ¾ŠæŠøŃ)
spektroskopijas apakÅ”nozare, kurā tiek pētÄ«ta optiskā starojuma mijiedarbÄ«ba ar vielu

Saistītie Ŕķirkļi

  • elektronu paramagnētiskās rezonanses spektroskopija
  • gamma starojuma spektroskopija
  • infrasarkanā starojuma spektroskopija
  • kodolu magnētiskās rezonanses spektroskopija
  • luminiscences spektroskopija
  • rentgenstaru spektroskopija
Uz prizmu krītoŔs lāzera starojums.

Uz prizmu krītoŔs lāzera starojums.

Autors Doug McLean. Avots: Shutterstock.com. 

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Praktiskā un teorētiskā nozīme
  • 3.
    Galvenie sastāvelementi
  • 4.
    Nozares teorijas
  • 5.
    Galvenās pētniecības metodes
  • 6.
    ÄŖsa vēsture
  • 7.
    PaÅ”reizējais attÄ«stÄ«bas stāvoklis
  • 8.
    Galvenās pētniecības iestādes
  • 9.
    Svarīgākie periodiskie izdevumi
  • 10.
    Nozīmīgākie pētnieki
  • Multivide 5
  • SaistÄ«tie Ŕķirkļi
  • TÄ«mekļa vietnes
  • Ieteicamā literatÅ«ra
  • KopÄ«got
  • Izveidot atsauci
  • Drukāt

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Praktiskā un teorētiskā nozīme
  • 3.
    Galvenie sastāvelementi
  • 4.
    Nozares teorijas
  • 5.
    Galvenās pētniecības metodes
  • 6.
    ÄŖsa vēsture
  • 7.
    PaÅ”reizējais attÄ«stÄ«bas stāvoklis
  • 8.
    Galvenās pētniecības iestādes
  • 9.
    Svarīgākie periodiskie izdevumi
  • 10.
    Nozīmīgākie pētnieki
Kopsavilkums

Optiskais starojums ir elektromagnētiskā spektra diapazons, kurā ietilpst redzamā gaisma (400‒700 nm) un daļa no ultravioletā (UV: 10‒400 nm) un infrasarkanā (IS: 700 nm‒1 mm) starojuma apgabaliem. Pētot optiskā starojuma absorbcijas, atstaroÅ”anās, izkliedes un emisijas procesus, ir iespējams spriest par kvantu mehāniskām pārejām vielas elektroniskajā struktÅ«rā. Optiskā spektroskopija apvieno daudzveidÄ«gu metožu klāstu, kurās informācija tiek iegÅ«ta, analizējot optiskā starojuma mijiedarbÄ«bas procesus ar pētāmo objektu.

Praktiskā un teorētiskā nozīme

Optiskā starojuma, precÄ«zāk, redzamās gaismas, diapazons cilvēkos izraisa redzes sajÅ«tu un lÄ«dz ar to ir viens no svarÄ«gākajiem informācijas avotiem par mÅ«su apkārtējo vidi. Tas, kādā veidā materiāls mijiedarbojas ar gaismu ā€“ absorbē, atstaro, izkliedē vai izstaro –, nosaka tā pielietojumus ikdienā. Optiskajā spektroskopijā starojums tiek izmantots kā zonde, lai raksturotu mijiedarbÄ«bas procesus ar vielu atomārā mērogā, ko plaÅ”i izmanto dabas un dzÄ«vÄ«bas zinātņu nozaru pētÄ«jumos. Optiskās spektroskopijas metodes ir neatņemamas daudzu nozaru produkcijas kvalitātes kontrolē, piemaisÄ«jumu analÄ«zē un procesu uzraudzÄ«bā, kā arÄ« elektronikā, sensoros, medicÄ«niskajā diagnostikā un citos pielietojumos.

Galvenie sastāvelementi

AtkarÄ«bā no starojuma mijiedarbÄ«bas izpausmes ar pētāmo objektu izdala absorbcijas, atstaroÅ”anās, izkliedes un luminiscences spektroskopijas metodes. GrupēŔanu var veikt arÄ« pēc izmantotā optiskā starojuma diapazona UV, redzamās gaismas un IS starojuma metodes. AtseviŔķi izdala vakuuma UV (vacuum ultraviolet, VUV) diapazonu (< 200 nm), kurā spektroskopisko pētÄ«jumu veikÅ”anai traucē atmosfēras gāzu absorbcija un tādējādi eksperimenti ir jāveic vakuumā. AtkarÄ«bā no pētāmās sistēmas var izdalÄ«t atomu, molekulu un kondensētās vides spektroskopijas metodes. Metožu apakÅ”klasi veido svārstÄ«bu spektroskopija ā€“ IS starojuma spektroskopija un Ramana spektroskopija –, kurā tiek pētÄ«ti molekulārie svārstÄ«bu procesi vielā. Optiskās spektroskopijas eksperimenti var tikt integrēti optiskajos un skenējoŔās zondes mikroskopos, lai veiktu pētÄ«jumus mikromērogā un pat nanomērogā.

Nozares teorijas

Elektromagnētisko viļņu un to parādÄ«bu aprakstam optiskajā diapazonā var izmantot optikas teorijas. Lai izskaidrotu starojuma izraisÄ«tos procesus vielā, jāizmanto kvantu fizika. Viens no svarÄ«gākajiem elektromagnētiska viļņa un gaismas kvanta ā€“ fotona ā€“ raksturlielumiem ir enerÄ£ija E.

Ja pētāmā viela tiek apgaismota ar starojumu, kura intensitāte ir I0, tad vispārÄ«gā gadÄ«jumā var novērot tā atstaroÅ”anos Ia, izkliedi Ii vai izieÅ”anu cauri paraugam Ic. Pārējais starojums tiek vielā absorbēts un pēc tam vai nu emitēts luminiscences veidā ar intensitāti Ie, vai arÄ« pārveidots citos enerÄ£ijas veidos, parasti siltumā.

Viena no optikas pamatparādÄ«bām ir gaismas atstaroÅ”anās. Tās laikā uz robežvirsmu krÄ«toÅ”s vilnis maina virzienu, atgriežoties vidē, no kuras tas nācis. KvantitatÄ«vam parādÄ«bas aprakstam tiek izmantots gaismas atstaroÅ”anās likums, kas nosaka, ka stara kriÅ”anas un atstaroÅ”anās leņķiem jābÅ«t vienādiem. Izdala spoguļatstaroÅ”anos (specular reflectance) no gludām virsmām un difÅ«zo atstaroÅ”anos (diffuse reflectance) no nelÄ«dzenām virsmām, ko novērojam kā izkliedi dažādos virzienos. Gaismas izkliede var bÅ«t elastÄ«ga (krÄ«toŔā un izkliedētā starojuma viļņa garumi ir vienādi) vai neelastÄ«ga (viļņa garumi ir atŔķirÄ«gi). ElastÄ«go gaismas izkliedi sÄ«kāk iedala MÄ« izkliedē, ja daļiņu izmērs ir samērojams ar starojuma viļņa garumu, un Releja izkliedē, ja izkliede notiek no ļoti mazām daļiņām, piemēram, gaisa molekulām. Optiskā starojuma neelastÄ«go izkliedi dēvē par Ramana izkliedi jeb Ramana efektu.

Paraugam cauri izgājuŔā starojuma daļu samazina arÄ« absorbcijas zudumi. Optiskā starojuma absorbcijas rezultātā notiek kvantu mehāniskas pārejas starp enerÄ£ijas lÄ«meņiem vielas elektroniskajā struktÅ«rā. Starojums IS diapazonā var ierosināt pārejas starp rotācijas vai svārstÄ«bu apakÅ”lÄ«meņiem; redzamās gaismas absorbcijas rezultātā notiek pārejas starp vielas elektroniskajiem apakÅ”lÄ«meņiem, savukārt lielākas enerÄ£ijas UV starojuma kvanti var izsaukt arÄ« jonizācijas procesus. KvantitatÄ«vam absorbcijas aprakstam tiek izmantots Bēra-Lamberta likums, kas saista krÄ«toŔā I0 un paraugam cauri izgājuŔā Ic starojuma intensitātes (jaudas) ar absorbciju un paraugu raksturojoÅ”iem parametriem.

Elektromagnētisks vilnis ir Ŕķērsvilnis, kurā perpendikulāri viļņa izplatīŔanās virzienam norisinās saistÄ«tas elektriskā un magnētiskā lauka svārstÄ«bas. AtseviŔķos gadÄ«jumos elektromagnētiskā starojuma mijiedarbÄ«ba ar vielu var bÅ«t atkarÄ«ga no tā polarizācijas jeb svārstÄ«bu virziena telpā. 

Daudzās vielās norisinās arÄ« apgriezts process absorbcijai ā€“ starojuma emisija. Ar termisko starojumu nesaistÄ«tu elektromagnētiskā starojuma emisiju, kuras ilgums ievērojami pārsniedz elektromagnētiskā viļņa svārstÄ«bu periodu, sauc par luminiscenci. Luminiscences priekÅ”nosacÄ«jums ir enerÄ£ijas absorbcija, kuras rezultātā tiek ierosināti vielas atomu vai molekulu valences elektroni. Elektroni no ierosinātajiem stāvokļiem pakāpeniski atgriežas pamatstāvoklÄ«, enerÄ£ijas starpÄ«bu izstarojot fotonu veidā un pārējo zaudējot beizstarojuma procesu laikā.

Optisko parādÄ«bu apraksts ir atkarÄ«gs no vielas agregātstāvokļa. Atomu un jonu optiskās Ä«paŔības nosaka to elektroniskā struktÅ«ra, tas ir, elektronu skaits un izkārtojums čaulās. Molekulās atomi ir saistÄ«ti ar Ä·Ä«miskām saitēm, kā rezultātā ir iespējama to savstarpēja rotācijas vai svārstÄ«bu kustÄ«ba. Elektronisko stāvokļu aprakstam kvantu Ä·Ä«mijā izmanto molekulāro orbitālo teoriju (molecular orbital theory). Cietvielās papildus jāņem vērā atomu cieÅ”ais izkārtojums režģī un to savstarpējās mijiedarbÄ«bas, ko skaidro cietvielu fizika. Optiskais starojums var ierosināt elektronu pārejas starp valences un vadÄ«tspējas zonām (fundamentālā absorbcija), paÅ”vielas defektos vai optiski aktÄ«vos piemaisÄ«juma jonos (aktivatoros), režģa svārstÄ«bas un citus procesus. SvarÄ«gs jēdziens spektru interpretācijā un sasaistē ar optiski aktÄ«vā centra elektronisko struktÅ«ru un tā tuvāko apkārtni ir simetrija.

Galvenās pētniecības metodes

Viena no optiskās spektroskopijas pamatmetodēm ir absorbcijas spektroskopija. Absorbcijas eksperimenta pamatā ir paraugam cauri izgājuŔā starojuma mērÄ«jums atkarÄ«bā no starojuma viļņa garuma. Cauri izgājuŔā starojuma intensitātes atkarÄ«bu no viļņa garuma raksturo caurlaidÄ«bas spektrs, savukārt absorbcijas spektrā tiek attēlots vielā absorbētais starojuma sadalÄ«jums pa viļņu garumiem. Spektrālās analÄ«zes veikÅ”anai nepiecieÅ”ams starojuma avots, elements tā sadalīŔanai spektrā un detektors. Viens no galvenajiem kritērijiem avota izvēlē ir nepiecieÅ”amais spektra apgabals ā€“ UV un redzamās gaismas diapazonā piemēroti avoti ir starojuma lampas, gaismas diodes un lāzeri, savukārt IS spektra diapazonā izmanto arÄ« sakarsētus materiālus, kuri emitē termisko starojumu atbilstoÅ”i absolÅ«ti melna Ä·ermeņa modelim. Dažādu viļņu garumu atdalīŔanai izmanto filtrus, prizmas vai difrakcijas režģus, bet Furjē transformācijas spektroskopijā izmanto interferometrisku signāla reÄ£istrēŔanas principu. Galvenie optikas sistēmas elementi staru gaitas kontrolei ir lēcas, spoguļi un optiskās Ŕķiedras. VisplaŔāk izmantotie optiskā starojuma detektori ir cietvielu elektronikas ierÄ«ces.

Polarizētās gaismas eksperimentos optikas sistēma jāpapildina ar elementiem, kas ļauj iegÅ«t lineāri vai cirkulāri polarizētu gaismu. AtbilstoŔās metodes iedala lineārā dihroisma (linear dichroism, LD) un cirkulārā dihroisma (circular dichroism, CD) metodēs, kas visplaŔāk tiek pielietotas biomolekulu un sintētisku polimēru struktÅ«ras analÄ«zē. Elipsometrija (ellipsometry) ir cietvielu sastāva, morfoloÄ£ijas un dielektrisko Ä«paŔību raksturoÅ”anas metode, kuras pamatā ir gaismas polarizācijas mērÄ«jumi. Absorbcijas anizotropiju ārēja magnētiskā lauka klātbÅ«tnē pēta magnētiskā cirkulārā dihroisma (magnetic circular dichroism, MCD) spektroskopijā.

Gaismu necaurlaidÄ«gu paraugu struktÅ«ras un Ä«paŔību pētÄ«jumiem izmanto atstaroÅ”anās tipa spektroskopijas (reflectance spectroscopy) metodes. IzŔķir iekŔējās un ārējās atstaroÅ”anās metodes. Gludu virsmu raksturoÅ”anai veic mērÄ«jumus spoguļatstaroÅ”anās režīmā. DifÅ«zās atstaroÅ”anās mērÄ«jumi ir piemēroti nepulētu virsmu un pulverveida paraugu analÄ«zei. Šādu mērÄ«jumu veikÅ”anai izmanto integrējoÅ”o sfēru (integrating sphere) – dobu sfēriskas formas optisko komponenti ar atstarojoÅ”u iekŔējo virsmu, kuras uzdevums ir vienmērÄ«gi izkliedēt pētāmo starojumu.

AtseviŔķi tiek izdalÄ«tas optiskās spektroskopijas metodes molekulāro svārstÄ«bu pētÄ«jumiem. IS starojuma spektroskopijā pārejas starp molekulu svārstÄ«bu apakÅ”lÄ«meņiem tiek ierosinātas tieŔā veidā ā€“ starojuma absorbcijas rezultātā. Ramana spektroskopijā informācija par vielā notiekoÅ”ajiem svārstÄ«bu procesiem tiek iegÅ«ta, analizējot frekvenču nobÄ«des starp krÄ«toÅ”o un neelastÄ«gi izkliedēto starojumu. Tā kā starojuma izkliedes un absorbcijas procesi vielā ierosina atŔķirÄ«gus molekulu svārstÄ«bu veidus, abas svārstÄ«bu spektroskopijas metodes dēvē par komplementārām.

Luminiscences spektroskopijā ir ietvertas optiskās spektroskopijas metodes, kurās informāciju par pētāmo paraugu iegÅ«st, analizējot luminiscences raksturlielumus – ierosmes vai emisijas viļņa garumu, luminiscences kvantu iznākumu, dzÄ«veslaiku vai polarizāciju. Galvenais kritērijs, pēc kura klasificē luminiscences spektroskopijas metodes, ir luminiscences ierosmes veids.

Ir metodes, kurās tiek pētÄ«tas optiska signāla izmaiņas ārējas faktoru, piemēram, spiediena, elektriskā vai magnētiskā lauka, iedarbÄ«bas rezultātā (perturbation spectroscopy). Optiskajā Zēmana spektroskopijā (Zeeman spectroscopy) tiek pētÄ«tas spektrāllÄ«niju saŔķelÅ”anās statiskā magnētiskā laukā. Optiski detektējamās magnētiskās rezonanses (optically detected magnetic resonance, ODMR) metodēs tiek mērÄ«ta izmaiņa optiska signāla intensitātē elektronu paramagnētiskās rezonanses (electron paramagnetic resonance, EPR) iestāŔanās brÄ«dÄ«. Dažas no ODMR variācijām ir MCD detektēta EPR (MCD-EPR), fotoluminiscencē detektēta EPR (photoluminescence-detected EPR, PL-EPR) un citas.

Optiskās spektroskopijas metodes plaÅ”i izmanto optiskajā un skenējoŔās zondes mikroskopijā, lai veiktu pētÄ«jumus mikro vai nanomērogā.

ÄŖsa vēsture

Optiskās spektroskopijas kā zinātnes pirmsākums meklējams 17. gs. otrās puses ÄŖzaka Ņutona (sir Isaac Newton) optikas eksperimentos. 1666. gadā viņŔ demonstrēja baltās gaismas sadalīŔanos dažādu krāsu starojumā, tai izejot cauri prizmai, un pirmais izmantoja terminu ā€œspektrsā€. 1704. gadā tika publicēta ÄŖ. Å…Å«tona grāmata ā€œOptikaā€ (Opticks: or, A Treatise of the Reflexions, Refractions, Inflexions and Colours of Light), kurā tika aprakstÄ«ta gaismas korpuskulārā jeb daļiņu teorija un dažādas gaismas parādÄ«bas. Viens no lielākajiem gaismas korpuskulārās teorijas oponentiem bija ÄŖ. Å…Å«tona laikabiedrs ā€“ holandieÅ”u fiziÄ·is Kristiāns Heigenss (Christiaan Huygens), 1690. gadā publicējot gaismas viļņu teoriju grāmatā ā€œTraktāts par gaismuā€ (TraitĆ© de la LumiĆØre: Où font expliquĆ©es Les causes de ce qui luy arrive Dans la Reflexion & Dans la Refraction). 

Saules starojums bija viens no pirmajiem spektroskopisko pētÄ«jumu objektiem. 1800. gadā britu astronoms Viljams HerÅ”els (Frederick William Herschel) atklāja, ka daļu no Saules spektra veido cilvēkiem neredzams infrasarkanais starojums. 1801. gadā lÄ«dzÄ«gus novērojumus uz Ä«sāku viļņa garuma pusi veica vācu zinātnieks Johans Riters (Johann Wilhelm Ritter), atklājot ultravioleto spektra apgabalu. 1802. gadā britu zinātnieks Viljams Volastons (William Hyde Wollaston) Saules spektrā novēroja tumÅ”as joslas. Detalizētākus pētÄ«jumus ar paÅ”bÅ«vētu spektrometru, kurā pirmoreiz tika izmantots difrakcijas režģis, veica vācu fiziÄ·is Jozefs fon Fraunhofers (Joseph Ritter von Fraunhofer). LÄ«dz 1814. gadam viņŔ bija tabulējis vairākus simtus absorbcijas lÄ«niju Saules spektrā. 1859. gadā J. von Fraunhofera lÄ«niju sasaisti ar dažādu Ä·Ä«misko elementu raksturÄ«go absorbciju demonstrēja vācu zinātnieki Gustavs Kirhofs (Gustav Robert Kirchhoff) un Roberts Bunsens (Robert Wilhelm Eberhard Bunsen). G. Kirhofa un R. Bunsena darbs lika pamatus Ä·Ä«misku elementu spektroskopiskai analÄ«zei.

Paradigmu maiņu starojuma un vielas mijiedarbÄ«bu procesos 20. gs. sākumā iezÄ«mēja kvantu optikas attÄ«stÄ«ba. Viens no kvantu teorijas aizsācējiem bija vācu fiziÄ·is Makss Planks (Max Karl Ernst Ludwig Planck), 1900. gadā postulējot, ka enerÄ£ija tiek izstarota diskrētos daudzumos jeb kvantos, nevis nepārtraukta viļņa veidā. 1905. gadā Alberts EinÅ”teins (Albert Einstein) izskaidroja fotoefektu, pieņemot, ka gaismas enerÄ£ija ir kvantēta, un ieviesa fotona jēdzienu. Dāņu fiziÄ·is Nilss Bors (Niels Henrik David Bohr) 1913. gadā izstrādāja relatÄ«vi vienkārÅ”u atoma modeli, uz kura pamata bija iespējams izskaidrot Å«deņraža spektrā novērotās spektrāllÄ«nijas. Gaismas kvantu teorija Ŕķita nesavienojama ar skotu zinātnieka Džeimsa Maksvela (James Clerk Maxwell) klasisko elektromagnētiskā starojuma teoriju, taču eksperimentālo rezultātu skaidroÅ”anai nācās pieņemt, ka gaismai piemÄ«t ā€œdaļiņas un viļņa duālismsā€. Par stÅ«rakmeni kvantu sistēmu elektronisko lÄ«meņu kvantitatÄ«vam aprakstam kļuva 1926. gadā postulētais vācu fiziÄ·a Ervina Å rēdingera (Erwin Rudolf Josef Alexander Schrƶdinger) vienādojums. Uz tā pamata bija iespējams aprēķināt atomu enerÄ£ijas lÄ«meņus, spektroskopisko pāreju varbÅ«tÄ«bas un izskaidrot optiskā starojuma absorbcijas un emisijas mehānismus. Pakāpeniski kvantu teorija tika pielāgota molekulu un cietvielu spektroskopisko Ä«paŔību skaidroÅ”anai. 20. gs. 30. gados zinātnieki Hanss Bēte (Hans Albrecht Bethe) un Džons van Fleks (John Hasbrouck Van Vleck) izstrādāja kristāliskā lauka teoriju. 20. gs. vidÅ« tika izstrādātas teorijas spektroskopisko Ä«paŔību aprakstam pārejas metālu (Tanabe-Sugano teorija) retzemju elementu (JÅ«da-Ofelta teorija) jonos. NozÄ«mÄ«gi ir arÄ« vairāki izgudrojumi – fotoelektronu pavairotāju detektori, lāzera starojuma avoti, cietvielu elektronikas ierīču un datoru attÄ«stÄ«ba –, kas pavēra jaunas iespējas optisko eksperimentu veikÅ”anai.

PaÅ”reizējais attÄ«stÄ«bas stāvoklis

Optiskā spektroskopija veido pamatu daudzu dabaszinātņu nozaru pētÄ«jumiem un tiek plaÅ”i lietota arÄ« rÅ«pniecÄ«bā. Viena no bÅ«tiskākajām priekÅ”rocÄ«bām, salÄ«dzinot ar citām metodēm, ir tāda, ka mērÄ«jumu jutÄ«ba un laika izŔķirtspēja ir ļoti augsta. MērÄ«jumi ir nedestruktÄ«vi, neinvazÄ«vi un veicami attālināti, turklāt ir iespējams pētÄ«t vielu visos agregātstāvokļos. MÅ«sdienās ir iespējams veikt optisko signālu mērÄ«jumus no atseviŔķām molekulām un pētÄ«t procesus, kas ilgst femtosekundes (10-15 s). Tālāka optiskās spektroskopijas attÄ«stÄ«ba ir saistÄ«ta ar tehnoloÄ£iskiem uzlabojumiem mērinstrumentu parametros, jaunu eksperimentālu un teorētisku metožu attÄ«stīŔanu sarežģītu materiālu, struktÅ«ru un procesu analÄ«zē, kā arÄ« ar spektrometru minituriazāciju un plaŔākas pielietojamÄ«bas veicināŔanu.

Galvenās pētniecības iestādes

Pēc ā€œScopusā€ datubāzē pieejamās informācijas, visvairāk ar optisko spektroskopiju saistÄ«tus zinātniskus rakstus ir publicējuÅ”i pētnieki no Ķīnas Zinātņu akadēmijas (中国科学院), Francijas Nacionālā zinātnisko pētÄ«jumu centra (Centre national de la recherche scientifique) un Krievijas Zinātņu akadēmijas (РоссuŠ¹ŃŠŗŠ°Ń акаГeŠ¼ŠøŃ наyŠŗ).

Svarīgākie periodiskie izdevumi

Pēc ā€œScopusā€ datubāzē pieejamās informācijas, augsta lÄ«meņa periodiskie izdevumi, kuros optiskās spektroskopijas pētÄ«jumi parādās visbiežāk, ir Applied Physics Letters (kopÅ” 1962. gada), ko izdod Amerikas Fizikas institÅ«ts (American Institute of Physics), Applied Surface Science (kopÅ” 1984. gada; izdevējs Elsevier), Journal of Physical Chemistry C (kopÅ” 2007. gada), ko izdod Amerikas Ķīmijas biedrÄ«ba (American Chemical Society), Journal of the American Chemical Society (kopÅ” 1879. gada; izdevējs Amerikas Ķīmijas biedrÄ«ba), Nature izdevniecÄ«bas žurnāli (kopÅ” 1869. gada; izdevējs Nature Research) un citi.

Nozīmīgākie pētnieki

NozÄ«mÄ«gi pētnieki optiskajā spektroskopijā ir optiskā starojuma neelastÄ«gās izkliedes atklājējs Kariamanikams KriÅ”nans (Sir Kariamanikkam Srinivasa Krishnan), par ko viņŔ 1930. gadā saņēma Nobela prēmiju fizikā, un 2014. gada Nobela prēmijas laureāti Ä·Ä«mijā – Ēriks Bercigs (Eric Bertzig), Viljams Mērners (William Moerner) un Å tefans Valters Hells (Stefan Walter Hell). Prēmija pieŔķirta par augstas izŔķirtspējas fluorescences mikroskopijas metožu izstrādi. 

Multivide

Uz prizmu krītoŔs lāzera starojums.

Uz prizmu krītoŔs lāzera starojums.

Autors Doug McLean. Avots: Shutterstock.com. 

Bēra-Lamberta likums: A – absorbcija; ε – parauga absorbcijas koeficients; k – absorbenta koncentrācija; d – gaismas veiktais ceļŔ paraugā.

Bēra-Lamberta likums: A – absorbcija; ε – parauga absorbcijas koeficients; k – absorbenta koncentrācija; d – gaismas veiktais ceļŔ paraugā.

Fotona enerÄ£ija E: h = 6,626Ā·10-34 JĀ·s – Planka konstante; ν – starojuma frekvence; c = 2.998Ā·108 m/s – gaismas ātrums vakuumā; Ī» – viļņa garums; ν ̃ – viļņa skaitlis. Optiskajā spektroskopijā fotona enerÄ£iju parasti izsaka elektronvoltos (1 eV = 1,602Ā·10-19 J), raksturo ar viļņu garumu nanometros (1 nm = 10-9 m) vai viļņu skaitli apgriezto centimetru (cm-1) mērvienÄ«bās.

Fotona enerÄ£ija E: h = 6,626Ā·10-34 JĀ·s – Planka konstante; ν – starojuma frekvence; c = 2.998Ā·108 m/s – gaismas ātrums vakuumā; Ī» – viļņa garums; ν ̃ – viļņa skaitlis. Optiskajā spektroskopijā fotona enerÄ£iju parasti izsaka elektronvoltos (1 eV = 1,602Ā·10-19 J), raksturo ar viļņu garumu nanometros (1 nm = 10-9 m) vai viļņu skaitli apgriezto centimetru (cm-1) mērvienÄ«bās.

Shematisks attēlojums starojuma mijiedarbÄ«bai ar vielu. I0 – krÄ«toÅ”ais starojums; Ia – atstarotais starojums; Ic – cauri izgājuÅ”ais starojums; Ii – izkliedētais starojums; Ie – emitētais starojums.

Shematisks attēlojums starojuma mijiedarbÄ«bai ar vielu. I0 – krÄ«toÅ”ais starojums; Ia – atstarotais starojums; Ic – cauri izgājuÅ”ais starojums; Ii – izkliedētais starojums; Ie – emitētais starojums.

Absorbcijas eksperimenta shematisks attēlojums. Monohromatorā, izmantojot prizmu vai difrakcijas režģi, starojums no avota tiek sadalÄ«ts spektrā. Detektorā tiek reÄ£istrēta paraugam cauri izgājuŔā starojuma intensitāte atkarÄ«bā no viļņa garuma.

Absorbcijas eksperimenta shematisks attēlojums. Monohromatorā, izmantojot prizmu vai difrakcijas režģi, starojums no avota tiek sadalÄ«ts spektrā. Detektorā tiek reÄ£istrēta paraugam cauri izgājuŔā starojuma intensitāte atkarÄ«bā no viļņa garuma.

Uz prizmu krītoŔs lāzera starojums.

Autors Doug McLean. Avots: Shutterstock.com. 

Saistītie Ŕķirkļi:
  • optiskā spektroskopija
IzmantoŔanas tiesības
Skatīt oriģinālu

Saistītie Ŕķirkļi

  • elektronu paramagnētiskās rezonanses spektroskopija
  • gamma starojuma spektroskopija
  • infrasarkanā starojuma spektroskopija
  • kodolu magnētiskās rezonanses spektroskopija
  • luminiscences spektroskopija
  • rentgenstaru spektroskopija

Autora ieteiktie papildu resursi

Tīmekļa vietnes

  • Paschotta, R., ā€˜Spectroscopy’, RP Photonics Encyclopedia

Ieteicamā literatūra

  • Chalmers, J. and P. Griffiths, Handbook of Vibrational Spectroscopy, 5 volumes set, Chichester, Wiley, 2002.
  • Colthup, N., Introduction to infrared and Raman spectroscopy, Burlington, Elsevier, 2012.
  • Gauglitz, G. and D.S. Moore (eds.), Handbook of spectroscopy, vol. 1, Weinheim, Wiley-VCH, 2014.
  • Henderson, B. and G.F. Imbusch, Optical spectroscopy of inorganic solids, vol. 44, Oxford, Oxford University Press, 2006.
  • Lakowicz, J.R. (ed.), Principles of fluorescence spectroscopy, New York, Springer science & business media, 2013.
  • Lindon, J.C., Tranter, G.E. and D. Koppenaal (eds.), Encyclopedia of spectroscopy and spectrometry, Amsterdam, Academic Press, 2016.
  • Long, D.A., Raman spectroscopy, Chichester [England], New York, J. Wiley, 1977.
  • Marfunin, A.S., Spectroscopy, luminescence and radiation centers in minerals, [Place of publication not identified], Springer Science & Business Media, 2012.
  • Ronda, C.R. (ed.), Luminescence: from theory to applications, Weinheim, John Wiley & Sons, 2008.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • SolĆ©, J., Bausa, L. and D. Jaque, An introduction to the optical spectroscopy of inorganic solids, Chichester, UK, John Wiley & Sons, 2005.

Andris Antuzevičs "Optiskā spektroskopija". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/124050-optisk%C4%81-spektroskopija (skatīts 22.11.2026)

Kopīgot


Kopīgot sociālajos tīklos


URL

https://enciklopedija.lv/skirklis/124050-optisk%C4%81-spektroskopija

Å obrÄ«d enciklopēdijā ir 6093 Ŕķirkļi,
un darbs turpinās.
  • Par enciklopēdiju
  • Padome
  • Nozaru redakcijas kolēģija
  • Ilustrāciju redakcijas kolēģija
  • Redakcija
  • SadarbÄ«bas partneri
  • AtbalstÄ«tāji
  • Sazināties ar redakciju

Ā© Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2026. Ā© Tilde, izstrāde, 2026. Ā© Orians Anvari, dizains, 2026. AutortiesÄ«bas, datu aizsardzÄ«ba un izmantoÅ”ana