Viktors Eglītis ir viena no savdabīgākajām personībām 20. gs. pirmās puses latviešu literatūrā. Viņš būtiski iespaidoja rakstniecības procesus gan ar savu aktīvo līdzdalību kultūras dzīvē, gan apcerēm un literārajiem darbiem. 20. gs. sākumā V. Eglītis bija viens no aktīvākajiem agrīnā modernisma ideju paudējiem Latvijā, raksturots arī kā spilgts dekadences pārstāvis. Vēlāk pievērsās jaunklasicismam, Pirmā pasaules kara laikā un pēc tā – arī reālismam, tiecoties risināt nozīmīgas sociālas tēmas. Tomēr daudzi 20. gs. 30. gadu darbi nepiesaistīja izdevēju interesi un netika iespiesti. V. Eglīša daiļrades novērtējumu 20. gs. otrajā pusē apgrūtināja pret viņu vērstās politiskās represijas.

Rakstnieks mācījās Lazdonas pareizticīgo Nikolaja skolā (1887–1888), Vitebskas pareizticīgo Garīgajā skolā (1889–1893) un seminārā (1893–1899). No 1899. gada līdz 1901. gadam apmeklēja Penzas zīmēšanas skolu, 1901. un 1902. gadā – gleznotāja Iļjas Repina (Илья Ефимович Репин) vadīto mākslas darbnīcu Pēterburgā. Būtiska V. Eglīša personības tapšanā bija pieredze, kas gūta personiskā saskarsmē ar krievu simbolisma pārstāvjiem Vjačeslavu Ivanovu (Вячеслав Иванович Иванов), Valeriju Brjusovu (Валерий Яковлевич Брюсов; 1904. gadā viņa darbu izlase publicēta latviešu valodā V. Eglīša tulkojumā), Alekseju Remizovu (Алексей Михайлович Ремизов) un citiem. 1907. gadā V. Eglītis uzsāka mācības Tērbatas Universitātes (mūsdienās Tartu Universitāte, Tartu Űlikool) klasiskās filoloģijas nodaļā, kur mācījās līdz 1913. gadam, tomēr studijas nepabeidza. 1927. gadā Latvijā tika atzīts par pilntiesīgu vidusskolas skolotāju bez augstākās izglītības, 1928. gadā kvalifikācijas iegūšanai aizstāvēja savas iepriekš publicētās monogrāfijas par Jāni Poruku un Falliju.   

V. Eglīša pirmā publikācija bija dzejolis “Nezinu, vai smieties...” žurnāla “Austrums” 1898. gada 12. numurā ar pseidonīmu Jukums. Sākot ar 1899. gadu te publicēti arī viņa stāsti. No 1902. gada V. Eglīša darbi tika iespiesti žurnālā “Mājas Viesa Mēnešraksts”. Rakstnieka turpmākā profesionālā karjera arī saistīta ar latviešu periodiskajiem izdevumiem, kā arī ar skolotāja darbu, kas tika uzsākts jau 1903. gadā Ata Ķeniņa ģimnāzijā un vēlāk turpināts citās mācību iestādēs. 1919. un 1920. gadā V. Eglītis bija laikraksta “Latvijas Sargs” mākslas nodaļas vadītājs, savukārt no 1920. gada līdz 1923. gadam strādāja laikraksta “Latvijas Kareivis” redakcijā. No 1920. gada līdz 1923. gadam rakstnieks lasīja arī lekcijas Latvijas Augstskolā (no 1923. gada Latvijas Universitāte), savukārt no 1924. gada līdz 1935. gadam V. Eglīša darbavieta bija Rīgas pilsētas 2. ģimnāzija.

V. Eglītis cieši sekoja sava laika literārajam procesam un ietekmēja tā virzību. Rakstnieka darbos dominējošā stilistika piedzīvoja būtiskas pārmaiņas, tomēr viņš aizvien saglabāja vēlmi pēc spilgtas, neparastas tēlainības. Mūža otrajā pusē vērojama formas eksperimentu mazināšanās, V. Eglītis galvenokārt meklēja iespējas paust savus uzskatus un idejas. Estētisko uzskatu noformēšanās un attīstība kopš 20. gs. sākuma atspoguļojas viņa rakstos un esejās. Apcerē “Poruks” (1903) aplūkoti modernisma aizsākumi latviešu literatūrā, akcentējot J. Poruka sacerējumu nozīmi. V. Eglīša raksti par literatūras un kultūras jautājumiem, kas tapuši posmā līdz Pirmajam pasaules karam, apkopoti krājumā “Ceļš uz latvju renesansi” (1914). 20. gs. 20. gadu sākumā vienkopus publicētas divas V. Eglīša monogrāfijas – “Jānis Poruks”, kas ir viņa agrāk iespiestā darba pārstrādāta un papildināta versija, un “Fallijs” (abas 1921. gadā). Polemiska ievirze ir V. Eglīša apcerei “Andrievs Niedra savā dzīvē un darbos” (1923). 

Rakstnieka daiļrades sākuma posma stāstos, kas publicēti periodikā no 1899. gada līdz 1902. gadam un vēlāk sarakstīšanas secībā apkopoti krājumā “Zilā cietumā” (1907), kā arī romānā “Tilti un pārigājēji” (laikrakstā “Pēterburgas Avīzēs” 1902. gadā, grāmatā 1926. gadā) gan tematikas, gan stila ziņā vērojama tuvība reālismam. Tomēr jau šajos sacerējumos V. Eglītis pa daļai tuvinās agrīnā modernisma poētikai, tēlo arī jaunās latviešu inteliģences aprindas un to garīgos meklējumus. Modernisma iezīmes nostiprinātas viņa dzejas krājumā “Elēģijas” (1907. gadā, grāmatas noformējumā izmantotas autora vinjetes un zīmējumi, veidojot stilistiski vienotu mākslas darbu), kurā apkopoti laikā no 1902. gada līdz 1906. gadam tapuši dzejoļi, un stāstu krājumā “Vērtības pārvērtējot” (1911). Savukārt pāreja no modernisma uz jaunklasicismu iezīmējas dzejoļu krājumā “Hipokrēna” (1912), kurā ievietoti kopš 1906. gada rakstītie dzejoļi. V. Eglītis pievērsa lielu uzmanību dzejas krājumu kompozīcijai, tie veidoti stilistiski un tematiski saistītos ciklos. Krājumā “Hipokrēna” sākotnējās nodaļās liela vieta ierādīta modernisma iespaidā tapušai dzejai, bet noslēguma daļā apliecināta vēlme savu radošo devumu saistīt ar klasiskās kultūras tradīcijām. Spilgti atklājas arī rakstnieka daiļradē nozīmīgā balstīšanās personiskajos iespaidos.

Svarīga V. Eglīša radošā darba iezīme saistīta arī ar rakstnieka vēlmi literārajos sacerējumos ietvert un atspoguļot laikmetīgos vērojumus. Poēma “Pelēkais barons” (1909) iecerēta kā “šolaiku eposs”; 1905. gada revolūcijas atskaņu laika sabiedrisko aktualitāšu tēlojumā izmantota no krievu dzejnieka Aleksandra Puškina (Александр Сергеевич Пушкин) poēmas “Jevgeņijs Oņegins” (Евгений Онегин, 1833) pazīstamā t. s. Oņegina strofa. Formas ziņā identiski veidots arī “Pelēkā barona” turpinājums, kas sarakstīts 1930. gadā un 1933. gadā izdots ar norādi, ka tā ir “latvju renesanses poēmas otrā daļa”. Pārmaiņu laika dzīves ainas vēl uzskatāmāk atspoguļotas V. Eglīša prozas darbos. Izvērsti laikmeta vērojumi izcelti romānu triloģijā “Skolotāja Kalēja piedzīvojumi” (laikrakstā “Dzimtenes Vēstnesis” 1914. gadā, grāmatā 1921. gadā), “Nenovēršamie likteņi” (1926), “Domājošā Rīga” (sarakstīts 1928. gadā, izdots 1934. gadā), kur visai subjektīvi un atklāti tēloti daudzi sabiedrībā pazīstami cilvēki. Stāstā “Latvietis Krievijā” (1920) dokumentēta Pirmā pasaules kara bēgļu gaitās Krievijā gūtā pieredze, savukārt stāstos “Juku laikos” un “Zvēru dārzā” (abi izdoti vienā grāmatā 1923. gadā) aprakstīti notikumi varas maiņu laikā no 1917. gada līdz 1919. gadam. 1922. gadā izdots stāstu krājums “Dvēseles slāpes”, 1924. gadā – krājums “Laikmeta silueti”, kam ierosmes sniegusi kara un atbrīvošanas cīņu realitāte. V. Eglīša dzeja briedumu iegūst krājumā “Kastaļavots” (1925), kurā sintezētas vairākas rakstniekam būtiskas tematikas un poētikas tendences: iejūtīgs dzimtenes dabas uztvērums, intensīvi mīlestības pārdzīvojumi, atsauces uz antīko, īpaši grieķu kultūru, klasiskas panta formas. Sonetos rakstīta V. Eglīša “Mīlestības poēma” (1921) un leģenda “Dievu sūtne” (1934), ko viņš veltīja 1926. gadā mirušajai sievai Marijai. Rakstnieka uzskatu attīstībā nozīmīga bija arī interese par tautas pagātni un tradīcijām, tāpat kā aktīva pievēršanās dievturībai, kas atspoguļota arī daiļdarbu tematikā.

V. Eglīša sacerējumu klāstā tāpat ir samērā daudz dramaturģijas darbu, to vidū 20. gs. sākumā uzrakstītā luga “Galmā” (publicēta rakstu krājumā “Zalktis” 1906. gadā), “Ceļa biedri” (izdota 1921. gadā), komēdija “Lauku miljonārs, jeb Re, kur vīrs” (izdota 1923. gadā, iestudēta Dailes teātrī), drāma “Ministra sievas” (izdota 1924. gadā, izrādīta Latvijas Nacionālajā teātrī 1926. gadā) un “Nesaraujamās saites” (izrādīta Latvijas Nacionālajā teātrī 1934. gadā), tomēr plašāku ievērību tās nav izpelnījušās. Vairāki V. Eglīša literārie darbi nav publicēti, tie saglabājušies tikai rokrakstos. Pēc 1940. gada pārmaiņām padomju okupācijas, kā arī nacistiskās okupācijas apstākļos atsevišķos rakstnieka darbos iezīmējusies vēlme sadarboties ar jauno varu un tās slavinājums, dažkārt pausti antisemītiski uzskati.    

V. Eglīša ietekme latviešu rakstniecībā ir īpaši ievērojama 20. gs. sākumā, kad viņam izveidojušies cieši kontakti ar Edvartu Virzu, Valdemāru Dambergu, Falliju un citiem jaunajiem autoriem. Rakstnieka radošie centieni ir saistīti ar vēlmi izcelt kultūras nozīmi sabiedrībā, izvirzīt un risināt intelektuāli nozīmīgas tēmas. Kaut gan V. Eglīša literārie darbi ir kvalitatīvi nevienādi un tajos ietvertie izvērstie pārspriedumi, kā arī dažkārt paviršā attieksme pret dzejas formu nereti padara tekstu smagnēju, nozīmīga ir viņa sacerējumos paustā kaismīgā enerģija un domas vēriens. Būtiska V. Eglīša daiļrades daļa ir arī atjautīgi dzīves vērojumi un to spilgts vārdisks ietērps. Tās ir prasmes, ko rakstniecībā ar lieliem panākumiem tālāk attīstījis viņa dēls Anšlavs Eglītis.

Oficiālu atzinību saistībā ar savu darbību V. Eglītis tikpat kā nav iemantojis. Traģisks ir rakstnieka mūža noslēgums. Pēc otrreizējās padomju okupācijas viņš 1944. gada 8. oktobrī Dobelē tika apcietināts un 1945. gada 3. februārī Otrās Baltijas frontes Kara tribunāla slēgtā sēdē tiesāts, piespriežot ieslodzījumu labošanas darbu nometnēs uz desmit gadiem; savukārt nākamajā dienā nosūtīts uz Iekšlietu Tautas komisariāta cietumu Nr. 2 Rīgā. Par rakstnieka tālāko likteni konkrētas informācijas trūkst; ir zināms vienīgi tas, ka V. Eglītis mira ieslodzījumā, kā arī viņa nāves datums – 1945. gada 20. aprīlis. Pēc V. Eglīša nāves atkārtotos izdevumos iespiesti vien daži viņa darbi. 1960. gadā trimdā Amerikas Savienotajās Valstīs izdota krājumā “Kastaļavots” iekļauto dzejoļu izlase, kam tekstus atlasīja Anšlavs Eglītis. 1990. gadā Rīgā Janīnas Kursītes sakārtojumā iespiesta V. Eglīša dzejas izlase “Baltie akmeņi”. 2004. gadā Veras Vāveres sakārtojumā publicēta rakstnieka darbu “Izlase”, kurā ietverta dzeja, stāsti un luga “Galmā”. Rīgas II Meža kapos 2006. gadā atklāta piemiņas zīme V. Eglītim un A. Eglītim.