Mišels Fuko ir starpdisciplinārs autors, kura darbi sniedz būtisku pienesumu vēstures, socioloģijas, psiholoģijas un filozofijas zinātņu attīstībā. M. Fuko pārstāv poststrukturālisma virzienu kopā ar Žaku Deridā (Jacques Derrida), Žaku Lakānu (Jacques Lacan), Žilu Delēzu (Gilles Deleuze), Žanu Bodrijāru (Jean Baudrillard) u. c. M. Fuko darbs pamatā ir filozofiski orientēta vēstures izpēte. Dzīves beigās autors to raksturoja kā vēsturisku patiesības veidošanās analīzi. M. Fuko galvenokārt aprakstīja sabiedrību, tās pārvaldi un organizāciju kontekstā ar varas tehnoloģijām, ķermeni un patiesības vēsturiskumu. M. Fuko darbs ir atsedzošs – viņš parādīja un iztaujāja dažādu sociālo parādību, pārvaldības formu un ar to saistīto sociālo institūciju, priekšstatu, attieksmju un prakšu veidošanos un funkcionēšanu. M. Fuko problematizēja medicīnas, izglītības un penitenciārās institūcijas un raksturoja seksualitātes un zinātnes diskursu veidošanos. Līdzās pētījumiem, kas būtiski mainīja toreizējo medicīnas, cietumu un seksualitātes vēstures izpratni, autors sniedz būtisku ieguldījumu arī sabiedrības kritikas un analīzes metodoloģijā, tai skaitā problematizējot varas, ķermeņa un patiesības attiecības un vēsturiskās pārmaiņas. 21. gs. M. Fuko ir viens no visvairāk citētajiem autoriem humanitārajās zinātnēs un viņa idejas tiek attīstītas dažādās humanitāro un sociālo zinātņu disciplīnās.

M. Fuko piedzima Puatjē 15.10.1926. augstākās vidusšķiras (buržuā) ģimenē. M. Fuko tēvs Pols Andrē Fuko (Paul-André Foucault) bija pazīstams ķirurgs, savukārt māte Anna Marija Malapēra (Anne-Marie Malapert) – turīga ķirurga un anatoma meita, kura pati būtu vēlējusies karjeru medicīnā, taču viņas izcelsme un stāvoklis sabiedrībā algotu darbu tobrīd strādāt nepieļāva. Tēvs, balstoties ģimenes tradīcijās, deva dēlam vārdu Pols, savukārt māte uzstāja, lai dēlam otrais vārds būtu Mišels, un šo vārdu M. Fuko vēlāk lietoja daudz labprātāk. Nevar izslēgt arī iespēju, ka atteikšanās no vārda saistīta ar atturīgajām attiecībām starp Mišelu un tēvu, kurš gribēja, lai dēls veidotu karjeru medicīnā. Kad Mišels jau desmit gadu vecumā izsacīja vēlmi saistīt dzīvi ar akadēmisko pasauli un kļūt par vēstures skolotāju, attiecības ar tēvu sašķobījās. Tās visu mūžu saglabājās vēsas. Saikne ar māti Mišelam turpretī aizvien bija cieša, un pēc tēva nāves 1959. gadā viņš katru gadu augustā viesojās pie viņas. M. Fuko izcelsme ļauj saprast, kāpēc viņa filozofiskajos pētījumos tik liela nozīme bijusi medicīnas diskursu kritikai.

Ģimenē kopā auga trīs bērni: Mišels, par diviem gadiem vecākā māsa Fransīna (Francine) un par Mišelu septiņus gadus jaunākais Deniss (Denys), kurš galu galā izvēlējās karjeru medicīnā, kas bija paredzēta vecākajam dēlam. M. Fuko vecāki augstu vērtēja bērnu izglītību, un, kā liecina Mišela un viņa brāļa atmiņas, ģimenē valdīja sāncensības gars. Kad māsa uzsāka skolas gaitas, M. Fuko atsacījās no viņas šķirties. Galu galā viņam 1930. gadā četru gadu vecumā atļāva pievienoties mācību stundām vietējā Anrī IV licejā (Lycée Henri-IV). Tajā viņš, klases aizmugurē sēdēdams, iemācījās lasīt. 

1940. gadā Franciju okupēja vācu armija un izglītību Puatjē M. Fuko turpināja apgūt okupācijas apstākļos. Lai gan M. Fuko mācījās labi, viņam neveicās 1940. gada noslēguma eksāmenos. Māte, pārliecināta, ka dēlu skolotāji vērtē netaisnīgi, izņēma viņu no liceja un pierakstīja Sv. Staņislava koledžā (Collége Saint Stanislas) – reliģiska rakstura mācību iestādē. M. Fuko īpaši labi veicās filozofijā, un viņš jau sākotnēji izsacīja vēlmi saistīt savu dzīvi ar akadēmisko pasauli. 1943. gadā M. Fuko skolu beidza un varēja uzsākt mācības universitātē, taču viņa nodomi mainījās. Tobrīd viņš gribēja iestāties Augstākajā normālskolā (École normale supérieure, turpmāk ENS) – Francijā prestižākajā humanitāro zinātņu augstskolā. Koledža M. Fuko apmācīt šiem eksāmeniem nebija spējīga, tāpēc viņam nācās atgriezties iepriekš pamestajā vietējā Anrī IV licejā. Ar to tomēr nebija gana – iestāties normālskolā, augušam provincē, bija gandrīz neiespējami, un 1945. gada pavasarī M. Fuko izkrita mutiskajā pārbaudījumā. Pie rakstiskā pārbaudījuma viņš netika pielaists. 

1945. gadā M. Fuko pārcēlās uz Parīzi un Parīzes Anrī IV licejā vēlreiz gatavojās iestājeksāmeniem. Tur viņš mācījās filozofiju pie Žana Ipolita (Jean Hyppolite) – iespējams, dižākā Georga Vilhelma Frīdriha Hēgeļa (Georg Wilhelm Friedrich Hegel) filozofijas sekotāja, kurš pilnīgi izmainīja pēckara filozofiju Francijā. Mācības izrādījās noderīgas – 1946. gadā M. Fuko mutiskajā eksāmenā saņēma ceturto vietu valstī un oficiāli uzsāka filozofijas un psiholoģijas studijas šajā augstskolā. Eksāmenā viņš pirmoreiz sastapās ar Žoržu Kangilemu (Georges Canguilhem), augstskolas filozofijas inspektoru un zinātnes filozofijas un vēstures profesoru Strasbūras Universitātē (Université de Strasbourg). Ž. Kangilems vēlāk kļuva par M. Fuko draugu, un viņa darbi uz M. Fuko atstāja lielu iespaidu.

Normālskolā M. Fuko mācījās pie slaveniem 20. gs. vidus franču filozofiem: marksista Luija Altisēra (Louis Althusser) un ķermeņa fenomenologa Morisa Merlo-Pontī (Maurice Merleau-Ponty). Studiju gados M. Fuko lasīja G. V. F. Hēgeli, Kārli Marksu (Karl Marx), Imanuelu Kantu (Immanuel Kant), Edmundu Huserlu (Edmund Husserl) un Martinu Heidegeru (Martin Heidegger). Studijās vedās labi, taču to laikā M. Fuko nomocīja depresija. Tā noveda pat līdz pašnāvības mēģinājumam. Nomāktība, visticamāk, saistīta ar M. Fuko pārdzīvojumiem par savu identitāti (daļēji saiknē ar viņa homoseksuālo orientāciju un tā brīža sociālo stāvokli – bija zināms, ka policijas rīcībā ir neoficiāla informācija par visiem uzskaitē esošajiem homoseksuālajiem vīriešiem, un seksuālas attiecības bija iespējamas tikai slepeni).

1948. gadā M. Fuko ieguva grādu filozofijā, 1949. gadā – arī psiholoģijā. 1950. gadā M. Fuko negaidīti izkrita gala eksāmenos (agrégation) un visbeidzot pabeidza studijas ENS 1951. gadā. 

Pēc L. Altisēra ielūguma 1951.–1955. gadā M. Fuko pēc augstskolas pabeigšanas palika ENS psiholoģijas pasniedzēja krēslā. 20. gs. 50. gados M. Fuko turpināja strādāt pie disertācijas un līdzās Nacionālās bibliotēkas apmeklējumiem ar pētniecību nodarbojās arī Sv. Annas slimnīcas (Hôpital Sainte-Anne) psihiatrijas institūtā. Tajā viņš vēroja pacientu un ārstu attiecības un piedalījās elektroencefalogrāfijas laboratorijas eksperimentos. 1952. gadā M. Fuko saņēma Psiholoģijas institūta diplomu psihopatoloģijā, savukārt 1953. gadā ieguva vēl vienu diplomu par kursu eksperimentālajā psiholoģijā. Tā M. Fuko palēnām iepazina psihiatrijas pasauli. 20. gs. 50. gadi iezīmēja arī laiku, kad M. Fuko dziļi ietekmēja Frīdriha Nīčes (Friedrich Wilhelm Nietzsche) filozofija. F. Nīčes darbiem vēlāk bija būtiska loma M. Fuko filozofiskajā domā.

1953.–1954. gadā līdzās darbam ENS M. Fuko psiholoģiju pasniedza arī Lilles Universitātē (Université de Lille). 1954. gadā M. Fuko publicēja pirmo grāmatu “Garīgā slimība un personība” (Maladie mentale et personnalité), ko 1962. gadā pārstrādātā versijā izdeva ar nosaukumu “Garīgā slimība un psiholoģija” (Maladie mentale et psychologie).

Tālākā M. Fuko profesionālā dzīve 1955. gadā aizveda viņu vispirms uz Zviedriju, Upsālas Universitāti (Uppsala universitet), un pēc tam uz Poliju, kur viņš no 1958. gada bija Francijas kultūras atašejs. Jau 1959. gadā M. Fuko ceļoja tālāk uz Francijas institūtu Hamburgā (Institut français de Hambourg). 

1960. gadā M. Fuko atgriezās Francijā, lai pasniegtu psiholoģiju Klermonferāna Universitātes (Université de Clermont-Ferrand) filozofijas fakultātē. Šajā amatā viņš strādāja līdz 1966. gadam. Turpat Parīzē M. Fuko 1960. gadā satika arī radikāli kreisi noskaņoto Danielu Defēru (Daniel Defert), vēlāko sociologu, kurš kļuva par M. Fuko partneri līdz pat viņa mūža galam. Profesionālās darbības laikā M. Fuko uzrakstīja doktora darbu “Ārprātība un neprāts” (Folie et déraison), ko publicēja 1961. gadā. 1962. gadā M. Fuko iepazinās ar filozofu Ž. Delēzu, savukārt 1963. gadā – izdeva darbu “Klīnikas dzimšana” (Naissance de la clinique) un uzsāka darbu pie “Vārdi un lietas” (Les Mots et les choses, 1966). 

1964. gadā D. Defērs 18 mēnešus pavadīja obligātajā militārajā dienestā Tunisijā, kur M. Fuko viņu vairākkārt apciemoja. Tā rezultātā 1966. gadā M. Fuko sāka darbu Tunisas Universitātē (Université de Tunis), kur palika līdz 1968. gadam, tādējādi lielākoties nokavējot 1968. gada maija notikumus Parīzē. Maija notikumi ierosināja dažādas reformas, līdz tika dibinātas jaunas izglītības iestādes. Viena no tām ir Vensēnas Eksperimentālais centrs (Centre universitaire expérimental de Vincennes). Tam Ž. Kangilems ieteica M. Fuko. M. Fuko darba piedāvājumu pieņēma, un centrs darbu uzsāka 1969. gadā, tūlīt arī nonākot pilsonisko konfliktu krustugunīs. Šis process nonāca pat līdz atklātām sadursmēm ar policiju un arestiem. Dzīve centrā pakāpeniski kļuva aizvien haotiskāka – to pārņēma vandalisms, narkotiku tirdzniecība, agresīvi politiski grafiti u. c. Arī filozofijas departaments, kurā strādāja M. Fuko, piedzīvoja iekšējus konfliktus, un galu galā M. Fuko iestādi izvēlējās pamest.

1970. gadā M. Fuko uzsāka darbu prestižajā Francijas koledžā (Collège de France), kur domāšanas sistēmu vēstures profesora amatā turpināja darbu līdz pat mūža beigām. 20. gs. 70. gadu vidū M. Fuko aizvien vairāk laika pavadīja, uzstājoties ar lekcijām Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). 1975. gadā M. Fuko publicēja “Uzraudzīt un sodīt” (Surveiller et punir), 1976. gadā – “Seksualitātes vēstures” pirmo sējumu “Zinātgriba” (Histoire de la sexualité I. La volonté de savoir), kam 1984. gadā – M. Fuko mūža izskaņā – sekoja II un III daļa “Baudu lietojums” (L’usage des plaisirs) un “Pašrūpe” (Le souci de soi). 

03.06.1984. M. Fuko nonāca slimnīcā. 25.06.1984. viņš mira no AIDS izraisītām komplikācijām. Mantojumu M. Fuko atstāja partnerim D. Defēram, kurš pēc M. Fuko nāves kļuva par pirmās AIDS aizstāvības grupas “AIDES” dibinātāju.

M. Fuko visu dzīvi bija politiski aktīvs. 20. gs. 50. gadu sākumā M. Fuko L. Altisēra ietekmē iestājās Franču komunistu partijā (Parti communiste français). Pēc trim gadiem viņš partiju pameta, nespēdams pieņemt tajā valdošos aizspriedumus pret ebrejiem un homoseksuāliem cilvēkiem. Pēc darba Polijā komunisma ideoloģija M. Fuko vairs nekādas simpātijas neizraisīja. Īpaši aktīvi politikā M. Fuko iesaistījās 20. gs. 70. gadu sākumā, kad pēc 1968. gada nemieriem Francijā joprojām bija nemierīga gaisotne. Cita starpā viņš bija viens no “Cietumu informatīvās grupas” (Le Groupe d’information sur les prisons) līdzdibinātājiem. Tā tika veidota ar mērķi palīdzēt politiski ieslodzītajiem, taču patiesībā tiecās pārstāvēt visus cietumniekus. 20. gs. 70. gadu nogalē politiskā atmosfēra Francijā kļuva mierīgāka. M. Fuko lielākoties pārtrauca aktīvi iesaistīties politikā, pievērsās žurnālistikai, devās uz Irānu reportiera statusā un aprakstīja 1978. un 1979. gada Irānas revolūcijas notikumus. 

Diskursa jēdziens ir viens būtiskākajiem M. Fuko filozofijas elementiem, un “M. Fuko diskursa analīze” šobrīd jau ir ieguvusi neatkarīgas pētniecības jomas statusu. M. Fuko jēdzienu “diskurss” izmantoja, lai apzīmētu vēsturiski veidojušos, ne-nepieciešamu sociālu sistēmu, kas producē zināšanas un nozīmi. Diskurss iedarbojas caur praksēm, kas sistemātiski veido objektus, ko diskurss apspriež. Tādējādi diskurss kā kolektīva noteiktu uzskatu kā sociāla fakta pieņemšana un ar to saistītās prakses organizē zināšanas, kas strukturē sociālās attiecības. M. Fuko uzskatīja, ka diskursa loģika ir strukturāli saistīta ar plašāku epistēmu, – zināšanu struktūru, kas iezīmē to laika periodu, kurā šis diskurss ir veidojies. Diskursu sociālajā kārtībā iedibina varas tehnoloģijas. Vara nosaka konkrētus noteikumus un kategorijas, kas determinē kritērijus zināšanu leģitimācijai un patiesībai noteiktā diskursa kārtībā. Šie likumi un kategorijas tiek uzskatīti par a priori, proti, par pirms-diskursīviem. Tādējādi diskurss apslēpj savu konstrukciju un spēju ražot zināšanas un nozīmi. 

Piemēram, seksualitāte M. Fuko darbos parādās kā diskursīva parādība, kas veidojas dažādu diskursīvu prakšu un (cita starpā) eksperimentālās zinātnes veidošanās ietvarā. To iekonturē jēdzieni, kategorijas, teorijas un galu galā arī paša jēdziena “seksualitāte” ieviešana. Seksualitātes diskurss ne vien pretendē uz patiesuma statusu, bet arī kontrolē un pakļauj ķermeņus noteiktu sociālu mērķu vārdā (disciplinārvaras un biovaras ielokā). M. Fuko iezīmēja seksualitātes diskursa veidošanos 18. gs. un ar diskursu analīzes palīdzību pretstatīja moderno seksualitāti (scientia sexualis) iepriekšējai seksuālās dzīves organizācijas formai, ko viņš saistīja ar antīkajam laikmetam raksturīgo ars erotica. 

M. Fuko uzdevums ir diskursa analīze, kurai ir jāatsedz tas, par ko diskurss runā, un jāanalizē varas izpausmes veidi, ko producē kāds diskurss. Diskursa analīzes mērķis ir destabilizēt pieņemtās nozīmes un atklāt veidus, kādos dominējošie diskursi izstumj, marginalizē un apspiež tās realitātes, kas producē alternatīvus piedāvājumus tam, kā vara spētu un kā tai vajadzētu tikt pielietotai. Runa tātad ir par to, ka būtisks ir ne vien apspriestais temats, bet arī tas, kādā veidā tas konkrētos apstākļos var un tiek apspriests, producējot apspriestā jēgu, nozīmi un uz to attiecināmos varas mehānismus. 

Arheoloģija M. Fuko filozofijā ir analītisks rīks zināšanu sistēmu vēstures atsegšanai. Arheoloģija saistāma ar nepieciešamību atsegt pieņemto zināšanu struktūras un kategorijas, kas skaidro vēsturisko pieredzi. Lai gan arheoloģiskā metode izmantota jau iepriekšējos M. Fuko darbos – “Klīnikas dzimšanā”, “Ārprātībā un neprātā” un “Vārdos un lietās” –, “Zināšanu arheoloģijā” (L’archéologie du savoir, 1969) M. Fuko izveidoja šīs metodoloģijas teorētisko rāmi. Darbā tiek apšaubīta tradicionālā vēstures pētniecība – izteikta kritika teleoloģiskai vēstures izpratnei un vēsturisku naratīvu meklējumiem, kuros tiek meklēti savstarpēji saistīti stāsti par cilvēces attīstību. M. Fuko kritizēja transcendentālas apziņas meklējumus un aicināja analizēt subjektu kā vēstures objektu. Līdz ar to arheoloģija tiek pozicionēta kā alternatīva pieeja vēstures izpētei un tās izpētes priekšmets ir diskurss, nevis cilvēks.

Arheoloģiskā metode galvenokārt akcentē to, ka domāšanas sistēmas un zināšanas – t. i., diskursa formācijas un epistēmas – pārvalda likumi, kas pārsniedz gramatikas un loģikas robežas, darbojas viņpus individuālā subjekta un nosaka domāšanas robežas konkrētā jomā vai periodā. Piemēram, “Neprāta vēsturē” M. Fuko skaidroja radikāli atšķirīgās diskursu formācijas, kas pārvalda veidus, kādos domā un runā par neprātu laikā no 17. līdz 19. gs.

Ar arheoloģiskās metodes palīdzību var salīdzināt dažādu laikmetu diskursu formācijas. Šī salīdzinājuma rezultātā iespējams konstatēt pastāvošā domāšanas veida nejaušumu un sociālo konstrukciju, taču M. Fuko nepietika ar arheoloģijas metodi, jo tā nespēj skaidrot diskursu transformāciju iemeslus. Līdz ar to M. Fuko arheoloģiju papildināja ar ģenealoģiju, kuras uzdevums ir rakstīt “tagadnes vēsturi”, ielūkojoties parādību dažādajos sākumos. Ģenealoģiskā metode pirmoreiz izmantota darbā “Uzraudzīt un sodīt”. Ģenealoģija netiecas uzrakstīt “vienotu” vēstures naratīvu un atsakās no cēlonības idejas, tā vietā piedāvājot ideju par vairākiem aizsākumiem un pievēršoties diskursu pārrāvumiem un transformācijām. “Ģenealoģijas” jēdziens M. Fuko filozofijā aizgūts no F. Nīčes, kurš uzsvēra morāles veidošanās sarežģīto un neviennozīmīgo izcelsmi darbā “Par morāles ciltsrakstiem” (Zur Genealogie der Moral, 1887) un noliedza universālus naratīvus, progresa un cēlonības idejā balstītu vēstures izpratni. Ģenealoģiskās analīzes mērķis ir parādīt, kā domāšanas sistēmas, ko sākotnēji atsedz arheoloģija, ir nejaušu vēsturisko pārmaiņu rezultāts. To nevar skaidrot kā racionālu un neizbēgamu attīstības līkni.

Suverēna vara tiek īstenota ar sodu kā teatrālu publiskas spīdzināšanas un moku rituālu. M. Fuko analizēja soda nozīmi, akcentējot iebiedēšanu un tam sekojošo paklausību, ko tautā panāk absolūtas suverēnas varas pieredze. M. Fuko aprakstīja prasību pēc subjekta atzīšanās nodarītajā, lai tādējādi producētu patiesību. 18. gs. beigas un 19. gs. sākumu M. Fuko iezīmēja kā laiku, kad soda teatrālā nozīme un publiski miesas sodi aizvien biežāk tika aizstāti ar slēptākām, šķietami humānākām soda formām, ko var apzīmēt ar “uzraudzības” jēdzienu. Disciplinārvaras ietvarā ķermenis tādējādi parādās citādi, nekā tas figurē suverēna varas ietvaros. Tas vairs nav publiskas izrādes norises vieta, bet kļūst par manipulāciju objektu. Ķermenis, izprasts indivīda tiesību un īpašuma kontekstā, tiek ieslodzīts ierobežojumu, pienākumu un aizliegumu sistēmā. Tā ir internalizēta uzraudzības forma, kas saistīta ar subjekta pašdisciplīnu. Disciplinārvaras centrā ir ķermenis, un tās mērķis ir panākt paša subjekta pakļaušanos. Atšķirībā no suverēna varas, kas panāk pakļaušanos ar iebiedēšanas un absolūtas varas draudu palīdzību, disciplinārvara panāk subjekta paš-pakļaušanos.

Terminu “panoptiks” ieviesa Džeremijs Bentams (Jeremy Bentham), kurš izveidoja panoptika cietuma plānu. Tas ir cietums ar centrā novietotu novērošanas torni, kas ļauj sargiem jebkurā laikā ieskatīties jebkurā kamerā. Lai gan sargiem nav iespējams nepārtraukti vērot ieslodzītos, cietumnieki šāda tipa iestādē nekad nezina, vai tiek novēroti. Pastāvīgie novērošanas draudi ne vien ietekmē cietumnieku rīcību, bet arī maina cietumnieku pašizpratni. Šis cietuma modelis kļuva par pamatu panoptika jēdzienam M. Fuko filozofijā. Panoptika princips ir valsts izmantota metode, kā regulēt un īstenot sabiedrības kontroli. Atšķirībā no suverēna varas, kas subjekta kontrolei izmanto spēku un iedveš bailes, “demokrātiskajai” varai kontroles nodrošināšanai ir nepieciešami internalizēti piespiedu mehānismi. Panoptika princips ir cieši saistīts ar disciplinārvaras izpratni M. Fuko filozofijā. M. Fuko uzskatīja, ka panoptiks galvenokārt panāk ieslodzītā apzinātu un pastāvīgu redzamību, kas nodrošina automātisku varas funkcionalitāti. Tā ir regulāra, bet nepierādāma redzamība. M. Fuko Dž. Bentama panoptiku izprata metaforiski kā tehnoloģisku varas “ideālformu”. Panoptika gadījumā ir skaidrs, ka nepastāv neviens konkrēts indivīds, kurš realizē varu, bet tā vietā funkcionē automātiska un deindividualizēta vara. Tādējādi disciplinārvara padara redzamu visu, pati paliekot neredzama. Cietumnieks zina, ka viņu var novērot, un tāpēc internalizē novērojošo skatienu, vērojot pats sevi un padarot sevi kā subjektu noderīgu, produktīvu un efektīvu. Disciplinārvaru iezīmē novērošana un kontrole jeb uzraudzība, kas iedarbojas uz ķermeni un ietekmē cietumnieku “dvēseli”, padarot viņus par paš-disciplinējošiem subjektiem. Lai gan M. Fuko skaidroja disciplinārvaru ar cietuma piemēru, šī varas forma attiecas uz dažādām dzīves jomām, piemēram, ārstu un pacientu attiecībām, skolēnu apmācību, strādnieku uzraudzīšanu un citām.

Biopolitika ir tāda politiskās racionalitātes forma, kuras centrālais intereses objekts ir dzīvības un populāciju administrācija: uzturēšana, nodrošināšana, vairošana un sakārtošana. Tādējādi biovara attiecas uz varu, ar kuras palīdzību sabiedrībā tiek īstenota biopolitika. Biovara tiecas administrēt, optimizēt un vairot dzīvību, pakļaujot to skrupulozai kontrolei un regulācijai. M. Fuko uzskatīja, ka biovara ir fundamentāli atšķirīga no iepriekšējiem varas veidiem, jo – pretēji senākiem “juridiski diskursīvajiem” varas kontroles mehānismiem – ir drīzāk produktīva nekā represīva. Proti, suverēna vara “ļauj dzīvot, bet liek mirt”, bet biovara “liek dzīvot un atļauj nomirt”. Biovara darbojas izkliedētos varas tīklos. Tos M. Fuko nosauca par dispozitīvu, kas iedarbojas uz dzīvību bez suverēna iesaistes. Tā neaizstāj represīvas un deduktīvas varas funkcijas, bet darbojas tām līdzās – tādējādi biovara un disciplinārvara darbojas kā divi savstarpēji papildinoši varas poli. Kamēr disciplinārvara attiecas uz individuālu ķermeni, nodrošinot tā subjektifikāciju, biovaras priekšmets ir suga un populāciju kontrole plašākā nozīmē, un tā attiecas uz sabiedrības veselību, dzimstību, mirstību un tiem apstākļiem, kas to ietekmē. Biopolitikai ir regulētāja loma, un tā var tikt saistīta arī ar konkrētu sabiedrības grupu veselības veicināšanu (piemēram, rasisma kontekstā). Vēsturiski biovara ir vēlīna varas tehnoloģija, kuras veidošanos M. Fuko saskatīja 18.–19. gs., un tā kopā ar disciplinārvaru cita starpā saistāma ar seksualitātes diskursa veidošanos. Biovara nepieciešami saistīta arī ar kapitālismu un pieļauj ķermeņu iekļaušanu ražošanas mašinērijā un populāciju kontroli ekonomisku procesu nodrošināšanai. 

M. Fuko ir uzskatāms par kreisi noskaņotu publisko intelektuāli un aktīvistu, un viņa domas un darbi guva plašu rezonansi tiklab Rietumeiropā, kā arī ASV. Jāpiebilst, ka M. Fuko neaicināja uz revolūciju un arī politiskā darbībā norobežojās no universālu atbilžu meklējumiem. Tā vietā viņš piedāvāja pievērst uzmanību konkrētajai situācijai – ko mēs varam darīt, lai konkrētā situācijā palielinātu cilvēka spējas, nevairojot apspiešanu? M. Fuko filozofiskie uzskati bija cieši saistīti ar viņa ētisko un politisko pārliecību, tāpēc, lai arī filozofs ir uzskatāms par vienu no ietekmīgākajiem 20. gs. domātājiem, sabiedrībā viedoklis par viņa darbiem aizvien ir bijis pretrunīgs.

Vēl šodien postmodernisma kritiķi un pastāvošo varas struktūru aizstāvji (piemēram, neoliberālisma kontekstā) turpina asi kritizēt M. Fuko sociālo konstruktīvismu. Viņi pauž uzskatu, ka M. Fuko un citu poststrukturālistu filozofija ir ne vien mūsdienu humanitāro zinātņu, bet pat visas sabiedrības problēmu pamatā. Tajā pašā laikā M. Fuko darbi turpina būt par iedvesmas avotu empīriski politiskiem un filozofiskiem pētījumiem filozofijā, socioloģijā, antropoloģijā, ģeogrāfijā, arī dzimtes, nespējas, kvīru, postkoloniālajās, kultūras u. c. studijās, kas analizē, interpretē un tālāk izvērš M. Fuko aizsākto varas, ķermeņa un zināšanu problemātiku.