Viens no populārākajiem amerikāņu izklaides māksliniekiem 20. gs. 50. un 60. gados, kad guva panākumus kā komiķis, dziedātājs, kinoaktieris un TV pārraides “Dīna Mārtina šovs” (The Dean Martin Show) vadītājs. Mūsdienās visbiežāk pieminēts kā spilgts t. s. krūneru vokālās stilistikas pārstāvis un viens no aktīvākajiem dalībniekiem neformālā dziedātāju un aktieru grupējumā, kas pazīstams kā Rat Pack.

D. Mārtina tēvs bija Itālijā dzimis frizieris, bet māte ­– ASV itāļu ģimenē dzimusi šuvēja. Arī nākamais dziedātājs bērnībā kā pirmo apguva itāļu valodu, bet 15 gadu vecumā, pametis mācības vidusskolā, sāka boksera karjeru un strādāja dažādus darbus, tostarp par metāllietuves strādnieku, nelegālas dzertuves krupjē un alkohola kurjeru. 20. gs. 30. gadu beigās debitēja kā dziedātājs naktsklubos un pieņēma skatuves vārdu Dino Martini (Dino Martini), ko vēlāk nomainīja uz amerikāniskāk skanošo “Dīns Mārtins”. 1944. gadā tika iesaukts ASV Bruņotajos spēkos, bet pēc gada demobilizējās veselības iemeslu dēļ.

1946. gadā D. Mārtins iepazinās ar jaunu komiķi Džeriju Lūisu (Jerry Lewis). Abi izveidoja skatuves duetu Martin and Lewis (Mārtins un Lūiss) un uzstājas ar t. s. slapstick stilistikas priekšnesumiem, kuros komiski pārspīlētas un bieži vien spontāni improvizētas situācijas mijās ar D. Mārtina dziedāšanu un Dž. Lūisa stāstītiem jokiem. Martin and Lewis kļuva par vienu no populārākajiem komiķu duetiem ASV un 1949. gadā debitēja Holivudas kinokomēdijā “Mana draudzene Irma” (My Friend Irma, rež. Džordžs Maršals, George Marshall, 1949). Dažos nākamajos gados abi nofilmējās vēl 15 izklaidējoša rakstura filmās, līdz 1956. gadā personīgu nesaskaņu dēļ kopīgo darbību beidza. Izklaides industrijā lielāki panākumi pēc dueta šķiršanas tika prognozēti Dž. Lūisam, tomēr ievērojami veiksmīgāka izrādījās D. Mārtina turpmākā radošā darbība.

D. Mārtins nebija guvis muzikālu izglītību, taču, pateicoties dabiskai muzikalitātei, patīkama tembra tenoram un personības pievilcībai, kļuva par vienu no pazīstamākajiem krūnēšanas vokālās tradīcijas pārstāvjiem (crooning, dabiski nepiespiesta, intīmi izjusta romantisku popbalāžu dziedāšanas maniere, īpaši populāra 20. gs. 40. un 50. gados); pats D. Mārtins atzina, ka savu brīvi plūstošo dziedāšanas stilu izstrādājis, kopējot krūnēšanas aizsācēju Bingu Krosbiju (Bing Crosby). Žanriski D. Mārtina repertuārā dominēja tradicionālā popmūzika ar kantri, meksikāņu un afrokubiešu mūzikas, kā arī franču šansona un neapolitāņu dziesmu ietekmi.

1943. gadā D. Mārtins debitēja prestižā Ņujorkas naktsklubā Riobamba, kas iepriekš bija Frenka Sinatras (Frank Sinatra) pastāvīgā rezidence, 1944. gadā sāka uzstāties regulārā radiopārraidē “Dīna Mārtina dziesmas” (Songs by Dean Martin), bet 1946. gadā noslēdza pirmo ierakstu kontraktu.

1953. gadā D. Mārtins muzikālā kinokomēdijā “Kedijs” (The Caddy, rež. Normens Taurogs, Norman Taurog) izpildīja dziesmu That’s Amore, kas, akcentējot viņa itālisko izcelsmi, bija aranžēta t. s. Neapoles dziesmu stilistikā. Pats dziedātājs par to nebija augstās domās, tomēr pēc ierakstu sabiedrības Capitol Records lūguma veica vēl vienu dziesmas ieskaņojumu, kas tika izdots singlā, kļuva par nacionālu hitu un arī mūsdienās ir viens no viņa pazīstamākiem ierakstiem.

Par populārās mūzikas standartu kļuvusi arī D. Mārtina dziedātā Memories Are Made of This, kas 1955. gadā sasniedza Nr. 1 pozīciju gan ASV, gan Lielbritānijas topos un vēlāk bijusi arī B. Krosbija, F. Sinatras, The Everly Brothers, Klifa Ričarda (Cliff Richard), Džonija Keša (Johnny Cash) un citu ievērojamu izpildītāju repertuārā.

50. gadu otrajā pusē, modē nākot rokenrolam, tradicionālās popmūzikas aktualitāte mazinājās, tomēr 1958. gadā D. Martinam izdevās gūt panākumus ar daļēji angliski, daļēji itāliski dziedātu dziesmu Volare. Gan Eiropā, gan ASV šī dziesma jau bija pazīstama autora Domeniko Modunjo (Domenico Modungo) izpildījumā – 1958. gadā tā uzvarēja Sanremo dziesmu festivālā Itālijā (Festival della canzone Italiana di Sanremo), kā arī ierindojās trešajā vietā Eirovīzijas dziesmu konkursā (Eurovision Song Contest) Nīderlandē, taču turpmāk šis skaņdarbs visbiežāk asociēts ar D. Mārtina interpretāciju, kas gan ilgstoši palika viņa pēdējais lielais hits.

20. gs. 60. gadu pirmajā pusē, ASV tirgū dominējot The Beatles u. c. britu invāzijas grupām, lielu orķestru pavadījumā dziedošie krūneri tika uzskatīti par vecmodīgiem, ar aktuālajām tendencēm konkurēt nespējīgiem izpildītājiem bez nākotnes. Taču 1964. gada vasarā ASV topa līderpozīcijā The Beatles hitu A Hard Day’s Night nomainīja D. Mārtina singls Everybody Loves Somebody. Šis pavērsiens aizsāka jaunu dziedātāja karjeras augšupejas periodu, kurā viņa popularitāti īpaši veicināja TV pārraide “Dīna Mārtina šovs” (1965–1974) ar daudzu šovbiznesa slavenību līdzdalību.

20. gs. 50. gadu otrajā pusē Lasvegasā (Nevadas pavalsts, ASV) izveidojās neformāls izklaides industrijas pārstāvju grupējums, kas sākotnēji centrējās ap aktieri Hamfriju Bogartu (Humphrey Bogart) un nodevās kolektīvai bohēmai. Desmitgades nogalē vairāki tā dalībnieki sāka kopā koncertēt Lasvegasas kazino Sands. Šai grupai, kas kļuva pazīstama kā Rat Pack (no angļu ‘Žurku bars’), nebija formāla sastāva, taču aktīvākie tās pārstāvji bija dziedātāji Samijs Deiviss jaunākais (Sammy Davis Jr.), F. Sinatra un D. Mārtins. Minētais trio bieži uzstājās ar komisku koncertprogrammu, kurā nepiespiesti brīvā gaisotnē ne vien dziedāja un jokoja, bet arī bagātīgi lietoja alkoholu. Visi trīs arī piedalījās vairākās spēlfilmās, t. sk. “Oušena 11” (Ocean’s 11, rež. Lūiss Mailstouns, Lewis Milestone, 1960) un “Robins un 7 kapuces” (Robin and the 7 Hoods, rež. Gordons Daglass, Gordon Douglas, 1964).

Dziedātāji bija tuvi draugi un biznesa partneri (60. gadu sākumā D. Mārtins un S. Deiviss jaunākais kļuva par F. Sinatras dibinātās ierakstu sabiedrības Reprise Records investoriem un māksliniekiem), un viņu kopīgie priekšnesumi izpelnījās plašu popularitāti, kas nodrošināja arī politisku ietekmi – mūziķi to arī izmantoja, veicinot Džona F. Kenedija (John F. Kennedy) ievēlēšanu par ASV 35. prezidentu. Vairāki Rat Pack dalībnieki arī saņēma ielūgumus uz jaunievēlētā prezidenta inaugurācijas ceremoniju, taču starp uzaicinātajiem nebija S. Deivss jaunākais – protestējot pret šo jaunās administrācijas lēmumu (tiek uzskatīts, ka to motivējuši rasu aizspriedumi, jo dziedātājs bija melnādains), pasākumu neapmeklēja arī D. Mārtins.

Rat Pack darbības aktīvākais periods ilga līdz 60. gadu vidum. 1988. gadā F. Sinatra, S. Deiviss jaunākais un D. Mārtins pēc vairāk nekā 20 gadu pārtraukuma atkal uzsāka kopīgu koncertturneju, taču nesenās dēla nāves un veselības problēmu nomāktais D. Mārtins to pameta pēc pieciem koncertiem; turnejas atlikušajā daļā viņu aizvietoja Laiza Minelli (Liza Minnelli).

D. Mārtins piedalījies apmēram 60 spēlfilmās – pārsvarā komēdijās un piedzīvojumu lentēs, tomēr viņa filmogrāfijā netrūkst arī dramatisku lomu. Viens no dziedātāja ievērojamākiem aktierdarbiem ir kara drāmā “Jaunie lauvas” (The Young Lions, rež. Edvards Dmitriks, Edward Dmytryk, 1958), kurā viņa ekrāna partneri bija Montgomerijs Klifts (Montgomery Clift) un Marlons Brando (Marlon Brando). 1958. gadā D. Mārtins arī pirmoreiz filmējās kopā ar F. Sinatru – režisora Vinsentes Minelli (Vincente Minnelli) drāmā “Daži vienmēr steidzas” (Some Came Running). Savukārt vesterna žanra klasikai piederīgajā filmā “Rio Bravo” (Rio Bravo, rež. Hovards Hokss, Howard Hawks, 1959) D. Mārtina partneri bija Džons Veins (John Wayne) un Rikijs Nelsons (Ricky Nelson).

60. gados D. Mārtins atveidoja galveno lomu vairākās komiska rakstura filmās par slepeno aģentu Metu Helmu (Matt Helm) – t. sk. režisora Fila Karlsona (Phil Karlson) uzņemtajās “Klusinātāji” (The Silencers, 1966) un “Iznīcinātāju komanda” (The Wrecking Crew, 1969).

Koncertēt D. Mārtins turpināja arī vēlāk, taču viņa pēdējais albums – kantri dziesmu interpretāciju kolekcija The Nashville Sessions – iznāca 1983. gadā. Nākamajā gadā viņš ar autosporta veterāna atveidojumu komiskās piedzīvojumu filmās “Lielgaballodes sacīkstes” un “Lielgaballodes sacīkstes II” (Cannonball Run un Cannonball Run II, rež. Hels Nīdhems, Hal Needham) noslēdza arī aktiera karjeru.

1987. gadā mācību lidojumā ar kaujas lidmašīnu gāja bojā viņa dēls, Kalifornijas Nacionālās gvardes Gaisa spēku kapteinis Dīns Mārtins jaunākais (Dean Martin Jr.). Šo traģēdiju dziedātājs pārdzīvoja līdz mūža beigām, dzīves atlikušo daļu pavadot noslēgtībā un ciešot no depresijas, alkoholisma un pēdējos gados arī no plaušu vēža.

Ievērojama nozīme D. Mārtina karjerā bija skatuviskajam tēlam, kas iemiesoja amerikāņu publikā izplatītus priekšstatus par itāļu vīriešiem – apburoši elegants (bieži uzstājās smokingā), bezrūpīgi optimistisks un frivols, viņš tika dēvēts par “stilīguma karali” (king of cool). Gan koncertos, gan TV pārraidēs dziedātājs daudz lietoja alkoholu un bieži bija stiprā reibumā ar grīļīgu gaitu, miglainu skatienu un neskaidru dikciju, kas kontrastēja ar parasti nevainojamo vokālo tehniku. Tādēļ vairāku paaudžu uztverē D. Mārtinam piemita šarmanta žūpas un uzdzīvotāja reputācija, taču vēlāk pats dziedātājs un viņa līdzgaitnieki norādījuši, ka šis tēls bijis apzināti iestudēts, un īstenībā viņš uzstājoties gandrīz vienmēr dzēris nevis viskiju, bet apelsīnu sulu.

20. gs. nogalē, atkal augot Lielās amerikāņu dziesmu grāmatas popularitātei, atjaunojās arī publikas interese par D. Mārtinu un Rat Pack. 1998. gadā negaidītus panākumus (t. sk. Nr. 5 Lielbritānijā) guva viņa hitu izlase The Very Best Of – Capitol/Reprise Years, un turpmāk ar D. Mārtinu saistītas dziesmas atkal izpildījuši daudzi mūziķi (Maikls Bublē, Michael Bublé; Martina Makbraida, Martina McBride; Daiena Krola, Diana Krall un citi).

2001. gadā D. Mārtina un Rat Pack repertuāram veltītu albumu Swing When You’re Winning ieskaņoja viens no tobrīd populārākajiem britu dziedātājiem Robijs Viljamss (Robbie Williams). Neilgi pirms tā iznākšanas R. Viljamss Londonas Karaliskajā Alberta zālē (Royal Albert Hall) sniedza plašu ievērību guvušu koncertu Live at the Albert, ko veltīja “dažiem no stilīgākajiem vīriem, kas jebkad dzīvojuši, piemēram, Samijam Deivisam jaunākajam, Dīnam Mārtinam un Frenkam Sinatram...”. Līdzīgu Rat Pack hitu interpretāciju albumu ...Allow Us to Be Frank (2004) ieskaņojusi arī īru puišu grupa Westlife. 

2007. gadā klajā nāca tehnoloģiski radītu D. Mārtina duetu albums Forever Cool, kurā viņa vēsturiskie ieraksti papildināti ar jauniem R. Viljamsa, Kevina Speisija (Kevin Spacey), Džosas Stounas (Joss Stone) un citu mūsdienu izpildītāju ieskaņojumiem.

21. gs. sākumā interesi par D. Mārtina, F. Sinatras un S. Deivisa jaunākā darbību veicināja arī režisora Stīvena Soderberga (Steven Soderbergh) kriminālfilmas “Oušena banda” (Ocean’s Eleven, 2001), “Oušena ducis” (Ocean’s Twelve, 2004) un “Oušena velna ducis” (Ocean’s Thirteen, 2007), kas uzņemtas pēc Rat Pack lentes “Oušena 11” motīviem.

Pēc nāves D. Mārtinam tika piešķirta Grammy balva par mūža ieguldījumu (Grammy Lifetime Achievement Award, 2009). Par sniegumu TV pārraidē “Dīna Mārtina šovs” saņēmis “Zelta globusa” balvu (Golden Globe Award) kategorijā Labākais aktieris televīzijas seriālā (Actor in a Television Series, 1967).

Ain’t That a Kick in the Head; Everybody Loves Somebody; Gentle on My Mind; Houston; Little Ole Wine Drinker Me; Mambo Italiano; Memories Are Made of This; On an Evening in Roma; Sway; That’s Amore; Volare; You’re Nobody ‘Til Somebody Loves You

Swingin’ Down Yonder (Capitol, 1955); Pretty Baby (Capitol, 1957); A Winter Romance (Capitol, 1959); This Time I’m Swingin’! (Capitol, 1960); Dino: Italian Love Songs (Capitol, 1962); French Style (Reprise, 1962); Cha Cha de Amor (Capitol, 1962); Dino Latino (Reprise, 1962); Dean “Tex” Martin: Country Style (Reprise, 1963); Dream with Dean (Reprise, 1964); The Door Is Still Open to My Heart (Reprise, 1964); Houston (Reprise, 1965); Happiness Is Dean Martin (Reprise, 1967); Gentle on My Mind (Reprise, 1968); The Nashville Sessions (Warner Bros., 1983); Christmas with the Rat Pack (Capitol, 2001, ar Samiju Deivisu jaunāko un Frenku Sinatru)