Kopš 20. gs. 20. gadiem Eduards Kraucs darbojās kā fotogrāfs, Latvijas avīzēs un žurnālos publicēdams aktuālu politisku, sabiedrisku un kultūras notikumu fotoattēlus, arī cilvēku portretus un ainavas. E. Krauca fotogrāfiju vēsturisko vērtību apliecina viņa fotonegatīvu uz stikla pamatnes kolekcijas – Ķeguma spēkstacijas celtniecības gaita (1936–1940) – iekļaušana Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization, UNESCO) programmas “Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālajā reģistrā 2009. gadā.

Par īpaši nozīmīgu E. Krauca ieguldījumu Latvijas kultūrā uzskatāmas viņa laika posmā no 1929. līdz 1940. gadam uzņemtās aptuveni 565 kinohronikas, kā arī vairākas kultūrfilmas – apjomīga un unikāla vizuāla liecība par Latvijas valsti un tās iedzīvotājiem 20. gs. vidū. Lai gan daļa no E. Krauca filmējumiem ir pazudusi, Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvā joprojām ir vairāk nekā 300 E. Krauca filmējumu un gandrīz 600 fotogrāfiju. Daļa E. Krauca fotogrāfiju un dažu saglabājušos filmu kolekcija par latviešiem pārvietoto personu nometnēs Vācijā pēc Otrā pasaules kara atrodas Stenforda Universitātes Hūvera institūtā (Hoover Institution of Stanford University) ASV.

E. Kraucs ir dzimis namdara Johana Augusta un Vilhelmīnes (dzimusi – Briede) Kraucu ģimenē kā jaunākais no pieciem brāļiem. Tēvs nomira 1904. gadā. Sākoties Pirmajam pasaules karam, ģimene evakuējās uz Maskavu, kur E. Kraucs pabeidza reālskolu un studēja Maskavas Kalnu akadēmijā (Московская горная академия). E. Kraucs bija precējies ar Natāliju Kraucu (dzimusi Freimane).

Starpkaru periodā – 20. gs. 20. gadu sākumā – pēc atgriešanās Rīgā E. Kraucs strādāja kā preses fotogrāfs izdevumos “Atpūta”, “Ilustrēts Žurnāls”, “Jaunākās Ziņas”,  “Nedēļa” un citos, atzīmējot savas fotogrāfa karjeras desmitgadi 1934. gadā. E. Kraucs turpināja savu fotogrāfa darbu arī paralēli darbam kino, veidodams gan reportāžas, gan mākslas fotogrāfijas.

1929. gadā E. Kraucs sāk filmēt kinožurnālu “Pēdējā brīdī”; no 1930. gada tas pazīstams ar nosaukumu “Latvijas hronika”. E. Krauca kinožurnāli patika skatītājiem, jo papildu oficiālām norisēm tajos tika rādīti arī kultūras un izklaides notikumi, sadzīve, kā arī no daudzveidīgiem skatpunktiem, piemēram, no “putna lidojuma”, filmēti krāšņi un ekspresīvi dabas skati.

E. Kraucs pakāpeniski kļuva par vienīgo kino hronikas producentu 20. gs. 30. gadu Latvijā. Viņa filmētie materiāli par Latviju tika iekļauti arī ārvalstu, piemēram, vācu kinokompānijas UFA Film & TV Produktion GmbH, hronikās.

1930. gadā E. Kraucs nodibināja uzņēmumu “Ed. Kraucs” (zināma arī kā  “Ed. Krautcs Filma”), kas pastāvēja līdz 1940. gada augustam. E. Kraucs bija savu hroniku scenāriju autors, režisors un operators, bet uzņēmuma administratīvajā darbā viņam palīdzēja brālis Jānis Kraucs.

1931. gada rudenī iznāca pirmā “Latvijas skaņu hronika”, kas bija ierakstīta ar amerikāņu uzņēmuma Fox Film aparatūru un atbalstu. No 1934. gada līdz 1940. gada jūnijam katru nedēļu iznāca “Latvijas skaņu hronika”, kas tika ierakstīta ar Edgara un Voldemāra Blumbergu būvēto skaņu aparatūru. Lielākoties šīs hronikas tika ieskaņotas studijā, pievienojot filmētajam attēlam mūziku un diktora tekstu, taču ir arī filmēšanas laikā veikti sinhroni skaņu ieraksti – vēsturisku personu runas, publiski priekšnesumi (piemēram, Dziesmu svētki), dažkārt arī ikdienišķu norišu (piemēram, cilvēki Liepājas pludmalē) meistarīgs audiofiksējums. 

1934. gadā E. Kraucs bija viens no starptautiskā kopražojuma – spēlfilmas  “Tautas dēls” (1934, filma nav saglabājusies) operatoriem. Mākslinieciskā ziņā izteiksmīgs un ar unikālu vēsturisku vērtību ir E. Krauca filmējums pilnmetrāžas skaņu filmai “Gauja” (1935, rež. Kristaps Linde) – liecība par Gaujas upes ekosistēmu no iztekas līdz jūrai un  ar upi saistītās cilvēku darbības, kā arī pie Gaujas esošo apdzīvoto vietu dokumentējums.

1940./1941. gadā E. Kraucs bija viens no kinohronikas “Padomju Latvija” operatoriem, kā arī piedalījās pilnmetrāžas dokumentālās filmas “Pretim saulei” (1941) uzņemšanā. Filmā redzamie ziedošie augļu dārzi un zemes arāji pavasarī visticamāk ir tie kadri, kurus E. Kraucs uzņēma Latvijas starpkaru periodā.

Nacistiskās Vācijas okupācijas laikā Latvijā E. Kraucs filmēja sižetus uzņēmuma Ostland Film GmbH kinožurnālam Ostland Woche. E. Krauca filmējumi izmantoti arī propagandas filmās “Latviešu tautas līdzdalība lielajā cīņā pret boļševismu” (1942) un “Sarkanā migla” (1942).

1944. gadā E. Kraucs kopā ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Vāciju; pēc kara viņš strādāja Emigrācijas centrā Augsburgā. Apvienoto Nāciju Palīdzības un atjaunošanas administrācijas (United Nations Relief and Rehabilitation Administration, UNRRA) un Starptautiskās bēgļu organizācijas (International Refugee Organization, IRO) uzdevumā E. Kraucs fotogrāfijās un filmās dokumentēja bēgļu dzīvi pārvietoto personu nometnēs, bet mūsdienās daļa materiāla pazudusi.   

1950. gadā E. Kraucs izceļoja uz ASV, dzīvoja Kolorādospringsā un līdz pensijai strādāja par optisko triku operatoru reklāmfilmu uzņēmumā Alexander Film (vēlāk uzņēmums nonāca CBS pārziņā un tika pārdēvēts par KKTV-11).

Pēc E. Krauca nāves viņa sieva Natālija Krauca nodeva E. Krauca arhīvu Stenforda Universitātes Hūvera institūtam.

1938. gada novembrī E. Kraucs tika apbalvots ar V šķiras Atzinības krustu.

Par E. Kraucu ir uzņemta dokumentālā filma “Eduards Kraucs” (1999, ciklā “Kinogadsimts Latvijā”; scen. aut. Agris Redovičs, rež. Dzintra Geka).