Rūdolfs Kronbergs gleznoja akmeņus un kristālus, attīstīja jaunu krāsu un to nodēvēja par pastolaku.

R. Kronbergs dzimis kalēja Žaņa un Lates (dzimušas Deģes) Kronbergu ģimenē. Sieva – aktrise Milda Kronberga (dzimusi Karpa), dēls – dzejnieks un tulkotājs Juris Kronbergs. Pamatskolā R. Kronberga zīmēšanas skolotājs bija gleznotājs Augusts Annuss. R. Kronbergs iestājās komercskolā, bet pēc pusgada to atstāja. Beidza Liepājas Mākslas un amatniecības skolas Dekorāciju nodaļu (1924–1929).

Parīzē studēja Dekoratīvās mākslas skolā (École des Arts Décoratifs) un privāti glezniecību pie Konstantīna Korovina (Константин Алексеевич Коровин) un Morisa de Vlaminka (Maurice de Vlaminck; 1929–1932), papildināja izglītību arī ceļojumos Spānijā un Ziemeļāfrikā.

Pēc atgriešanās Latvijā R. Kronbergs dienēja obligātajā karadienestā Latvijas armijā, 1932. gadā iestājās Latvju aktieru arodbiedrības teātra skolā un 1936. gadā absolvēja to.

1945. gadā devās bēgļu gaitās uz Zviedriju, 11.02. ieradās Gotlandē.

Skolas gados bija dekorators Liepājas Tautas teātrī un operā (1925–1929), vēlāk – dekorators Alberta Kozlovska baleta ansamblī Masques de Ballet Parīzē (1929). Tur strādāja trimdas krievu operā un kino.

Latvijā strādāja par dekoratoru Dailes teātrī, Nacionālajā teātrī un operā, Liepājas Tautas teātrī un Ceļojošajā teātrī (1933–1944).

Eduards Smiļģis Dailes teātrī viņu pamanīja dekorāciju darbnīcā un uzaicināja darboties kā aktierim. R. Kronbergs spēlēja lomas Dailes teātrī (1934–1939), Nacionālajā teātrī (1939–1940), Latvju Drāmas ansamblī (1943), Liepājas Drāmas teātrī (1940–1941), Liepājas pilsētas Drāmas, operas un baleta teātrī (1941), Liepājas pilsētas teātrī (1941) un Ceļojošajā teātrī. Vācu okupācijas laikā vadīja frontes komēdijas trupu.

Trimdā Stokholmas Latviešu teātrī R. Kronbergs spēlēja galvenās lomas Mārtiņa Zīverta “Tīreļpurvā” (1947) un Raiņa “Pūt, vējiņi” (1954), bija 11 izrāžu scenogrāfs.

R. Kronberga gleznās skatāmi dabas un pilsētu skati, jūra un ostas, lauku ainavas un klusā daba. Eksperimentēja ar krāsām un materiāliem. Kopā ar ķīmiķi Valdi Bigestānu atklāja jaunu krāsas veidu, kas, atšķirībā no eļļas krāsām, ir ar lielāku gaismas un laika izturību. R. Kronbergs to kopā ar V. Bigestānu patentēja (1953) un nosauca par sveķa krīta krāsu, tehniku – par pastolaku.

R. Kronbergs 1960. gadu sākumā sāka lietot savu jauno tehniku un par tēmu izvēlējās akmeņus un kristālus, kur “pastolakas technikas īpatnības saskaņojas ar šķietami no “redzamās” pasaules aizgūto motīvu – akmeni, pārkausējot tā būtiski raksturīgo gleznieciskā domā un traktējumā”, kā rakstīja mākslinieks un mākslas zinātnieks Juris Soikāns (1977). R. Kronbergs arī izmantoja fluorescējošās krāsas, kuras apgaismoja ar ultravioleto starojumu. R. Kronbergs darbus izstādīja vairāk nekā 60 izstādēs Latvijā, Zviedrijā, Beļģijā, Francijā, Anglijā, Vācijā, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un Kanādā. Autorizstāde Dabas muzejā (Naturhistoriska riksmuseet) Stokholmā (1970) iekļāvās tematiski veiksmīgi, jo norisinājās vienā vietā un laikā ar no Mēness atvesto akmeņu izstādi.

R. Kronbergs ilustrējis Oto Villija Geila (Otto Willi Gail) darbu “Hansa Hardta lidojums uz Mēnesi” (1935), Ata Freināta “Ata Freinata Grāmatnieki: pa mājām, tirgiem un pilsētām” (1939), “Skaistākās latviešu tautas teikas un pasakas” (1939) un A. Freināta “Dzimtenes āres” (1969); viņa darbus savu grāmatu vākiem ir izmantojuši Juris Kronbergs (1971) un Gundega Grīnuma (2009).

R. Kronberga pazīstamākie un mākslinieciski nozīmīgākie darbi ir saistāmi ar “Akmens ziedu ciklu”. Apgāds “Daugava” izdeva sēriju ar R. Kronberga zīmētajām Latvijas baznīcām (ieskaitot Aglonas Dievmātes, Liepājas Trīsvienības un Valmieras baznīcas). 

R. Kronbergs par darbiem izstādēs Parīzē un Londonā preses atsauksmēs saņēma augstu novērtējumu, arī lielajā franču laikrakstā Le Figaro (1962); darbi tika izstādīti arī Ņujorkā. R. Kronberga darbi ir apbalvoti ar atzinības rakstu 3. Vispārējos ASV latviešu dziesmu svētkos (1963).

Lai atbalstītu mākslinieku, R. Kronberga mākslas draugu biedrības (1953) biedri iemaksāja naudu fondā, mākslinieks saņēma mēneša pabalstu, biedrība iepirka R. Kronberga gleznas un tās izlozēja biedru starpā. Mākslinieka 60 gadu jubilejā biedrība par ziedojumiem iegādājās gleznu “Fluorīts” (1968) un to uzdāvināja Stokholmas Modernās mākslas muzejam (Moderna museet) (1971). R. Kronberga darbi atrodami arī Raiņa un Aspazijas muzejā Kastaņolā (Raiņa un Aspazijas dubultportrets, 1962), muzejos Rīgā, Arlā, Ziemeļamerikas muzejos, tajā skaitā Ņujorkas Mākslas zālē (Hall of Art New York).