19. gs. otrajā pusē nozīmīgs bija Rīgas pilsētas teātris, kura tradīcijas, starptautiskie sakari un kapacitāte ļāva kļūt par skatuves glezniecības paraugu citiem teātriem. Universālo dekorāciju komplektus šai laikā aizstāja piemērošanās katra uzveduma saturam. Dekorāciju pamatelementi bija gleznotas kulises, aizmugures prospekti un arī apgleznoti aizkari; tās izgatavoja uz vietas meistara vadībā, pasūtīja ārzemēs vai vietējā daiļkrāsotāju firmā Kurau & Passil. Iluzori gleznieciskā pieeja kalpoja pārliecinošiem vizuāliem efektiem, izmantojot arī gaismu un skaņu. Noteicošie bija Vācijas, kā arī Pēterburgas un Maskavas piemēri. Dekoratoru statuss nebija augsts; viņi bija iekļauti teātru tehniskajā personālā. Rīgas pilsētas teātrī strādāja vairāki scenogrāfi no Vācijas – Frīdrihs Helvigs (Friedrich Hellwig), Rihards Pacigs (Richard Patzig), Henrijs Martins (Henry Martin) un citi. Rīgas Latviešu teātrī tika nodarbināti Kurau & Passil meistari, bet Rīgas Krievu teātrī viesizrādes no impērijas metropolēm ienesa krievu jūgendstila dekoratīvi stilizējošās scenogrāfijas iezīmes. Viens no pirmajiem profesionālajiem scenogrāfiem bija Jānis Kuga (“Vaidelote”; 1909; “Uguns un nakts”, 1911; un citi). Viņš uzskatāms par 20. gs. sākuma scenogrāfijas centrālo figūru un spilgtu nacionālā romantisma pārstāvi ar savām krāšņi ornamentālajām, teiksmainajām Baltijas senatnes ainām. Līdzīgā, nedaudz gleznieciskākā ievirzē strādāja Arturs Cimermanis (“Zelta zirgs”, 1913; u. c.) un Pēteris Kundziņš (“Kalnu Eivins un viņa sieva”, 1913; un citi).

Bēgļu un strēlnieku gaitās Krievijā Pirmā pasaules kara un politisko kolīziju posmā (1915–1919) teātru trupām bija jāiztiek ar vienkāršām, improvizētām dekorācijām un kostīmiem. 01.05.1919. svinībām padomju varas laikā jaunie Rīgas mākslinieku grupas modernisti apgleznoja vērienīgus panno eksponēšanai Rīgas pilsētvidē. J. Kuga, A. Cimermanis u. c. mākslinieki lielā mērā turpināja pirmskara tradīcijas 20.–30. gadu scenogrāfijā, bet tajā ienāca arī laikmetīgo ģeometrizējošo virzienu adaptācijas un tehnoloģiski jaunievedumi (kino projekciju iekļaušana izrādēs un citi). Nozīmīgākie teātri bija Latvijas Nacionālā opera, Latvijas Nacionālais teātris un Dailes teātris. Ludolfa Liberta dzirkstoši krāsainā, eksotiski ietonētā scenogrāfija (“Iļja Muromietis”, 1928; “Džonijs uzspēlē”, 1929; “Turandota”, 1930; “Sābas ķēniņiene”, 1935; u. c.) vistiešāk iemieso Art Deco stila iezīmes.

Monumentālākā tvērumā L. Liberta stilu turpināja Pēteris Rožlapa. Oto Skulme pārveidoja iluzori glezniecisko metodi formu vispārinājuma un vienkāršošanas virzienā, izmantojot arī dažādas arhitektoniskas konstrukcijas modernā laikmeta atklāsmei (“Lazika vētrainā dzīve”, 1926; “Amors uz drednauta”, 1930; un citas). Īpaši novatorisku pieeju attīstīja jau kara laikā Maskavā darbību uzsākušais Jānis Muncis (“Ligatūra”, 1925; “Nameja gredzens”, 1935; u. c.), uzsverot dinamiski plastisku, organisku izrādes formu, kuras centrā ir aktieris. Dekoratīvie elementi tika reducēti, kāpinot krāsainu gaismu efektus. Autoritārisma posmā J. Muncis noformēja vērienīgas brīvdabas izrādes par Latvijas vēstures tēmām. Izrāžu noformējumā konstruktīvi ģeometriskus un iluzori gleznieciskus paņēmienus dažādās proporcijās lietoja Niklāvs Strunke, Romans Suta, Herberts Līkums u. c. mākslinieki. Ar izkārtnēm, plakātiem un rakstiskiem saukļiem izcēlās “kreisā scenogrāfija”– sociāli kritisku uzvedumu noformējums; Strādnieku teātrī bijusi arī daudzveidīga skatuves tehnika ar dažādiem kustināmiem elementiem. Teātri darbojās arī Jelgavā (scenogrāfs Arvīds Spertāls kopā ar kostīmu mākslinieci Margu Spertāli), Liepājā, Daugavpilī un Valmierā. Krievu dramatiskajā teātrī scenogrāfs bija arhitekts Sergejs Antonovs, Vācu teātrī – no Vācijas ieceļojušais ekspresionisma piekritējs Herberts fon Hau (Herbert von Hau), bet Jaunajā ebreju teātrī – modernists un telpisku konstrukciju veidotājs Mihails Jo.

Pēc Otrā pasaules kara padomju okupācijas apstākļos sākotnēji scenogrāfijā dominēja sadzīvisks naturālisms un butaforiskums; modernisma mantojums kā skatuves telpas atbrīvošana “tukšuma” estētikas toņkārtā aktualizējās kopš atkušņa gadiem. Pakāpeniski ienāca monumentalizācija, nosacītāka formu valoda, lakoniska skatuves uzbūve ar metaforiskiem, simboliskiem akcentiem (Gunārs Zemgals, Marts Kitajevs, Pāvils Šenhofs, Kurts Fridrihsons, Arnolds Plaudis un citi). 70.–80. gadu “darbīgā scenogrāfija” tika pakārtota izrādes idejas virzībai, iemiesojot arī verbāli neizpaužamus zemtekstus. Ilmārs Blumbergs (“Žanna d’Arka”, 1972; “Brands”, 1975; “Pērs Gints”, 1979; u. c. ) ienesa procesuālās mākslas elementus, kinētiskas konstrukcijas; efektīgi, atšķirīgi vizuālie kodi izmantoti I. Blumberga scenogrāfijā operu izrādēm (“Aīda”, 1998; “Burvju flauta”, 2000; un citi). Sirreāla stilistika atklājās Jura Dimitera skatuves iekārtojumos (“Šerloks Holmss”, 1979; “Džons Neilands”, 1982; u. c.); novatoriskus, konstruktīvi telpiskus risinājumus ar dabiskām faktūrām un materiāliem piedāvāja Andris Freibergs (“Centrifūga”, “Trešās impērijas bailes un posts”, 1985; “Arkādija”, 1998; “Klīstošais holandietis”, 2003; “Dons Žuans”, 2009; u. c.), kas devis arī lielu ieguldījumu jaunās scenogrāfu paaudzes skološanā.

20. gs. beigās un 21. gs. darbu sākuši vairāki talantīgi jaunākās paaudzes scenogrāfi (Mārtiņš Vilkārsis, Reinis Suhanovs, Reinis Dzudzilo un citi). Scenogrāfiju arī transformē vizuālo aspektu kāpinājums ar fotogrāfijas, video projekciju u. c. izteiksmes līdzekļiem. Teātra un operas izrāžu noformēšanai bieži pievērsušies multimediju mākslinieki: Katrīna Neiburga, Gints Gabrāns, Aigars Bikše, Ieva Jurjāne, Izolde Cēsniece un citi. Savdabīgu dokumentālisma strāvojumu ar laikmetiski precīzu priekšmetisko vidi pārstāv Monikas Pormales scenogrāfija režisora Alvja Hermaņa izrādēm Jaunajā Rīgas teātrī (“Garā dzīve”, 2003; “Latviešu mīlestība”, 2006; “Šukšina stāsti”, 2008; un citas). A. Hermanis arī daudzkārt pats veidojis savu izrāžu un operas uzvedumu telpu gan Latvijā, gan ārzemēs sadarbībā ar kostīmu un video māksliniekiem, iespaidojoties no kino, vizuālās mākslas u. c. avotiem, mazāk no scenogrāfijas tradīcijām (“Trubadūrs”, “Jenūfa”, 2014; “Fausta pazudināšana”, 2015; “Divi Foskari”, 2016; un citi).