Liepājas pilsētas drāmas un operas baleta un tās baletmeistara A. Kozlovska vērtība Latvijas baleta mākslā, saskatāma ne tik daudz māksliniecisko virsotņu sasniegšanā vai jauna repertuāra radīšanā, bet gan baleta mākslinieku un viņa kā trupas vadītāja apbrīnojamā uzņēmība, darba prieks, izturība un neatlaidība. A. Kozlovskis vēsturiski īsā laikā spēja izveidot tehniski un mākslinieciski augstvērtīgu baleta kolektīvu Liepājā, kas bija apguvis klasiskā baleta repertuāru. Šai laikā Liepājā tika uzvesti septiņi lielas formas klasiskie baleti un septiņi viencēliena baleti.

A. Kozlovskis dzimis Liepājā strādnieku ģimenē, šeit saņēma arī pirmo izglītību, un, sākoties Pirmajam pasaules karam, evakuējās kopā ar vecākiem uz Maskavu, lai turpinātu studijas Rīgas evakuētajā Olava komercskolā un paralēli 1. Maskavas baletskolā (Московская Первая школа балетного искуcство; 1918–1920). Maskavā A. Kozlovskis apguva dažādas dejas tehnikas (klasisko deju, raksturdejas, pantomīmu, mīmiku), saistītos priekšmetus (grima mākslu, lekcijas par dejas mākslu un baleta mūziku, kostīmu mākslu), arī baleta kurpju, kostīmu izgatavošanu un audumu krāsošanu. Profesionālās ievirzes nodarbības pasniedza Alfrēds Bekefi (Альфред Фёдорович Бекефи), Mihails Mordkins (Михаил Михайлович Мордкин) u. c. Brīvajos vakaros viņš piedalījās sarīkojumos Ermitāžas teātrī (Московский театр Эрмитаж). Šeit viņš iepazinās arī ar citiem studijas audzēkņiem un Lielā teātra (Большой театр) baleta māksliniekiem. Šajā laika periodā Maskavā baleta mākslu apguva arī citi latvieši – brāļi Voldemārs Komisārs un Pēteris Komisārs, Harijs Plūcis un citi.

1920. gada novembra vidū A. Kozlovskis no Maskavas ar bēgļu ešelonu atgriezās Latvijā – Liepājā. Pirmais darba piedāvājums – dalība “Kabarē” programmā Liepājas Jaunajā teātrī. Maskavā iegūtās zināšanas bija pietiekami aptverošas, lai, atgriežoties Latvijā, varētu uzsākt gan māksliniecisko darbību kā dejotājs, gan pedagoģisko darbību, pasniedzot baleta nodarbības.

Bija precējies ar baletdejotāju Ņinu Dombrovsku.

08.1921. A. Kozlovskis devās uz Rīgu, lai darbotos Latvijas Nacionālās operas (LNO) baletā. Paralēli mākslinieciskajai darbībai LNO A. Kozlovskis vadīja baleta studiju Latviešu jaunatnes savienībā, kur pirmo reizi tika uzaicināts kļūt par baletmeistaru Latviešu jaunatnes savienības baleta sekcijā. Pirmā nozīmīgākā uzstāšanās LNO un savas horeogrāfijas izveide bija Nikolaja Rimska-Korsakova (Николай Андреевич Римский-Корсаков) operā “Maija nakts” (Майская ночь), bet pēc čigānu dejas izpildījuma Antonīna Dvoržāka (Antonín Leopold Dvořák) operā “Nāra” (Rusalka), A. Kozlovskis tika uzskatīts par labāko raksturdeju izpildītāju.

A. Kozlovskis bija LNO baleta solists (1921–1925). Mārtiņa Kauliņa deju skolas baleta studijas vadītājs un pedagogs (1923–1925). 

1925. gada marta beigās A. Kozlovskis ieradās Parīzē un apmeklēja krievu pedagogu Olgas Preobraženskas (Ольга Иосифовна Преображенская), Nikolaja Legata (Николай Густавович Легат), Ļubovas Jegorovas (Любовь Николаевна (Александровна) Егорова) un Matildes Kšesinskas (Матильда Феликсовна Кшесинская) baleta studijas. Parīzē viņš iepazinās ar daudziem krievu dejotājiem, kuri dzīvoja emigrācijā. A. Kozlovskis pieņēma piedāvājumu dejot baleta trupā Venēcijā. 

1926. gadā Milānā A. Kozlovskis apmeklēja itāļu pedagoga Enriko Čeketi (Enrico Cecchetti) baleta studiju, tādējādi papildinot zināšanas itāļu baleta metodikā un tehnikās. Drīz vien sekoja jauns darba piedāvājums, un A. Kozlovskis kļuva par baletmeistaru nelielai itāļu baleta trupai. 1927. gada sākumā A. Kozlovskis atgriezās Parīzē, kur apstākļu spiests, sešas nedēļas dejoja “Ziemas Cirkā” (Cirque d’Hiver). Strādājot cirkā, viņš iepazina dejas akrobātiku un iesaistījās deju akrobātu ansamblī, ar ko uzsāka turneju pa Vāciju, Franciju, Spāniju un Āfriku. 1928. gada sākumā viņš atkal atgriezās Parīzē. Šoreiz A. Kozlovskis saņēma Annas Pavlovas (Анна Матвеевна Павлова) aicinājumu dalībai viņas trupā. Sekoja brauciens uz Londonu, kur divās nedēļās tika sagatavota programma turnejai pa Angliju un Holandi.

Pēc divu mēnešu darbības trupā A. Kozlovskis atkal atgriezās Parīzē un, saņemot jaunu darba piedāvājumu, uzsāka viesizrādes Spānijā, vadot baleta ansambli, taču pēc diviem mēnešiem trupas īpašnieks bankrotēja, atstājot dejotājus bez iztikas līdzekļiem. 1929.–1930. gadā kopā ar Marijas Kuzņecovas (Мария Николаевна Кузнецова-Бенуа) “Krievu operu” (Русская Опера) piedalījies viesizrādēs Dienvidamerikā. 1930. gadā A. Kozlovskis atgriezās Parīzē un uzstājās varietē Folies Bergère. 

1931. gadā A. Kozlovskis atgriezās Liepājā un tā paša gada rudenī atvēra savu privāto baleta studiju. Neskatoties uz to, ka Liepājā jau bija viena baleta trupa Liepājas Operā Annas Ekstones vadībā, A. Kozlovskis nodibināja otru nelielu dejotāju grupu Liepājas Jaunajā teātrī. 12.1934. Liepājas Opera tika apvienota ar Liepājas Jauno teātri, iegūstot jaunu nosaukumu – Liepājas Pilsētas drāma un opera. Līdz ar to tika apvienotas abas baleta trupas, kuru vadība tika uzticēta A. Kozlovskim (1934–1944).

1944. gadā, mainoties politiskajai situācijai, A. Kozlovskis devās bēgļu gaitās uz Zviedriju. 1945. gadā nodibināja privātu baletskolu Stokholmā, “Oskara teātra” (Oscarteatern) baletmeistars (1947–1948), Zviedrijas Karaliskās baletskolas (Kungliga Svenska Ballettskolan) pedagogs, Zviedrijas Karaliskā baleta (Kungliga Svenska Baletten) baletmeistars (1949–1968).

Zigfrīds Pētera Čaikovska (Пётр Ильич Чайкoвский) “Gulbju ezers” (Лебединое озеро, 1935), Francis Leo Delība (Clément Philibert Léo Delibes) “Kopēlija” (Coppélia ou La Fille aux yeux d’émail, 1935), Kolēns Pētera Ludviga Hertela (Peter Ludwig Hertel) “Veltīgā uzmanība” (La Fille mal gardée, 1936), Rikardo Drigo (Riccardo Eugenio Drigo) “Arlekināde” (Arlecchino,1938), Konrāds Ādolfa Šarla Adāna (Adolphe-Charles Adam) “Korsārs” (Le Corsaire, 1941), Espada Ludviga Minkusa (Ludwig Minkus) “Dons Kihots” (Don Quixote, 1943), Abderahmans Aleksandra Glazunova (Александр Константинович Глазунов) “Raimonda” (Раймонда, 1943).

P. Čaikovska “Gulbju ezers” (1935; 1940), L. Delība “Kopēlija” (1935; 1943), P. L. Hertela “Veltīgā uzmanība” (1936; 1942), Friderika Šopēna (poļu Fryderyk Franciszek Chopin, franču Frédéric François Chopin) “Šopeniāna” (Shopiniana, 1937), N. Rimska-Korsakova, A. Glazunova un tautas mūzika “Spāņu kapričo” (Cappriccio espagnol, 1937), Drigo “Arlekināde” (1938), “Polovciešu dejas” no Aleksandra Borodina (Александр Порфирьевич Бородин) operas “Kņazs Igors” (Князь Игорь, 1938), Valtera Hāna “Meitene ar sērkociņiem” (1939), A. Glazunova “Raimonda”.

Emeriha (Imres) Kālmāna (Emmerich Kálmán) “Monmatras vijolīte” (Das Veilchen vom Montmartre, 1931), Ralfa Benacka (Ralph Benatzky) “Pie balto āzi” (Im Weißen Rößl, 1933), Ferenca Lehāra (ungāru Ferenc Lehár, vācu Franz Lehar) “Čigānu mīla” (Zigeunerliebe, 1936), Freda Raimonda (Raimund Friedrich Vesely) “Zilā maska” (Maske in Blau, 1939; 1943), Johana Štrausa, dēla (Johann Strauss, Sohn) “Čigānu barons” (Der Zigeunerbaron, 1941) un “Sikspārnis” (Die Fledermaus, 1943), E. Kālmāna “Silva” (Die Csárdásfürstin, 1941) un citi.

Aleksandra Ozoliņa “Mis Bērzaine” (režisors Fricis Rode, 1932), Evelīnas Grāmatnieces “Pelnrušķīte” jeb “Stikla kurpīte” (režisors F. Rode, 1932), Doku Ata “Krišus Laksts” (režisors Jānis Lejiņš, 1934), Annas Brigaderes “Lolitas brīnumputns” (režisore Emīlija Viesture, 1934).

Ādolfa Alunāna “Seši mazi bundzenieki” (režisors J. Lejiņš, 1935), Augusta Deglava “Vecais pilskungs” (režisors Visvaldis Silenieks, 1935), Rūdolfa Blaumaņa “Skroderdienas Silmačos” (režisors Ēvalds Valters, 1936), franču rakstnieka Viktora Igo (Victor-Marie Hugo) “Andželo” (Angelo, tyran de Padoue, režisors Jurijs Jurovskis, 1937), Mārtiņa Zīverta “Āksts” (režisors Kārlis Veics, 1938), Voldemāra Zomberga (Sauleskalna) “Meldermeitiņa” (režisors Nikolajs Mūrnieks, 1939), Viļa Lāča “Zvejnieka dēls” (režisors Pauls Zālītis, 1940), M. Zīverta “Minhauzena precības” (režisors Nikolajs Mūrnieks, 1942) un citi.

Šarla Guno (Charles François Gounod) “Fausts” (Faust, 1939), Antona Rubinšteina (Антон Григорьевич Рубинштейн) “Dēmons” (Демон, 1939), Džuzepes Verdi (Giuseppe Fortunino Francesco Verdi) “Rigoleto” (Rigoletto, 1938; 1941), “Aīda” (Aida, 1939) un “Traviata” (La traviata, 1940), P. Čaikovska “Pīķa dāma” (Пиковая дама, 1938) un “Jevgeņijs Oņegins” (Евгений Онегин, 1939), Žorža Bizē (Alexandre-César-Léopold Bizet) “Karmena” (Carmen, 1940; 1942), Bedržiha Smetanas (Bedřich Smetana) “Pārdotā līgava” (Prodaná nevěsta, 1941), Džoakino Rosīni (Gioachino Antonio Rossini) “Seviļas bārddzinis” (Barbiere di Siviglia, 1943) un citi.

Otrā pasaules kara izskaņā liela daļa baleta mākslinieku devās trimdā, tostarp arī A. Kozlovskis un viņa dzīvesbiedre Ņ. Dombrovska. Abu mākslinieku augstais profesionālais līmenis ļāva trimdā (Zviedrijā) turpināt darbu savā profesijā. Viena no pirmajām A. Kozlovska un Ņ. Dombrovskas mākslinieciskās darbības aktivitātēm Zviedrijā bija dalība Starptautiskajā konkursā 1945. gadā Stokholmā. Ņemot vērā grūtos apstākļus, kādos A. Kozlovskim nācās sagatavot uzvedumu, respektējama bija viņa radošā izdoma un mākslinieciskie sniegumi, konkursā ieņemot 7. vietu. Dalība konkursā deva nozīmīgu pavērsienu A. Kozlovska un Ņ. Dombrovskas dzīvē, jo 1947. gadā abi mākslinieki tika uzaicināti darbā Stokholmas Oskara teātrī. A. Kozlovskis tika angažēts baletmeistara amatā, bet Ņ. Dombrovska – klasiskās dejas pedagoģes amatā. 1949. gadā viņi kļuva par Zviedrijas karaliskās baleta skolas pedagogiem. A. Kozlovskis bijis Stokholmas Karaliskās operas baleta skolas vadītājs (1949–1969).

A. Kozlovskis un Ņ. Dombrovska pievērsās ne tikai pedagoģiskajai, bet arī mākslinieciskajai darbībai – lielāku formu horeogrāfiskajiem darbiem. Pirmais iestudējums bija 1947. gadā Oskara teātrī L. Minkusa balets “Dons Kihots”. 1950. gadā tika iestudēta viena daļa no P. L. Hertela baleta “Veltīgā uzmanība” un daļa no L. Minkusa “Dons Kihots”. 1959. gadā A. Kozlovskis un Ņ. Dombrovska Karaliskās operas baleta trupai iestudēja savu oriģinālversiju L. Minkusa trīscēlienu baletam “Dons Kihots”.

A. Kozlovskis karjeru sāka kā spilgts raksturdejotājs, taču Liepājas baleta iestudējumos uzstājās galvenokārt klasisko varoņu partijās, kuras veikt viņam palīdzēja gan iegūtās zināšanas, gan pieredze un talants, kas lieti noderēja arī pedagoģiskajā darbā – vadot baletstudiju un Liepājas baletu, bet it īpaši Zviedrijā, Stokholmā, strādājot Karaliskajā baletskolā, kurā kopā ar Ņ. Dombrovsku izaudzinātas vairākas paaudzes spilgtu un perfekti izskolotu zviedru dejotāju Mariane Orlando (Signe Mariane Orlando Jönsson), Anneli Alhanko (Anneli Elisabeth Alhanko Skoglund), Nilss Jūhansons (Nils Johansson) u. c. 20. gs. 90. gados Latviešu Akadēmiskā organizācija Zviedrijā (LAOZ) izveidojusi A. Kozlovska un Ņ. Dombrovskas piemiņas balvu (vienreizēja stipendija) baleta mākslu studējošiem, kuru saņem Rīgas Baleta skolas audzēkņi un Jāzepa Vītola Latvijas mākslas akadēmijas horeogrāfijas katedras studenti.

Apbalvots ar Vāsas ordeni, I šķira (Vasaorden; 1965), Zviedrijas dejotājas Karīnas Ārī (Carina Ari) zelta medaļu, ko piešķir par izciliem nopelniem zviedru baletā (1968).