19. gs. sākumā Liepājā tika iestudētas izrādes, kurām bija nepieciešami deju uzvedumi, kas, turpmāk pilnveidojoties, sekmēja Liepājas Muzikāli dramatiskā teātra baleta attīstību. Vēsturiski īsā laikā tika izveidots tehniski un mākslinieciski augstvērtīgs baleta kolektīvs, kas bija apguvis klasiskā baleta repertuāru. Šajā laika posmā Liepājas balets bija sasniedzis tādu mākslinieciskās attīstības pakāpi, kurā tas ieguva pilnīgu patstāvību, un, spēja dot jaunas vērtības Latvijas baleta mākslā.

Profesionālā baleta veidošanās Liepājā aizsākās 19./20. gs. mijā. Baleta trupas izveides priekšnosacījumi Liepājā cieši saistīti ar Liepājas dramatiskā teātra vēsturi. 11.03.1907. ar krievu rakstnieka Antona Čehova (Антон Павлович Чехов) izrādi “Tēvocis Vaņa” (Дядя Ваня) tika atklāts profesionālais Liepājas Latviešu teātris. Laika posmā no 1907. līdz 1963. gadam saistībā ar politisko situāciju un varas maiņu valstī Liepājas teātra nosaukums mainījies vairāk nekā 14 reizes.

1922. gadā tika atklāta Liepājas Opera, kas skatuvi un mēģinājumu telpas dalīja ar 1919. gadā izveidoto Liepājas Jauno teātri. Deju iekļaušana lugās, operās un operetēs, bija pirmie horeogrāfiskās mākslas vēstneši Liepājas teātrī. Pirmā profesionālā horeogrāfe, kura uzsāka māksliniecisko darbību Liepājā, bija kādreizējā Rīgas Pilsētas (vācu) teātra poļu dejotāja Adelīna Griņicka (Adelina Grinitzky), kura nelielajā baleta studijā pasniedza privātas deju nodarbības. 1918. gadā viņa tika uzaicināta par kustību konsultanti, vācu dramaturga Gerharta Hauptmaņa (Gerhart Hauptmann) lugas “Nogrimušais zvans” (Die versunkene Glocke, 1896) iestudējumā. 1920. gadā par skatuves kustību konsultanti Liepājas teātrī tika uzaicināta Emīlija Haselbauma, kura pirms tam bija strādājusi Nacionālajā teātrī Rīgā.

Pirmās baleta viesizrādes Liepājas teātrī sniedza Latvijas Nacionālās operas (LNO) dejotāji Voldemārs Komisārs, Klāra Gentele, Lidija Ivanova un Aleksandrs Klinklāvs. Baleta vakari tika rīkoti arī Liepājas Mākslas veicināšanas biedrības telpās. 20. un 30. gadu vidū ļoti populāri un iecienīti Liepājā bija plastiskās dejas vakari, uzsverot amerikāņu dejotājas Aisedoras Dunkānes (Angela Isadora Duncan) dejas stila popularitāti. Ar viesizrādēm Liepājā uzstājās arī Pēterburgas Marijas teātra (Мариинский театр) soliste Moira Šerera-Bekefi (Мойра Шерер-Бекефи) kopā ar LNO dejotājiem Melāniju Lenci un Albertu Kozlovski, kā arī Marijas teātra primabalerīna Olga Preobraženska (Ольга Иосифовна Преображенская). Liepājā viesojās arī Maskavas Lielā teātra (Большой театр) dejotāji Marija Reizena (Мария Романовна Рейзен), Leonīds Žukovs (Леонид Алексеевич Жуков) un citi. Liepājā uzstājās arī “modernisti”: Annas Kerē, Annas Ašmanes-Sietiņsones un Beatrises Vīgneres plastisko deju studijas. Regulāri viesojās igauņu dejotāja Ella Ilbaka (Ella Ilbak). Notika ungāru dejotāja Rūdolfa Labana (Rudolf Laban) trupas deju vakars ar poļu dejotājas Dusjas Bereskas (Dussia Bereska) piedalīšanos un citi.

1924. gadā Liepājā uzstājās Elvīra Rone, kura savā solo programmā bija iekļāvusi Emīla Dārziņa “Melanholisko valsi”. Līdz ar to Liepājas publikai bija pieejami dažādi dejas priekšnesumi ar atšķirīgiem dejas stiliem un izpildītājiem, sniedzot lielisku iespēju iepazīt gan akadēmisko baletu, gan plastisko deju, gan austrumu orientālās dejas.

20. gs. 20. gados radās visi priekšnosacījumi profesionālas baleta trupas veidošanai Liepājā. To veicināja profesionālo diriģentu darbība, operas iestudējumu augstais profesionālais līmenis, sabiedrības interese par baleta iestudējumiem un viesizrādēm Liepājā, kā arī pilsētas finansiālais atbalsts operas iestudējumiem. Straujā operas repertuāra attīstība, kurā bija nepieciešami profesionāli deju papildinājumi, lika operas vadībai pieņemt lēmumu par štata baletmeistaru piesaisti.

1922. gadā par jaundibinātās Liepājas Operas baleta solisti un horeogrāfi, kā arī Liepājas Tautas konservatorijas plastikas un baleta klases vadītāju (līdz 1933. gadam) kļuva Anna Stedelaube. Sākotnēji baleta trupā darbojās deviņi dejotāji bez īpašām priekšzināšanām dejas tehnikā. 1923./24. gada sezonā trupā bija 14 dejotāju, kas strādāja bez atalgojuma. Turpmākajos gados A. Stedelaube veidoja horeogrāfijas itāļu komponista Džuzepes Verdi (Giuseppe Fortunino Francesco Verdi) operai “Aīda” (Aida) un Pētera Čaikovska (Пётр Ильич Чайкoвский) operai “Pīķa dāma” (Пиковая дама), saņemot pozitīvas kritiķu atsauksmes. 1925./26. gada sezonā A. Stedelaube atvēra operas baleta studiju, kurā baleta mākslas pamatus sāka apgūt Liepājas Operas topošie baleta mākslinieki, koristi u. c. dejas mākslas interesenti. 1927. gadā, atzīmējot savu skatuves darbības 15. jubileju, A. Stedelaube iestudēja pirmo patstāvīgo viencēliena baletu “Leļļu pasaka” (The Fairy Doll) ar austriešu komponista Jozefa Bajera (Josef Bayer) mūziku.

Liepājas kultūras dzīvē sevišķi nozīmīgs bija 1928. gads, kad tika uzvests A. Stedelaubes pirmais latviešu oriģinālbalets divos cēlienos “Jūras teika” ar Liepājas Trijādības baznīcas ērģelnieka Konstantīna Veinberga mūziku.

1928. gads Liepājas Operai izvērsās kritisks. Kultūras fonds vairs nepiešķīra pabalstu, un opera bija uz slēgšanas sliekšņa. Šī iemesla dēļ daudzi baleta trupas dalībnieki bija spiesti aiziet no teātra, tomēr, neskatoties uz dažāda veida grūtībām, Liepājas Operas baleta trupa turpināja savu māksliniecisko darbību.

30. gadu sākumā presē arvien biežāk parādījās neviennozīmīgas atsauksmes par A. Stedelaubes darbību Liepājas Operas baleta trupā. Tā kā baleta nodarbības nenotika regulāri un dejotāju apmaksa bija zema, baleta trupas dejotāju skaits bija nepastāvīgs un tajā tika pieņemti cilvēki bez pamatzināšanām dejas tehnikā. Sākot ar 1932. gadu Liepājā darbojās divas neatkarīgas baleta trupas – Liepājas Operas baleta trupa un Liepājas Jaunā teātra baleta trupa. 1931. gadā Liepājā savu māksliniecisko darbību uzsāka baletmeistars A. Kozlovskis un jau 1932. gada pavasarī sniedza baleta vakaru, kurā piedalījās ap 30 studijas audzēkņu.

1933. gadā Liepājas Operā savu māksliniecisko darbību sāka baletmeistare, igauņu dejotāja Anna Ekstone (Anna Ekston). Ar viņas piesaistīšanu operas direkcija cerēja, ka jaunās izmaiņas atsvaidzinās baleta trupas darbību un cels tās māksliniecisko un profesionālo līmeni. No 1934. gada baleta trupas mākslinieciskais izpildījums kļuva vieglāks, graciozāks un tehniski izkoptāks, tuvāks klasiskajam baletam.

Sākotnēji Liepājas Operas un Liepājas Jaunā teātra izrādes notika vienās telpās. 12.1934. Liepājas Opera tika apvienota ar Liepājas Jauno teātri, iegūstot jaunu nosaukumu – Liepājas Pilsētas drāma un opera. Līdz ar to tika apvienotas abas baleta trupas, kuru vadība tika uzticēta A. Kozlovskim. Pirmais vērienīgais iestudējums A. Kozlovska vadībā bija P. Čaikovska balets “Gulbju ezers” (Лебединое озеро), kura pirmizrāde notika 27.02.1935. Vadošo solistu trūkuma dēļ iestudējumā tika izmantota nevis oriģinālā franču horeogrāfa Mariusa Petipā (Victor Marius Alphonse Petipa) un krievu horeogrāfa Ļeva Ivanova (Лев Иванович Иванов) horeogrāfija, bet gan Osvalda Lēmaņa pārstrādātā krievu pedagoģes Agripinas Vaganovas (Агриппина Яковлевна Ваганова) horeogrāfiskā versija. Pirmizrādē Odetas – Odīlijas lomā tika uzaicināta Latvijas Nacionālās operas baleta soliste Edīte Feifere, Zigfrīdu dejoja pats A. Kozlovskis. Turpmāk, P. Čaikovska baletā “Gulbju ezers” uz Liepājas skatuves viesojas ievērojama daļa LNO vadošo solistu: Mirdza Griķe, Anna Priede, Vanda Grosena, Harijs Plūcis, Pauls Fībigs, Aleksandrs Lembergs un citi. 1935. gadā A. Kozlovskis veica otru tikpat vērienīgu iestudējumu – L. Delība baletu “Kopēlija” (Coppélia). Svanildas lomā bija LNO soliste E. Feifere, Franča lomā – pats A. Kozlovskis. 05.05.1936. viņš Liepājas baletam iestudēja savu komiskā baleta “Veltīgā uzmanība” (La Fille mal gardée) horeogrāfisko versiju, izmantojot vācu komponista Pētera Ludviga Hertela (Peter Ludwig Hertel) mūziku.

1937. gadā A. Kozlovskis iestudēja trīs viencēlienu baletus: poļu komponista Friderika Šopēna (poļu Fryderyk Franciszek Chopin, franču Frédéric François Chopin) “Šopeniāna” (Chopiniana), krievu komponista Nikolaja Rimska-Korsakova (Николай Андреевич Римский-Корсаков) “Spāņu kapročio” (Cappriccio espagnol) un “Baletmeistara sapnis” ar dažādu autoru mūziku. Noslēdzot 1937. gada sezonu, Liepājas pilsētas drāmas un operas kolektīvs viesojās Rīgā – LNO.

Liepājas pilsētas drāmas un operas balets kā otrā Latvijas baleta trupa sāka iegūt patstāvīgu vietu Latvijas mākslas dzīvē. Operu un operešu horeogrāfiskie iestudējumi bija ieguvuši ne vien pašu liepājnieku, bet arī Rīgas publikas un preses atzinību. 1939. gadā Liepājas kultūras dzīvē, sevišķi baleta mākslā, bija īpašs, jo tika iestudēts oriģinālbalets ar Valtera Hāna  mūziku – “Meitene ar sērkociņiem“. Tā libretu sarakstīja A. Kozlovskis. Izrādē piedalījās visa baleta trupa un A. Kozlovska baletstudijas audzēkņi. Šā baleta iestudējums bija liels kultūras un mākslas dzīves notikums Liepājā. Pirmo reizi tika iestudēts oriģinālbalets pašu spēkiem, bez pieaicinātiem dejotājiem no LNO.

1940. gada vasarā Latviju okupēja PSRS. Mākslinieciskajā ziņā 1940. gads teātrim bija bez jauniestudējumiem. Tika atjaunots P. Čaikovska balets “Gulbju ezers”. Ar klasisko, raksturu un spāņu deju vakariem uzstājās E. Feifere, A. Priede, V. Grosena, H. Plūcis, kā arī Arvīds Ozoliņš, Marta Alberinga, Jānis Grauds. Lielu interesi izraisīja Maskavas Lielā teātra solistu Olgas Ļepešinskas (Ольга Васильевна Лепешинская) un Asafa Meserera (Асаф Михайлович Мессерер) uzstāšanās. 1941. gadā Liepājā tika uzaicināta vieshoreogrāfe no Rīgas – Helēna Tangijeva-Birzniece, lai iestudētu franču komponista Adolfa Šarla Ādāna (Adolphe-Charles Adam) baletu “Korsārs” (Le corsaire).

Kārtējās politiskās pārmaiņas sekoja 1941. gadā. Teātris nacistiskās Vācijas okupācijas laikā turpināja intensīvu māksliniecisko darbību, iestudējot gan dramatiskās, gan muzikālas izrādes – operas un operetes, arī dažus baletus. Šajā laikā baleta trupu papildināja mākslinieki no Rīgas. Bez atjaunotā “Gulbju ezera”, “Veltīgās uzmanības”, “Kopēlijas” un “Korsāra” līdz kara beigām tika iestudēti vēl divi baleti – austriešu komponista Ludviga Minkusa (Ludwig Minkus) “Dons Kihots” (Don Quixote) un krievu komponista Aleksandra Glazunova (Александр Константинович Глазунов) “Raimonda” (Раймонда). Ar baleta “Raimonda“ iestudējumu (1944) noslēdzās nozīmīgs posms teātra vēsturē. Šis bija pēdējais A. Kozlovska baleta iestudējums pirms došanās bēgļu gaitās.

Pēckara gados padomju otrreizējās okupācijas apstākļos Liepājas pilsētas drāmas un operas teātra mākslinieciskās darbības atjaunošana bija saistīta ar lielām ekonomiskām un organizatoriskām grūtībām. Vācu armijai atstājot pilsētu, trupa bija izkliedēta. 17.05.1945. tika atvērts teātra priekškars, bet jau ar jaunu nosaukumu – LPSR Liepājas Muzikāli dramatiskais teātris. Raibajā koncerta programmā starp dziedātājiem un orķestra māksliniekiem priekšnesumus sniedza arī daži baleta mākslinieki. 1945. gada rudenī Liepājas teātrī tika izrādīts pirmais patstāvīgais pēckara baleta vakars. Lai atjaunotu un veicinātu Liepājas skatītāju interesi par baleta mākslu, tika atsāktas LNO dejotāju tradicionālās viesizrādes. Ievērojamākās baleta viesizrādes Liepājā bija Ļeņingradas Kirova teātra (Ленинградский ордена Ленина и ордена Октябрьской Революции академический театр оперы и балета имени С. М. Кирова, Кировский театр) baleta solistu Fejas Balabinas (Фея Ивановна Балабина) un Borisa Bregvadzes (Борис Яковлевич Брегвадзе) baletvakari. 1949. gadā notika Gaļinas Isajevas (Галина Ивановна Исаева) vadītā Ļeņingradas Klasiskā baleta ansambļa (Ленинградский Малый Академический театр оперы и балета имени М. П. Мусоргского) viesizrādes. Lielākais nopelns Liepājas baleta atjaunošanā pēckara periodā pienākas spilgtai raksturlomu dejotājai, horeogrāfei un pedagoģei Martai Alberingai. Īslaicīgi baleta trupas vadību bija uzņēmies baletmeistars Edmunds Pļevickis. 1946. gadā par teātra baletmeistaru kļuva Ļeņingradas Mazā operas teātra (Ленинградский ордена Ленина государственный академический Малый оперный театр) baleta solists Nikolajs Poļikarpovs (Николай Алексеевич Поликарпов).

1947. gadā baleta trupas vadību pārņēma baletmeistars Kārlis Matisons. Savu mākslinieciski radošo darbību viņš uzsāka ar plašu vērienu, nerēķinoties ar dejotāju tā brīža tehniskajām un mākslinieciskajām iespējām. No jauna tika atvērta baleta studija, Liepājas baleta trupa tika papildināta ar dejotājiem no Krievijas – drīz vien trupā jau bija 29 dejotāji. Vienīgā pilnmetrāžas baleta izrāde 1948. gadā bija krievu komponista Borisa Asafjeva (Борис Владимирович Асафьев) balets “Bahčisarajas strūklaka” (Бахчисарайский фонтан).

Ar katru sezonu baleta ansambļa profesionālais sniegums kļuva arvien vājāks. 08.04.1950. ar Latvijas PSR Ministru Padomes Mākslas lietu pārvaldes lēmumu Liepājas Muzikāli dramatiskais teātris tika pārveidots par Liepājas Valsts Drāmas teātri, likvidējot tā muzikālo daļu.

Liepājas balets kā augstvērtīga un profesionāla baleta mākslas vienība 1950. gadā bija beidzis savu māksliniecisko darbību. Lai arī tā skatuviskās darbības laiks bija salīdzinoši neilgs, tomēr tai ir sava būtiska loma un vieta Latvijas baleta mākslas attīstībā un dejas vēsturē. Liepājā savas skatuves gaitas baleta mākslā bija sākusi A. Priede, viena no spožākajām Latvijas balerīnām, un Olga Kizimova, viena A. Vaganovas skolniecēm. Liels ieguldījums mākslinieciskajā un pedagoģiskajā darbībā bija Liepājas baletmeistariem un pedagogiem A. Kozlovskim, A. Stedelaubei, A. Ekstonei un daudziem ievērojamiem skatuves mākslas meistariem, kuri savu māksliniecisko un pedagoģisko darbību turpināja svešumā.

Liepājas Muzikāli dramatiskais teātris bija vienīgais teātris Latvijā, kura repertuārā bija visi skatuves mākslas veidi: drāma, dziesmuspēle, opera, operete un balets. Liepāja sāka attīstīties kā jauna skatuves mākslas pilsēta, kur visu šo mākslas nozaru starpā varētu veidoties pastāvīga, jaunu un radošu ideju bagāta sadarbība, tomēr Latvijas laikā netika izmantotas visas iespējas, lai veicinātu šāda savdabīga, samērā nelielai pilsētai piemērota teātra izaugsmi.