No 1913. gada bijis valsts mērnieka palīgs Gostiņos. Pirmā pasaules kara laikā 03.1915. Cēsīs mobilizēts armijā, iedalīts 171. kājnieku rezerves bataljonā Krasnoje Selo. No 23.08.1916. bijis virsnieks Latviešu strēlnieku rezerves bataljonā (no 12.1916. ‒ pulkā), no 23.06.1917. – 79. Sibīrijas strēlnieku pulkā Ziemeļu frontes Rīgas sektorā. 07.1917. kļuvis par podporučiku. 06.1917. brīvprātīgi iestājies sava pulka tā sauktajā nāves jeb dzelzs rotā, no 07.1917. ‒ rotas komandieris. Pēc lielinieku apvērsuma no 13.07.1917. ‒ pulka kasieris. 06.04.1918. armijas pilnīgas demobilizācijas gaitā Krievijā atvaļināts; lielinieku varas iestāžu apcietināts un aizvests uz Jaroslavļu, kur no apcietinājuma izbēdzis un pievienojies pretlielinieciskās sacelšanās dalībniekiem. Pēc sacelšanās sakāves 07.1918. pārgājis fronti un atgriezies vācu karaspēka okupētajā Latvijā.
20.11.1918. iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos (virsleitnants); Madonas apsardzības priekšnieka palīgs. Tuvojoties Sarkanajai armijai, 12.1918. atkāpās uz Rīgu, kur “Madonas rota” (faktiski – pulciņš jeb grupa) izformēta. J. Ezeriņš iedalīts Cēsu rotā, 1. latviešu atsevišķajā bataljonā. Kļuvis par kapteini (08.1919.), pulkvedi-leitnantu (28.03.1920., par kaujas nopelniem), pulkvedi (22.06.1925.), ģenerāli (01.10.1936.). No 01.1919. ‒ posma komandieris Cēsu rotā (no 14.03.1920. bataljonā, vēlākajā 1. latviešu atsevišķajā brigādē). No 01.04.1919. ‒ bataljona saimniecības priekšnieks, no 21.06.1919. ‒ 2. Cēsu bataljona komandieris. 25.08.1919. bataljons iekļauts Latvijas armijas 2. Ventspils kājnieku pulkā. Tajā J. Ezeriņš bijis pulka saimniecības priekšnieks, no 02.10.1919. ‒ pulka komandiera vietas izpildītājs. Piedalījies kaujās ar Padomju Latvijas armiju, Sarkano armiju, Pāvela Bermonta (Павел Рафалович Бермонт-Авалов) armiju. Pēc Latvijas Neatkarības kara noslēguma 06.09.1920. iecelts par 12. Bauskas kājnieku pulka komandieri, 12.–13.10. vadījis Lietuvas armijas atspiešanu ārpus Ilūkstes apriņķa robežām (no Eglaines dzelzceļa stacijas). No 1920. gada rudens pulks atradās Daugavpils garnizonā cietoksnī. 02.02.1930. iecelts par 1. Liepājas kājnieku pulka komandieri Liepājā, 01.10.1936. – par Vidzemes divīzijas komandiera palīgu Rīgā. 1925. un 1928. gadā kandidēja Saeimas vēlēšanās no Nacionālās apvienības saraksta (1928. gadā Latgales vēlēšanu apgabalā no Latgales latviešu apvienības un zemes arāju saraksta, netika ievēlēts). Bija studentu korporācijas “Vendia” goda filistrs.
Notiekot valsts okupācijai, ar valdības piekrišanu 17.06.1940. uz laiku atstādināts no amata, jo deva mutisku pavēli dažām padotajām karaspēka daļām izrādīt bruņotu pretošanos ienākošajai Sarkanajai armijai. 30.07.1940. atvaļināts “līdz turpmākam rīkojumam”. Dzīvoja blakus bijušajām tēva mājām piešķirtajā lauku saimniecībā Praulienas pagasta Skubos (bijušajā Baznīckrogā), kur 14.06.1941. apcietināts un izvests uz soda nometnēm Krievijā (ģimene izsūtīta). 1942. gadā viņam piespriesti desmit gadi ieslodzījuma “par kontrrevolucionāru darbību”. Sodu izcietis Kotlasas soda nometnēs Arhangeļskas apgabalā.
