Dzimis kučiera Jēkaba Ezeriņa ģimenē. Beidzis Lazdonas draudzes skolu un četras klases ģimnāzijā, 1913. gadā – Pētera Dzeņa mērnieku kursus Rīgā. No 04.1916. mācījies un 08.1916. beidzis Gatčinas praporščiku skolu, 02.‒09.1923. mācījies un beidzis Latvijas armijas vecāko virsnieku kursus, 11.1928.‒08.1929. – Augstākos militāros kursus, 10.1938.‒ 07.1939. ‒ divīzijas komandieru kursus.

Precējies ar Mariju Helēnu Bergu (no 1941. līdz 1956. gadam viņa atradusies izsūtījumā), meitas Meri Zigfrīda (dzimusi 1928. gadā) un Benita (dzimusi 1932. gadā). Abas no 1941. līdz 1946. gadam atradušās izsūtījumā.

No 1913. gada bijis valsts mērnieka palīgs Gostiņos. Pirmā pasaules kara laikā 03.1915. Cēsīs mobilizēts armijā, iedalīts 171. kājnieku rezerves bataljonā Krasnoje Selo. No 23.08.1916. bijis virsnieks Latviešu strēlnieku rezerves bataljonā (no 12.1916. ‒ pulkā), no 23.06.1917. – 79. Sibīrijas strēlnieku pulkā Ziemeļu frontes Rīgas sektorā. 07.1917. kļuvis par podporučiku. 06.1917. brīvprātīgi iestājies sava pulka tā sauktajā nāves jeb dzelzs rotā, no 07.1917. ‒ rotas komandieris. Pēc lielinieku apvērsuma no 13.07.1917. ‒ pulka kasieris. 06.04.1918. armijas pilnīgas demobilizācijas gaitā Krievijā atvaļināts; lielinieku varas iestāžu apcietināts un aizvests uz Jaroslavļu, kur no apcietinājuma izbēdzis un pievienojies pretlielinieciskās sacelšanās dalībniekiem. Pēc sacelšanās sakāves 07.1918. pārgājis fronti un atgriezies vācu karaspēka okupētajā Latvijā.

20.11.1918. iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos (virsleitnants); Madonas apsardzības priekšnieka palīgs. Tuvojoties Sarkanajai armijai, 12.1918. atkāpās uz Rīgu, kur “Madonas rota” (faktiski – pulciņš jeb grupa) izformēta. J. Ezeriņš iedalīts Cēsu rotā, 1. latviešu atsevišķajā bataljonā. Kļuvis par kapteini (08.1919.), pulkvedi-leitnantu (28.03.1920., par kaujas nopelniem), pulkvedi (22.06.1925.), ģenerāli (01.10.1936.). No 01.1919. ‒ posma komandieris Cēsu rotā (no 14.03.1920. bataljonā, vēlākajā 1. latviešu atsevišķajā brigādē). No 01.04.1919. ‒ bataljona saimniecības priekšnieks, no 21.06.1919. ‒ 2. Cēsu bataljona komandieris. 25.08.1919. bataljons iekļauts Latvijas armijas 2. Ventspils kājnieku pulkā. Tajā J. Ezeriņš bijis pulka saimniecības priekšnieks, no 02.10.1919. ‒ pulka komandiera vietas izpildītājs. Piedalījies kaujās ar Padomju Latvijas armiju, Sarkano armiju, Pāvela Bermonta (Павел Рафалович Бермонт-Авалов) armiju. Pēc Latvijas Neatkarības kara noslēguma 06.09.1920. iecelts par 12. Bauskas kājnieku pulka komandieri, 12.–13.10. vadījis Lietuvas armijas atspiešanu ārpus Ilūkstes apriņķa robežām (no Eglaines dzelzceļa stacijas). No 1920. gada rudens pulks atradās Daugavpils garnizonā cietoksnī. 02.02.1930. iecelts par 1. Liepājas kājnieku pulka komandieri Liepājā, 01.10.1936. – par Vidzemes divīzijas komandiera palīgu Rīgā. 1925. un 1928. gadā kandidēja Saeimas vēlēšanās no Nacionālās apvienības saraksta (1928. gadā Latgales vēlēšanu apgabalā no Latgales latviešu apvienības un zemes arāju saraksta, netika ievēlēts). Bija studentu korporācijas “Vendia” goda filistrs.

Notiekot valsts okupācijai, ar valdības piekrišanu 17.06.1940. uz laiku atstādināts no amata, jo deva mutisku pavēli dažām padotajām karaspēka daļām izrādīt bruņotu pretošanos ienākošajai Sarkanajai armijai. 30.07.1940. atvaļināts “līdz turpmākam rīkojumam”. Dzīvoja blakus bijušajām tēva mājām piešķirtajā lauku saimniecībā Praulienas pagasta Skubos (bijušajā Baznīckrogā), kur 14.06.1941. apcietināts un izvests uz soda nometnēm Krievijā (ģimene izsūtīta). 1942. gadā viņam piespriesti desmit gadi ieslodzījuma “par kontrrevolucionāru darbību”. Sodu izcietis Kotlasas soda nometnēs Arhangeļskas apgabalā.

J. Ezeriņš bija viens no ievērojamākajiem un perspektīvākajiem jaunās paaudzes Neatkarības kara laika augstākajiem ierindas virsniekiem, kurš sevi labi apliecināja kaujas darbībā un sekojošajā miera laika dienestā pulka komandiera un divīzijas komandiera palīga amatā. Vienlaikus J. Ezeriņš izcēlās ar ļoti noteiktu nacionāli patriotisku nostāju. Tā izpaudās arī valsts okupācijas laikā 17.06.1940., kad J. Ezeriņš iegāja vēsturē kā vienīgais Latvijas armijas augstākais virsnieks, kas ne vien bija gatavs izrādīt pretošanos ienākošajai Sarkanajai armijai, bet arī spēra noteiktus soļus pretestības organizēšanai un izdeva attiecīgu pavēli, kas gan tika nekavējoties apturēta, jo bija pretrunā ar priekšniecības rīkojumiem un valdības nostāju.

19.11.2014. Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā ar izstādi un svinīgu pasākumu atzīmēta J. Ezeriņa 120 gadu jubileja, piedaloties meitai Benitai Tauriņai. Rīgas Brāļu kapos, tāpat kā citiem Latvijas armijas augstākajiem virsniekiem bez noteiktas kapa vietas, uzstādīta piemiņas kapa plāksne.

Par Latvijas Neatkarības kara laikā kaujās parādīto varonību J. Ezeriņš apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (II šķira, III šķira). Par dienesta nopelniem apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (II šķira, III šķira), Igaunijas Ērgļa ordeni (III šķira), Somijas Baltās Rozes ordeni (III šķira).