No 1911. gada bija tehniķis Krievu–Baltijas kuģu būvētavā Rēvelē. Sākoties Pirmajam pasaules karam, 08.1914. mobilizēts armijā un iesaistīts 1. kājnieku rezerves bataljonā Petrogradā (mūsdienās Sanktpēterburga), no 09.1914. dienējis Leibgvardes Lietuvas pulkā. No 01.1915. – jaunākais virsnieks (praporščiks) 83. kājnieku rezerves bataljonā Vladimirā. No 03.1915. – virsnieks 50. Sibīrijas strēlnieku pulkā frontē, maijā iecelts par rotas komandiera vietas izpildītāju. 08.1915. pārcelts uz 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljonu (vēlākais pulks). Podporučiks (17.09.1915.), poručiks (19.09.1916.), štābkapteinis (22.12.1916). No 28.08.1915. bija 1. rotas komadieris, 03.–04.1917. – bataljona komandiera vietas izpildītājs. 06.1917. komandēts militārā lauka dzelzceļa rīcībā, bija stacijas priekšnieks, 07.1917. pārcelts uz 437. kājnieku pulku, bija bataljona komandiera vietas izpildītājs, 09.10.1917. saslimis un evakuēts no frontes uz aizmuguri. 21.02.1918. pie Murmanskas iestājās Francijas armijas ekspedīcijas spēkos. 23.03.1918. slimības dēļ nav evakuējies no Krievijas kopā ar frančiem, palika Murmanskā, no kurienes devies uz Petrogradu. 08.04.1918. iestājās Sarkanās armijas latviešu strēlnieku pulkos.
Kaujās 22.01.1919. Igaunijā pie Elvas dezertēja no Sarkanās armijas, pārbēdzis pāri frontei Igaunijas armijas pusē, ievietots gūstekņu nometnē Tērbatā (mūsdienās Tartu). 23.02.1919. brīvprātīgi iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos (kapteinis); dienējis Ziemeļlatvijas brigādes 1. (no 07.08. – Latvijas armijas 4.) Valmieras kājnieku pulkā, rotas komandieris, no 01.04. – 1. bataljona komandieris, no 26.11.1919. – pulka komandiera palīgs. Bija pulkvedis leitnants (17.11.1919., par kaujas nopelniem), pulkvedis (22.06.1927.), ģenerālis (30.07.1940.). No 31.12.1919. bija 5. Cēsu kājnieku pulka komandieris. 09.07.1921. sakarā ar izvirzīto apsūdzību Neatkarības kara laikā izdarītā noziegumā atcelts no amata, 13.08. uz izmeklēšanas laiku iedalīts Galvenā štāba virsnieku rezervē (29.10.1921. par Rīgas pilsētas komendantūras virsnieku apvainošanu un trokšņošanu 20.05.1920. Vērmaņdārzā piespriests pusotrs mēnesis virssardzē, apžēlots, ievērojot kaujas nopelnus, nodots priekšniecības uzraudzībā). 07.03.1922. pārcelts uz 8. Daugavpils kājnieku pulku Cēsīs, no 01.04. – bataljona komandieris, no 03.06.1924. – pulka saimniecības priekšnieks, no 01.07.1925. – pulka komandiera palīgs. No 18.05.1931. – 9. Rēzeknes kājnieku pulka komandieris Rēzeknē, no 11.02.1937. – 6. Rīgas kājnieku pulka komandieris Rīgā. Samērā regulāri publicēja rakstus par militāriem jautājumiem periodiskajos izdevumos.
Pēc valsts okupācijas 30.07.1940. iecelts par Vidzemes divīzijas komandieri un līdz 09.09.1940. – arī par Rīgas garnizona priekšnieku. 10.1940. pārskaitīts Sarkanās armijas 24. teritoriālajā strēlnieku korpusā, bijis 181. strēlnieku divīzijas komandieris (29.12.1940. apstiprināts par ģenerālmajoru). 06.1941. nosūtīts uz kursiem Maskavā, kur apcietināts. 20.01.1942. piespriests nāvessods.