“Vecās ticības” sekotāji jeb vecticībnieki, juridiskajos dokumentos līdz pat 1905. gadam saukti par šķeltniekiem (раскольники), piedzīvoja vajāšanas kā no oficiālās Krievu pareizticīgās baznīcas, tā arī no cara valdības puses. 17. gs. beigās reformu pretinieku kustība sadalījās daudzos virzienos, novirzienos un grupās. Lielākie no tiem ir garīdzniecību atzīstošo vecticībnieku virziens (поповцы) un bezpriesteru vecticībnieku virziens (беспоповцы). 

Krievu termina староверие latviešu variants, atvasinājums no vārdu savienojuma “vecā ticība” (старая вера), kas ir izplatīts bezpriesteru virziena vecticībnieku vidū kā pirmsreformas krievu pareizticības apzīmējums līdztekus jēdzienam “senpareizticība” (древлеправославие). Krievu valodā kā literārā norma un sinonīms tiek izmantots arī termins старообрядчество (no vārdu savienojuma ’vecais/senais rits’, ’paražas’), kas vecticībnieku vidē biežāk tiek attiecināts uz garīdzniecību atzīstošā virziena sekotājiem.

No dogmatikas viedokļa vecticība sakņojas 16. gs. beigu–17. gs. pirmās puses krievu pareizticībā, kuru dziļi ietekmēja Krievu pareizticīgo baznīcas Simtnodaļu koncila (1551, Maskava, Стоглавый собор) lēmumi, kodificējot dievkalpojuma rita īpatnības un uzsverot tieši krievu pareizticības tradīciju autoritāti. Gadsimtu gaitā dažādu novirzienu vecticībniekiem izveidojās būtiskas dogmatikas un reliģiskās prakses atšķirības, kuras ar laiku ieguva kanonisko normu nozīmi. Daļa atšķirību izpaužas redzamajās formās un kļuva par zīmēm, kuras vecticībnieku skatījumā simbolizē vēsturiski senāko un līdz ar to patieso krievu senpareizticības tradīciju. Tās ir krusta pārmešana ar diviem pirkstiem, nevis ar trim, astoņgalu krusts, krustā sistā Kristus tēla ikonogrāfiskās shēmas, kas atšķiras arī dažādos vecticības virzienos, varā lietie krusti un (saliekamās) ikonas (меднолитые кресты и иконы-складни, створы), kas saglabāja pirmsreformas ikonogrāfijas paraugus, sekošana šiem paraugiem arī ikonu glezniecībā, pirmsreformas (bez jaunieviestajiem labojumiem) seno rokrakstu vai seniespiesto grāmatu un to precīzu kopiju izmantošana dievkalpojumā, vienbalsīga dziedāšana, izmantojot grāmatas ar zīmju notāciju (знаменное / крюковое письмо). Tomēr iemesls pretoties Baznīcas reformai bija ne tikai ārējās rituāla formu izmaiņas, bet arī izmaiņas, kuras skāra dievkalpojuma tekstus (īpaši labojumi Ticības simbolā, Ķerubu dziesmā un Euharistiskā kanona lūgšanā). Vecticībnieku polemiskajā literatūrā oficiālā Krievu pareizticīgā baznīca tiek saukta par jaunrituālistisko (новообрядческая) vai nikoniāņu (никонианская, atvasinājums no patriarha vārda – Nikons). Krievu pareizticīgā baznīca atcēla “veciem rituāliem” un to sekotājiem uzliktos anatemātus vietējā koncilā tikai 1971. gadā. Tomēr vecticībnieki joprojām nepraktizē kopējo euharistiju ar citām pareizticīgajām baznīcām. Garīdzniecību atzīstošie vecticībnieki pieņem no oficiālās pareizticības pārejošos, veicot svaidīšanu ar mirrēm; liela daļa bezpriesteru novirzienu vecticībnieku uzskata, ka konvertēties ir iespējams tikai ar atkārtoto kristīšanu.

Atsevišķu grupu veido vienticībai (единоверие) piederīgie pareizticīgie, kuri, saskaņā ar “Pantiem par vienticību” (Пункты о единоверии, 1800), pārgāja no vecticības Sinodālajā pareizticīgajā baznīcā, saglabājot veco dievkalpojuma ritu un pirmsreformas dievkalpojuma grāmatas, vienlaikus atzīstot oficiālās Krievu pareizticīgās baznīcas jurisdikciju un hierarhiju. Vecticībnieku vidē šis virziens plašu atbalstu neguva.

Sākotnēji reformu pretiniekiem nebija patstāvīgās vienojošās dogmatikas, izņemot priekšstatu par pirmsreformu (senpareizticīgo) krievu baznīcas svētumu un tā saglabāšanu. Vecticību nepārstāv kanoniski vienota reliģiskā organizācija, drīzāk tas ir īpašs reliģisks un kultūras fenomens, kas apvieno nacionāli un konservatīvi noskaņoto pareizticīgo daļu, kura reliģiskajās praksēs orientējas uz senpareizticības paraugiem. Vēstures gaitā pieauga atšķirības to interpretācijā. Vajāšanu apstākļos turpinot saglabāt pirmsreformas pareizticīgo dievkalpojuma ritu, “vecās ticības” sekotāji sastapās ar garīdzniecības trūkumu. Vecticībniekiem nebija savu bīskapu, jo vienīgajam bīskapam, kurš atklāti kritizēja Baznīcas reformas – Kolomnas Pāvelam (Павел Коломенский) –, patriarhs Nikons vienpersoniski (bez Baznīcas Koncila tiesas) liedza kalpošanu un ieslodzīja Hutinas klosterī (Хутынский монастырь), kur viņš ir miris nenoskaidrotā nāvē (vecticībnieku avotos minēts, ka sadedzināts) 1656. gadā.

Bez garīdzniecības pareizticīgo baznīcā nav iespējama sakramentu pilnība, to skaitā arī liturģija ar Euharistiju. 1690. gadu sākumā vecticībnieki sadalījās divos lielajos virzienos: garīdzniecību atzīstošo un bezpriesteru virzienā. Garīdzniecību atzīstošie vecticībnieki uzskatīja, ka, lai gan reformu gaitā Krievu pareizticīgā baznīca ir herēzes skarta, tomēr tās priesteri, kuri pāriet vecticībā, turpina saglabāt saikni ar apustulisko tradīciju. Šī virziena liturģiskajā praksē izmanto trīs liturģijas ritus (veidus), kuri tiek praktizēti arī mūsdienu Krievu pareizticīgajā baznīcā (sv. Bazilija Lielā, sv. Jāņa Zeltamutes un sv. Gregora Divvārža (latīņu Gregorius Dialogus, krievu Григорий Двоеслов) jeb Iepriekšiesvētīto dāvanu liturģija); izmanto pirmsreformas dievkalpojuma grāmatas, kā arī saglabā vecā rita īpatnības (piemēram, liturģija ar septiņām (nevis piecām) prosforām (sakramenta maizēm), “aleluja” atkārtojums divas reizes (nevis trīs), krusta gājiens Saules virzienā (пόсолонь)).

19. gs. vidū no oficiālās Baznīcas “aizbēgušo” garīdznieku pieņemšanas praksi nomainīja ar vecticībnieku hierarhijas nodibināšanu. 1846. gadā vecticībā konvertējās bijušais Konstantinopoles patriarhāta Bosnijas un Sarajevas metropolīts Ambrosijs (laicīgais vārds Amirejs Papageorgopuls, grieķu Αμοιρέας Παπαγεωργόπουλος, vecticībnieku avotos Андрей Попович), kurš dibināja vecticībnieku Bilakrinicas (ukraiņu Біла Криниця) hierarhiju Austroungārijas Impērijas teritorijā (Белокриницкая иерархия).

Tomēr daļa popoviešu Bilakrinicas hierarhiju neatzina un saglabāja iepriekšējo garīdznieku pieņemšanas praksi (беглопоповцы). 1923. gadā šī virziena sekotāji pieņēma bijušo Saratovas arhibīskapu Nikolu Pozdņevu (Никола, laicīgā vārdā Петр Алексеевич Позднев), kurš pārgāja vecticībā no tā sauktās Baznīcas atjaunotāju kustības (обновленчество), jo patriarhs Tihons (Тихон, laicīgā vārdā Василий Иванович Беллавин) aizliedza kalpošanu visiem, kuri aizgāja šajā, no Krievu pareizticīgās baznīcas viedokļa, šķeltnieciskajā kustībā. Sākotnēji šī virziena centrs atradās Saratovā, tad Maskavā (1924), Samarā (Kuibiševa, 1955) un Novozibkovā (1963), tāpēc literatūrā šo virzienu sauc par Novozibkovas hierarhiju. Tās oficiālais nosaukums ir Krievu Senpareizticības baznīca (Русская Древлеправославная церковь). 

Radikālāk noskaņotie senpareizticības sekotāji bija pārliecināti, ka krievu baznīcas shizma iezīmēja Antikrista laikus, tāpēc “nikoniāņu” baznīcā vairs nav svētuma un īsto garīdznieku. Bezpriesteru virzienā pakāpeniski radās teoloģiskā mācība par “garīgo Antikristu” (духовный Антихрист), kā arī kanoniski pamatota tikai divu sakramentu praktizēšana: kristīšana un grēksūdze. Abus rituālus ārkārtējā situācijā drīkst veikt arī laji; vecticībnieku praksē to dara garīgie tēvi (духовные наставники). 17. gs. beigās izveidojās lielākie bezpriesteru vecticības virzieni, kuru nosaukumi ir saistīti ar toponīmiem, līderu vārdiem vai reliģisko paražu īpatnībām (fiļipovieši, spasovci, časovennije, straņņiki – филипповцы, спасовцы, часовенные, странники). Pomorieši (поморцы) un fedosejevieši (федосеевцы) veido Latvijas vecticībnieku kopienu. 18. gs. otrajā pusē–19. gs. sākumā bezpriesteru virzieni iekšējās polemikas un domstarpību dēļ sašķēlās daudzos novirzienos un grupās. 

Garīdzniecību atzīstošo vecticībnieku reliģiskajā praksē ir visi septiņi sakramenti, kuri bija Krievu pareizticīgajā baznīcā pirms reformas un saglabājas arī pēc tās (Kristība, Svaidīšana ar mirrēm (миропомазание), Euharistija, Grēksūdze, Eļļas svaidīšana / slimnieku svaidīšana (Елеоосвящение/соборование), laulība, priesterība). Garīdzniecību atzīstošo un bezpriesteru virzienu sekotājiem ir atšķirīgi viedokļi galvenokārt par triju sakramentu iespējamību pēc shizmas: priesterība un Euharistija (to atzīst par kanoniski neiespējamo bezpriesteru virziena vecticībnieki), kā arī laulība (daļa bezpriesteru virziena vecticībnieku atzīst iespēju iesvētīt laulību arī bez priesterības).

Bezpriesteru virziena vecticībnieki par kanoniski iespējamiem uzskata tikai divus sakramentus: kristību un grēksūdzi. Tos veic garīgie tēvi. Pomoras novirziena vecticībnieki atzīst arī garīgo tēvu veikto laulību iesvētīšanu (бессвященнословный брак). Šī rita kārtība tika akceptēta Vigas koncilā (1798, Выговский собор), taču daļa pomoriešu nepiekrita koncila lēmumam. Viņus sāka saukt par vecpomoriešiem (старопоморцы). 

Domstarpības starp garīdzniecību atzīstošo un bezpriesteru virziena pārstāvjiem skar arī citus aspektus, kuri lielākoties saistīti ar reliģiskās tradīcijas izpratni (piemēram, atšķirīgi uzraksti uz krusta ar krustā sistā Kristus tēlu, jauno svēto kanonizācija). Arī bezpriesteru virziena novirzienos ir specifiskas atšķirības, piemēram, kopējās lūgšanas aizliegums ar cita virziena vecticībniekiem un ar citticībniekiem, aizlūguma par laicīgo varu (ne)pieņemšana, attieksme pret ticīgo ikdienas paražām.

Vecticībnieki uzsver tiešo pēctecību ar Krievu pareizticības senākajām tradīcijām, kuras Kijivas Krievzemē un vēlāk Krievzemē nodibinājās laika gaitā pēc kristianizācijas (988) līdz 17. gs. vidum. Lai gan Krievu pareizticīgās baznīcas reforma vecticībā vērtēta kā novirze no patiesajām Baznīcas tradīcijām, tomēr senpareizticības saglabāšanas prakse dažādos vecticības virzienos atšķiras. 1656. gadā Kuržinas (Kurženas) klosterī notika koncils, kurā piedalījās pret reformām kritiski noskaņotā garīdzniecība. Koncils atbalstīja senpareizticības paražu saglabāšanu, kā arī norādīja uz iespēju garīdznieku trūkuma dēļ veikt reliģiskos rituālus arī parastiem dievbijīgajiem baznīcēniem; vēlāk tas deva ieganstu bezpriesteru virziena veidošanās procesam. Maskavas Lielais baznīcas koncils (1666–1667, Большой Московский церковный собор) akceptēja dievkalpojuma grāmatu labojumus un izmaiņas dievkalpojuma ritā, bet “vecās drukas” grāmatas un Baznīcas ritu pasludināja par ķecerīgām, to sekotāji tika nodoti anatēmai jeb Baznīcas lāstam, kas izraisīja šķelšanos pareizticīgo vidū. Cara valdība un oficiālā Krievu pareizticīgā baznīca vērsa pret šķeltniekiem represijas un pakļāva tos smagām vajāšanām. Pret nozīmīgu pareizticīgo monasticisma centru – Solovku klosteri (Соловецкий монастырь) – tika vērsts karaspēks (klostera aplenkums 1668–1676), jo mūki nepiekrita reformām un lūdza caram atļaut turpināt saglabāt veco ritu un klostera paražas. Pēc klostera ieņemšanas dumpinieciski noskaņotie mūki tika nogalināti. Brutāls senpareizticības rituālu noliegums daļai vecticībnieku izraisīja dziļu traumu, kuras rezultātā radikālāk noskaņotie izšķīrās pašsadedzināties (гари), tādā veidā atbrīvojoties no Antikrista caur otro kristīšanu ar uguni. Tomēr vecticības apoloģētu vidū šāda rīcība netika atbalstīta. Vajāšanas piespieda vecticībniekus slēpties grūti pieejamās vietās Krievijas Impērijas nomalēs (piemēram, Baltās jūras piekrastē, Karēlijā, Ņižņijnovgorodas apkaimē, Sibīrijā un Altajā) un ārpus to robežām (piemēram, Žečpospoļitas teritorijā). Par bezpriesteru virziena reliģisko centru kļuva Vigas kopiena (Выгорецкая обитель, 1694–1855), kur tika sastādīts visu vecticības strāvojumu atzītais apoloģētikas krājums “Pomoriešu atbildes” (Поморские ответы, 1723). Maskavas Krievijā un Krievijas Impērijā pret vecticībniekiem vērstās represijas balstījās likumdošanas aktos, sākot no carienes Sofijas “12 pantiem” (Двенадцать статей, 1685). Cīņa ar “šķeltniekiem” īpaši pieauga Nikolaja I (Николай I Павлович Романов) valdīšanas laikā, bet mazinājās 19. gs. 80. gados. Tikai 1905. gadā vecticībnieku tiesības brīvi paust reliģisko pārliecību tika atzītas juridiski Nikolaja II (Николай II Александрович Романов) aktā “Par reliģiskās iecietības pamatu nostiprināšanu” (Об укреплении начал веротерпимости, 17.04.1905.). Īslaicīgs vecticības uzplaukums Krievijā 1905.–1917. gadā nomainījās ar padomju varas piesardzīgo attieksmi un ateistisko ideoloģiju, no kuras vecticībnieki centās distancēties, būdami spiesti ievērot Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) likumus. Ārpus PSRS robežām valstīs ar demokrātisko iekārtu vecticībnieku juridiskās tiesības netika ierobežotas, tādējādi neliedzot piedalīties sabiedriskajā un politiskajā dzīvē un aizstāvēt savas intereses.

Vecticība kā kultūrsociāls fenomens iezīmēja būtiskās atšķirības izpratnē par modernizācijas un sekularizācijas procesiem, kuras raksturoja Krievijas sabiedrību 17. gs. beigās un 18. gs. Vecticību aplūkoja lielākoties kā tautas, “tumsoņu”, nevis intelektuāļu kustību, lai gan vecticības apoloģētu vidū bija izglītoti cilvēki. Dažādu virzienu vecticībnieki bija veiksmīgi tirgotāji, kas vēstures gaitā ļāva izveidot ievērojamus kapitālus. Vecticībnieki tos ne tikai ieguldīja uzņēmējdarbībā, bet cēla patversmes, slimnīcas, skolas. 19. gs. otrajā pusē arvien vairāk vecticībnieku iesaistījās tehnoloģiskajā modernizācijā, attīstot industriālo ražošanu (Morozovu, Rjabušinsku, Tretjakovu, Kuzņecovu un citas vecticībnieku dinastijas). 19. gs. beigās–20. gs. sākumā vecticībnieki sāka veidot arī mākslas kolekcijas, atbalstīja teātri, šādi kļūstot par kultūras mecenātiem Krievijas Impērijā. Daļa vecticībnieku atbalstīja 1917. gada revolūciju, tomēr pēc lielinieku apvērsuma liela daļa vecticībnieku cieta no padomju represijām un centās norobežoties no ateistiskās valsts. Ārpus PSRS dzīvojošie vecticībnieki lielākoties bija tradicionālā dzīvesveida piekopēji, kuri, dzīvojot savrup, nodarbojās ar lauksaimniecību. Tomēr vecticībnieki Baltijas valstīs un Polijā starpkaru periodā aktīvi piedalījās ne tikai kultūras dzīvē, bet arī politikā.

Par vecticībnieku skaitu nav precīzu datu. 1897. gada tautas skaitīšana Krievijas Impērijā liecināja, ka vecticībnieku skaits bija 2 204 596, taču šie dati ir aptuveni, jo daudzi vecticībnieki nenorādīja savu piederību vai arī nepiedalījās skaitīšanā. Mūsdienās garīdzniecību atzīstošās Bilakrinicas hierarhijas piekritēju skaits visā pasaulē tiek lēsts ap 1,5 miljonu ticīgo. Novozibkovas hierarhijai piederīgo skaits ir ap vienu miljonu. Lielākie garīdznieku atzīstošo vecticībnieku centri vēsturiski ir bijuši Donas, Čerņigovas, Starodubjes apgabalos, kā arī Maskavas Rogožas kapsētas draudze. Skaitliski ievērojamākā šī virziena vecticībnieku grupa dzīvo Rumānijas un Moldovas teritorijā, veidojot vēsturisko etnoreliģisko kopienu (krievu липоване, rumāņu lipoveni). Bezpriesteru virziena vecticībnieku skaits tiek lēsts ap diviem miljoniem. Šī virziena draudzes atrodas gan Krievijas Federācijas teritorijā, gan ārpus tās. Vēsturiski lielākie bezpriesteru virziena centri izveidojās Baltās jūras piekrastē (Pomorjes reģionā), Oloņecas apgabalā Karēlijā, Keržeņecas upes apkaimē Ņižņijnovgorodas apgabalā. Pomoriešu draudzes mūsdienās atrodas (norādītā secība ir no lielākā skaita uz mazāko) Krievijā, Latvijā, Lietuvā, Baltkrievijā, Ukrainā, Igaunijā, Kazahstanā, Polijā, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), Kirgiztānā, Moldovā, Ukrainā, Vācijā, Lielbritānijā, Somijā, Zviedrijā, Brazīlijā, Argentīnā un Kanādā. 

Garīdzniecību atzīstošie vecticībnieki veido Krievu pareizticīgo vecticībnieku baznīcu (Русская православная старообрядческая церковь), kas pieņem Bilakrinicas hierarhiju. Vēsturiski izveidojās trīs šīs hierarhijas jurisdikcijas: Krievu pareizticīgā vecticībnieku baznīca ar centru Maskavā, Rogožas apkaimē, Rogožas kapsētā; Senpareizticīgā vecticībnieku baznīca Rumānijā (līdz 2012. gadam – Krievu pareizticīgā vecticībnieku baznīca Rumānijā; krievu (Русская) древлеправославная старообрядческая церковь в Румынии, rumāņu Biserica Ortodoxă (Rusă) de Rit Vechi din România) ar centru Breilā; Apkārtrakstu nepieņemošo hierarhija (Неокружническая иерархия) – tā Bilakrinicas virziena vecticībnieku daļa, kuri neatzina 1862. gada vecticībnieku Maskavas un visas Krievijas arhibīskapa Antonija (Антоний, laicīgā vārdā Андрей Иларионович Шутов) apkārtrakstu ar norādi uz vienotību ar oficiālo krievu un grieķu baznīcu; padomju laikā šis virziens iznīka. Mūsdienās Krievu pareizticīgo vecticībnieku baznīcā ir divas autonomas – Maskavas un Bilakrinicas (ar centru Breilā) – metropolijas.

Otrs lielākais garīdzniecību atzīstošais virziens apvienots Krievu Senpareizticīgajā baznīcā, iepriekšējais nosaukums bija Novozibkovas arhibīskapija (Новозыбковская архиепископия). Šīs baznīcas jurisdikcijā ir eparhijas Krievijā, Ukrainā, Baltkrievijā, Kazahstanā, Gruzijā, kā arī Rumānijā un Bulgārijā. Atsevišķas grupas ir pārstāvētas arī citās Eiropas valstīs un ASV. Kopš 1991. gada darbojas augstākā garīgā skola.

Skaitliski lielākais virziens bezpriesteru vecticībā – pomorieši – ir apvienots Senpareizticīgajā Pomoras baznīcā (Древлеправославная поморская церковь); fedosejeviešu draudzes ir apvienotas Senpareizticīgajā vecpomoriešu fedosejeviešu novirziena baznīcā (Древлеправославная старопоморская церковь федосеевского согласия). Citu bezpriesteru vecticības novirzienu draudzes darbojas pārsvarā autonomi.

1989. gadā atklāja Rīgas vecticībnieku garīgo skolu ar divgadīgu mācību kursu, kura darbojās līdz 1994. gadam. 2006. gadā studentu uzņemšanu atsāka Rīgas Grebenščikova garīgā skola, kura pārmantoja 19. gs. dibinātās skolas vārdu un pieredzi. 

Vecticībnieku periodisko izdevumu izdevniecība Krievijā piedzīvoja uzplaukumu 1906.–1917. gadā. PSRS laikā vienīgais oficiālais periodiskais izdevums bija Vecticībnieku baznīcas kalendārs. Ārpus PSRS starpkaru laikā lielākoties īslaicīgi vecticībnieki izdeva žurnālus un avīzes (piemēram, Latvijas vecticībnieku izdevums “Rodnaja Starina” (Родная Старина, 1927–1933), poļu pomoriešu žurnāls “Vestņik Visševo Staroobrjadčeskovo Soveta V Polše”, Вестник Высшего Старообрядческого Совета в Польше, 1929–1934). Mūsdienās Krievu pareizticīgo vecticībnieku baznīca izdod reliģiski izglītojošo žurnālu ”Cerkovj” (Церковь, 1907–1914, atjaunots 1991. gadā), uzturēja vecticībnieku interneta radio “Golos veri” (Голос веры, 2015–2021). Garīdzniecību atzīstošie un bezpriesteru virzienu vecticībnieki kopš 1910. gada izdod arī Baznīcas kalendārus kārtējam gadam – ne tikai ar Baznīcas svētku datumiem, bet arī ar reliģiski vēsturiskā satura rakstiem. Vecticībnieki ārpus Krievijas izdod informatīvas lapas draudžu vajadzībām. Nozīmīgākie periodiskie izdevumi 21. gs. sākumā bija pomoriešu vecticībnieku izdotie žurnāls “Pomorskij Vestņik” (Поморский Вестник, 1999–2010) un avīze “Meč Duhovnij” (Меч Духовный, 2000–2009).

Vecticības agrīnā posma nozīmīgākās personības ir reformas pretinieki, kuri atklāti aicināja nepieņemt jaunievedumus, meklēja teoloģisko un kanonisko pamatojumu pirmsreformas krievu pareizticības tradīciju leģitimitātei. Uzskatu dēļ viņi tika vajāti un sodīti: Kolomnas bīskaps Pāvels, protopops Avakums (Аввакум Петров), priesteris Lāzars (Лазарь), diakons Feodors (Феодор Иванов), Solovku klostera mūks Epifānijs (Епифаний Соловецкий). Pēdējie četri, saukti par Pustozerska cietējiem (Пустозерские страдальцы), sadedzināti 1682. gadā. Garīdzniecību atzīstošajā vecticībnieku virzienā viņi tika pasludināti par svētmocekļiem. Pomoriešu grupa no Rīgas Grebenščikova draudzes 1991. gadā uzlika astoņstaru krustu no lapegles vietā, kur tika sadedzināti vecticības apoloģēti. Brāļi Andrejs un Simeons Deņisovi (Андрей и Симеон Денисовы), Vigas kopienas dibinātāji un “Pomoriešu atbilžu” autori, 18. gs. 30. gados aktīvi aizstāvēja vecticības tiesības leģitīmi pastāvēt, piedaloties diskusijās ar pareizticīgajiem misionāriem un valdības pārstāvjiem. S. Deņisovs ir izveidojis pirmo vecticībnieku martirologu “Vinograd Rosiskij” (Виноград Российский, 1730–1733), kurā iekļauti cietušo par vecticību dzīves apraksti. Pomoriešu virzienā brāļu Deņisovu un Vigas kopienas iemītnieku uzskatu nozīme ir pielīdzināta Baznīcas tēvu autoritātei.