1968. gada vasarā, izjūkot grupai The Yardbirds, tās bijušais ģitārists Dž. Peidžs sapulcēja jaunu sastāvu, kurā ietilpa basģitārists un multiinstrumentālists Džons Pols Džounss (John Paul Jones), dziedātājs un mutes harmoniku spēlētājs Roberts Plānts (Robert Plant) un bundzinieks Džons Bonems (John Bonham). Pēc īsa mēģinājumu perioda viņi ar nosaukumu The New Yardbirds nospēlēja dažus koncertus Skandināvijas valstīs, un neilgi pēc šīs turnejas sāka ieskaņot debijas albumu. Citiem bijušajiem Yardbirds dalībniekiem izvirzot pretenzijas pret nosaukumu New Yardbirds, grupa tika pārdēvēta par Led Zeppelin.
Led Zeppelin, albums
grupas
Led Zeppelin
pirmais albums (LP). Pirmizdevuma datums: 12.01.1969. (ASV) un 31.03.1969. (Lielbritānija); producents: Džimijs Peidžs (Jimmy Page); izdevējs: Atlantic Records
Saistītie šķirkļi
Grupas Led Zeppelin debijas albums Led Zeppelin (1969).
Satura rādītājs
Sesijas
Kaut arī no pirmā mēģinājuma līdz LP sesiju sākumam bija pagājis tikai nedaudz vairāk par mēnesi, grupā valdīja ļoti efektīva muzikālā sinerģija, kas ļāva strādāt ātri un produktīvi. Darbs notika studijā Olympic Londonā, un albums (arī divas tajā neiekļautas dziesmas – Sugar Mama un Baby Come Back Home) tika ieskaņots un samiksēts 36 stundas ilgās sesijās, kas ar pārtraukumiem risinājās triju nedēļu periodā 1968. gada septembrī un oktobrī. Tiecoties pēc maksimālas neatkarības, sesiju izmaksas sedza Dž. Peidžs un grupas menedžeris Pīters Grānts (Peter Grant), turklāt, atšķirībā no ierastās prakses, LP izdevēju grupa sāka meklēt nevis pirms, bet pēc tā ieskaņošanas. Tā izrādījās ļoti veiksmīga taktika – ierakstītais materiāls bija tik pārliecinošs, ka ļāva viegli vienoties ar amerikāņu ierakstu kompāniju Atlantic Records, jaunajai grupai noslēdzot vienu no izdevīgākajiem līgumiem mūzikas industrijā.
Saturs
LP ietilpst deviņas kompozīcijas – gan grupas dalībnieku sacerējumi, gan pārstrādāti blūza un folkmūzikas skaņdarbi (vairāki iepriekš bijuši arī Yardbirds repertuārā), kas apliecina jau pilnībā izveidojušos muzikālu identitāti. Tās spilgtākā īpašība ir neierasti smagais, emocionāli raupjais un intensīvais, dažbrīd arī brutāli tiešais skanējums, kurā tālāk attīstītas Cream un Džimija Hendriksa (Jimi Hendrix) iedibinātās smagā blūzroka tradīcijas (ar līdzīgiem eksperimentiem tolaik nodarbojās arī Dž. Peidža nesenais kolēģis Yardbirds sastāvā Džefs Beks, Jeff Beck). Šim skanējumam un tādām kompozīcijām kā Communication Breakdown; Dazed and Confused; You Shook Me u. c. jau drīzumā bija milzīga ietekme uz smagā roka un pēc tam arī smagā metāla žanrisko pamatu izveidi, taču, atšķirībā no daudziem sekotājiem, Led Zeppelin mūzikai bez agresīvos rifos un skaļumā balstītas ārējās ekspresijas piemita arī folkmūzikai raksturīga melodijas izjūta un niansēta iekšēja spriedze, kas lielā mērā bija Dž. Peidža producējuma nopelns.
Led Zeppelin – Led Zeppelin.
Apsūdzības plaģiātismā
Par spīti skanējuma oriģinalitātei, vēlāk bieži kritizēta Led Zeppelin raksturīga tendence, kas aizgūta no blūzā un folkmūzikā vēsturiski izplatītas tradīcijas, pārveidojot iepriekš eksistējušas dziesmas aranžējumu vai tekstu, automātiski pretendēt arī uz skaņdarba autortiesībām. LP pirmizdevumā kā You Shook Me un I Can’t Quit You Baby autors minēts t. s. Čikāgas blūza klasiķis Villijs Diksons (Willie Dixon), bet pārējie skaņdarbi uzrādīti kā grupas dalībnieku sacerējumi vai aranžējumi. Tomēr viņu autorības pakāpe vairākos gadījumos tikusi apstrīdēta.
Viena no LP iespaidīgākajām kompozīcijām ir Babe I’m Gonna Leave You, kurā akustiska folkmūzika apvienota ar elektrisku roku. Intervijās Dž. Peidžs vairākkārt stāstījis, ka šo dziesmu pirmoreiz dzirdējis Džoannas Baezas (Joan Baez) 1962. gada koncertierakstā, kurā tā pieteikta kā Dž. Baezas aranžēta tautasdziesma. Arī Led Zeppelin albuma pirmajos izdevumos tā minēta kā tradicionāls skaņdarbs Dž. Peidža aranžējumā, bet 20. gs. 80. gados atklājās, ka Babe I’m Gonna Leave You sacerējusi amerikāņu folkdziedātāja Anne Bredone (Anne Bredon), kurai izdevās panākt savas līdzautorības attiecināšanu arī uz Led Zeppelin versiju. Par tās trešo autoru mūsdienās atzīts R. Plānts, kurš daļēji mainījis dziesmas tekstu.
Līdzīga situācija saistīta ar Dazed and Confused, kas ilgstoši bija viena no Led Zeppelin koncertu kulminācijām – nereti gandrīz pusstundu ilga kolektīvi improvizēta kompozīcija, kurā Dž. Peidžs demonstrēja virtuozu ģitārspēli ar vijoles lociņu. Dazed and Confused oriģinālversiju sacerējis un jau 1967. gadā ieskaņojis amerikāņu folkroka mūziķis Džeiks Holmss (Jake Holmes), kurš 1967. gadā to izpildīja, iesildot Yardbirds uzstāšanos Ņujorkā (Ņujorkas pavalsts, Amerikas Savienotās Valstis, ASV). Pēc šā koncerta Dazed and Confused repertuārā iekļāva arī Yardbirds, bet vēlāk – Led Zeppelin. Taču, atsaucoties uz radikāli izmainīto aranžējumu, tās autorību abas grupas piedēvēja Dž. Peidžam. Nenoliedzot, ka ģitārists dziesmai devis citu vērienu un identitāti, Dž. Holmss šim traktējumam nepiekrita, un 2010. gadā, pēc ilgstošām un nerezultatīvām pārrunām ar Dž. Peidžu, pretenzijas uz līdzautorību pieteica juridiskā ceļā. Puses vienojās bez tiesas sprieduma un LP vēlākajos izdevumos Dazed and Confused minēts kā Dž. Peidža skaņdarbs, ko inspirējis Dž. Holmss.
Komplicēta izcelsme bijusi arī instrumentālai kompozīcijai Black Mountain Side – tās prototips ir īru tautasdziesmas Down by Blackwaterside interpretācija, ko 1966. gadā ierakstījis skotu folkmūziķis Bērts Dženšs (Bert Jansch). Turklāt, atšķirībā no citiem līdzīgiem gadījumiem, šoreiz Dž. Peidžs, būdams liels B. Dženša ģitārspēles cienītājs, aranžējumu mainījis minimāli, savu akustiskās ģitāras spēli papildinot ar Virama Džasani (Viram Jasani) ieskaņotu tablas partiju, kas skaņdarbam piešķir indiešu mūzikai radniecīgu noskaņu. Preses intervijās B. Dženšs vairākkārt uzsvēris, ka, viņa ieguldījums Led Zeppelin versijā ignorēts netaisnīgi, tomēr formāli pretenzijas nav izteicis.
Ne mazāk diskutabla ir How Many More Times autorpiederība. Mūsdienās tā joprojām piedēvēta visiem četriem Led Zeppelin dalībniekiem, taču skaņdarbā apvienotas jau agrāk pazīstamas blūza tēmas, visvairāk atsaucoties uz Haulina Vulfa (Howlin’ Wolf) dziesmu How Many More Years. No autortiesību viedokļa tikpat strīdīgu jaunrades metodi Led Zeppelin vairākkārt piekopuši arī turpmāk, taču grupas izcilo statusu nākamo desmitgažu rokmūzikas hierarhijā tas būtiski neietekmēja.
Vāks
Uz LP vāka redzama mākslinieciski apstrādāta fotogrāfija, kurā fiksēta pasažieru cepelīna Hindenburg katastrofa 1937. gadā. Nacistiskās Vācijas tehnoloģisko un ideoloģisko varenību simbolizējušais gaisa kuģis aizdegās pēc triju diennakšu lidojuma no Frankfurtes (Vācija) nolaižoties Mančestrā (Ņūdžersijas pavalsts, ASV); negadījumā gāja bojā 35 cilvēki. Šis attēls izraudzīts kā atsauce uz Led Zeppelin nosaukuma izvēli veicinājušu britu mūziķu joku, ka jaunā grupa “noies pa burbuli” kā svina cepelīns (Lead Zeppelin). Vāka autors ir Džordžs Hārdijs (George Hardie), kurš noformējis arī Pink Floyd albumu The Dark Side of the Moon u. c. klasiskas rokmūzikas skaņuplates.
Rezonanse
Vēlāk LP iznākšana bieži vērtēta, kā nozīmīgs pavērsiens roka attīstībā, un tas nereti ierindots starp visu laiku labākajiem debijas albumiem. Savukārt 20. gs. 60. gadu nogalē Led Zeppelin bieži tika uztverta kā kārtējā britu blūzroka grupa, kas ar masīvu, Atlantic Records nodrošinātu reklāmas kampaņu, mēģina ieņemt nesen izjukušo Cream vietu, bet talantu aizstāj ar pārspīlētu mūzikas smagumu, skaļumu un agresivitāti. Šajā sakarā nākamajās desmitgadēs kā spilgts mūzikas preses tuvredzības apliecinājums bieži pieminēta ietekmīgā žurnāla Rolling Stone recenzija, kurā kritizētas Dž. Peidža producenta spējas, viņa sacerējumi atzīti par “izteikti garlaicīgiem, monotoniem un nevajadzīgiem”, R. Plānta dziedājums vērtēts kā “sasaistīta un nepārliecinoša kliegšana”, bet LP kopumā salīdzināts ar Dž. Beka grupas neseno albumu Truth, rezumējot, ka Led Zeppelin “nepiedāvā neko tādu, ko tās dvīņugrupa Jeff Beck Group jau nebūtu pateikusi tikpat labi vai labāk.”
Kaut ne visi izdevumi un kritiķi albumu vērtēja tikpat iznīcinoši, mūzikas preses attieksme pret Led Zeppelin arī turpmāk saglabājās noliedzoša (īpaši ASV), krasi kontrastējot ar publikas mīlestību, kas grupas debijas LP ļāva sasniegt 10. pozīciju ASV un 6. vietu Lielbritānijā.
Mūsdienās LP ietekme uz sava laika un nākamo paaudžu rokmūziku netiek apšaubīta. Žurnāls Rolling Stone 2003. un 2012. gadā to ierindoja 500 visu laiku ievērojamāko albumu saraksta (500 Greatest Albums of All Time) 29. vietā; 2020. gadā tas šajā reitingā minēts 101. vietā.
Dziesmas
| 1. puse | ||
| Nr. p. k. | Nosaukums | Autori |
| 1. | Good Times Bad Times | Dž. Peidžs/ Dž. P. Džounss/ Dž. Bonems/ R. Plānts |
| 2. | Babe I’m Gonna Leave You | A. Bredone/ Dž. Peidžs/ R. Plānts |
| 3. | You Shook Me | V. Diksons/ Dž. B. Lenors |
| 4. | Dazed and Confused | Dž. Peidžs, Dž. Holmsa inspirācija |
| 2. puse | ||
| 1. | Your Time Is Gonna Come | Dž. Peidžs/ Dž. P. Džounss/ R. Plānts |
| 2. | Black Mountain Side | Dž. Peidžs |
| 3. | Communication Breakdown | Dž. Peidžs/ Dž. P. Džounss/ Dž. Bonems/ R. Plānts |
| 4. | I Can’t Quit You Baby | V. Diksons |
| 5. | How Many More Times | Dž. Peidžs/ Dž. P. Džounss/ Dž. Bonems/ R. Plānts |
Multivide
Grupas Led Zeppelin debijas albums Led Zeppelin (1969).